Novecošana – aktualitātes un problemātika

1. Novecošana – aktualitātes un problemātika Jānis Zaļkalns Latvijas valsts profesors gerontoloģijā, Habilitētais medicīnas doktors, RSU Ģimenes medicīnas katedra RSU Iekšķīgo slimību katedra RAKUS Iekšķīgo slimību klīnikas vadītājs

2. Nāciju nosirmošana - vecāka gadagājuma cilvēku īpatsvara palielināšanās industriāli attīstītajās valstīs

3. ANO – tuvāko piecdesmit gadu laikā sirmgalvju īpatsvars pieaugs par 30 – 40%

4. ANO – tuvākajos 30 – 50 gados būs vērojams demogrāfiskais novecošanas sprādziens. Jau šobrīd vidējais vecums ES ir 79,4 gadi. Līdz 2025.g. vairāk kā 20% eiropiešu būs 65 gadus veci un vecāki. Prognozē, ka 2050.g. 65 gadus vecu un vecāku iedzīvotāju skaits ES palielināsies par 70%, savukārt personu pēc 80 gadiem skaits – par 170%

5. Cilvēku proporcija, kuru vecums pārsniedz 60 gadus, tuvākajos 50 gados dubultosies: • šobrīd – 10% • 2050.g. – 22% Šodien pasaulē ir aptuveni 600 milj. personu vecākas par 60 gadiem. 2050.g. to skaits sasniegs 2 miljardus

6. Latvijā - vīrieša vidējais vecums 66,… gadi sievietes vidējais vecums 77,… gadi Latvijā ~ 2015.g. – vecāka gadagājuma dāmu valstsLatvijā uz 2030.gadu tika prognozēts – uz diviem ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem būs 1 pensionārs. Latvijā reāli šobrīd uz 1,4 ekonomiski aktīvajiem iedzīvotājiem ir 1 pensionārs

7. Vecums – cilvēka dzīves likumsakarīgs noslēdzošais posms

8. Novecošanās – likumsakarīga, progresējoša organisma funkcionālo spēju samazināšanās un dabīgo nāves iemeslu pieaugšana atbilstoši cilvēka vecumam.

9. Novecošanas veidi: hronoloģiskā novecošana – gadu skaits kopš dzimšanas brīža (pases vecums) sociālā novecošana – noteiktai vecuma grupai raksturīga uzvedība un lomas (ģērbšanās stils, uzvedības ieradumi, attieksme pret sabiedrību un norisēm tajā)

10. Bioloģiskā novecošana – vispārējās veselības un dzīvotspējas līmenis, visu funkciju stāvoklis. Tagadnes pozīcija iespējamā dzīves ilguma kontekstā Psiholoģiskā novecošana – indivīda spēja adaptēties, pieskaņot savu uzvedību apkārtējās vides prasībām. Psiholoģisko vecumu iespaido kā bioloģiskie, tā arī sociālie faktori, kā arī adaptēšanās spējas, ko ietekmē atmiņa, iemācīšanās spēja, intelekta līmenis, prasmes, jūtas, motivācijas, emocijas

11. Vecumsir stāvoklis, kad personai zūd interese par jaunām lietām un pieaug grūtības orientēties tagadnē

12. Veselība vecumā atkarīga no līdzsvara, kāds veidojas starp indivīda resursiem – fiziskajiem un personības, un ārējiem apstākļiem Nozīmīgi – spēt tikt galā ar dzīves uzdevumiem tas nodrošina – līdzsvaru starp indivīda paša cerībām, priekšstatiem un ārējiem apstākļiem

13. Vecums – biopsihosociāls fenomens

14. Nepieciešama - holistiska (veseluma) pieeja visam, kas saistīts ar novecojošu personu!

15. Novecošanās: kopējās likumsakarības un fundamentālie mehānismi, individuālās īpatnības

16. Dabīga novecošanās – noteikts vecuma izmaiņu temps un secība, ko nosaka bioloģiskās izmaiņas, adaptācijas un regulācijas iespējas Priekšlaicīga (paātrināta, patoloģiska) novecošanās – agrīnāka vecuma izmaiņu parādīšanās vai to izteiktāka izpausme

17. Priekšlaicīgu novecošanos raksturo: paātrināta nogurdināmība, agrīnas atmiņas un emocionālās sfēras izmaiņas, reproduktīvās izmaiņas, adaptācijas iespēju samazināšanās, sirds – asinsvadu, elpceļu un citās sistēmās Palēnināta (retardēta) novecošanās – ilgdzīvotāji

18. Cilvēka genomā ~ 28 000 gēnu Regulējošie gēni – neliels skaits «Metuzāla gēnu» kombinācija – ilgdzīvotāji. Šo kombināciju sastop 1 no 10 000 iedzīvotāju Pat sīkas gēnu mutācijas var pagarināt dzīvildzi

19. Saziņā ar ģenētisko teoriju mūža ilgums ir ģenētiski ieprogrammēts, un to salīdzina ar pulksteni, kuram noteiktā stundā ir uzlikts zvans Pastāv formulas konkrēta indivīda mūža ilguma aprēķiniem saistībā ar senču nodzīvoto gadu skaitu

20. VITAUKTS – procesu kopums, kas stabilizē organisma dzīvotspējas, paaugstina tā izturību (stiprību). Tā ir dzīvo sistēmu bojājumu profilakses sistēma

21. Vecuma attīstība – ETAĢENĒZE – tā ir divu pretspēku – novecošanās un vitaukta – savstarpējās mijiedarbības rezultāts

22. Heterotopija– novecošanas procesa izteiktamības atšķirības dažādos orgānos, kā arī viena un tā paša orgāna dažādās struktūrās

23. Novecošana skar visus dzīvāsmatērijas organizācijas līmeņus: • molekulāro, • zemšūnu, • šūnu, • sistēmu, • vienota organisma.

24. Hronobioloģiskās izmaiņas – korelē ar astronomisko laiku (jo garāks indivīda mūžs, jo šīs izmaiņas izteiktākas (piemēram, saistaudos, asinsvados)) Ontobioloģiskās izmaiņas – korelē ar bioloģisko vecumu (piemēram, olbaltumvielu biosintēzes neirohumorālā regulācija)

25. Organisma novecošana pamatlikumsakarība ir adaptācijas – regulācijas spēju samazināšanās

26. Ūdens – tā ir dzīvība Bez pārtikas cilvēks var iztikt 50 dienas un vairāk. Bez ūdens – pāris dienas. Cilvēka audos ~ 65% ūdens (30 – 50 litri): • 65% atrodas šūnās (20 – 25 litri), • 35% ārpus šūnām (15 – 20 litri). 5 – 5,5 litri – asinsvados. 2 litri – limfvados. Pārējais – kuņģa sekrēts (3 litri), siekalas (0,5 – 2 litri), muguras smadzeņu un smadzeņu šķidrums (0,13 – 0,2 litri). Novecošanas gaitā cilvēks zaudē ~ 15% šķidruma.

27. Olbaltumvielu biosintēzes traucējumi izraisa šūnu funkciju traucējumus. • Olbaltumi: fermenti, daudzi hormoni, šūnu receptori, kanālu jonu membrānas, muskuļšūnu saraušanās elementi u.c. • Olbaltumvielu sintēzes aktivācija nodrošina šūnu darbības pastiprināšanos. • Vecumā sašaurinās olbaltumvielu biosintēzes stimulācijas diapazons.

28. Cilvēks ir “ūdens manta”, cilvēks ir daudzu dažādu augsti organizētu olbaltumvielu klumpucis ūdenī !

29. Geriatriskās likumsakarības • Vecāka gadagājuma pacientiem nemēdz būt izolēti vienas orgānu sistēmas bojājumi – jebkuras sistēmas patoloģija veicina vairāk vai mazāk izteiktu visa organisma reakciju. • Būtiska individuāla pieeja organisma vienotības kontekstā. • Vecums nav slimība, taču, cilvēkam novecojot, pieaug slimību risks.

30. IV. Vairāku slimību līdzās pastāvēšana apgrūtina diagnostiku (īpaši diferenciāldiagnostiku) un ārstēšanu. V. Slimības, kas vecāka gadagājuma pacientiem attīstās jatrogēnijas rezultātā (neadekvāti saprasts ārsts, nepareizi lietotas zāles u.c.). VI. Veiksmīgu pacienta un ārsta sadarbību nodrošina labs psiholoģiskais kontakts, ievērojot deontoloģijas principus.

31. VII. Vecumā būtiska ir primāra un sekundāra profilakse, riska faktoru novēršana vai vismaz korekcija. VIII. Sekmes ārstēšanā nodrošina pacienta līdzestība un spēja kontrolēt zāļu lietošanu noteiktajā laikā un parakstītajās devās, kas vidēji ir 1,5 – 2 reizes mazākas kā pacientam spēka gados. IX. Akūtos stāvokļos savlaicīgi izlemt par ķirurģiskās palīdzības sniegšanas nepieciešamību.

32. X. Ārstējot vecāka gadagājuma pacientus, savlaicīgi un adekvāti jāizmanto fiziskās un psiholoģiskās rehabilitācijas iespējas. XI. Mūsdienu geriatrijas galvenie uzdevumi ir: • novērst patoloģiju, ja tas ir iespējams; • mazināt vai novērst hronisku slimību aktivizāciju; • uzlabot veca cilvēka fizisko un psihisko stāvokli, lai nodrošinātu pēc iespējas augstāku dzīves kvalitāti, komfortablu funkcionēšanu apkārtējā vidē un sabiedrībā.

33. Būtiskākās problēmas • Bezmiegs (miega traucējumi) • Urīna nesaturēšana • Aizcietējumi • Nelaimes (traumu) gadījumu risks • Guloša veca cilvēka aprūpe

34. PVO aktīvu novecošanu definē šādi: ... process, kurā tiek optimizētas veselības, līdzdalības un drošības iespējas, lai cilvēkiem novecojot, uzlabotos dzīves kvalitāte. Aktīva novecošana attiecas gan uz invalīdiem, gan citām sociālajām grupām

35. Tā ļauj cilvēkiem īstenot savu fiziskās, sociālās un garīgās labklājības potenciālu visas dzīves laikā un piedalīties sabiedrības dzīvē atkarībā no savām vajadzībām, vēlēšanās un spējām, nodrošinot pienācīgu aizsardzību, drošību un aprūpi tad, kad viņiem nepieciešama palīdzība. Active ageing , Ženēva, PVO, 2002

36. Madrides plāna 3 prioritārie virzieni: pusmūža persona un sabiedrības attīstība labas veselības saglabāšana visa mūža garumā darbības, kas nodrošina nosacījumus cilvēka attīstībai visas dzīves garumā

37. Pirmā prioritātevar būt sasniegta tikai ar nosacījumu, ka visai sabiedrībai ir iespēja dot ieguldījumu sabiedrības attīstībā, vienlaicīgi izmantojot ekonomiskās izaugsmes un sabiedrības attīstības augļus

38. Otrā prioritāte– lai saglabātu labu veselību mūža garumā, jāapvieno sabiedrības, valsts un indivīda centieni. Katrs cilvēks ir personīgi atbildīgs par veselīga dzīvesveida izvēli, savukārt valstij jānodrošina nosacījumi, kuri ir labvēlīgi katra iedzīvotāja izvēlei

39. Trešā prioritāte– iekļauj sevī darbības, kas nodrošina nosacījumus cilvēka attīstībai visas dzīves garumā. Tam nepieciešama sadarbība starp paaudzēm,iedzīvotāju sociālajām grupām, pilsētām un laukiem. Jāplāno lielākas izmaksas pensijām, veselības aprūpei un atbalstam ilgtermiņā.

40. Nepieciešama sabiedrības adaptēšanās jaunajai situācijai. Tas ir iespējams, jo sabiedrības novecošana ir paredzams un pakāpenisks process. Mainās attiecības starp paaudzēm. Attieksme pret vecāka gadagājuma personām jāpārvērtē. Novecošanas process jāuztver kā izaicinājums nevis problēma.

41. Novecošana ir dabiskā demogrāfiskā attīstības procesa daļa Novecošana piešķir priekšrocības stimulēt sabiedrību, izmantojot vēl neizmantoto sabiedrības potenciālu. Cilvēki vecumā ir uzkrājuši ievērojamu zināšanu, meistarības un pieredzes apjomu, kas var kļūt un kam jākļūst par milzīgu ieguldījumu sabiedrības dzīvē.

42. Novecošana liek sabiedrībai apzināt efektīvākas sistēmas un instrumentus. Tipisks piemērs: atteikšanās no dārgās aprūpes speciālās iestādēs par labu mājas aprūpei.

43. Galvenās problēmas: darba spēka problēmas, demogrāfiskā un ekonomiskā slodze. Papildus grūtības: cilvēka cienīgs pensionāru nodrošinājums, pensionēšanu vecuma palielinājums, nepieciešamība izveidot un atbildīgi strādāt ar novecojošās paaudzes vajadzību reģistru, veselības problēmas un veselības aprūpes izmaksas, sociālā atbalsta programmu īstenošana, piederības, līdzdalības un pielietojuma nodrošināšana senioriem.

44. Aktīva novecošanair aktīvās dzīves pagarināšana, tā ir indivīda spēja dzīvot pilnvērtīgi un aktīvi maksimāli ilgi. Aktīvas novecošanas koncepcija ir vērsta uz vecāka gadagājuma cilvēku aktīvu dzīvi dažādās dzīves sfērās: privātajā, ģimenes, sociālajā un profesionālajā dzīvē.

45. Aktīvas novecošanas veicināšana ir attiecināma uz visām vecuma grupām, jo novecošana ir process visas dzīves garumā. Aktīva, veselīga un cieņpilna novecošana nozīmē labvēlīgu priekšnoteikumu radīšanu, lai nodrošinātu senioriem iespējas būt darba tirgū, mazināt sociālo atstumtību, sniegt iespējas aktīvi līdzdarboties sabiedriskajā dzīvē, nepieļaut sociālo atstumtību.

46. Lai to nodrošinātu nepieciešams: • pielāgot darba vidi un uzlabot darba drošību, • veidot pieejamu vidi un infrastruktūru, • izskaust negatīvus ar vecumu saistītus stereotipus un vecuma diskrimināciju,

47. izveidot pieejamu, efektīvu un kvalitatīvu veselības aprūpi, izveidot mūžizglītības sistēmu vecāka gadagājuma darba ņēmējiem konkurētspējas nodrošināšanai darba tirgū, nodrošināt adekvātus sociālās aizsardzības sistēmu.

48. Stratēģisko prioritāšu jomas: • Veselīga novecošana dzīves gaitā • Novecojošiem iedzīvotājiem piemērotas veselības un ilgtermiņa aprūpes sistēmas • Atbilstoša vide • Pētījumu un pierādījumu bāzes stiprināšana

49. Pieci prioritārie intervences veidi: • kritienu novēršana • fiziskās aktivitātes veicināšana • senioru vakcinēšana un infekcijas slimību novēršana • valsts atbalsts aprūpei, tostarp mājas aprūpei un pašaprūpei • geriatrijas un gerontoloģijas resursu palielināšana veselības un sociālās aprūpes personāla vidū

50. Sociālā iekļaušanās: piederība līdzdalība noderīgums Senioru aktivitātes klubos interešu grupās, sporta aktivitātēs, mūžizglītībā, brīvprātīgajā darbā, nevalstiskajās organizācijās, Sarkanā Krusta dažādās aktivitātēs un programmās.