ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS PLĀNOŠANA

ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS PLĀNOŠANA Māris Kļaviņš, Pēteris Šķiņķis, Jānis Zaļoksnis LATVIJAS UNIVERSITĀTE

ILGTSPĒJĪGA ATTĪSTĪBA Ilgtspējīga attīstība ir attīstība, kas nodrošina mūsdienu paaudzes vajadzības, neradot grūtības nākamām paaudzēm nodrošināt savas vajadzības.

OLBORGAS HARTAParakstīta 1994. gada 27. maijā Olborgā (Dānija). EIROPAS PAŠVALDĪBU ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS HARTA … Mēs, pašvaldības, saprotam, ka doma par ilgtspējīgu attīstību palīdz mums veidot savu dzīvesveidu, balstoties uz dabas iespējām. Mēs tiecamies uz sociālo taisnīgumu, ilgtspējīgas saimniecības un vietējās vides izveidošanu. Sociālajam taisnīgumam noteikti jābalstās uz ekonomisko līdzsvarotību un līdztiesību, kam savukārt nepieciešama līdzsvarota, ilgtspējīga vide. Ilgtspējīga vide - tā ir dabas bagātību saglabāšana. Tādēļ mums jāpanāk, lai atjaunojošos materiālu, ūdens un enerģijas resursu patēriņa līmenis nepārsniegtu līmeni, kādam pastāvot, dabas sistēmas var tos papildināt. Vides ilgtspēja nozīmē arī to, ka piesārņojuma līmenis nepārsniedz gaisa, ūdens un augsnes spēju to absorbēt un pārveidot videi nekaitīgā veidā. Vides ilgtspēja ir bioloģiskās daudzveidības un cilvēku veselības saglabāšana, kā arī gaisa, ūdens un augsnes kvalitātes uzturēšana tādā līmenī, kāds ir nepieciešams cilvēku dzīves un labklājības un arī dzīvnieku un augu saglabāšanai. Tā kā pašvaldības ir atšķirīgas, mums jāatrod katrai savs ilgtspējīgas attīstības ceļš. Mēs iekļausim ilgtspējīgas attīstības principus savā politikā, un tie būs pamatā vietējai stratēģijai. …

EIROPAS SAVIENĪBAS PADOMEBriselē, 2006. gada 15.-16. jūnijs.ES Ilgtspējīgas attīstības stratēģija10917/3/06 REV 3 (lv) Briselē, 2006. gada 6. oktobrī. GALVENIE UZDEVUMI Klimata pārmaiņas un tīra enerģija Ierobežot klimata pārmaiņas un to radītos izdevumus un negatīvo ietekmi uz sabiedrību un vidi. Ilgtspējīgs transports Nodrošināt, lai mūsu transporta sistēmas apmierinātu sabiedrības ekonomikas, sociālās un vides vajadzības, vienlaikus samazinot to nevēlamo ietekmi uz ekonomiku, sabiedrību un vidi. Ilgtspējīgs patēriņš un ilgtspējīga ražošana Veicināt ilgtspējīgus patēriņa un ražošanas modeļus. Dabas resursu saglabāšana un apsaimniekošana Uzlabot apsaimniekošanu un nepieļaut dabas resursu pārmērīgu izmantošanu, atzīstot ekosistēmu pakalpojumu vērtību. Sabiedrības veselība Veicināt labu sabiedrības veselību pie līdzvērtīgiem nosacījumiem un uzlabot aizsardzību pret veselības apdraudējumiem. Sociālā integrācija, demogrāfija un migrācija Radīt sociāli integrējošu sabiedrību, ņemot vērā solidaritāti paaudzēs un starp tām, un palielināt iedzīvotāju dzīves kvalitāti, jo tas ir priekšnosacījums noturīgai individuālai labsajūtai. Globālā nabadzība un ilgtspējīgas attīstības uzdevumi Aktīvi veicināt ilgtspējīgu attīstību visā pasaulē un nodrošināt, lai Eiropas Savienības iekšpolitika un ārpolitika atbilstu globālai ilgtspējīgai attīstībai un ES starptautiskajām saistībām.

„Latvija 2030” stratēģiskie un nākotnes dabas kapitālaindikatori

Vides un teritorijas plānošana

Vides plānošana Abiotiskie faktori Derīgo izrakteņu izmantošanas plānošana Ūdens resursu izmantošanas plānošana Sateces baseina plānošana Ekosistēmas pārvaldības plānošana Ģeosistēmas plānošana Ainavas plānošana Dabas aizsardzības plānošana Teritorijas plānošana Biotiskie faktori Sociālekonomiskie faktori Ainavu ekoloģiskā plānošana

SEŠI RESURSI, KAS NODROŠINA DZĪVU SISTĒMU ILGTSPĒJU Fizikālie resursi - enerģija, ūdens un materiāli var tikt izmantoti ilgtspējīgā veidā tikai tad, ja tie ir atjaunojami vai atkārtoti iekļaujami apritē. Ekonomiskie resursi - ēkas, ceļi un darbarīki var veicināt ilgtspēju tikai tad, ja tie ir izturīgi un ja tos var pārbūvēt, pārveidot, atkārtoti izmantot, salabot vai utilizēt. Par ekonomiskiem resursiem tiek uzskatītas atsevišķu indivīdu potenciālās zināšanas par savu mājokli un saimniekošanas iemaņas. Tikai tad, ja zināšanas tiek izmantotas vai nodotas tālāk, tās kā ekonomiskais resurss ir patiesi ilgtspējīgas. Bioloģiskie resursi - augu un dzīvnieku sugas, kā arī biotopi, ekosistēmas un cilvēku veidotas kultūrainavas ir vērtības, kuru nozīmi vairums cilvēku vērtē ļoti augstu, un tās apmierina viņu estētiskās prasības, atpūtas vajadzības, praktiskos un eksistences nosacījumus. Organizatoriskie resursi - infrastruktūra, pakalpojumu sistēma, mājokļa struktūras, pilsētas un lauku vide, kā arī nākotnes plāni, formāli un neformāli likumi un noteikumi, vadības sistēmas, kas stabilizē un kontrolē sabiedrības ilgtspēju.

SEŠI RESURSI, KAS NODROŠINA DZĪVU SISTĒMU ILGTSPĒJU Sociālie resursi - attiecības starp cilvēkiem ģimenēs, attiecības starp kaimiņiem, attiecības skolās un darba vietās, respektīvi, kultūras un profesionālo saskarsmju sfērā, veido cilvēku sabiedrības "kluso" vai "neredzamo" mājokļa kapitālu. Attiecību modelis kolektīvā sfērā starp dažāda vecuma cilvēkiem, veido pamatu ilgtspējīgai sabiedrībai. Bioloģiski - kulturālais radījums - Homo sapiens, iespējams miljoniem gadu ir veidojies ilgtermiņa attiecībās ģimenēs, ciltīs un senajās apmetnēs. Svarīgs, tomēr mūsdienās samērā maz tiek izmantots tāds sociālais resurss kā attiecības starp bērniem un vecākiem cilvēkiem. Kultūrvēsturiskie resursi - tie ir no senās kultūras pārmantotie fragmenti vides ainavā, kas nes līdzi mūžīgo laika ritumu, kā arī izpratni par cilvēka dzīves jēgu: senās apmetņu vietas, pieminekļi, kapu vietas, svētvietas un dzimtu mājas. Kultūrvēsturiskie resursi veido pašreizējās sabiedrības garu un veselīgumu, dzīves apstākļus konkrētas sabiedrības ietvaros, globālās, reģionālās un vietējās kultūras savstarpējo ietekmi, zināšanas, ieskatu un gudrību esošajā bērnu, jauniešu un pieaugušu cilvēku pasaulē.

ILGTSPĒJAS NODROŠINĀŠNA Lai nodrošinātu ilgtspējīgu attīstību, jāievieš noteikta sešu pamatresursu pārvaldīšana tuvākajā apkārtnē. To vēlams darīt kopīgi tiem, kuri dzīvo noteiktā vietā. Ja iedzīvotāji ir atbalstījuši būtiskākos izmaiņu indikatorus, tad rodas iespēja izmainīt noteikumus un nodokļus, kā arī virzīties pretī vispārējai ilgtspējai. Tomēr daudzās vietās trūkst fizikālo resursu. Citās vietās bioloģiskie vai organizatoriskie resursi netiek pārvaldīti pietiekami efektīvi un optimāli. Vēl citās vietās pilnībā netiek izmantoti sociālie resursi. Tāpēc ir nepieciešams veikt konkrētās vietas analīzi vismaz vispārējā līmenī. Rezultātu izvērtēšanu un interpretāciju vajadzētu veikt, sadarbojoties arī ar iedzīvotājiem, kurus var skart izvirzītie priekšlikumi. Tieši tāpēc tika radīta ANO "Darba kārtība - 21“ (UN AGENDA-21). Ir lietderīgi apspriest ilgtspējīga mājokļa trīs analīzes iespējas, kas ietver gan teorētisku pieeju, gan arī vairākas praktiskas metodes.

ILGTSPĒJAS NODROŠINĀŠNA Katra apdzīvota vieta faktiski ir unikāla. Katrai vietai ir savi klimatiskie, ģeogrāfiskie, ģeoloģiskie un topogrāfiskie apstākļi. Katrai cilvēku apdzīvotai vietai ir svarīgs arī tās mērogs: nelielā apdzīvotā vietā daudzas problēmas var atrisināt vietējā līmenī, izmantojot neformālāku attieksmi un konsensus principu, ja vien pastāv pietiekami demokrātiska politiskā sistēma. Katrai apdzīvotai vietai ir arī savas specifiskās īpatnības: vieta ainavā un sakari ar citām apdzīvotām vietām, tās ekonomiskais, kultūras un izglītības stāvoklis, kā arī tās iedzīvotāju kopīgie nodomi par nākotni un attīstības vēlmes. Nekad nedrīkst aizmirst katras apdzīvotās vietas savdabību, ja tiek izstrādāta politika, kuras mērķis ir veicināt ilgtspējīgas attīstības īstenošanu. Dažos gadījumos ilgtspējīgai attīstībai ir vajadzīga transporta plūsmas ierobežošana. Citos gadījumos svarīgākā nozīme ir sociālo parametru uzlabošanai vismaz līdz minimālam līmenim, lai cilvēkiem sāktu rasties interese par parastām sociālām norisēm. Vēl citos gadījumos galvenais uzsvars būtu jāliek uz pamatīgu kaimiņattiecību veidošanu, lai atbalstītu kopienas garu un iedvestu ilūzijas zaudējušiem cilvēkiem vēlmi kaut ko darīt nākotnes labā.

Ilgtspējīga mājokļa trīs analīzes iespējas

DZĪVESVEIDS UN RESURSU IZMANTOŠANA Pētījumi par dzīvesveidu parāda, ka ir milzum daudz iespēju katram veidot savu dzīvesveidu. Darbs, mājoklis, attieksme pret dabu un kultūru, mijiedarbība ar sociālo sfēru ir katras personas dzīvesveida komponentes. Tomēr katru no tām jebkura persona izvēlas savā veidā. Kāds gribētu labāk dzīvot laukos, nevis pilsētas centrā, lai baudītu klusumu un mieru vai arī estētisku apsvērumu dēļ, bet varbūt, lai pavadītu vairāk laika kopā ar ģimeni. Tomēr katra indivīda izvēle gala rezultātā nosaka ietekmi uz vidi un resursu izmantošanu. Helsinku tehnoloģiju universitāte un citas augstskolas ir izstrādājušas datoru programmas, lai varētu aprēķināt resursu izmantošanu, piekopjot dažādus dzīvesveidus. Ir iegūti dati par enerģijas izmantošanu, kā arī par CO2, NOx un SO2 piesārņojuma emisijām.

ILGTSPĒJĪGS DZĪVESVEIDS • Mājoklis daudzējādā ziņā ir dzīvesveida fizikāla izpausme. Savukārt māja ir galvenais objekts, kur saplūst enerģijas un resursu plūsmas. • Kopš piecdesmitajiem gadiem, līdz ar pēdējo urbanizācijas vilni, māju konstrukciju ir ietekmējusi optimāla tehnika, lētāki būvmateriāli un pilsētu paplašināšanās tendences. • Pašlaik ir augoša interese par “ekoloģiskām” ēkām, mēģinājumi atgriezties pie tradicionālām celtniecības metodēm, kā arī sākt jaunus meklējumus. • Tomēr visos gadījumos sākuma punktam gan attiecībā uz resursu izmantošanu, gan ekonomiku un sociālo dimensiju pamatā ir jābūt ilgtspējīgas attīstības principiem.

Materiālu izmantošana • Mājas ir jābūvē bez materiāliem, kas ir kaitīgi videi un veselībai. • Tāpēc ir svarīgi noskaidrot, no kāda materiāla ir izgatavotas caurules, paneļi, krāsas utt., jo bieži to ražošanā tiek izmantotas toksiskās vielas vai bīstami organiskie savienojumi. • Materiāliem jābūt izmantojamiem ilgā laika posmā, un tas ir labākais veids, kā samazināt materiālu plūsmu uz pakalpojumu īpatnējo vienību.

Enerģijas taupīšana Mājām ir jābūt labi izolētām, lai būtu mazākas izmaksas par apsildi. Tas ir īpaši svarīgi par logiem (ar dubultiem un pat trīskāršiem stikliem) un griestiem, caur kuriem notiek galvenā siltuma noplūde. Lielos logus vajadzētu orientēt uz dienvidiem, bet ziemeļu pusē vajadzētu paredzēt pavisam nelielus logus. Apkures sistēmai vajadzētu balstīties uz atjaunojamo resursu izmantošanu, un to vajadzētu ņemt vērā vietējās apkures sistēmas veidošanā. Atsevišķas mājas apsildei var izmantot arī Saules enerģijas kolektoru paneļus vai fotoelektriskos elementus. Elektroenerģija, kas ir nepieciešama apgaismojumam, elektroniskām iekārtām un sadzīves tehnikai, arī ir jāizmanto taupīgi. Jāsāk izmantot “siltuma sūkņus”. Nelielā apjomā elektriskā enerģija ir iegūstama arī ar vēja ģeneratoriem, nelielās hidroelektrostacijās. Īpašos gadījumos izdodas uzbūvēt arī tā sauktās “nulles līmeņa enerģijas” mājas.

Pārtikas un ūdens izmantošana Lielu daļu no ģimenē izmantojamās enerģijas var attiecināt uz pārtiku, it īpaši uz tās transportēšanu. Tomēr daudz enerģijas tiek ietaupīts, ja tiek izmantoti vietējie ražojumi. Gan ģimenes māju, gan arī daudzdzīvokļu namu iemītniekiem jārada iespējas izmantot gabaliņu zemes, piemēram, lai audzētu svaigus dārzeņus. Savukārt pārtikas atlikumi var tikt kompostēti uz šīs zemes un atdoti atpakaļ dabai barības vielu aprites ciklā. Tualešu sistēmās jārada atšķirīgas plūsmas, bet urīnu var izmantot kā mēslojumu vietējā lauksaimniecībā. Ūdens sistēmās ir jāatdala plūsmas. Tad ūdens var cirkulēt mājas ietvaros vai tikt izmantots pakāpeniski, piemēram, mazgāšanas ūdeņus var izmantot tualetēs. Ja dzeramais ūdens ir grūti iegūstams, tad to vajadzētu pievadīt pa atsevišķu cauruļvadu sistēmu un izmantot tikai ēdiena gatavošanai un dzeršanai.

Kustīguma un telpas nodrošināšana Kustīguma nodrošināšana prasa daudz ģimenes resursu. Tāpēc vajadzētu pārvietoties pēc iespējas īsākos attālumos un izmantot sabiedrisko transportu. Izmantojot velosipēdus, kā arī koordinējot automašīnu izmantošanu ar kaimiņiem, ja tiek organizēti tālāki braucieni, var uzlabot gan pārvietošanas iespējas, gan labāk pārvaldīt transporta sistēmu. Jāņem vērā arī sociālie apsvērumi, un tādā aspektā ir svarīgi būvēt ēkas, lai būtu labs līdzsvars starp privātām un sabiedriskajām telpām. Dažās ēkās, veicot nelielas pārbūves, var paredzēt koplietošanas telpas, iekārtot īpašas rotaļu vai nodarbību istabas bērniem vai atpūtas telpas vecākiem cilvēkiem. Tas ir jāņem vērā laika posmā, kad bērni kļūst par pusaudžiem, bet padzīvojuši cilvēki sasniedz pensijas vecumu.

ILGTSPĒJĪGS DZĪVESVEIDS ĢIMENĒ Viena no veiksmīgākajām iniciatīvām ģimeņu līmenī, lai veicinātu videi draudzīga dzīvesveida īstenošanu, bija Globālais darbības plāns, kas radās 1992. gadā. Iniciatīva nāca no starptautiskas asociācijas, kas nodarbojās ar ģimeņu tuvākās apkārtnes pētījumiem. Tas ļāva aprēķināt visu Globālās darbības plānā iesaistīto ~ 25 000 ģimeņu kopējo aktivitāšu efektu. Visi ietaupījumi bija ~ 2 miljoni litru benzīna, ~ 0,5 miljons tonnu dzeramā ūdens un ~ 3 000 tonnu cieto atkritumu, kurus nevajadzēja izvest uz izgāztuvi, bet ietaupījumi naudas izteiksmē bija ~ 17,5 miljoni Ls, pieņemot, ka katras atsevišķas, vidēji statistiskas ģimenes gada ietaupījums bija ~ 700 Ls. Ir pamācoši ekstrapolēt šīs videi draudzīgās un tajā pašā laikā ļoti vienkāršās naudas taupīšanas metodes lielākā mērogā. Kopējais efekts, ja būtu iesaistīti visi 2 miljoni Latvijas iedzīvotāju, no personīgiem ietaupījumiem vien veidotu ~ 1,2 miljardus Ls. Bez tam būtiski mazinātos ietekme uz vidi, kādu rada Latvijas iedzīvotāji.

ILGTSPĒJĪGS DZĪVESVEIDS Atsevišķas personas vai ģimenes līmenī resursu patēriņš Baltijas jūras reģiona austrumu daļā ir daudz mazāks nekā rietumu daļā. Tomēr uzlabojumu panākšanas potenciāls šobrīd ir visā reģionā. Tomēr panākumus būs daudz grūtāk gūt tajos gadījumos, ja dzīvesveids balstīsies uz tradicionāli mazefektīvu tehnoloģiju izmantošanu. Varētu likties, ka dzīvesveids, kas ir saistīts ar mazāku resursu patēriņu, padarīs nabadzīgu un neinteresantu pašu dzīvi. Tas nav tiesa ! Materiālu plūsmu statistika parāda, ka ir milzīgas iespējas uzlabot resursu efektīvāku izmantošanu, nepazeminot dzīves kvalitāti. Ilgtspējīgs dzīvesveids nenozīmē jautājuma izvirzīšanu par dzīves līmeņa pazemināšanu. Ilgtspējīgs dzīvesveids virza uz dzīves kvalitātes paaugstināšanos.

LEEDS APKĀRTĒJAS VIDES PLĀNOŠANĀ LABVĒLĪGS NOVIETOJUMS UN SASAISTE ŅEM VĒRĀ: 1. Vēlamais apbūves izvietojums vidē, 2. Bijušo rūpniecības teritoriju (braunfields) apbūve, 3. Samazināta atkarība no auto transporta, 4. Velosipēdistu celiņu tīkli un novietnes, 5. Mājokļu tuvums pakalpojumiem un nodarbinātībai, 6. Nav apbūvētas nogāzes, 7. Saglabāti ekoloģiskās biotopi, 8. Atjaunoti biotopi, tai skaitā, mitrāji, 9. Izveidota biotopu uzturēšanas sistēma. LABVĒLĪGS APKAIMES VEIDOJUMS ŅEM VĒRĀ: 1. Gājējiem piemērotas ielas, 2. Cieša apbūve, 3. Funkciju daudzveidība, 4. Sociāli-ekonomiski dažāda apkaime, 5. Samazināta auto novietņu platība, 6. Sabiedriskā transporta pieejamība, 7. Pieejamība aktīvai publiskajai videi, 8. Pieejamība skolām, 9. Ielu apzaļumojums, 10. Apkaimes sabiedrības līdzdalība.

BREEAM METODIKA Līdzšinējā laika periodā Latvijā pagaidām nav izstrādāta vienota teritoriju (apkaimju) ilgtspējīgas attīstības plānošanas un novērtējuma metodika, bet pieredze ilgtspējīgu attīstības teritoriju veidošanā Latvijā kopumā ir ļoti neliela. Pasaules praksē kā viena no metodēm ilgtspējīgu risinājumu ieviešanā tiek lietota attīstības projektu sertificēšana. Tā ietver dažādu aspektu izvērtēšanu, izmantojot attiecīgi izvēlētus kritērijus un indikatoru kopumu, ļaujot novērtēt esošās ilgtspējas līmeni un izvirzīt konkrētus mērķus augstāka līmeņa ilgtspējas sasniegšanai. Latvijā ilgtspējīgas plānošanas novērtēšanas sistēmas izveide ir uzsākšanas stadijā. Par bāzi tai var tikt izmantota BREEAM metodika (Building Research Establishment’s Environmental AssessmentMethod).Būvniecības jomā ir uzsākta šīs sistēmas standartu adaptēšana Latvijas klimatiskajiem un ekonomiskajiem apstākļiem, kā arī spēkā esošajiem tiesību aktiem.

BREEAM METODIKA Ilgtspējīgas attīstības plānošanā lietderīgi ir veikt strukturēšanu atbilstoši parametriem vai jomām, kādos tiek analizēta un vērtēta attīstība, pasākumi vai projekti: - klimata pārmaiņu ietekme, energoefektivitāte; - sabiedrība; - dzīves vides kvalitāte; - dabas un bioloģiskās daudzveidības aizsardzība; - transports un tā sasniedzamība; - resursu izmantošana; - uzņēmējdarbība un vietējā ekonomika.

BREEAM METODIKA Ilgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Klimats un enerģija

BREEAM METODIKAIlgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Klimats un enerģija

BREEAM METODIKAIlgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Sabiedrība

BREEAM METODIKAIlgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Dabas aizsardzība un bioloģiskā daudzveidība

BREEAM METODIKAIlgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Transports un satiksme

BREEAM METODIKAIlgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Resursi

BREEAM METODIKAIlgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Uzņēmējdarbība un ekonomika

BREEAM METODIKAIlgtspējīgas attīstības kritēriji attīstības projektu plānošanā un novērtēšanā Ēkas

PILSĒTU TERITORIJU TELPISKĀS PLĀNOŠANAS VIRZIENI UN PRINCIPI Kopīgā (dalītā) ielas telpa ir pilsētplānošanas princips, kura mērķis ir kompleksa publiskās ārtelpas izmantošana, pielāgojoties dienas, nedēļas un mēnešu ritmiem. Kopīgās ielas telpas pieeja novērš tradicionālo mototransporta, gājēju un citu satiksmes dalībnieku segregāciju. Ierastās satiksmes vadības sistēmas un ierīces (ietvju apmales, līnijas, luksofori un ceļazīmes) tiek aizstātas ar integrētu, uz cilvēku orientētu izpratni par kopīgo publisko telpu − iešana kājām, braukšana ar velosipēdu, iepirkšanās un automašīnas vadīšana kļūst par vienlīdzīgām aktivitātēm, bez izteiktām prioritātēm kādai no tām. Šāda principa izmantošana ļauj dažādot ārtelpas izmantošanas veidus (piemēram, dienā transports − vakarā gājēji, ielu teritorijas tirdzniecībai svētku laikā u.c.) un rada lieliskas iespējas nestandarta risinājumiem.

Staigājamība Pilsētplānotāju vidū atbalstu guvusi pieeja veidot gājējiem labvēlīgas pilsētas zonas un ielas, ļaujot ikdienas pārvietošanos, piemēram, uz veikalu vai parku, veikt kājām. Staigājamības jēdziens radies kā pilsēttelpas struktūras un pārvaramo attālumu mēraukla, lai novērtētu, cik pilsēta ir staigāšanai (gājējiem) labvēlīga. Iešana kājām uzskatāma par ilgtspējīgāko pārvietošanās veidu, kas īpaši piemērots pilsētas videi un nelielu attālumu pārvarēšanai. Uzlabojot dažādu nemotorizētu pārvietošanās veidu − gan kājām iešanas, gan arī braukšanas ar velosipēdu, skeitbordu, skrituļslidām, skrejriteni, gan ratiņkrēsla vai bērnu ratiņu izmantošanas apstākļus, tiek radīts pamats videi draudzīga pilsētas transporta attīstībai. TERITORIJU TELPISKĀS PLĀNOŠANAS VIRZIENI UN PRINCIPI

Trešās mājas Trešās vietas ir tās, kurās notiek regulāras, brīvprātīgas, neformālas, nejaušas un gaidītas cilvēku tikšanās ārpus diviem cietokšņiem − darba un mājām. Trešo vietu terminu pirmais sāka lietot Rejs Oldenburgs (Ray Oldenburg) − pilsētu sociologs no Floridas, kas pētīja cilvēku neformālo pulcēšanās vietu nozīmi. Zigmunds Freids uzskatīja, ka cilvēka emocionālā labsajūta atkarīga no tā, vai viņam ir kāds, ko mīlēt un darbs, ko darīt. R.Oldenburgs piebilst, ka bez otrās pusītes un darba cilvēkam nepieciešams arī drošs patvērums − vieta, kur kaut dažas minūtes dienā var aizbēgt no ģimenes un priekšniecības prasībām. Trešās vietas var tikt identificētas kā sabiedriskas vietas neitrālā teritorijā, kur cilvēki var pulcēties, komunicēt un mijiedarboties. Trešās vietas veicina sociālo vienlīdzību, nodrošina vidi demokrātiskai politikai un sabiedrisko organizāciju izveidei, kā arī piedāvā psiholoģisku atbalstu kā indivīdam, tā sabiedrībai. Galvenās ielas, kafejnīcas, alus dārzi, restorāni, tirdziņi, pasta kantori, bibliotēkas, universālveikali uztur kopienas dzīvotspēju un sabiedrības iekšējās demokrātijas pamats. TERITORIJU TELPISKĀS PLĀNOŠANAS VIRZIENI UN PRINCIPI

Universālais dizains Universālais dizains Latvijā ir jauns jēdziens, kas tikai pamazām iegūst popularitāti. Visplašāko atsaucību tas ir ieguvis Norvēģijā, kur tas ir iekļauts politikas dokumentos, statūtos un tehniska rakstura vadlīnijās. Universālais dizains pēc būtības ir jauns domāšanas virziens, kas nosaka, ka pati galvenā vērtība sabiedrībā ir cilvēks, un tikai cilvēka ērtības un drošība ir galvenie humānas vides veidošanas kritēriji. Universālais dizains nenosaka īpašas prasības kādai konkrētai sociālai grupai, bet padara ikvienu pakalpojumu, ikvienu infrastruktūru, kā arī vidi pieejamu ikvienam sabiedrības loceklim. Universālā dizaina principu piemērošanas mērķi plānošanā ir pieejamas, drošas un humānas vides veidošana, kurā komfortabli jūtas ikviens cilvēks, neskatoties uz iespējamām uztveres vai veselības problēmām. TERITORIJU TELPISKĀS PLĀNOŠANAS VIRZIENI UN PRINCIPI

1. Ērta lietošana ikvienam: līdzekļiem kaut kā izmantošanai ir jābūt identiskiem kad vien iespējams, un ekvivalentiem, ja nav citas iespējas; jāizvairās no situācijām, kad kaut viena cilvēku grupa nevarētu izmantot kādus elementus; izveidot vienādus noteikumus visiem lietotājiem privātai un drošai lietošanai; izveidot dizainu pievilcīgu visiem lietotājiem. 2. Daudzveidīga izmantošana: var izvēlēties pielietojuma veidu; elementiem jābūt pieejamiem un izmantojamiem gan labročiem, gan kreiļiem; jāveicina darbību precizitāte un rūpīgums; jābūt pielāgojamam lietotāja individuālajam tempam. 3. Viegli izprotams pielietojums ... 4. Viegli uztverama informācija ... 5. Samazināta iespēja kļūdīties ... 6. Minimāla fiziskā piepūle ... 7. Kustībai un lietošanai atbilstošs izmērs un telpa ... UNIVERSĀLĀ DIZAINA PRINCIPI

ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS KVALITĀTES VĒRTĒŠANAS KRITĒRIJI UN RĀDĪTĀJI PIMWAG EKOLOĢISKĀ NOVĒRTĒJUMA KRITĒRIJI, HELSINKI, SOMIJA Pieci galvenie rādītāji projektu vērtēšanā: - piesārņojums (CO2, notekūdeņi, būvniecības procesā radušies atkritumi, mājsaimniecību atkritumi, ekosertifikāti); - dabas resursu izmantošana (fosilais kurināmais/iepirktā siltumenerģija, primārā enerģija, dzīvojamās zonas stāvu plānu pielāgojamība, komunālo telpu izmantošana, telpu izmantošana dažādiem nolūkiem); - telpu veselīgums (iekštelpu klimats, mitruma riska kontrole, troksnis, bezvēja un izsauļojuma rādītāji, alternatīvie stāvu plāni); - bioloģiskā daudzveidība (augu izvēle un biotopu veidi, lietus ūdeņi); - saistība ar pārtikas ražošanu (stādījumi, augsne).

ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS KVALITĀTES VĒRTĒŠANAS KRITĒRIJI UN RĀDĪTĀJI Hammarby − eko cikla modelis, Stokholma, Zviedrija Šis modelis tika īpaši radīts, lai risinātu enerģijas, atkritumu un ūdensapgādes jautājumus jaunā dzīvojamās apbūves teritorijā. Tika izstrādāta vides programma, kurā daļa no izvirzītajiem mērķiem vai rādītājiem ir aprakstāmi, daļa − precīzi definēti un izmērāmi: - zemes lietojums − sanitāra attīstība, atkalizmantošana un brownfield teritoriju transformācija par pievilcīgām dzīvojamām teritorijām ar kvalitatīviem parkiem un publiskajām telpām; - enerģija − atjaunojamais kurināmais, biogāzes produkti, atkritumu enerģijas atkalizmantošana, energoefektīvas būves; - ūdens un notekūdeņi − maksimāli tīrs un efektīvi izmantots gan patēriņa, gan novades fāzē. Jauno tehnoloģiju izmantošana ūdens taupīšanai un notekūdeņu attīrīšanai; - atkritumi − tiek šķiroti, maksimāla materiālu un enerģijas pārstrāde; - transports − ātrs, pievilcīgs publiskais transports savienojumā ar autoklubiem un riteņbraucēju celiņiem, lai samazinātu privātā autotransporta izmantošanu; - būvmateriāli− veselībai un videi nekaitīgi.

ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS KVALITĀTES VĒRTĒŠANAS KRITĒRIJI UN RĀDĪTĀJI Daudzjomu vides programa Pilsestredeta, Oslo, Norvēģija Programma izstrādāta slimnīcu teritorijas atjaunošanai, tās uzmanības centrā dažādi ekoloģiski jautājumi un konkrēti mērķi − 30 % teritorijas jāklāj augājam, 90 % no ēku nojaukšanā iegūtās masas atkārtoti jāizmanto. Programmai ir septiņas galvenās jomas: - pilsētas vides kvalitātes − ieskaitot publiskās zaļās telpas, satiksmes un trokšņa samazināšanu; - infrastruktūra, kas dod priekšroku publiskajam transportam un gājējiem, centrālajai apkurei un atkritumu šķirošanai; - selektīva ēku nojaukšana, ietverot atkritumu šķirošanu, pārstrādi un minimālu pārvadāšanu; - maksimāla esošo ēku atkal izmantošana, t.sk. īpaši projekti ar otrreizēji izmantotiem materiāliem; - integrēts ārtelpas kā pilsētas ekoloģiskā parka dizains; - videi draudzīga arhitektūra ar enerģiju taupošu dizainu, veselīgiem materiāliem, klimata kontroli; - enerģijas taupīšana.

ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS KVALITĀTES VĒRTĒŠANAS KRITĒRIJI UN RĀDĪTĀJI Kronsberg pilsētas attīstības un ainavu koncepcija ilgtspējīgai apkaimes attīstībai, Hannovere, Vācija Koncepcija Kronsberg apkaimju attīstībai tika izstrādāta, vadoties pēc šādām kategorijām: - būvniecības praktiskie aspekti − kompakts izkārtojums; - resursus taupoša būvniecība; - jaukta izmantošana − dzīvojamā un darījumu apbūve; - konsultatīvas plānošanas procedūras; - satiksmes samazināšanas koncepcija; - ārtelpas kvalitāte; - sociāli-kulturālie apsvērumi − centra pakalpojumi; - sociālā infrastruktūra (skolas, atbalsts pensijas vecuma cilvēkiem); - pārtika (tirgus); - vide: . ekoloģiskie standarti enerģijai, ūdenim, atkritumiem, augsnei, . ekoloģiskais tīklojums.

ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS PLĀNOŠANA

ILGTSPĒJĪGAS ATTĪSTĪBAS PLĀNOŠANA

Presentation Transcript