14. tēma 31. decembrī

1. LIELĪŠANĀS AR KRISTU „Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal. 6:4) 14. tēma 31. decembrī

2. Pāvila vēstuļu raksturīgākās iezīmes 1) sveicieni atsevišķām personām; 2) pārliecinošs noslēdzošais apgalvojums; 3) personīgs paraksts un 4) noslēdzošie svētību vārdi. Cik ļoti Pāvila izturēšanās, rakstot Korintas draudzei, atšķīrās no veida, kā viņš tagad vērsās pret ticīgajiem Galatijā! Korintiešus viņš rāja uzmanīgi un maigi, pie galatiešiem griezās ar nesaudzīgiem pārmetumiem. Korintieši bija kārdināšanu pārvarēti. Tos bija pievīluši gudri izdomātu nepareizu mācību skolotāji, kas maldus pasniedza zem patiesības maskas, kā rezultātā tie jutās apmulsuši un apjukuši. Mācot korintiešus atšķirt nepatieso no patiesā, bija vajadzīga uzmanība un pacietība. Skarbums vai neapdomīga steiga no Pāvila puses varētu iznīcināt viņa iespaidu pie daudziem, kuriem viņš ilgojās palīdzēt. Galatijas draudzēs Evaņģēlija vēsti bija aizstājuši atklāti, nemaskēti maldi. Novecojušās jūdaisma ceremonijas bija stājušās Kristus, patiesā ticības pamata, vietā. Apustulis redzēja, ka Galatijas ticīgo glābšanai no draudošajiem iespaidiem bija nepieciešami visizšķirošākie pasākumi, visasākie brīdinājumi. E. G. Vaita “Apustuļu darbi” 36.nod.

3. Pāvila vēstule Galatiešiem Viltus mācītāju iespaidā, kas bija radušies starp ticīgajiem Jeruzālemē, Galatijas kristiešos strauji izplatījās nevienprātība, maldu mācības un juteklība. Šie viltus skolotāji jūdu tradīcijas bija sajaukuši ar Evaņģēlija patiesībām. Neievērodami Jeruzālemē sasauktās vispārējās padomes lēmumu, tie atgrieztajiem pagāniem centās uzspiest ceremoniālo bauslību. Pāvils to ļoti pārdzīvoja un jutās satraukts, ka atklāti atkrita daļa no tiem cilvēkiem, kuriem tas uzticīgi bija mācījis Evaņģēlija pamatlikumus. Viņš nekavējoties rakstīja šiem piekrāptajiem ticīgajiem, atklādams nepareizās teorijas, kuras tie bija pieņēmuši, un ļoti stingri norādams tos, kas bijaatsacījušies no ticības. Pāvils galatiešus apsūdzēja viņu pašu sirdsapziņas tiesas priekšā un centās tos apturēt [385] uzsāktajā ceļā. Paļaujoties uz Dieva spēku glābt un atsakoties atzīt atkritušo mācītāju prasības, apustulis pūlējās atvērt jaunatgriezto acis, lai tie ieraudzītu, ka ir rupji piekrāpti, bet, atgriežoties pie savas iepriekšējās ticības Evaņģēlijam, vēl var izjaukt sātana nodomu. Viņš stingri nostājās patiesības un taisnības pusē; un viņa uzvarošā ticība un paļāvība sniegtajai vēstij palīdzēja daudziem, kuru ticība bija izsīkusi, atkal pilnīgi nodoties Pestītājam. E. G. Vaita “Apustuļu darbi” 36.nod.

4. Ārišķība un lepnība – pagātne vai tagadne? • Ticīgo pārākuma sajūta pār ateistiem un neticīgajiem; • Konfesijas piederības pārākuma sajūta pār citiem (nepareizajiem) ticīgajiem. • Lielīšanās ar labajiem darbiem; • Atzinības un slavināšanas sagaidīšana par katru draudzes vai brāļu labā padarītu darbu. • Ticības brāļu īstas vai neīstas ticības svēršana; • Pārliecība, ka bauslības ievērošana nodrošina vietu debesīs. • Centieni vienmēr būt draudzes uzmanības centrā. • ...

5. Ārišķība un lepnība – pagātne vai tagadne? "Dieva ļaudis ir daudz zaudējuši, nesaglabājot patiesības vienkāršību, kāda tā ir Jēzū. Vienkāršība ir izspiesta, un tās vietu ieņēmušas formas un ceremonijas un dzīvas rosības cikls mehāniskā darbā. Lepnuma un remdenības dēļ tie, kas saucas par Dieva ļaudīm, ir kļuvuši Viņa acīs noziedzīgi. Lielīga pašapmierinātība un bezrūpīga paštaisnība ir nomaskējusi un apslēpusi dvēseles nabadzību un kailumu, bet Dievam visas lietas ir atklātas un zināmas." (E. Vaita, Rev. and Her., 1894.g.7.aug.) "Bet lielākais jūsu starpā lai ir jūsu kalps. Un, kas pats paaugstinās, tas tiks pazemots; un, kas pats pazemosies, tas tiks paaugstināts."

6. Patiess Evaņģēlijs – Kristus krusts „Bet es no savas puses negribu lielīties, kā tikai ar mūsu Kunga Jēzus Kristus krustu, ar ko man pasaule ir krustā sista un es pasaulei.” (Gal. 6:14) • Evaņģēlijs izmaina: • Attiecības ar Dievu, • Attiecības ar pasauli, • Attiecības ar līdzcilvēkiem, • Attieksmi pret sevi, • Attieksmi pret pienākumiem, • Pārvērš cilvēku ... līdz nepazīšanai... “Daži, šķiet, domā, ka jāiztur pārbaude un jāpierāda Kungam, ka ir labojušies, pirms var prasīt Viņa apsolītās svētības. Bet Dieva svētību tie var prasīt tieši tagad. Viņiem nepieciešama Kunga žēlastība, Kristus Gars, kas palīdzētu to nespēkam, jo citādi viņi nespēj pretoties ļaunajam. Jēzum patīk, ja mēs nākam pie Viņa tieši tādi, kādi esam: grēcīgi, bezpalīdzīgi, nespēcīgi. Mēs drīkstam nākt ar visām savām vājībām, ar savu neprātu, grēcīgumu un nožēlā krist pie Viņa kājām. Viņš uzskata par savu godu ietvert mūs savās mīlestības rokās, pārsiet mūsu brūces un darīt mūs tīrus no visas nešķīstības.” E. G. Vaita “Ceļš pie Kristus” 6.nod.

7. Patiess Evaņģēlijs – Taisnošana ticībā „Jūs esat šķirti no Kristus, ja jūs bauslībā gribat tapt taisnoti, jūs esat žēlastību pazaudējuši. .” (Gal. 5:4) "Kristus krustā sists - runājiet par to, lūdziet par to, dziediet par to, un tas salauzīs un mantos sirdis. Sastingušas, formālas frāzes, vienīgi loģisku pierādāmu tematu sludināšana dod maz labuma. Ja darbinieku sirdīs būs kausējošā Dieva mīlestība, tad tie pie kuriem viņi strādā to izjutīs un atzīs. Dvēseles slāpst pēc dzīvības ūdens. Neļaujiet 65 tām aiziet no jums tukšām. Atklājiet tām Kristus mīlestību. Vadiet tās pie Jēzus, un, Viņš tām dos dzīvības maizi un pestīšanas ūdeni.“ (E.Vaita, Rev. and Her., 1903. gada 2.jūnijā.) Īsta ticība saņem Kristus taisnību, un grēcinieks tiek darīts par uzvarētāju līdz ar Kristu, jo viņš ir darīts par dievišķās dabas dalībnieku un tādā veidā ir savienota dievišķība ar cilvēcību. Tas, kas cenšas sasniegt Debesis, ar saviem paša spēkiem turot baušļus, mēģina neiespējamo. Cilvēks nevar tikt glābts bez paklausības, bet viņa darbi nevar būt nākuši no viņa paša; Kristum vajag strādāt viņā, tā kā viņš grib un dara Dieva labo prātu. (E. Vaita, Rev. and Her., 1890g.l.jūlijā.)

8. Pāvila vēstules tēlainība Sēšana un pļaušana – uzsver ticīgo atbildību Dieva priekšā.Gan Svētā Gara augļu iegūšanā pie mūsu raksturiem, gan liecināšanā tiem, kas Dievu vēl nepazīst – ir vajadzīgs ilgs un pacietīgs darbs – sēšana, kopšana un tikai tad – mēs varam sagaidīt augļus. Sēšana un pļaušana – palīdz mums saskatīt mūžības perspektīvu. Sēšanu no ražas šķir laiks. Sējot mums vajadzētu būt stiprai ticībai, ka viss, ko sējam, tiks vainagots ar bagātiem augļiem. Sēšana un pļaušana – Pāvils atgādina, ka mēs varam pļaut tikai to, ko būsim sējuši. Pāvils uzsver ciešu saistību starp to, ko būsim darījuši šajā dzīvē un to, ko mums nesīs kā algu mūžība. Saskaņā ar Pāvilu, mūsu dzīvē ir tikai divas iespējas – “sēt Garā” vai “sēt miesā”. Sējot Garā mūsu prāti kavēsies pie debesu mājām, sējot miesā mēs vairāk rūpēsimies par šīs zemes lietām.

9. Sekmīgas kalpošanas priekšnosacījumi: • Prasme piemēroties to stāvokli, kurus uzrunājam; • Maigums un stingrība var nest vienādus rezultātus, bet jāvadās no situācijas; • Sirds un dzīves svētums ir prioritāte, nevis reliģiski rituāli; • Dieva žēlastības nevis savas ticības līmeņa, savu sasniegumu un labo darbu cildināšana; • Atgriešanās pie ticības pirmsākumiem, nevis ieklausīšanās viltus mācībās. “Jēzus bija visaugstākajā mērā smalkjūtīgs un parādīja gādīgu un laipnu uzmanību. Nekad viņš nebija nelaipns, nekad lieki neteica bargu vārdu, nekad nesagādāja nevajadzīgas sāpes jūtīgai dvēselei. Kristus nenosodīja cilvēcīgo vājumu. Viņš runāja patiesību, bet vienmēr mīlestībā. Liekulību, neticību un netaisnību Viņš neatstāja neatklātu; bet, izsakot dziļi skarošus rājienus, Viņa balsī bija jūtamas asaras. Kungs raudāja par Jeruzalemi, mīļoto pilsētu, kas atteicās pieņemt Viņu — Ceļu, Patiesību un Dzīvību. Jeruzalemes iedzīvotāji bija atraidījuši savu Pestītāju, bet Viņš tos uzlūkoja ar līdzcietīgu maigumu. Visā Viņa dzīvē atklājās pašaizliedzība un rūpes par citiem. Viņa acīs dārga bija katra dvēsele. Vienmēr izturēdamies ar dievišķu cieņu, Viņš tomēr vismaigākajā uzmanībā noliecās pār ikvienu Dieva ģimenes locekli. Visos cilvēkos Jēzus redzēja kritušas dvēseles, kuru glābšanu uzskatīja par savu uzdevumu.” E. G. Vaita “Ceļš pie Kristus” 1.nod.

10. Patiesa kalpošana “Kristus draudze ir Dieva nozīmētais līdzeklis cilvēku glābšanai. Tās misija ir nest pasaulei Evaņģēliju. Šis pienākums gulstas uz visiem kristiešiem. Katram atbilstoši savām spējām un izdevībām jāpilda Pestītāja uzdevums. Mums atklātā Kristus mīlestība dara mūs par parādniekiem visiem, kas Viņu nepazīst. Dievs ir devis gaismu ne tikai mums pašiem, bet lai tās stari kristu arī uz citiem... Daudzi savus talantus nav nodevuši kalpošanā Kristum, aizbildinoties, ka citiem ir lielākas spējas un priekšrocības. Ir valdījis uzskats, ka tikai sevišķi apdāvinātajiem jāvelta savi spēki kalpošanai Dievam. Daudzi domā, ka talanti ir piešķirti tikai sevišķi izredzētai šķirai, izslēdzot citus, kas tādā gadījumā, protams, nav aicināti ne strādāt, ne saņemt algu. [83] Bet līdzībā tā nav teikts. Kad nama kungs ataicināja savus kalpus, viņš katram deva savu darbu. .. Ar mīlošu garu mēs dzīves vienkāršākos pienākumus varam veikt “kā savam Kungam”. (Kol. 3:23) Ja sirdī ir Dieva mīlestība, tā būs redzama arī dzīvē. Mūs apņems Kristus saldā smarža, un mūsu iespaids uzmundrinās un svētīs apkārtējos ļaudis. Pirms tu ej strādāt Dievam, tev nav jāgaida lielas izdevības vai neparastas spējas. Tev nav jārūpējas par to, ko pasaule par tevi domās. Ja tava ikdienas dzīve apliecina tavas ticības skaidrību un patiesīgumu, un citi ir pārliecināti, ka tu vēlies tiem palīdzēt, tad tavas pūles nebūs veltīgas. “ E. G. Vaita “Ceļš pie Kristus” 9.nod.

11. “2Kalpojiet Tam Kungam ar prieku, nāciet Viņa vaiga priekšā ar gavilēm! 3Atzīstiet, ka Tas Kungs ir Dievs, Viņš mūs ir darījis - un ne mēs paši - par Savu tautu un par Savas ganības avīm. 4Ieeita pa Viņa vārtiem ar pateikšanu, Viņa pagalmos ar teikšanu! Pateicieties Viņam, slavējiet Viņa Vārdu! 5Jo Tas Kungs ir laipnīgs, Viņa žēlastība paliek mūžīgi, un Viņa patiesība pastāv uz radu radiem.” Psalms 100; 2-5