PŪĶI mitoloģijā un dabaszinātnēs

1. PŪĶI mitoloģijā un dabaszinātnēs Pūķa spārnu vējā Pasaule rodas un dzimst. (I.Z.) Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.

2. Pūķis ir mainīgākā un daudzveidīgā no mītiskajām būtnēm, taču visbiežāk tā izskats atgādina čūsku (latviešu mantas nesējs pūķis ir divdabis – miera stāvoklī, savā sētā tas var ieņemt dažādus, arī gaiļa, krupja, virves gabala u.c. veidolus, bet aktīvā veidā – mantu nesdams, tas izskatās pēc čūskas ar spožu, ugunīgu asti). Tāpat lielākā daļa pūķu, kuru darbība saistīta ar pasaules radīšanu (Aido-vedo, Jormungands, Varavīksnes čūska) attēlotas čūskas formā. Viena no radīšanas teiksmām stāsta, ka pūķis nesis mutē pasaules radītāju, bet tur, kur tas milzu čūskas izskatā pārvietojies, radušās upju ielejas. Seces pagastu ieskauj tieši šāds pūķa astei līdzīgs Daugavas līkums, bet tālāk – Salas novadā Daugavā ietek Pūķupīte, kas rāda – arī šeit, Sēlijā, pūķi nav bijuši sveši, jo, pēc zinātnieku domām, vissenāko valodas slāni no vietvārdiem glabā tieši ūdeņu nosaukumi.

3. Kā dabā pastāvoši objekti Latvijas ģeotelpiskās informācijas aģentūras Vietvārdu datu bāzē atrodami 17 vietvārdi ar pūķa nosaukumu, divi no tiem ir upes – abas ietilpst sēļu apdzīvotajā areālā – pie Doles salas Ķekavas novadā esošā 4 km garā Pūķupe, kas ietek Sausajā Daugavā (iepretī Doles salai, pie Ķekavas upītes ietekas Daugavā ir Mindauga 1261. gada dāvinājumā minētā Sēlijas robeža); Salas novadā esošā Pūķupīte, 2,8 km gara Daugavas pieteka. Sēlpils pagastā atrodams arī Pūķu purvs. Pēc Latviešu valodas institūta ziņām, senāk pūķu vietvārdi bijuši sastopami 50 Latvijas pagastos vai lielākās apdzīvotās vietās – kopumā 94 vietvārdi, no tiem 51 māju vārds, 5 ūdenstilpju, 6 upju nosaukumi, 10 lauku, 7 purvu, 5 kalnu, 5 mežu, 2 kapu, pa vienam – tilta, ceļa un alas nosaukumi. Kartē redzams, ka šie nosaukumi nav atrodami lībiešu apdzīvotajās teritorijās – gar jūras piekrasti (izņemot kuršu apdzīvotajās vietās), Rīgas apkaimē. Citviet Latvijā pūķu vietvārdi vērojami tieši lielāku vai mazāku upju (kuršu pusē – arī jūras) krastu tuvumā.

4. Atkāpjoties ledājam, pirms 13000 gadu Tagadējā Sece pagasta teritorijā sākusi veidoties Daugavas ieleja. Daugava šeit, gluži kā siena dakšas, sazarojusies trijās daļās – Lauceses, Rīteres (Kokneses pusē) un esošajā ielejā - ar kanjonveida krastiem, kas tagad ir Pļaviņu ūdenskrātuves piepildīti – tādā pašā līmenī kā pirms 9000 gadiem, kad sāka veidoties pašlaik appludinātā 18 m augstā Staburaga šūnakmens klints. Visā Austrumeiropā unikālās parādības dēļ izveidojušās vairākas Daugavas sensalas. Uz lielākās no tām – 4,5 km platas un 16 km garas - atrodas puse no Seces pagasta (tā ziemeļdaļa, ko ietver pūķa astei līdzīgs Daugavas līkums). Otru – dienviddaļu – šķērso senā Daugavas ieleja, kas arī tagad labi saskatāma.

6. Pūķu veidi: Pasaules pūķis jeb čūska; Pūķis – mantas vairotājs; Pūķis – mantas nesējs; Pūķis – zināšanu un gudrības sargātājs; Vietas pūķis; Pasaku pūķis jeb jods; Pūķis – dabas parādība; Pūķis – reptilis.

7. Dažādu autoru skaidrojumi pūķa vārdam: R. Auniņš – pūt (būtu saucams par puviķi); P. Šmits - aizguvums no vācu valodas un „nav mums nekādu šaubu, ka latvieši, leiši, lībieši un igauņi ir savu pūķi aizņēmušies no vāciešiem” (vācu puck, pucks, angļu puck un leišu pukys, lībiešu pūik jeb pūk, igauņu puuk), īstais vārds fonētiski atbilstu vācu puck, latviešu valodā ir Buzis; K. Mīlenbahs, J. Endzelīns, L. Adamovičs – latviskas cilmes vārds no verba pūst (pūķis naudu piepūtis) un nomena pūtis, (ģen. pūķa); K. Karulis - aizguvums no senskandināvu pūki (velns) un zviedru puke (mājas gars, pūķis), kura pamatā indoeiropiešu sakne *beu – uzpūst, uztūkt. E. Hauzenberga – Šturma - pūka, kas apzīmējis ātru straumi vai ūdens viesuli, stabu (kad ir pūka, tad ūdens iet kā viesuls) vai nelielu ūdens straumīti (tāds mazs pūkiņš nāk no zemes).

8. Rakstos pūķa vārda pieminējumi pirmoreiz parādās 16. gs. S. Minstera kosmogrāfijā (1550. g.): „Šajā zemē nakts laikā bieži rādās ugunīgi pūķi pa gaisu lidojam, kā arī citādi velna radīti spoki.” Sīkāk pūķi apraksta Pauls Einhorns 17. gs. : „Šai tautai ir viens tāds ļauns un riebīgs bagātības elks, kuru viņi savā valodā sauc par pūķi (Puke, vāciski Drache).” Mūsdienās plašāk lietotajā formā – pūķis (puhkis) – šo vārdu fiksējuši Georgs Mancelis 1836. gadā darbā „Phraseologica lettica” un J. Langijs latviešu – vācu vārdnīcā.

9. Senākos priekšstatus par čūsku raksturo valodas leksiskais slānis, kurā čūskas nosaukums saistīts ar dzīvības devējas funkciju – arābu valodā čūsku apzīmē ar el-hayyah, bet dzīvību – el-hayat (El-Hay kā viens no galvenajiem Dievu nosaucošajiem vārdiem, kas tulkojams nevis kā „dzīvība”, bet gan kā „dzīvību dodošais”). Lietuviešu valodā – čūska - gyvate, dzīvība – gyvybė, dzīvnieks, dzīva būtne – gyvis. Var pieņemt, ka latviešu valodā vārds „čūska” ir eifēmisms, kas aizstājis senāko čūskas nosaukumu.

10. Vārdam „sece” viena no pašām skaistākajām nozīmēm ir - mūžība. • No radniecīgajās valodās sastopamajām nozīmēm visbiežāk lietotā ir – pāršķelt, griezt, sadalīt: • Seče bosniešu – novākt ražu; • Seče bulgāru – griezt; • Seč krievu – cirst pušu, šķelt; • Sekt – latviešu – pāršķelt • Sekums – sazarojums, stakle, sakumi, sekumi – dakšas; • Sekt – sekot, dzīt pēdas (suns sec pēdas zaķim), sekt pušu – griezt, šķelt; • Seks – latviešu – sirpis, izkapts; • Secas - sokas • Īsekti – lietuviešu – iecirst, iedobt. • Pamatā – indoeiropiešu vārds ar sakni sek- - griezt.

11. Mantas nesēji gari - pūķis, vilce, rudzu luņģis, rudzu ruņģis (arī runkuliņš, rutulītis, roķis), vilce, rudzu viļķis. • Pasaku pūķis – latviešu pasakās lieto pūķa, joda, velna vārdu. • Pasaules pūķis – latviešiem – melna čūska.

12. Ar mirušajiem saistītie gari, pie kuriem pieskaitāmi veļi, iļģi, pauri, urguči, leļi, vecīši, ķekatas, kauķi, ķauķi, ķūķi. Šāds iedalījums saistībā ar pūķa tematiku aktuāls, izceļot kauķu, ķauķu, ķūķu jēdzienus, jo, kā norāda J. Kursīte „no vienas puses šo mītisko būtni var pieskaitīt mirušo gariem, jo vairākās vietās veļu laiku dēvējuši par ķauķu vai kauķu laiku. No otras puses, prūšu, daļēji arī latviešu un lietuviešu folkloras liecības rāda, ka kauķi senatnē uzskatījuši par kaut ko līdzīgu pūķim.” • Konkrētas norādes par pūķi – kauķi atrodamas kuršu folklorā: „Pūķis – mājas kauķs, no citu zog, nes mājās kā ugun, kā zvaigzne aste pakaļā.” Abu būtņu nepārprotamo saistību apstiprina lietuviešu priekšstati par mājas garu kaukas kā cilvēkiem svētību nesošu, sienu un labību pavairojošu mītisku būtni, kas ir zemes pikas vai galvaskausa lielumā (ko apliecina lietuviešu vārds ar tādu pašu sakni kaukolė, kas nozīmē – galvaskauss – lietuviešu priekšstatos svarīgākā mirušo dvēseles uzturēšanās vieta). Tādējādi pūķis tiek saistīts arī ar mirušo senču dvēselēm (kauķi, kauki, čoči).

13. Latgalē pūķi sauc „pūks, pyučs, pyuks un pyukulis, vēl arī domoviks, Kurzemē – pūtis, Bērzgalē lietots vārds pūkulis. • Mantas nesēju sauc rudzu luņģis, rudzu ruņģis, arī rutulis, runkuliņš.P. Šmits secina: „ne ruņģis, ne arī luņģis nevar būt īsti latviešu vārdi un atgādina drīzāk karēļu dievu „Rungoteus.” L. Adamovičs aizrāda, ka apvidos, kur izplatītas teikas par rudzu ruņģi (Zemgalē) „iedomātais sāmu dievs vismazāk sagaidāms.” • Gan L. Adamovičs, gan J. Kursīte attiecina ruņģa etimoloģiju uz tā formu, kas norāda uz apaļumu. To apstiprina arī pārējie nosaukumi – runkuliņš, rutulis (lietuviešu rutulys – lode, latviešu rutulis, ritulis, lietuviešu rutulioti – ripināt, ritināt). Rudzu luņģa etimoloģiju L. Adamovičs skaidro saistībā ar tā izskatu, kādā luņģis parādās (lūks, lūciņš) un apvidvārdu lundzaks, kas nozīmē savītu dvieli.

15. About the Author - Links • http://deoxy.org/narbystew.htm • http://deoxy.org/meme/DNA

17. Pirms aptuveni 150 gadiem, kad attīstījās paleontoloģijas un arheoloģijas zinātnes, mitoloģijas pētnieki, atraduši pirmās dinozauru fosilijas, izvirzīja teoriju, ka cilvēki radījuši leģendas par pūķiem, vērojot dinozaurus. 19. gs. beigās kļuva skaidrs, ka cilvēku no izmirušajiem zauriem šķir apmēram 60 - 70 miljonu gadu. Teorija par „rasu atmiņu” skaidro, ka dinozauru laikabiedri – cilvēka priekšteči - bailēs no plēsīgajiem gaļēdājiem dinozauriem to tēlu zemapziņā saglabājuši tik spilgti, ka cauri evolūcijai un gadu miljoniem tas nonācis līdz mūsdienu cilvēkam. Zīdītāji, no kuriem, pēc evolūcijas teorijas piekritēju domām, esam cēlušies, dinozauru dzīves laikā bijuši vāveru lieluma kukaiņēdāji, kas pēc uzbūves, dzīvesveida un smadzeņu ietilpības atgādina mūsdienu Āzijas koku ciršļu sugas.

18. 20. gadsimtā šī hipotēze atdzima, kad Meksikas pilsētā Akambaro izrakumos tika atrastas ap 4000 gadu vecas, cilvēku darinātas dažādu sugu dinozauru figūriņas. Vēl vairāk - norādes par dinozauriem (bet varbūt pūķiem?) var atrast jau ap 20 000 gadu vecos alu zīmējumos un arī senākajos rakstos, kas saglabājušies līdz mūsdienām no 2. gadu tūkstoša pirms Kristus.

19. Pūķa lidojums dažkārt saistāms ar reālām dabas parādībām, ko konstatējis mācītājs Gothards Fridrihs Stenders (Vecais Stenders) ”Augstas gudrības grāmatā” (1796): „Šis lieks uguns, kas brīžam sprāgstot dzirksteles nokrata, pūķis saukts top”, „novakaros gaisā šaujās, it kā zvaigznes no debess kristu,” uguņi, kas „augsti un tāļ ir” (komētas) un kas „tuvumā gaisā iedegās” un „brīžam kā svece un uguns gabals pret zemi šaujās.”(meteorīti). Komēta „brīžam tik liels kā kamoļš izskatās, un gara ugunīga aste pakaļ velkās.” Šajā gadījumā tā ir Haleja komēta, ko apstiprina autora pieminējums: „Priekš dividesmit piec gadiem viena ugunīga lode – kā mēness, tik liela – Spranču zemē redzeta tape.” Haleja komēta 1758. gadā fiksēta arī Vācijā, kur to novērojis kāds vācu fermeris un astronoms – amatieris.Haleja komēta Zemei redzamības attālumā pietuvojas reizi aptuveni 76 gados. 1949.g. Skrīveros pierakstīts nostāsts, kur teicējs atceras, ka, dienot Mogiļevā, 1911. gadā redzējis pūķi. Tas ir laiks, kad Haleja komēta pietuvojas Zemei.

20. Dažādos laikos dzīvojušu un mirušu civilizāciju raksti un zīmējumi rāda ļoti līdzīgu pasaules uzbūves un mītu struktūru. Jormungands (senislandiešu valodā Irmunganðr – milža zizlis), ko sauc arī par Midgardas čūsku jeb pasaules čūsku, ir viens no trim dieva Lokija un milzenes Angrbodas bērniem (abi pārējie ir mirušo dieviete Hēla un vilks Fenrirs, kas, atnākot pasaules galam, aprīs sauli). Jormungands dzīvo pasaules okeānā, kas ieskauj Midgardu – apdzīvoto zemi. Pasaules pūķis apvij zemi ar savu ķermeni un guļ okeāna dzīlēs, iekodis asti zobos. Pūķa senākais nosaukums – Midgardas čūska – liecina, ka tas kalpo par pasaules turētāju.

21. Melna čūska miltus mala Vidū jūras uz akmeņa. Tos būs ēst tiem kungiem, Kas bez saules strādinaja. 31348-0 32629-0Melna odze iztecejaNo nāburga istabiņas;Ta nebija melna odze,Ta bij pati Jāņu māte.

22. Varavīksnes čūska Austrālijas aborigēnu priekšstatos – būtne, kas pārzina ūdeņus. Ir piedalījusies pasaules radīšanā – kad radīta pasaule, tā bijusi līdzena un tukša, Varavīksnes čūska izveidojusi kalnus un nelīdzenumus.

23. Varavīksnes Čūska dzīvo dīķos un avotos un sargā tajos esošos kvarca kristālus, kas no debesīm nogādāti uz zemes senajā Sapņu laikmetā. No šiem kristāliem tiek radītas šamaņu ķermeņa daļas un orgāni. Čūska apvieno priekšstatus par ūdens garu, pūķi-briesmoni un maģisko kristālu (tajā atspīd varavīksnes gaismas spektrs), ko izmanto šamaniskajā praksē. Varavīksnes Čūska ir saistīta ar iniciācijas rituāliem (atjaunotne un izaugsme, Čūskai norijot un pēc tam atvemjot iniciējamo). Austrālijas aborigēnu ziemeļu un dienvidaustrumu cilšu Sapņu laikmetā darbojas ciltsmāte Kunapipi (Klia-rin-kliari, Kadjari) un Varavīksnes Čūska. Dažkārt Čūska pavada pirmmāti tās klejojumos. Murinbata ciltij Čūska Kunmangurs pats kļūst par cilvēku ciltstēvu.

24. Austrumos no Centrālamerikas, Haiti salā ir saglabājušās leģendas par čūskām no pasaules radīšanas laikiem. Vietējās vuduistu ciltis tic dievam Damballa Vedo, kuru attēlo čūskas veidā. Damballa Vedo tiek pielūgts kā Lielā Čūska, Visuma Zemes un Debess radītājs. Saskaņā ar īpatnējo vudu leģendu par Plūdiem, Čūska aplēja Zemi ar ūdeni un pēc tam parādījās Varavīksne. Čūska paņēma Varavīksni par sievu un viņa ieguva vārdu Aida Vedo.

25. Ķīniešu lun pūķim ir dažādas izskata īpatnības vai formas, kas atgādina citu dzīvnieku formas: kamieļa/ zirga galva, brieža ragi, zaķa acis, govs ausis, čūskas kakls, jūras dzīvnieka šeņ vēders, karpas zvīņas, vanaga nagi un tīģera ķepas. Uz muguras tam ir sekste no 81 zvīņas; zvīņas uz kakla vērstas uz galvas pusi, bet tās, kas atrodas uz galvas, izvietotas līdzīgi kalnu grēdu ķēdei. Rīkles katrā pusē aug ūsas, bet no zoda nokarājas bārda uz kuras atrodas koša pērle. Viņa elpa no mutes izšaujas kā mākonis un dažreiz pārvēršas ūdeni, bet dažreiz ugunī. Viņa rēkoņa līdzinās vara šķīvju sišanas troksnim. Lun pūķa tipam ir vairāki paveidi. Dažiem ir ragi, dažiem nav. Dažiem nav zvīņu, citiem nav spārnu.

26. Lun tipi: • czjao – zvīņoti; • in – spārnoti; • cju – ragaini; • či – bezragu • 1. gs. autori Lun attēno ar zirga galvu un čūskas ķermeni.

27. No Haņu dinastijas laikiem (206. g. p. m. ē. – 220. g. m. ē.) zaļgani-zils pūķis (lung) ir imperatora simbols, ķīniešu zodiaka piektās zīmes aizgādnis un Austrumu, saules lēkta un pavasara lietus simbols. Deviņi pūķi varēja būt attēloti tikai uz imperatora tērpiem, pateicoties tam, tie spēja izsaukt auglīgu lietu.

28. DZĪVĪBA UZ ZEMES Dzīvības rašanās uz Zemes nav nejauša (iespēja ir 1 : 1,3x1030 - pēc astronoma Dž. Holdena aprēķiniem). Dzīvība “visu laiku attīstās uz vienu un to pašu pusi – virzienā uz apziņas, domas pastiprināšanu un formu radīšanu, kuras arvien vairāk pastiprina dzīvā ietekmi uz apkārtējo vidi”.

29. Kas nosaka dzīvības rašanos un evolūciju? • Visuma lauki, kam piemīt spēja strukturēt realitāti un ietekmēt matēriju un telpu. • Saprāts un apziņa Visumā, kam piemīt tāds pats statuss, kā vielai un enerģijai. • Elektromagnētiskais lauks, kam piemīt spēja saņemt, pārraidīt un nodot informāciju.

30. Kad bezdzimuma dievs Mauvu-Liza (Dahomejas fonu ciltij – pirmdievs Nana Buluku) bija gatavs radīt Zemi, tas sākumā radīja palīgu – pūķi Aido Vedo. Pūķis nēsāja dievu mutē, kad abi ceļoja pa Visumu. Mauvu-Liza radīja augsni, bet Aido Vedo ar savu ķermeni tās virsmā – ielejas un ūdensceļus. Kad abi apstājās atpūsties, no pūķa ekskrementiem radās kalni, kuru auglīgajā zemē labi auga Mauvu-Liza radītie augi un koki. Ar radītāja Vārdu un pūķa Rīcību sadarbojoties tika pasaule. Mauvu-Liza baidījās, ka jaunradītā zeme nespēs noturēt savu svaru, tāpēc lūdza Aido Vedo gādāt par pasaules drošību. Pūķis apvija pasauli un, lai tam nebūtu karsti, Mauvu-Liza radīja kosmisko okeānu, kurā pūķis novietojās.

31. Lai stiprinātu spēkus, Aido Vedo nepieciešama dzelzs, ko gādā sarkanie pērtiķi, kuri apmetušies zem okeāna. Dzelzs krājumiem izsīkstot, tas sāk grauzt savu asti, ko ir saņēmis mutē. Tas pūķim rada sāpes un, Aido Vedo kustoties, pasaulē notiek zemestrīces. Ja pienāks brīdis, kad pērtiķi vairs nespēs piegādāt dzelzi, pūķis turpinās ēst sevi, un zeme ies bojā no pašas svara.

32. „Augs var nerunāt, bet tur ir gars, kas ir apzināts, kas redz visu, kurš ir auga dvēsele, tā būtība, kas padara to dzīvu.” (P. Amaringo)

33. Amazones džungļos Peru šamaņi uzskata, ka dzīvības princips, kas iedzīvina visas uz Zemes mītošās būtnes, nāk no kosmosa un ir apveltīts ar saprātu. Savās vīzijās šamaņi aizvada apziņu līdz molekulārajam līmenim un saņem pieeju DNS informācijai, ko tie sauc par iedzīvinātu būtību vai gariem. Tas ir līmenis, kurā viņi saskata dubultspirāles, savītas auklas un hromosomu formas. Tas ir ceļš, kādā šamaniskajās kultūrās jau tūkstošiem gadu tikusi saņemta informācija, ka dzīvības princips ir vienāds visām dzīvajām būtnēm un ir divu kopā savītu čūsku (stīgu, virvju) formā.

34. Iestādīju baltu pupu Baltā smilšu kalniņā. Tā izauga liela, gara Deviņiem žuburiem. Es uzkāpu debesīs Pa tiem pupas žuburiem.

35. Mūsdienu attēls – hromosomas. Alķīmiķu zīmējums. 1980. gadu sākumā zinātnieku komanda demonstrēja, ka dzīvo būtņu šūnas izstaro fotonus (apmēram 100 vienības ik sekundi). Šo fotonu avots bija DNS. Viļņa garums, kurā DNS izstaro fotonus, atbilst šaurajam cilvēkam uztveramajam redzamās gaismas spektram.

37. Kristīgajā Rietumu baznīcā ir vairāk nekā 40 svēto – pūķa pievārētāju.

38. Es tev lūdzu, mīļà Laime,Kur es viņus izskalošu?-Meklè tādu ezeriņuDeviņàmi iztekàm.-Es tev lūdzu, mīļà Laime,Kur es viņus izkaltešu?-Meklè tādu ozoliņuDeviņiemi žuburiem.-Es tev lūdzu, mīļà Laime,Kur es viņus sarullešu?-Meklè tādu ruļļa kokuDeviņiemi vilcejiem.-Es tev lūdzu, mīļà Laime,Kur es viņus paglabašu?-Meklè tādu šķirsta vākuDeviņàmi atslēgàm. Zirgi zviedz, Jodi braucTumšajâ naksniņâ;Upe tek dzirkstidama,Es stāveju maliņâ,Es stāveju maliņâAr aso zobentiņu,Ar aso zobentiņuJodu mātes gaididams.Es sacirtu Jodu mātiDeviņiemi gabaliem,Man apskrēja brūni svārkiAr tām Jodu asinim.

39. Secē 20 gs. sākumā ir pierakstītas 5 teikas par pūķiem ar šādiem motīviem – pūķi redz laižamies; pūķi izperē no gaiļa olas; aptur pūķa darbību; ceļinieks nakšņo sētā, kur mīt pūķis. Teikās vairāki fakti – secieši sevi sauc par kurzemniekiem (Daugava vēsturiski Kurzemes hercogistes robeža). Visos piecos tekstos pūķis parādās kā mantas nesējs, nes labumu, graudus.

40. Kļūda slēpjas mēģinājumos atrast pūķus fiziskajā, mums redzamajā un pazīstamajā pasaulē vai tieši otrādi – vienīgi sapņos un fantāzijā. Mitoloģijas pētnieki parasti neņem vērā to, ka cilvēka uztvere ir ierobežota. Galvenais kanāls, pa kuru mēs saņemam informāciju, ir redze, turklāt mēs neuztveram pašus priekšmetus, bet gan to atstarotos elektromagnētiskos viļņus – to daļu, uz kuru noskaņota redze. Cilvēks spēj aptvert tikai 5% no elektromagnētisko svārstību skalas – redzamo spektru, bet pārējais paliek ārpus redzesloka.

41. „Pūķis, lai arī ir svēts un apbrīnas vērts, tomēr savā būtībā ir kaut kas vairāk no dievišķās esības, par kuru labāk palikt neziņā”.(Eliānijs,"De Natura Animalium"). „Pūķis, lai arī ir svēts un apbrīnas vērts, tomēr savā būtībā ir kaut kas vairāk no dievišķās esības, par kuru labāk palikt neziņā”.(Eliānijs,"De Natura Animalium"). „Pūķis, lai arī ir svēts un apbrīnas vērts, tomēr savā būtībā ir kaut kas vairāk no dievišķās esības, par kuru labāk palikt neziņā”.(Eliānijs,"De Natura Animalium").

42. O PALDIES PAR UZMANĪBU! Projektu finansiāli atbalsta Islande, Lihtenšteina un Norvēģija.