Sengrieķu māksla

1. Sengrieķu māksla Vēsture 6.klasei (07.03. – 11.03.)

2. Jautājumi atkārtošanai 1. Kā grieķi uzrunāja viens otru Atēnās un kādēļ? Lai katrs jaunpienācējs varētu brīvi un nepiespiesti iesaistīties sarunās, vīri cits citu uzrunāja ar "tu", jo diskusijā nebija svarīgs ne tavs vecums, ne maka biezums, ne stāvoklis, bet gan tas, ka katrs pilsonis aktīvi iesaistās sabiedriskajā dzīvē.

3. Jautājumi atkārtošanai 2. Kādas bija laulības īpatnības senajā Grieķijā? • Gan reliģijai, gan sabiedrībai bija nosodoša attieksme pret vīriešiem, kas nestājās laulībā. • Sievietes uzskatīja par pastāvīgai dzīvei un rīcībai nespējīgām būtnēm, un politisku tiesību tām nebija. • Ciemiņi nedrīkstēja sarunāties ar sievu. • Meitām vīru izraudzīja tēvs. • Laulības bija darījums; • Starp vīru un sievu parasti bija liela vecuma starpība: meitas pie vīra tika izdotas ~13 – 15 gadus vecas, bet vīrieši parasti precējās ~ 30 gadu vecumu.

4. Jautājumi atkārtošanai 3. Kāda bija seno grieķu attieksme pret vergiem? • Grieķijā bija atļauts vergus sist, bet ne nogalināt; • Vergs varēja iesūdzēt savu saimnieku tiesā par vardarbību; • Vergam bija atļauts aizbēgt un paslēpties pie tempļa, ja saimnieks slikti pret viņu izturējās. Ja valsts atzina saimnieku par vainīgu, tā pārpirka vergu un pārdeva citam saimniekam.

5. Jautājumi atkārtošanai 4. Ar ko atšķīrās skola Spartā un Atēnās? SPARTA Iedzīvotāji galvenokārt nodarbojās ar karošanu. Spartiešu dzīvesveids bija skarbs un pakļauts disciplīnai. Katrs spartietis sāka trenēšanos kara mākslā 7 gadu vecumā un palika karavīrs līdz 60 gadu vecumam. ATĒNAS Meitas skolā negāja, visu ģimenes dzīvei nepieciešamo viņas iemācījās mājās, arī slimnieka kopšanu. Zēniem mācības sākās septiņu gadu vecumā. Šajā laikā zēns pārgāja tēva aizbildniecībā. Uzskatīja, ka labai izglītībai nepieciešams gramatiķis, kitārists (mūziķis) un vingrošanas skolotājs.

6. Jautājumi atkārtošanai 5. Kas bija grieķu filozofi? Nosaukums "filozofija" ir radies no diviem grieķu vārdiem: philein un sophia, kuri attiecīgi nozīmē "mīlēt" un "gudrība". Tādēļ burtiski tulkojot "filozofija" nozīmē "gudrības mīlēšana". Filozofiem nav ierobežots interešu loks. Viņi parasti pievēršas vairākām jomām, piemēram, fizikai, bioloģijai, ķīmijai, astronomijai, socioloģijai, politikai, psiholoģijai, matemātikai, loģikai, ētikai, mūzikai un vēl daudzām citām sfērām. Līdz pat 19. gadsimta sākuma zinātniekus, kuri bija pievērsušies kādai no dabas zinātņu nozarēm, dēvēja par filozofiem.

7. Jautājumi atkārtošanai 6. Kāda bija grieķu skola? Atēnu skola. Šo fresku 16. gs. uzgleznoja itāliešu mākslinieks Rafaēls. Šeit redzami dažādu laiku domātāji Mūžīgajā Akadēmijā. Freskas centrā redzami Platons un Aristotelis, aizrāvušies diskusijā.

8. Jautājumi atkārtošanai 7. Kas ir Aristotelis? Aristoteli pamatoti dēvē par Eiropas zinātņu tēvu, jo ļoti daudzi jēdzieni, kurus plaši lieto sabiedrībā ir viņa radīti un skaidroti. Aristoteli interesēja pasaules izziņas procesi un jautājums, kā viss ir radies. Aristotelis ir studējis praktiski visas tēmas, kas tajā laikā bija pieejamas, un viņa darbu kopums ir praktiski senās Grieķijas enciklopēdija. Aristotelis definēja arī mūsdienu izpratni par vienlīdzību, brīvību, tiesiskumu. Aristotelis uzskatīja, ka pasaule ir loģiski uzbūvēta un katrai lietai ir sava vieta.

9. Jautājumi atkārtošanai Senās Grieķijas filozofs un matemātiķis, Sokrata māceklis, Aristoteļa skolotājs, rakstnieks un Atēnu akadēmijas dibinātājs. Viņš tiek uzskatīts par vienu no visietekmīgākajiem domātājiem Rietumu filozofijā. 8. Kas ir Platons? Platonu ļoti saista matemātika. Tā viņam šķiet kaut kas absolūts un nemainīgs. Tās ir likumsakarības, definīcijas un formulas, kas pastāv mūžīgi un nemainās. Platons liek pamatu filosofijai un panteismam - it viss dabā ir dievišķā piestrāvots. Dievs ir dabā klātesošs. Daba mainās likumsakarīgi un saprātīgi. Aiz tā stāv Dievs.

10. Jautājumi atkārtošanai 9. Kas ir šī celtne? Atēnu akadēmija

11. Sengrieķu māksla Izcilākie sengrieķu arhitektūras pieminekļi Visu grieķu polisu raksturīgākā celtne ir templis, kas agrīnajā periodā bija vienīgā sabiedriskā celtne. Pašas pilsētas centrs bija akropole - nocietināta citadele pilsētas augstākajā vietā, kur arī atradās pilsētas templis. Templis bija dieva mājoklis, kas bija veidots aplūkošanai no ārpuses. Nelielo iekštelpu izmanto tikai dieva statujas un pilsētas kases glabāšanai, bet visas reliģiskās ceremonijas norisinājas tempļa ārpusē. Grieķu tempļi bija ļoti vienkārši, nelieli un ārkārtīgi harmoniski. Nīkes templis

12. Sengrieķu māksla Izcilākie sengrieķu arhitektūras pieminekļi It īpaši daudz tempļu 5. gs. p.m.ē. tika uzcelti Atēnās Perikla valdīšanas laikā. No visiem tiem diemžēl saglabājušās tikai drupas, tāpēc pētījumi noris pēc rekonstrukcijām. Ap 450. g. p.m.ē. sākās lieli pārbūves un izbūves darbi Atēnu akropolē, ko pirms tam bija nopostījuši persieši. Šajos darbos piedalījās daudzi tā laika izcilākie grieķu arhitekti – Iktīns, Kalikrats, Mnēsikls un citi. Pārbūvi vadīja tēlnieks Feidijs.

13. Sengrieķu māksla Izcilākie sengrieķu arhitektūras pieminekļi Akropoles jaunais plānojums bija asimetrisks, jo to nosacīja pakalna neregulārās kontūras un atsevišķu vietu nevienādais augstums. Ansambli ievadīja galvenie vārti jeb propileji (ap 448. – 432. g. p.m.ē., arhitekts – Mnēsikls). Tos veidoja divi doriskā stilā darināti portiki ar frontoniem un graciozām joniskām kolonnām ejā. Propileju uzbūvē bija iekļauti arī divi marmora sānu paviljoni, kuros atradās gleznu galerija (grieķu gleznotāju darbi) un, domājams, bibliotēka. Pa labi no propilejiem atradās uzvaras dieves Nīkes templis (ap 420. g. p.m.ē., arhitekts – Kalikrats), neliela, bet pēc būvformām harmoniska un skaidri izsvarota marmora celtne. Pēc tempļu tipa tas bija amfiprostils, kura slaikās joniskās kolonnas piešķīra tam greznu izskatu. Akropole

14. Sengrieķu māksla Izcilākie sengrieķu arhitektūras pieminekļi Izcili mākslas darbi bija Partenona metopas, frontonu plastiskie veidojumi un skulpturālā frīze, kas stiepās visapkārt tempļa būvķermenim 160 m garumā.

15. Sengrieķu māksla Grieķu mākslā izpaudās arī nacionālais dzīvesveids. Tās mērķi bija ne vien estētiski, bet arī politiski: mākslai vajadzēja simbolizēt cilvēku lepnumu par savu pilsētu un stiprināt viņu kopības apziņu. Piemēram, Atēnu Partenons bija templis, kurš veltīts dievietei Atēnai – viņa pārzināja pilsētas sabiedrisko dzīvi. Uzceļot skaistu svētnīcu, ko dieviete varētu bieži apmeklēt, atēnieši apliecināja pieķeršanos savai pilsētai un pauda cerības, ka te ilgi valdīs labklājība. Lielā grieķu mākslas revolūcija, kas ietvēra dabisko formu un perspektīvas atklājumu, norisa laikposmā, kas varbūt ir pats apbrīnojamākais visā cilvēces vēsturē. Tas ir laikposms, kurā grieķu pilsētu iedzīvotāji sāka apšaubīt senās tradīcijas un leģendas par dieviem un bez aizspriedumiem iedziļināties lietu dabā. Tas ir laikposms, kad radās grieķu zinātne – šā vārda mūsdienu izpratnē – un filozofija un kad no Dionīsa kulta izveidojās grieķu teātris. Tomēr mums nav jāiedomājas, ka tālaika mākslinieki piederēja pie pilsētu inteliģences aprindām. Bagātnieki, kas pārvaldīja šo pilsētu dzīvi un brīvo laiku pavadīja tirgus laukumos, nerimtīgi diskutējot, un varbūt pat dzejnieki un filozofi uz tēlniekiem un gleznotājiem lielākoties noraudzījās no augšas kā uz zemākas kārtas pārstāvjiem. Mākslinieki paši ar savām rokām pelnīja sev iztiku, turklāt bieži vien smagā fiziskā darbā. Netīri, nosvīduši viņi nopūlējās savās darbnīcās kā vienkārši melnstrādnieki, tāpēc “smalkā” sabiedrība viņus neuzskatīja par sev līdzīgiem.

16. Sengrieķu māksla Grieķijas mākslā vadošā ir tēlniecība. Tās galvenie objekti ir kails jauneklis (kuross), jaunava (kora). Šajos tēlos mākslinieki centās ielikt antīkās pasaules priekšstatus par varonīgo, skaisto, neraugoties uz to, ka sejas izteiksme palikusi bez emocionālo iezīmju atspulga. Vienlaikus ar arhitektūru klasiskajā laikmetā uzplauka arī tēlniecība. Tempļos bija nepieciešami dievu tēli, tempļu frīzes un frontonus vajadzēja rotāt ar skulpturālām grupām. Tēlniecību senajā Grieķijā uzskatīja nevis par mākslu, bet gan par amata prasmi, jo tai esot vajadzīga roku veiklība un zināšanas, nevis dievu radīta iedvesma. Viens no slavenākajiem 5. gs. vidus tēlniekiem ir Mirons. Vispazīstamākais darbs ir diska metēja figūra.

17. Sengrieķu māksla Sengrieķu glezniecībaPar glezniecību arī klasiskajā laikmetā var gūt tikai priekšstatu no vāžu apgleznojumiem, no pieminējumiem antīko autoru darbos. 5.-4. gs. p.m.ē darināja sarkanfigūru vāzes, uz kurām atveidoja gan daudzfigūru kompozīcijas, gan tikai pāris figūru.Gleznotājs Polignots pirmais, attēlojot vairākas figūras, mēģināja radīt telpiskuma iespaidu.Apollodors 5.gs. beigās p.m.ē. ieviesa dažādas toņu nokrāsas, tā pārvarot agrāko tīros toņos izkrāsoto plakano zīmējumu. Tas bija kas jauns, tāpēc laikabiedri viņu ironiski dēvēja par „ēnu gleznotāju”.Pamazām glezniecībā parādījās perspektīva, gaismas un ēnu rotaļa, dažādi krāsu toņi. 4.gs. p.m.ē. tika izgudrota jauna tehnika – gleznojumi uz koka dēlīšiem ar vaska krāsām, kas bija spilgtas, svaigas un izturīgas.

18. Sengrieķu māksla Sengrieķu glezniecība

19. Sengrieķu māksla Sengrieķu teātris Sengrieķu filosofs Aristotelis, kurš dzīvoja 4. gadsimtā p.m.ē., uzskatīja, ka teātris attīstījies no ditirambiem - kora dziesmām, kas ik gadu dziedātas par godu Dionīsam. Klasikās grieķu dramaturģijas un teātra formas - satīru drāma, komēdija un traģēdija. Par skatuvi izmantoja ar velēnām izklātu apli, kurā ap Dionīsa altāri dejoja ticīgie. Skatuve parasti atradās kalna pakājē, lai skatītāji, kas sēdēja nogāzēs, varētu labāk apskatīt dejotājus. Drīz vien paugura nogāzēs pusaplī novietotās skatītāju sēdvietas kļuva par tradicionālu grieķu teātra izkārtojuma pamatu. Bieži vien teātri bija apaļi un tos dēvēja par parteriem. Aiz apļa robežām bija uzbūvētas speciālas telpas, kuras izmantoja par izrāžu dalībnieku ģerbtuvēm, kā arī par ekrānu un lugu darbības aizmugures fonu. Grieķi ļoti reti izmantoja dekorācijas, kā arī nelietoja mākslīgo apgaismojumu; izrādes notika tikai pa dienu. Aktiera sabiedriskais statuss bija visai augsts.

20. Sengrieķu māksla Sengrieķu teātris

21. Sengrieķu māksla Olimpiskās spēles Olimpisko spēļu dzimtene ir senā Grieķija. Sacensības bija reliģisko svētku sastāvdaļa. Spēles notika vairākās Grieķijas vietās, plašākās, par godu Olimpa dievam Zevam, rīkoja Svētajā ielejā Olimpijā. Olimpisko stadionu Olimpijā ieskāva četri slīpi paaugstinājumi. Ziemeļu pusē to veidoja kalna nogāze, bet trīs pārējie paaugstinājumi tika izveidoti mākslīgi. Zālainajās nogāzēs bija 40 000 skatītāju vietu. Sporta laukuma garums bija viena stadija . Olimpijā atradās reliģiski tempļi, īpašas būves treniņiem un rehabilitācijai. Olimpiskās spēles trīs mēnešus pirms spēļu sākuma izziņoja visā Grieķijā. Mēnesi pirms spēlēm visi, kas vēlējās piedalīties sacensībās, pulcējās dienas gājiena attālumā no Olimpijas. 

22. Sengrieķu māksla Olimpiskās spēles Sacensībās nedrīkstēja ierasties ar ieroci.  Olimpisko spēļu laikā virs zemes valdīja miers. Karojošās pilsētas un ciltis nolika ieročus. un izsludināja pamieru. Olimpiskā pamiera lauzējiem draudēja bargs sods – nolādēšana uz mūžu

23. Izmantotā literatūra http://valoda.ailab.lv/kultura/vesture/Arhpiem/Atenas/citati.htm http://www.gudrinieks.lv/referati/eseja-domraksts/izcilakie-grieku-makslas-darbi-1.html http://www.google.lv/imgres?imgurl=http://net.gimnazija.ogre.lv http://lv.wikipedia.org/wiki/Att%C4%93ls:GriechTheater2.PNG http://www.olimpiade.lv/abc/?selected=1