Jaunlatvieši

1. Jaunlatvieši Pirmā atmoda 19.gs. 50.-80.g.

2. Vēl 19.gs. sākumā būt latvietim un zemniekam bija sinonīmi jēdzieni: latvieši bija iesprostoti vienā, pašā zemākajā kategorijā ar vienu galveno, tautas lielajam vairumam kopējo nodarbošanos – zemkopību. Baltvācu publicistika to ne reizi vien uzsvēra: par tādu priekšstatu kā latviešu tauta jau vispār nevarot runāt, bet tikai par bezkultūras zemnieku šķiru. Pirmajiem izolētajiem latviešu censoņiem, kas gribēja sabiedrībā tikt “uz augšu” nācās saprast, ka sabiedrības “augša” bija nevis latviska, bet gan vāciska vai krieviska. Līdz ar vēlmi iekļauties pilsonībā nācās izjust pārtautošanās spiedienu, kas bieži izraisīja smagus personīgus konfliktus. Diemžēl daudzi no latviešu tautības pirmajiem celmlaužiem šo konfliktu atrisināja ejot vieglāko ceļu t.i. asimilējoties sava laika vāciskajā vai krieviskajā pilsonībā.

3. Tautas attīstībai nepietiek ar to vien, ka pēc iespējas vairāk cilvēku latviešu sabiedrībā virzās augšup pa materiālās labklājības kāpnēm. Bija vajadzīga vēl nacionālās piederības apziņa, arī rūpes par pārējās tautas likteni. Cīņu par tautas ekonomiskajām, juridiskajām, politiskajām un patstāvīgas nacionālās kultūras tiesībām uzsāk uzsāka nacionālā inteliģence – jaunlatvieši. Viņi vēlējās, lai latvju tauta kā tāda nostātos līdzās vācu un citām tautām. Priekš tam vispirms bija vajadzīgs, ka vairāk mācīti un izglītoti latviešu vīri nešķiras no savas tautas, bet atklāti par savas tautas locekļiem atzīstas un savus spēkus viņai ziedo, t.i. aktīvi ņem dalību pie tautas pacelšanās tiklab garīgā, kā materiālā ziņā.

4. Aleksandra I laikā tika atjaunota Tērbatas universitāte kā pirmā augstskola Krievijas Baltijas guberņās. Tur mācījās arī latviešu izcelsmes studenti. Tur K. Valdemārs noorganizēja latviešu pulciņu, kurā darbojās J. Alunāns, K. Barons u.c. Viņi publicēja savus rakstus „Mājas Viesī”. „Mājas Viesis” sāka iznākt 1856. g. Rīgā. Ar tā palīdzību tika celta latviešu tautas pašapziņa. 

5. Nacionālās atmodas kustības pirmsākumos jaunlatvieši kā svarīgāko prioritāti izvirzīja tīri politiskas latviešu sociālekonomiskās pretenzijas, pieprasot latviešiem tiesības izglītoties un ieņemt augstāku stāvokli sabiedrībā. Tai pašā laikā izglītotākie latvieši sludināja nepieciešamību izveidot savdabīgu latvisku kultūru, kas būtu piemērota ne tikai senajai lauku videi, bet derētu arī modernajā lauku un pilsētu pasaulē. Latviešiem bija jārada kultūra, kas pēc iespējas ātrāk panāktu to attīstības pakāpi, ko Eiropas t.s. Kultūras tautas bija vēsturiski izveidojušas ilgu gadsimtu gaitā, bet kam latviešu tautas savas apspiestības dēļ līdz tam laikam nebija varēusi sekot. Latviešiem bija nepieciešams īsā laikposmā iziet cauri dažādu attīstības fāžu virknei, dažos gadu desmitos pārejot no arhaiskas, tradicionālas zemkopju kultūras uz industriālas revolūcijas veidoto moderno tā laika kultūru, lai gan citām tautām šis process bija vilcies daudz ilgāk.

6. Tātad bija jāizveido kultūra, kas būtu reizē īpatnēji latviska un eiropeiski starptautiska, kas veidotu sintēzi starp tradicionāliem un moderniem elementiem.

7. Krišjānis Valdemārs (1825.g. - 1891.g.).

8. K. Barons (1835.g. - 1923.g.)

9. J. Alunāns (1832.g. -  1864.g.)

10. A. Kronvalds (1837.g. - 1875.g.)

11. Fricis Brīvzemnieks (1846-1907)

12. Andrejs Spāģis (1820-1871)

13. Kaspars Biezbārdis (1806-1886)