Aizspriedumi

1. Aizspriedumi Psiholoģe Diāna Staņko

2. Aizspriedumi • Aizspriedumi tiek definēti kā kādas sociālas grupas un tās dalībnieku pozitīvs vai negatīvs vērtējums. • Pieņēmumi par kādai grupai raksturīgajām iezīmēm nosaka to, cik simpātiska tā šķiet, tādējādi veicinot arī labvēlīgu vai nelabvēlīgu attieksmi pret šo grupu.

3. Starpgrupu kontakta hipotēze • G. Olporta (Allport) starpgrupu kontakta hipotēze (1954.g) norāda uz to, ka kontaktēšanās ar citas (etniskās) grupas pārstāvjiem var mazināt aizspriedumus pret šo grupu, jo tādējādi ir iespējams veidot adekvātākus priekšstatus, atklāt līdzības uzskatos un vērtībās, kas savukārt var veicināt pozitīvas attieksmes un attiecības.

4. Starpgrupu kontakta hipotēze • Tomēr pozitīva ietekme ir tikai tām saskarsmes situācijām, kurās ir noteikti priekšnosacījumi: • Vienāds iesaistīto statuss šajā situācijā (es - līdzvērtība), • Kopīgi mērķi, • Starpgrupu sadarbība, nevis konkurence, • Normatīvs atbalsts (autoritātes, vadītāji, likumi, tradīcijas). Kopumā ir svarīga pozitīva saskarsmes pieredze.

5. Starpgrupu kontakta hipotēze • Tomass Petigruvs (Pettigrew,1998) uzskata, ka attieksmju veidošanās process ietver 4 atsevišķus procesus: • informācijas ieguve par kādu citu grupu, • uzvedības maiņa, • emocionālu saišu veidošanās (draudzība), • attieksmes maiņa pret savu grupu.

6. Starpgrupu kontakta hipotēze • S.C. Raits un viņa kolēģi (Wright et al, 1997) savā pētījumā secinājuši, ka attieksme pret citām grupām var uzlaboties pat tad, ja kādam ir zināms, ka kāds no tās pašas grupas draudzējas ar citas grupas pārstāvi. • Daudzos gadījumos pozitīvās attieksmes tiek vispārinātas arī uz citām grupām.

7. Starpgrupu kontakta hipotēze • Izmantojot dažādus pētījumus t. Petigruvs pamato, ka kaut arī aizspriedumu mazināšanai ir liela loma saskarsmes veicināšanā, daudz spēcīgāki ir pretējie procesi – no saskarsmes pie aizspriedumu mazināšanās.

8. Starpgrupu kontakta hipotēze • Saskarsmes ietekmi uz attieksmju veidošanos lielā mērā nosaka indivīdu iepriekšējās attieksmes un pieredze (pētījumi rāda, ka cilvēkiem ar aizspriedumiem parasti nav citu tautību draugu), kā arī sabiedrībā pastāvošās tiesiskās un sociālās normas, kas veicina vai kavē pozitīvu attieksmju veidošanos.

9. Starpgrupu kontakta hipotēze Draudzība tiek uzskatīta par izteikti vienlīdzīgu situāciju, kas lielā mērā veicina pozitīvas attieksmes vispārināšanu, tādējādi mazinot aizspriedumus, it īpaši, vairākuma pārstāvju vidū. • Salīdzinot datus no četrām Eiropas valstīm, T. Petigruvs secina, ka cilvēki, kam ir draugi no kādas citas sociālas grupas (tautība, kultūra, rase, reliģija, sociālā šķira), ir mazāk aizspriedumaini.

10. Starpgrupu kontakta hipotēze • Draudzībai ir lielāks iespaids uz aizspriedumainību, nekā aizspriedumu ietekmei uz draudzību. Pozitīvais iespaids no draugiem citās grupās tiek attiecināts arī uz citām grupām, ne tikai uz to, kurai pieder draugs.

11. Starpgrupu kontakta hipotēze • Vairākos pētījumos norādīts, ka saskarsme ar dažādu tautību vienaudžiem attīsta jauniešos plurālistisku orientāciju – • atvērtību dažādām perspektīvām un spēju tās redzēt, • gatavību mainīt savus uzskatus, • pieņemt cilvēkus ar atšķirīgiem uzskatiem.

12. Sociālās identitātes teorija • Sociālās identitātes teorija aplūko individuāli psiholoģiskus procesus, lai izskaidrotu attiecības starp dažādām etniskām grupām. • Galvenā tēze – cilvēkiem ir ļoti svarīgi uzturēt pozitīvu sociālo identitāti, kuras daļa ir arī piederība dažādām grupām. Tāpēc viņi parasti ir labās domās par sevi un grupām, kurām pieder, un tas savukārt lielā mērā ietekmē attiecības ar citām grupām.

13. Sociālās identitātes teorija • Ja salīdzinājumā ar citām grupām sava grupa nešķiet labāka un indivīds joprojām ar šo grupu identificējas, viņš meklē veidus, kā uzturēt savas grupas pārākuma izjūtu, piem., pastiprināti izrādot uzticību savai grupai, veidojot negatīvu attieksmi pret citām grupām vai diskriminējot tās (TAJFEL&Turner1979)

14. Sociālās identitātes teorija • Pašapliecināšanās un pašizpausme caur piederību kādai grupai uzlabo indivīdu psiholoģisko pašsajūtu. Šādas izpausmes liekas nevainīgas, tomēr attiecības starp grupām var kļūt tik negatīvas, ka kādas grupas lepnums un kultūras vērtības var apdraudēt citus.

15. Sociālās identitātes teorija • Pētnieki norāda, ka kopumā ir novērojama tendence, ka etniskajām minoritātēm ir izteiktāka identitāte ar savu etnisko grupu nekā majoritātei. • Leornardelli&Brewer pētījumā (2001) tika konstatēta pozitīva sakarība minoritāšu pārstāvju vidū starp apmierinātību ar savu grupu un aizspriedumiem pret citām grupām.

16. Sociālās identitātes teorija • Savukārt majoritātes pārstāvju vidū tika atklāta negatīva sakarība starp apmierinātību ar savu grupu un aizspriedumiem pret citām grupām (jo lielāka apmierinātība ar savu grupu, jo mazāk aizspriedumu pret citām grupām) • Taču jāatceras, ka, ja kāds minoritātes pārstāvis pozitīvi domā par savu grupu, tas ne vienmēr nozīmē, ka viņš domā slikti par citu grupu pārstāvjiem.

17. Sociālās dominēšanas teorija • Sociālās dominēšanas teorija (Sidanius&Pratto 1999) ir balstīta uz ideju, ka sabiedrībā ir ideoloģijas, kas vai nu veicina vai mazina dažādu grupu hierarhiju. Arī indivīdi ne vienādā mērā akceptē šīs atšķirīgās ideoloģijas. • Indivīdi ar izteiktu dominēšanas orientāciju cenšas veicināt grupu hierarhiju un savas grupas ietekmi uz citām grupām. • Saskaņā ar šo pieeju vīriešiem dominēšanas orientācija ir spēcīgāk izteikta, kas ļauj izskaidrot arī to, ka vīrieši kopumā ir aizspriedumaināki nekā sievietes.

18. Sociālās dominēšanas teorija • H. Blumers (Blumer, 1958) uzskata, ka aizspriedumi balstās uz priekšstatiem par grupas stāvokli attiecībā pret citām grupām. Dominējošās grupas locekļi izjūt pārākumu un uzskata, ka citas grupas ir pilnīgi atšķirīgas un svešas un ka tām nepienākas noteiktas tiesības, statusi un resursi. Nereti dominējošā grupa jūtas apdraudēta, jo citas grupas tiecas samazināt dominējošās grupas privilēģijas. Šīs pieejas pamatā ir pieņēmums, ka dominējošās grupas dalībnieki nošķir sevi no citām grupām.

19. Sociālās dominēšanas teorija • H. Blumers uzskata, ka aizspriedumus lielākoties veido dominējošās grupas izjūta par tai piederīgajām privilēģijām uz dažādiem ierobežotiem un sociāli augstu vērtētiem resursiem un labumiem (piem., zeme, īpašums, darbs...). Ja dominējošā grupa jūtas apdraudēta savās ‘dabiskajās’ tiesībās, tā uzskata, ka tās statuss, vara un izdzīvošana ir briesmās. Savukārt nobailēm un aizvainojuma veidojas vispārīgi aizspriedumi pret citu tautību cilvēkiem.

20. Grupu konfliktu teorijas • Grupu konfliktu teorijas pamatā ir doma, ka aizspriedumi un diskriminācija balstās uz interešu konfliktiem starp grupām (LeVine&Campbell, 1972). Svarīgāk par to, vai konkurence par resursiem patiešām pastāv, ir tas, cik lielā mērā cilvēki šo konkurenci izjūt. Starpgrupu konflikti lielākoties pastāv grupu, nevis indivīdu līmenī.

21. Grupu konfliktu teorijas • Taču ne visas grupas vienādā mērā tiek uztvertas kā konkurentes cīņā par resursiem. Visbiežāk tās ir grupas, kurām piemīt kādas īpaši raksturīgas iezīmes, kas nepiemīt konkurenci izjūtošajai grupai. Liela nozīme var būt arī grupas lielumam, atšķirīgam izskatam un uzvedībai.

22. Personības pieejas • Personības pieejas pārstāvji uzskata, ka divi cilvēki, kuriem ir vienāds iemesls pārdzīvot frustrāciju vai sajust draudus, ne obligāti vienādā mērā ir pakļauti aizspriedumu ietekmei. Tas nozīmē, ka stereotipi izpilda arī citas funkcijas. [27]

23. Personības tips un aizspriedumi • Ir izpētīts, ka arī cilvēka personības tips iespaido stereotipizāciju. • Adorno un viņa kolēģi (Adorno & others, 1950) atklāj, ka naids attiecībā pret ebrejiem bieži vien eksistē paralēli naidam attiecībā pret citām minoritātēm.

24. Personības tips un aizspriedumi • Adorno izdala etnocentriskus cilvēkus ar autoritāras personības iezīmēm, kas raksturojas ar zināmu tendenci uz cietsirdību, un ar grūtībām veido kontaktus ar citiem cilvēkiem, kā arī ir tendēti maksimāli vienkāršot situācijas, domā kategorijās “melns” un “balts” un parasti akli tic savas grupas pārākumam. • Aizspriedums ļauj cilvēkiem virzīt savu agresivitāti uz “mērķgrupu”.

25. Bobs Altmeiers (Bob Altmeier, 1992) saka : “Dažiem cilvēkiem viņu personīgās bailes un naids, kurus viņi tādā vai citādā veidā priekš sevis ir attaisnojuši, ārēji izpaužas kā aizspriedums. Morālās jūtas viņiem var iet roku rokā ar cietsirdību pret tiem, ko viņi uzskata par zemākiem kā pats.” [35]

26. Aizspriedumi un izglītības līmenis • Jo augstāks ir izglītības līmenis, jo mazāk aizspriedumu, jo cilvēki ir saprotošāki un reālistiskāki. • Zināmā mērā tas ir saistīts arī ar cilvēka intelekta līmeni. • Cilvēkam ar primitīvu domāšanu aizspriedumi ir vairāk izteikti. Var būt izņēmumi, bet kopēja tendence ir šāda.

27. Aizspriedumi un teritoriālā atrašanās vieta • Aizspriedumi parasti vairāk izplatīti lauku apvidū un mazās pilsētās. Var teikt, ka laukos cilvēki ir aizdomīgāki pret to, kas ir atšķirīgs un nav tāds kā viņi. Bieži vien atšķirīgais tiek uztverts kā kaut kas slikts un nevēlams.

28. Aizspriedumi un reliģiozitāte • Nepastāv vienota viedokļa par reliģijas un aizspriedumu saistību. Atbilde ir atkarīga no tā kā noformulē jautājumu. • Olports (Gordon Olport, 1958) par reliģiju izsakās: “Reliģijas loma ir paradoksāla. Tā rada aizspriedumus un iznīcina aizspriedumus”.

29. Aizspriedumi un reliģiozitāte • Gan ASV, gan Eiropā ir veikti pētījumi par cilvēka reliģiozitātes saistību ar viņa aizspriedumiem. • Tie parādīja, ka tieši reliģioziem cilvēkiem ir visizteiktākie aizspriedumi, izteikti negatīva attieksme pret dažiem cilvēkiem, tautībām vai grupām.

30. Aizspriedumi un reliģiozitāte • Tomēr tālākie pētījumi parādīja, ka šī saistība nav tik vienkārša. • Izrādās, ka svarīgs ir reliģiozitātes veids – ko cilvēkam nozīmē ticība, kādā veidā cilvēks tic Dievam. (Reliģiozitāte var būt ārēja – sekošana noteiktai tradīcijai, kas ir pieņemta sabiedrībā, ārēja noteiktu rituālu un normu ievērošana).

31. Aizspriedumi un reliģiozitāte • Ja ticība Dievam cilvēkam dod dzīves jēgu, tā ir būtiska viņa iekšējās dzīves sastāvdaļa, kura nav obligāti jāizrāda apkārtējiem, tad mēs varam runāt par iekšējo reliģiozitāti. • Savukārt iekšēji reliģioziem cilvēkiem aizspriedumu ir mazāk, viņi ir cilvēcīgāki citu cilvēku uztverē.

32. Aizspriedumi un sociālais stāvoklis • Bieži vien aizspriedumi ir stiprāki tiem cilvēkiem, kas ieņem zemāku sociāli ekonomisko stāvokli vai kuru stāvoklis ir strauji pasliktinājies, vai arī tie, kuru pozitīvais paštēls ir apdraudēts. (Lemyre & Smith, 1985 ; Thompson &Crocker, 1985) • Iespējams, cilvēki ar stabilu statusu mazāk izjūt vajadzību pēc personīgā pārākuma. [4]

33. Aizspriedumi • Aizspriedumi bieži vien ir iemesls konfliktiem un uzbrukumiem citiem cilvēkiem.[1]