150 likes | 440 Views
SPA ETIĶETE. Pie verbālajiem komponentiem pieder nosaukums , moto , izkārtne , plāksnītes un personas kartes , kā arī informatīvie materiāli un darbinieku valoda .
E N D
Pie verbālajiem komponentiem pieder nosaukums, moto, izkārtne, plāksnītes un personas kartes, kā arī informatīvie materiāli un darbinieku valoda. • Vizuālie – logotips, dekora elementi, krāsu gamma, personāla izskats, brošūru noformējums un preču iesaiņojums. Tam visam jāatbilst SPA iestādes koncepcijai, jābūt pārdomātam un saskaņotam.
Īpaša uzmanība jāpievērš personāla izskatam. Nav noslēpums, ka cilvēki, kas strādā ar klientiem, ir jūsu SPA seja. Un šai sejai jābūt estētiski nevainojamai. Ja speciālisti un administratori ar savu ārieni demonstrē veselīga dzīves veida priekšrocības, respektīvi, ir slaidi, iedeguši un kopti, tad tas iedarbojas uz apmeklētājiem labāk par jebkuru reklāmu: cilvēks saprot, ka šim SPA var uzticēties. Tomēr pārmērīgs košums arī nav pieņemams: jāievēro “pasniedzēju likums” –apģērbs, matu sakārtojums un grims nedrīkst piesaistīt skatienus, novērst uzmanību un traucēt koncentrēties.
Arējā izskata standartu izstrādei lielu uzmanību pievērš Amerikas SPA. Dažas prasības, kuras viņi izvirza personālam: • ·stingri jāievēro personīgās higiēnas noteikumi: regulāri jāiet dušā, jālieto dezodorants; • ·nav pieļaujamas nepatīkamas un pārlieku stipras smaržas, piemēra, tabakas, kā arī smags un ass parfīms; • ·rokām jābūt tīrām un koptām, gari nagi un spilgta laka nav vēlama (kosmetoloģēm vai manikīrēm nagiem jābūt īsi apgrieztiem, lai nejauši netraumētu klientu); • ·pats piemērotākais ir neuzkrītošs, dabisks grims, (kosmetoloģēm vispār jāiztiek bez make-up, lai izvairītos no pūdera vai tušas daļiņu nobiršanas);
·priekšroka jādod akurātām frizūrām bez lakas vai mitru matu efekta, gariem matiem jābūt atglaustiem no sejas, vīriešiem tikai īss matu griezums; • ·personāls nedrīkst aizmirst nesāt personas karti un formu (ja to nosaka iekšējās kārtības noteikumi), turklāt tiem jābūt tīriem, bet, mainot darba vietu vai pārejot uz citu nodaļu, obligāti jāatdod vadībai); • ·ja forma nav paredzēta, tas nenozīmē, ka apģērbā pieļaujama visatļautība; īsts profesionālis nekad klientu neapkalpos sporta tērpā, blūzītē ar dziļu dekoltē, džinsos, īsā topiņā bez lencītēm, mini svārkos vai kleitā ar šķēlumiem; zeķes/zeķbikses jāsaskaņo ar “pieklājīga garuma” svārkiem; • ·nav atļautas pārlieku uzkrītošas vai divdomīgas lietas. Tas attiecas uz pīrsingu, apjomīgu un košu bižutēriju, arī auskariem vīriešiem.
Lai gan SPA iestādes Baltijā un Krievijā cenšas strādāt atbilstoši starptautiskajiem standartiem, tomēr ne vienmēr izdodas izvairīties no vairāk vai mazāk nopietnām problēmām, kas bojā dzīvi gan menedžmentam, gan klientam. Pārsvarā tās rodas, ja ignorē SPA etiķetes noteikumus: • Netiek ievērota distance saskarsmē: daudzi meistari dažādu iemeslu dēļ uzskata par savu pienākumu veidot personīgas attiecības ar klientu. • Profesionālās ētikas normu pārkāpšana: kolēģu un konkurentu kritika tikai pirmajā acumirklī šķiet labs pašreklāmas veids, patiesībā neko citu kā vien negatīvas emocijas un aizvainojumu šāda ētiskā netīrība nerada; ja tiek kritizēts salons, kuru iepriekš apmeklējis klients, tad tas nopietni aizskar arī viņa patmīlību.
SPA iekšējās politikas jautājumu apspriešana ar trešajām personām: veicot procedūru, meistariem bieži patīk izkratīt sirdi un pažēloties par vadību, savu algu, izstāstīt par kolektīva attiecību peripetijām, taču Rietumos tas ir ne tikai slikts tonis, bet arī absolūts tabu. • Konfidencialitātes principa neievērošana: tāpat kā iepriekšējā gadījumā, lietas būtība slēpjas pārmērīgā pļāpībā un tenkošanā, jo “interesanta atgadījuma” atstāstījums par klientu vai kolēģi šķiet nevainīgs, tomēr pasaule ir maza, un “vaininieks” drīz vien uzzina, ka kļuvis par apspriešanas vai joka objektu.
Nepietiekama precizitāte: par nelaimi, izteiciens, ka “viena reize nav līdzīga otrai”, precīzi raksturo daudzu meistaru pieeju procedūrām – viņi vai nu sasteidz vai paildzina procedūru, meistars nevar pateikt, cik laika vajag pīlingam, depilācijai vai masāžai, nav skaidrs jēdziens “procedūras protokols”. • Mazumtirdzniecības ignorance: daudzi speciālisti nesteidzas piedāvāt klientiem kopšanas līdzekļus, kurus pārdod SPA. Iemesls var būt dabiska kautrība, kā arī nevēlēšanās būt uzbāzīgai. • Tieksme strādāt klienta mājās: daži meistari uzskata, ka tādā veidā viņi būs noteicēji un pelnīs vairāk, tomēr cilvēki uz SPA iet nevis pēc pakalpojuma, bet atmosfēras, kas ļauj atslābināties un atbrīvoties no ikdienas rūpēm. Turklāt ”staigāt pa dzīvokļiem” nav speciālista prestiža cienīgs pakalpojums, jo meistaram nav motivācijas veidot profesionālo karjeru un izaugsmi.
Neadekvāts ārējais izskats: mēs jau minējām, ka pārmērības apģērbā un grimā nav atļautas. Izeja no situācijas – izstrādāt stilīgu formu, kas ļautu kombinēt (piemēram, šodien meistars var nēsāt bikses un žaketi, bet rīt – svārkus un vesti atkarībā novēlēšanās). Vienā Anglijas SPA personāls valkā tik skaistu formu, ka to sākuši pasūtīt pat klienti. • Vispārējās kultūras iemaņu trūkums: tā ir problēma, kas diemžēl raksturīga postpadomju laikam. Ja ģimene vai izglītības iestādes nav iemācījušas vispārpieņemtās normas, tad menedžmentam atliek tikai vai nu atlaist darbinieku, vai arī uzsākt viņa “audzināšanu”, mācot iekšējās kārtības noteikumus un ētikas normas saskarsmē ar klientiem.
SPA profesionāļa etiķete: kā jābūt • Meistars, kas virtuozi veic vissarežģītākās procedūras, pastāvīgi paaugstina kvalifikāciju, veiksmīgi piedalās sacensībās, vēl nebūt nav īsts profesionālis. Šis nosaukums nenozīmē tikai prasmes, bet arī iemaņas veidot attiecības ar klientiem ,kolēģiem, savu darba vietu. Tas izpaužas precīzā noteikto ētikas normu ievērošanā. • Meistars, kam svarīga gan sava, gan SPA reputācija, vienmēr punktuāli un precīzi veiks procedūras, nevilks tās garumā, cienot klientu un savu laiku. Viņš neuzspiedīs klientam papildu seansus tikai tādēļ, lai pats vairāk nopelnītu.
Speciālists, kam ētika nav tikai skaists vārds, vienādi izturēsies pret visiem viesiem. Un tas nav atkarīgs no tā, vai viņi ir pastāvīgi apmeklētāji vai atnākuši pirmo reizi, vai atstāj lielu dzeramnaudu vai pateicība ir tikai vārdiska, vai ar viņiem ir viegli vai grūti strādāt. Klientam ne tikai vienmēr ir taisnība, bet viņam arī vienmēr jāpaliek apmierinātam – tāds ir pakalpojumu sfēras “zelta likums”. • Profesionālis zina, ka viņa panākumi un labklājība ir atkarīga no SPA panākumiem, tieši tādēļ viņš ievēro koleģialitātes principus, sīki pastāsta klientam par procedūrām, kuras veic citi meistari, jo piedāvāt kompleksās programmas vienmēr ir vieglāk nekā atsevišķus pakalpojumus. Tomēr šajā gadījumā jāievēro visu medicīnas darbinieku likums – “Nekaitē!”. Nedrīkst klientam ieteikt to, kam ir kaut vismazākās kontrindikācijas.
Atnākot uz SPA, cilvēks sapņo nonākt bezrūpības un komforta apstākļos, saņemt iespējami vairāk pozitīvu emociju. Vai tā būs, vispirms atkarīgs no personāla: tam jāzina saskarsmes psiholoģijas pamati, jābūt labvēlīgam un smaidīgam, jāprot noslēpt savas problēmas un negatīvās emocijas. • Labs meistars zin, kā un kad uzturēt sarunu, bet viņš nekad neuztieps sarunu klientam, kas vēlas baudīt klusumu. Ja nu tomēr ar viņu dalās kādā pārdzīvojumā, tad augsti kvalificēts speciālists nekad nepārkāps konfidencialitātes principu un neatklās viņām uzticētos noslēpumus.
Tikpat svarīga īsta profesionāļa pazīme – nevainojams ārējais izskats un kārtīga darba vieta. Jo viņš saprot, ka nevīžība un nekārtība ir ne tikai neestētiska, bet arī liecina par nolaidīgu attieksmi pret saviem pienākumiem. Tāpat kabinetā nedrīkst atrasties meistara personīgās mantas, jo ne jau katram viesiem patīkami skatīties uz svešiem mobilajiem tālruņiem, kosmētiku vai žurnālu kaudzi.