3. prezentācija

1. 3. prezentācija

2. ESIET SVĒTĪTI…. • Mēs esam dāvinājuši Svētos Rakstus - Toru, Tenahu, Brit `ha Daša (Ebreju Jauno Derību) daudzām Latvijas bibliotekām. Ir sarakstīta grāmata ,,Šī pasaule kā durvis vaļā. Un es stāvu caurvējā...", šī grāmatas 100 eksemplāri ir dāvināti Latvijas bibliotēkām. Tiek izskaidroti sasniegtie mērķi, kurus esam ieguvuši 13 gadu ilgas kristīgās mācības izvērtēšanas rezultātā. Šie kritēriji ir ir pasniegi visās iespējamās auditorijās, pie kuru ,,īpašniekiem" esam griezušies. Esam nodibinājuši draudzīgas attiecības ar jūdu-mesiāniskām kopienām, draudzu dalībniekiem Latvijā un ārzemēs, Israelā. • 2011. gada 12.jūnijā ( 5771.gada 10. sivanā) piedalījamies mesiāniskās vēsts sludināšanā Ventspilī, Pils ielā 30 sadarbībā ar nodibinājumu Fonds ,,Dzīvības maize". • Esam iesnieguši lūgumu Latvijas Satversmes tiesā izvērtēt Latvijas Reliģisko organizāciju likuma pareizību kā atbilstību Satversmei. Esam saņēmuši atbildi no Satversmes tiesas, ka likums par Reliģisko organizāciju vēl nav atvērts un tamdēļ netiek pieņemti nekādi grozījumu iesniegumi jeb sūdzības. • Esam uzrakstījuši un iesnieguši 14.jūnijā 2011.gadā iesniegumu Latvijas Republikas prezidenta kancelejā ar lūgumu dot iespēju runāt ar Latvijas prezidentu , izklāstos mūsu argumentus par kristīgās standartmācības nepilnībām, kuras rezultātā Latvijas pirmskolas un pamatskolas bērniem tiek pasniegta maldu mācība no Latvijas vadošām kristiešu konfesiju nostādnēm vai mācībām. • 2012. gada 25. augustā Talsu nov., Pastendes kultūras namā tika prezentētas mūsu aktivitātes. • Šīs Dieva Patiesības nav un nebūs visiem ,,pieejamas", šos cilvēkus, kurus izvēlas Dievs un apgaismo tos tikai tamdēļ, lai viņi paši izaugtu Dieva Patiesības saņemšanai un pasniegtu šo dāvāto Dieva Patiesību visiem Latvijas un pasaules cilvēkiem - bērniem, pusaudžiem............ • Saskarsmē kontaktējoties ar cilvēkiem , esam sapratuši, ka par maz esam savas zināšanas un pieredzi izklāstījuši Latvijas un pasaules tautām. Esam to sapratuši un meklējam iespējas tās pilnveidot, esam un paliekam lūgšanās, lai Dievs vada mūs izklāstīt izvērtēto Patiesību Latvijas kristīgajā standartmācībā Latvijas Saeimas deputātiem, Latvijas valdībai un pasaules tautu iedzīvotājiem.

3. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • starp pareizticīgiem un ariāņiem kļūst arvien asāki, ka pat pagānu teātru uzvedumos sākot izsmiet kristīgos un ka dažās vietās pagāni sākot apvainojoši izturēties pret ķeizara tēliem. Tagad ķeizars Konstantīns saprata, ka lieta ir nopietna. To apliecināja arī bīskaps Ossija. Ķeizars Konstantīns bija gudrs valsts vīrs un saprata, ka ar ķeizara rīkojumiem un pavēlēm nevar nokārtot ticības strīdus. No saviem padomdevējiem no kristīgo garīdznieku vidus viņš zināja, ka Baznīca no svēto Apustuļu laikiem pastāv tradīcija strīdīgos jautājumus izšķirt bīskapu saeimās (koncilos). Pareizticīgie Baznīcas vēstur­nieki aizrāda, ka līdz ķ. Konstantīna laikiem sasaukti apmēram 47 koncili, bet tie bija vietējie koncili, jo sasaukt koncilus visas Baznīcas apjomā līdz Konstantīna laikiem nebija iespē­jams. Lai strīdus galīgi likvidētu un visā Baznīcā nostiprinātu vienību, ķeizars Konstantīns nolēma pirmo reiz sa­saukt koncilu visas Baznīcas apjomā. Lai koncila dalībniekus netraucētu materiālās grūtības un koncils izdotos, ķeizars visus izdevumus ņēma uz valsts rēķina. Lai koncila dalībniekus netraucētu galvas pilsētas trokšņi un tās dažādā sabiedrība, koncilu sasauca klusā Nikejā, Mazāzijas ziemeļrietumos. • 325. gadā Nikejā sanāca pirmais Pasaules (oikumeniskais) koncils. Koncila sēžu protokoli nav uzglabājušies un nav zi­nāms, vai tie jel maz sastādīti. Uzglabājušies tikai koncila lēmumi: ticības apliecinājums un 20 kanoniskie noteikumi, kurus pēc koncila darbības izbeigšanās paziņoja valdošiem bīskapiem. Prof. V. Bolotovs piezīmē: ,,Nav lieki piezīmēt, ka arī attiecībā uz pirmo Pasaules koncilu par Lieldienu svi­nēšanas laiku nekas nav uzglabājies. Un kad kalendāru ap­rakstītāji ziņo visai pasaulei, kādus lēmumus Lieldienu svinē­šanas jautājumā pieņēma pirmais Pasaules koncils, tad ar to viņi izpauž lielu trūkumu savās zināšanās Baznīcas vēsturē." Dokumenti, kas uzrakstīti par pirmo koncilu, sarakstīti pēc koncila. Uzglabāti sekojoši dokumenti: 1) ķeizara Konstantīna vēstījumi Baznīcām, 2) paša koncila vēstījums Aleksandrijas Baznīcai, 3) Cēzarejas bīskapa Eusebija vēstījums viņa draudzēm, 4) atsevišķi fragmenti no Antiochijas bīskapa Eustafija raksta pret ariāņiem un 5) Afanasija Lielā raksti: De decretis Nicaenae synodi (rakstīts ap 350.—354. g.) un Epistola ad Afros episcopos (ap 369. g.). Visi minētie dokumenti uz­rakstīti krietnu laiku pēc koncila, kāpēc uz šo atmiņu pamata nav iespējams precīzi aprakstīt koncila darbības gaitu. • Jautājumā par koncila dalībnieku skaitu arī nav pilnīgas skaidrības. Cēzarejas b. Eusebijs raksta, ka dalībnieku bijis ap 250, Antochijas b. Eustachijs — ap 270, Konstantīns L. — ap 300, Afanasijs L. vēstījumā ad Afros min skaitli 318 bīs­kapu. Pareizticīgā Baznīca pieņem skaitli 318. Šo skaitli var atzīt kā aptuvenu. Jārēķinās ar to, ka bīskapiem bija arī sekretāri un pavadoņi-priesteri, kamdēļ arābu tradīcijās mi­nēts pat skaitlis 2000. Noteikti konstatēts, ka koncila darbībā loti aktīvu dalību ņēma Aleksandrijas bīskapa Aleksandra sek­retārs diakons Afanasijs, kurš vēlāk pazīstams kā slavenais Aleksandrijas bīskaps Afanasijs Lielais. Par koncila dalībnie­kiem tik daudz zināms, ka lielais vairums pārstāvju bija no Romas valsts austrumu puses provincēm. No rietumu provin­cēm koncilā piedalījās sekojošie: Romas bīskapa Silvestra pārstāvji: priesteri Vincentijs un Vitons, jo pats Romas bīs­kaps vecuma dēļ nespēja ierasties Nikejā. No Spānijas iera­dās Kordovas bīskaps Ossija, no Gallijas Dižonas bīskaps Nikasijs un no Āfrikas — Kartāgas bīskaps Ceciliāns. Pavisam no rietumu provincēm koncilā piedalījās septiņi pārstāvji. Tik mazs dalībnieku skaits no Rietumu Baznīcām izskaidrojams ar to, ka Ārija mācības rietumu provincēs bija maz izplatītas. No attālāko zemju pārstāvjiem minēti: Gotu bīskaps Teofils, Persijas bīskaps Jānis ar vairāk priesteriem un Ktisifona Selevkijas bīskaps Sīmanis. Kā jau minēts, tad lielais vairums koncila dalībnieku nāca no austrumu provincēm, pie kam vairums no tiem laikam piederēja pie grieķu tautības. Pirmo reiz Kristīgās Baznīcas pastāvēšanas laikā sanāca pārstāvji no visas kristīgās pasau­les attālākiem stūriem. Д. С. Робертсонъ. — История Хрпстианской церкви. СПБ 1890.. L. p. 186.-187. • В. В. Болотовъ. — Лексии по истоии древней Церкви. III L. p. 26. • Ibid... L. p. 26 • Ibid... L. p. 24. • Ibid.... L. p. 24.

4. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • Koncilā radās iespēja da­žādu zemju un dažādu tautu kristīgiem sastapties, sarunāties, apspriesties un vienoties ticības jautājumos. Sanākuši bija bīskapi un garīdznieki, kuru izglītības līmenis un spējas bija ļoti dažādas. Bija tur augsti izglītoti garīdznieki, piem. Aleksandrijas bīskaps Aleksandrs kopā ar ļoti apdāvināto un izglī­toto diakonu Afanasiju. Bija tur izglītotie galma garīdznieki kā Nikomedijas un Cēzarejas bīskapi Eusebiji. Bet blakus tiem bija arī tādi kā Trimifuntas bīskaps Spiridons, kurš arī pēc tam, kad ieņēma bīskapa posteni, turpināja ganīt savas kazas un avis. Pirmā Pasaules koncilā piedalījās vairums tādu bīskapu, kuri bīskapa-katedra augstumus sasniedza ne­vis savas lielās izglītības un plašo teoloģisko zināšanu dēļ, bet gan to cēlās tikumības un garīgās varonības dēļ, jo koncilā bija daudz tādu, kuri varēja rādīt to brūču sekas, kuras viņi ieguva ķeizara Diokleciana vajāšanu laikā. Vēlāko laiku le­ģenda stāsta, ka pirmā koncilā piedalījies arī svētais Nikolajs, Miras bīskaps no Likijas, bet nevienā no veciem dokumentiem viņa vārds nav minēts. Tā kā Nikejas koncila dalībnieku skaitā vairākums bija no tādiem garīdzniekiem, kuri bija sla­veni ar savu cēlo tikumību un stingro reliģisko pārliecību un kuri nespēja piedalīties teorētiskās teoloģijas dziļumos un teorētiskos strīdos, tad koncila sēdēs vadošā bija dziļa reliģiskā pārliecība un ticība, kura balstījās uz no svētiem Apustuļiem un Baznīcas tēviem mantotās mācības un tradīcijām. Ticīgs cilvēks nemīl prātot par ticības lietām, jo viņš parasti neuz­ticas aprobežotā cilvēka prāta slēdzieniem un prātojumiem. Mazāk izglītotie koncila dalībnieki ar neapšaubāmu pārliecību izteica savas ticības mācību un izteica to tā, kā to saprata visi kā neizglītotie tā izglītotie. Ārija mācība bija izglītoto garīdz­nieku attīstītā prāta ražojums. Piemēra dēļ ņemsim to, kā Ārijs sāka prātot par Dieva Dēlu, Kas dzimis no Tēva. Ja Dēls dzimis no Tēva, tad Tēvs bijis pirms Viņa; kādreiz Viņš nebija un ne no kā Viņu Tēvs ir radījis. Dēlu vai Vārdu (Lo­gosu) Tēvs radījis pirms visu pasauļu radīšanas un pirms laika iestāšanās. Vārds ir radījums, kuram līdzīga nav, kāpēc Viņu sauc par vienpiedzimušo... Šādi Ārija un viņa piekri­tēju prātojumi ticīgiem cilvēkiem bija sveši, bet tādiem cilvē­kiem, kas mīl parakņāties un paprātot, Ārija prātojumi patika. Kad ķeizars Konstantīns sāka izrādīt labvēlību kristīgiem, daudzi karjeristi un cilvēki bez savas pārliecības sāka pāriet kristīgo draudzēs. Šāds nedrošs elements bija kā radīts Ārija mācību izplatīšanai un atzīšanai. • Koncila dalībnieki sabrauca Nikejā 325. gada maija mē­neša beigās. No sākuma koncila dalībnieki sanāca uz atse­višķām informācijas sapulcēm, kurās radās grupas un nogru­pējumi. Jau pašā sākumā bija redzams, ka Ārija pusē nostā­jas mazākā daļa, ap 20 koncila dalībnieku, bet pretējā pusē iznāk ap 300 locekļu. Šie skaitļi jau skaidri rādija, ka Ārijam nav ko cerēt uz uzvaru. Galvenās cerības ariāņi lika uz sa­viem iespaidīgiem draugiem, no kuriem var nosaukt: Nikomedijas bīskapu Eusebiju, Cēzarejas b, Eusebiju, Efesas b. Minofantu, Nikejas b. Teoniju, Chalkedonas b. Mariju, Ptolemaidas b. Sekundu un c. Ja jau tik tuvu ķeizara galmam stāvoši vīri kā bīskapi Eusebiji un tik ievērojamu centru bīs­kapi kā Nikejas, Efesas, Chalkedonas bīskapi nostājās Ārija pusē, tad Ārijs vēl varēja cerēt, ka iespaidīgais mazākums pārvarēs vairākumu. • Visasākie Ārija pretinieki bija loti izglītoti un apdāvināti garīdznieki, un galvenie no tiem bija trīs: Antichoijas bīskaps Eustafijs, Aleksandrijas bīskaps Aleksandrs un viņa sekretārs diakons Afanasijs. Minētie Baznīcas tēvi koncilā bija iz­glītoto grupas vadītāji. Vislielākā bija mazizglītoto vai pat neizglītoto bīskapu grupa. Šīs grupas dalībnieki pie strīdīgā jautājuma piegāja no ticīgu cilvēku ticības izjūtas viedokļa. Ar Āriju viņi nevarēja saprasties jau vienkārši tādēļ, ka Ārijs Dieva Dēlu sauca par radījumu, kurš dievišķību ieguvis tikai savas tikumiskās dzīves dēļ. Katram ticīgam cilvēkam bija skaidrs, ka Ārijs radījis jaunu mākslīgu mācību, kurai nebija nekā kopēja ar to mācību, ko ticīgie saņēma no senčiem. Bija vēl viens izglītotu bīskapu virziens, kura locekļi meklēja kaut kādu samierinošu un izlīdzinošu ceļu un baidījās no jaunu vārdu un jēdzienu ienešanas ticības apliecinājuma formulēju­mos. Visu virzienu bīskapiem В. В. Болотовъ... L. p. 24. • Ibid... L. p. 11. un 12. • Ibid... L. p. 28. • Ibid... L. p. 28. • Ibid... L. p. 29.

5. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • viens bija skaidrs, ka koncilā vajag sastādīt un skaidri formulēt vienu noteiktu, skaidru un visiem saprotamu ticības apliecinājumu, kura pamatos jāliek vecie ticības apliecinājumi. • Uz koncila sēžu oficiālo atklāšanu ieradās pats ķeizars Konstantīns. 14. jūnijā koncila dalībnieki sapulcējās ķeizara pils plašajā zālē, ieņēma sagatavotās vietas un ar lielu uzma­nību gaidīja paša ķeizara ierašanos. Drīz sāka ierasties gal­minieki. Beidzot ienāca pats kristīgo draugs — ķeizars Kon­stantīns. Tērpies viņš bija loti grezni, — apģērbā bija daudz zelta un dārgakmeņu. Ķeizars izgāja cauri visai zālei, cauri piecēlušos bīskapu pulkam un apstājās pie vecāko bīskapu sēdekļiem, kur priekš viņa bija nolikts zelta krēsls, uz kura, bīskapu aicināts, ķeizars nosēdās. Pēc tam nosēdās savās vietas arī visi koncila dalībnieki. Viens no iecienītiem bīskapiem visa koncila vārdā apsveica ķeizaru. Sēdi atklāja pats ķei­zars un teica runu latīņu valodā. Runas beigās viņš dažus vārdus teica arī grieķu valodā, jo grieķu valodu viņš vēl labi nepārvaldīja. Tālāk ķeizars deva vārdu ,,...” t. i. koncila vadītājiem. Nekas nav zināms, kas bija koncilā sēžu vadītājs. Romas katoļu zinātnieki cenšas pierā­dīt, ka sēdes vadījuši Romas bīskapa pārstāvji un šos savus apgalvojumus pamato, atsaukdamies uz vienu vecu frag­mentu (Socr. 1,13), kur paraksti seko šādi: no Spānijas Kordobas b. Ossija, no Romas priesteri Vitons un Vincentijs; no Ēģiptes Aleksandrs. Bet vai šie paraksti droši pierāda, ka minētās personas bija koncila prezidija locekļi? • Par savu galveno uzdevumu koncils uzskatīja visus vie­nojoša un visiem obligatoriska ticības apliecinājuma izstrā­dāšana un pieņemšana. Pirmais ar savu ticības apliecinājumu uzstājās Nikomedijas bīskaps Eusebijs. Attiecībā uz Dieva Dēlu viņš atklāti formulēja Ārija mācību un lietoja vārdu ,,radījums" („...”s.2) šādi: no Spānijas Kor-ъ Соборовъ Вселенскихъ и п). Lielais vairākums koncila dalībnieku enerģiski noraidīja Eusebija apliecinājumu. Apliecinājuma rakstu koncila dalībnieki saplēsuši gabal gabalos. Jau tagad Ārija piekritējiem bija skaidrs, ka koncilā lielais vairākums ir pret viņiem. Tomēr no cīņas viņi neatteicās. • Sēdes turpinājumā koncils ķērās pie ticības apliecinājuma veciem paraugiem, kuros vārdi un izteicieni bija ņemti no Svētiem Rakstiem. Koncila vairākums atzina, ka ariāņu ti­cības apliecinājums nesaskan ar Sv. Rakstiem. Bet šeit ariāņi parādi ja, ka viņi labi pārzin Svētos Rakstus. Kad, piemē­ram, koncils sprieda, ka apliecinājumā jāliek vārdi ,,no Dieva" (...), ariāņi iebilda, norādīdami uz 1. Korint. gr. 8,6, kur teikts: ,,mums ir viens Dievs Tēvs, no kā visas lietas". Gandrīz visiem ticības apliecinājuma vārdiem un jēdzieniem, kas bija ņemti no Sv. Rakstiem, ariāņi prata atrast piemēro­tus prettekstus, kas runāja it kā viņu mācībām par labu. • Kad kļuva skaidrs, ka ar Bībeles tekstu tulkojumiem ariāņus nevar pārvarēt, tad uzstājās viens iespaidīgs vīrs, kas prata apklusināt labākos runātājus. Tas bijis ķeizara Konstantīna draugs, Cēzarejas bīskaps Eusebijs. Viņš pārtrauca eksegetu strīdus, celdams koncilam priekšā savu ticības apliecinājumu un apgalvodams, ka šo apliecinājumu atzīstot visa Cēzarejas Baznīca. Šis Ārija draugs rīkojās loti uzmanīgi un viltīgi. Viņš visu lietu nostādīja tā, ka cilvēks nespēj izprast Dieva Dēla attiecības pret Tēvu tāpat, kā cilvēks nesaprot noslē­pumu par dvēseles attiecībām pret miesu. Šādās neizprota­mās lietās strīdi esot neauglīgi. Vislabāk strīdīgo vārdu vietā vajagot lietot tādus, kas visiem saprotami un pieņemami. Cē­zarejas b. Eusebija apliecinājuma tās dalās saturs, kas attie­cas uz Dieva Dēlu, ir sekojošs:. ,,Ticam uz vienīgo Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dētu, Dievu Vārdu, Dievu no Dieva, Gais­mu no Gaismas, Dzīvību no Dzīvības, vienpiedzimušo Dēlu, visu radījumu pirmdzimto, Kurš dzimis no Tēva pirms katra laika un caur Kuru viss ir radies...” Neiedziļinoties šī apliecinājuma saturā, izliekas, ka tas ir skaidrs un labi formu­lēts. Tā. izlikās arī ķeizaram Konstantīnam, kurš vēl nebija pat iestājies ticībā mācamo skaitā un kristīgo teoloģijas dziļu­mus nepārzināja. Ķeizars ieteica pieņemt Eusebija apliecinā­jumu, papildinot to ar vārdu „...” (vienādas bū­tības) t. i. ka В. В. Болотовъ... L. p. 31. • Ibid... L. p. 32. • Ibid... L. p. 32. • Ibid... L. p. 32. • Ibid... L. p. 32. • Ibid... L. p. 33. • Ibid... L. p. 34.

6. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • Tēvam un Dēlam ir vienāda būtība. Šo jēdzienu ķeizars bija dzirdējis no Ārija pretiniekiem, varbūt no Kordovas b. Ossijas, un šis jēdziens izslēdza domu par to, ka Dēls ir Tēva radījums. • Koncils ievēroja ķeizara Konstantīna vēlēšanos un Cezarejas b. Eusebija ticības apliecinājumu ņēma par pamatu kon­cilā izstrādātam tic. apliecinājumam. Tomēr salīdzinot abus tekstus redzam, ka koncils b. Eusebija tekstu ir pamatīgi pār­strādājis un precizējis. Ticības aplecinājuma pirmā teikumā vārda „...” vietā koncils lieto vārdu „...”. Vārds ,,panton" nozīmē visa, bet ,,apanton" — visa bez izņē­muma. Ja koncila tēvi nebūtu apķērusies un atstājuši vārdu „...”, tad ariāņi pēc koncila viegli varētu apgalvot: ,,Ja Dievs ir visa bez izņēmuma Radītājs, tad Viņš ir arī Dēla un Sv. Gara Radītājs. No Eusebija tic. apliecinājuma kon­cils izlaida: «Dieva Vārdam (Logos), bet tā vietā ielika: «Dieva Dēlam". Eusebija teikumu: „Dzīvību no Dzīvības” koncils izlaida, bet tā vietā izteica: ,,Īstam Dievam no īstā Dieva". Beidzot, koncils skaidri apgāza Ārija mācību par Jēzu Kristu kā Tēva radību, ievietodams tic. apliecinājumā tei­kumu: ,,dzemdētam, neradītam, ar Tēvu vienādas būtības", izlaists arī Eusebija teikums: ,,visu radījumu pirmdzimtam..." 19. jūnijā koncila dalībnieki jau bija vienojušies par ticības ap­liecinājuma galīgo tekstu un to parakstīja. Tā tad pie Nikejas ticību apliecinājuma strādāts 5 dienas. Nikejas tic. aplieci­nājumu neparakstīja tikai četri koncila dalībnieki: Nikomedijas bīskaps Eusbijs, Nikejas bīskaps Teognijs, Marmarikas b. Teona un Ptolemaidas b. Sekunds. Protams, neparakstīja arī pats Ārijs. Ar ķeizara rīkojumu tie kā izstumtie no Baznīcas maldu mā­cītāji tika izsūtīti trimdā: Ārijs uz Illiriju, bet pārējie uz Galatiju (Galliju). Pēc koncila darbības izbeigšanās (apmēram augustā) koncila dalībnieki aizbrauca katrs uz savu darba vietu. Baznīcas vēsturnieks Rufins raksta, ka viena daļa Ni­kejas ticības apliecinājumu parakstījuši ar pilnīgu pārliecību (veritate), bet citi liekulīgi (simulatione). Pēdējo lieku­lību Teodorits izskaidro ar vēlēšanos paturēt bīskapijas un nevēlēšanos nokļūt izstumto skaitā. Teodorits raksta: «Pa­saules koncilā Nikejā kopā ar pareizticīgiem balsoja arī Ārija piekritēji un tie arī parakstījās zem apustuliskās ticības apliecinājuma, bet vēlāk tie tik stipri turpināja uzbrukt patiesī­bai, ka Baznīcas ķermenis sašķēlās." Nikejas ticības simbols bija tik pārdomāti, pamatīgi un precīzi sastādīts, ka to pārtaisīt nebija iespējams, — to varēja vai nu pieņemt, vai noraidīt. Pagāja vairāk kā 50 gadu, kamēr Nikejas ti­cības apliecinājums ieguva vispārēju atzīšanu. • Pēc ticības apliecinājumi izstrādāšanas un parakstīšanas koncila dalībnieki vienojās par vienveidīgu Lieldienu svētku svinēšanas laika noteikšanu un izstrādāja 20 kanonus (noteikumus). Kā jau minēts, 325. gada augustā koncils savu dar­bību izbeidza. • Nikejas koncila lēmumi. • No Nikejas koncila darbības pārskata redzējām, ka koncilā galvenais uzdevums bija izbeigt tos lielos strīdus un ķildas, kādus bija izsaukusi Ārija mācība. Koncils noraidīja Ārija un viņa nedaudzo piekritēju mācību un izstrādāja ticības apliecinājumu. Tas bija koncila galvenais darbs, un tas bija tīri dogmatisks darbs. Dogmatisks raksturs bija arī koncila lēmumam par Lieldienu svinēšanu. Bez minētām dogmām Nikejas koncils izstrādāja vēl 20 kanonus (noteikumus), kuri uzdevums bija nokārtot Baznīcas dzīvē tos svarīgākos jautā jumus, kādi koncila laikmetā bija radušies Baznīcas dzīvē. Tā kā latviešu valodā nekur neesmu sastapis koncilu lēmumu kopojumus vai pat sīkāku to atstāstījumu, tad atzīstu par vajadzīgu iepazīstināt lasītājus ar Nikejas koncila dogmatiskiem un kanoniskiem lēmumiem. • Ticības apliecinājuma lielās nozīmes dēļ atrodu par vajadzīgo dot oriģināltekstu grieķu valodā un dot pēc iespējas tuvu šim tekstam tulkojumu latviešu valodā. • В. В. Болотовъ... L. p. 35. • Ibid... L. p. 35. un 36. • Ibid... L. p. 31. • Ibid... L. p. 31. un 41. • А. П. Лебедевъ. — Вселенские соборы. L. p. 44. • Ibid...L. p. 44. • В. В. Болотовъ... L. p. 41.

7. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • ... • ,,Mēs ticam uz vienīgo Dievu Tēvu, Visavaldītāju visa redzamā un neredzamā Radītāju. Un uz vienīgo Kungu Jēzu Kristu, Dieva Dēlu, dzimušo, no Tēva vienpiedzimušo, tas ir no Tēva būtības, Dievu no Dieva, Gaismu m Gaismas, īsto Dievu no Īstā Dieva, dzimušo neradīto vienādas būtības ar Tēvu, caur Kuru viss ir radies kā debesīs tā uz zemes, Kurš mūsu — cilvēku dēļ un mūsu glābšanas dēļ nonācis, iemiesojies, kļuvis cilvēks, cietis un trešā dienā augšāmcēlies, pacēlies debesīs un (Kurš) nāks tiesāt dzīvos un mirušos. Un uz Svēto Garu ... • Šim apliecinājumam seko pielikums: • ... • ,,Tos, kas runā, ka bija (laiks), kad (Dēla) nebija, ka Viņš nav eksistējis pirms dzimšanas un cēlies no neesošā, vai kas apgalvo, ka (Dieva Dēls) cēlies no citas būtnes vai būtības, vai ka Viņš radīts, vai mainīgas dabas Dieva Dēls, tos katoliskā (pasaules) baznīca izstumj." • Ar Nikejas koncilā pieņemto un izstrādāto ticības aplieci­nājumu bija veikts liels dogmatisks darbs. Baznīca skaidri formulēja savu ticības pamatmācību, kuru atzina tie, kas palika uzticīgi Baznīcai, bet noraidīja tie, kas turpināja prātot un pie ticības jautājumiem mēdza pieiet no racionālistu viedokļa. Uzticīgas Nikejas ticības apliecinājumam palika sekojošas vietējās Baznīcas: Aleksandrijas, Jeruzalemes, Romas un Ilirijas vietējās Baznīcas. Minētās Baznīcās virsroku ņēma tas teoloģiskais virziens, kura spilgtākie pārstāvji bija tā sauca­mās Aleksandrijas teoloģiskās skolas teologi. Profesors A. Ļebeģevs tā raksturo šo virzienu: ,,Arī IV gadu simtā Aleksandrijā turpināja zelt teoloģiskā skola, kuras raksturs bija labvēlīgs Nikejas dogmas nostiprināšanai. Šī skola bija sla­vena ar to, ka tajā valdīja dziņa pēc augstākām abstraktām atziņām, cēls ideālisms un tur ar mīlestību nodarbojās ar jau­tājumiem, kas attiecas uz transcendentu pasauli; grūtākie te­oloģijas jautājumi ne tikai nebaidīja to, bet turpretim to iero­sināja visdziļāk nogremdēties tajos, pie kam šos jautājumus tā izprata vairāk ar iekšējo izjūtu nekā ar prātu." Dziļi pār­liecināti Nikejas koncila ticības apliecinājuma piekritēji bija mūki, kuru organizācijām lika pamatus IV g. s. svētais Anto­nijs (250.—356. g.) un sv. Pachomijs (292.—348.). Mūki de­dzīgi sargāja ne tikai Nikejas apliecinājuma garu, bet arī tā burtu. Vislielākie nopelni Nikejas apliecinājuma sargāšanā un nostiprināšanā pieder slavenam Aleksandrijas archibīskapam svētam Afanasijam Lielam (298.—373. g.). Jeruza­lemes Baznīcā neatsverams iespaids bija sv. Afanasija perso­nībai un viņa rakstiem. Dzīvu atbalsi atrada sv. Afanasijs un Aleksandrijas skolas virziens visā Rietumu Baznīcā ar Romu priekšgalā. To apliecina Sardikas (344. g.) un Rimini (359. g.) vietējie koncili, kuros atzīts, ka Nikejas apliecinājums ,,pastāvīgi jāuztur spēkā un tas jāpilda līdz beigām". Pāvesti Jū­lijs (337.—352.) un Damass (no 366. g.) darbojās ciešā kon­taktā ar svēto Afanasiju. Līdzīgs noskaņojums valdīja arī Illirijas Baznīcā, kurā ietilpa Maķedonija, Achaija un Dakija. • А. П. Лебедевъ. L. p. 43. • Ibid... L. p. 44. • Ibid... L. p. 49.—54. • Ibid... L. p. 50. • Ibid... L. p. 53.

8. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • Ariāņu pusē nostājās Sīrijas, Mazāzijas, Ponta un Traķijas vietējās Baznīcas. Galvenie idejiskie centri šajās Baznīcās bija Antiochija un Konstantinopole. Ārijs un viņa piekritēji bija nākuši no slavenās Antiochijas teoloģijas skolas, kuru dibināja III gadu simta beigās priesteris Lukiāns. Profe­sors A. Lebeģevs dod Antiochijas skolai sekojošu raksturo­jumu: „Vietējie skolotāji stadija augstāk skaidrību jēdzienos par transcendentu teoloģiju; viņi gribēja būt par reāli domā­jošiem teologiem, bet tā vietā kļuva par racionālistiem; viņi turējās pie atziņas: kas pārsniedz cilvēka prāta robežas, tas jānobīda pie malas, jānoraida." Antiochijas skolas audzēk­ņiem, izlikās neizprotams Nikejas apliecinājumā ietilpinātais jēdziens ,, ...” (vienādas būtības) un tāpēc viņi nikni cīnījās pret Nikejas apliecinājumu un tā piekritējiem. IV gadu simta četrdesmitos un piecdesmitos gados ariāņiem izdevās iegūt savā iespaidā Romas lielvalsts galvas pilsētu Konstantinopoli, par kuru sv. Gregorijs Teologs sacīja: ,,tā kļuvusi par pasaules aci, par visvarenāko pilsētu kā uz sauszemes tā uz jūras, par saistošo mezglu austrumiem un rietumiem, uz kuru no visām pusēm satecēja un no kura kā kopējā nāca viss tas svarīgākais ticībā.” Pat laicīgā vara nostājās ariāņu pusē. Ķeizari Konstancijs (337.—361.) un Valents (364.—378.) pat vajāja pareizticīgos. Tomēr pašu ariāņu apgabalos varonīgi cīnījās ar viņiem tādi pareizticības balsti kā sv. Vasilijs Lie­lais, sv. Gregorijs Teologs un sv. Gregorijs no Nazianzas (Mazāzija). Gribēdami pārspēt Nikejas tic. apliecinājumu, ariaņi mēģināja radīt labākus tic. apliecinājumus. Piemēra dēļ atzī­mēsim, ka 341. gadā trijos koncilos Antiochijā viņi izstrādāja trīs tic. apliecinājumus. Vēlāk radās arī citi, bet neviens no tiem neieguva vispārēju atzīšanu. Paši ariaņi vēlāk sašķē­lās vairāk virzienos un novirzienos, no kuriem katrs cits citu apkaroja. IV g. s. sešdesmitos un septiņdesmitos sados virs­roku guva Nikejas tic. apliecinājums. Pieeja pie teoloģijas jautājumiem ar ideālismu un iekšējo izjūtu uzvarēja ariāņu ra­cionālismu. • Otrs svarīgs Nikejas koncila lēmums attiecās uz Lieldienu svinēšanu.. Sākot no II g. s. Baznīcas dzīvē bija radušās divas galvenās Lieldienu svētku dienas noteikšanas sistēmas: Mazāzijas Baznīcas svinēja Lieldienas kopā ar jūdiem Nisana (Marta) mēneša 14. dienā, pie kam šī diena varēja iekrist kaut kurā dienā nedēļā, bet vairums kristīgo baznīcu atzina Romas baznīcas praksi, kura noteica, ka Lieldienas jāsvin pirmā svēt­dienā pēc 14. Nisana. Ir zināms, ka Nikejas koncils 325. gadā noteica, ka Lieldienas visās baznīcās jāsvin pēc Romas baz­nīcā pieņemtās prakses. Tomēr nevienā dokumentā nav uzglabājies šī koncila lēmuma formulējums. Zināms, ka pēc Nikejas koncila lielais vairums Baznīcu atzina koncila lēmumu un svinēja Lieldienas saskaņā ar Romas Baznīcā pieņemto praksi. Pareizticīgā Baznīca bal­stās uz svēto Apustuļu 7. kanonu, kurš skan sekojoši: • .... • Ja kāds bīskaps, vai priesteris, vai diakons svētās Lieldienas (Pashu) svinētu pirms pavasara diennakts vienlīdzības iestāšanās kopā ar jūdiem, lai ir nosodīts (izstumts). • Nikejas koncils pieņēma 20 kanonus, kuru uzdevums bija ievest Baznīcas iekšējā dzīvē vienādu kārtību un vienādus no­teikumus to svarīgāko trūkumu novēršanai, kādi tajā laikmetā bija radušies. Minētie 20 kanoni nokārtoja sekojošus jautājumus. — Plaši ņemot, koncilā spriests un lemts: a) par garīdz­niekiem un b) par atkritušo un izstumto uzņemšanu Baznīcā. • A) Jautājumi par garīdzniekiem un Baznīcas pārvaldi. • Jāievēro, ka koncilā bija sapulcējušās vadošās personas no dažādām pasaules malām. Koncila dalībnieki ziņoja par dažādiem trūkumiem Baznīcas iekšējā d А. П. Лебедевъ. L. p. 55.—63 • Ibid... L. p. 59 • Ibid... L. p. 61. • В. В. Болотовъ... L. p. 56 • В. В. Болотовъ... L. p. 26 • Книга Правилъ святыхь Апостолъ. 1862. L. p. 15 • Книга Правилъ святыхь Апостолъ L. p. 45—58.

9. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • saprata, ka Baznīcas dzīve tikai tad var normāli veido­ties, ja garīdznieku posteņus ieņems piemērotas un cienījamas personas. No pirmā kanona satura redzam, ka tīkotāju uz ga­rīdznieku (klēra) amatiem jau IV g. sākumā bijis daudz. Lai iekļūtu garīdznieku amatos, daži tīkotāji bija tīši sevi kastrē­juši, jo tos, kas bija netikli dzīvojuši, parasti izslēdza no garīdznieku kārtas. Koncils nolēma, ka tos, kas tevi tīši kastrē­juši, vajag izslēgt no garīdznieku kārtas. Koncils bija žēlsir­dīgs tikai pret tiem, kurus ārsti bija kastrējuši slimības dēļ, kurus bija kastrējuši barbari un kurus kā vergus bija likuši kastrēt viņu kungi. Otrā kanonā noliegts iesvētīt par garīdz­niekiem tādus jaunkristītos, kuri nesen vēl dzīvojuši kā pa­gāni un ticības mācību piesavinājuši īsā laikā. Šis noteikums izdots, jādomā, pret augstmaņiem, no kuriem daži sāka tiekties pēc garīdznieka amatiem pēc tam, kad ķeizars Konstantīns at­klāti nostājās kristīgo pusē. Protams, no tādiem garīdzniekiem Baznīcai nekāda labuma nebij. Šī paša kanona beigās atzī­mēts, ka jāizslēdz no garīdznieku kārtas arī tādi, par kuriem divi vai trīs liecinieki apliecinātu, ka tiem ir kāds garīgs grēks. Ja kāds mēģinātu pretoties šim koncila lēmumam, tam draud izstumšana no klēra. Trīs kanoni (3., 9., 10.) lemj par garīdz­nieku tikumisko dzīvi. 3. kanons aizliedz neprecētiem garīdzniekiem uzturēt savā mājā citas sievietes, izņemot māti, māsu, tanti vai tādas sievietes, par kurām nerodas nekādas aizdo­mas. 9.kanons nosaka, ka oikumeniskā Baznīca noteikti paģēr no garīdzniekiem tikumisku un šķīstu dzīvi. Ja kāds šo no­teikumu pārkāpj, tas nav jāpielaiž piedalīties dievkalpošanā. 10. kanons paredz izslēgšanu no garīdznieku kārtas pat tādus, kuri iesvētīti un iesvētītāji nav zinājuši par viņu grēcīgo dzīvi, bet uzzinājuši par to pēc to iesvētīšanas... Minētie četri ka­noni skaidri liecina par to, ka Nikejas koncila tēvi ļoti stingri skatījās uz garīdznieku tikumisko dzīvi. 17. kanons pavēl iz­slēgt no garīdznieku kārtas tādas personas, kuras nodarbojas ar augļošanu savtīgos un personīgos nolūkos. Izrādās, ka kon­cila laikmetā daži garīdznieki aizdevuši naudu uz 100 vai 50 procentēm. Augļotājus un mantkārus koncils bargi nosoda. • Sakarā ar jukām un nekārtībām, kādas rādija strīdi ar ariāņiem, koncils loti rūpējas par garīdznieku disciplīnas pa­celšanu. Šim jautājumam veltīti 15. un 16. kanoni. Koncils stingri aizliedz bīskapiem, priesteriem un diakoniem patvarīgi mainīt darba vietas. Pārgājējiem nekavējoši jāatgriežas agrā­kās darba vietās. Tām Baznīcām, kuras pieņēmušas pārgājē­jus savā dienestā, koncils uzdod tos sūtīt atpakaļ. Tos, kuri nepilda šos kanonus, koncils pavēl izslēgt no garīdznieku kār­tas. Tādu personu iesvētīšanu, kuras bez tiešās priekšniecī­bas ziņas aicinātas citas Baznīcas robežās, koncils atzīst par nelikumīgu un neesošu. 18. kanonā garīdzniekiem stingri uz­dots ievērot garīdznieku dienesta pakāpes. Izrādās, ka dažās vietās diakoni sākuši pasniegt svēto Vakarēdienu priesteriem un ka diakoni ķeroties pie sv. Vakarēdiena pirms bīskapa. Dienesta pakāpju neievērotājus koncils pavēl izslēgt no ga­rīdznieku kārtas. Šis kanons liecina, ka Nikejas koncila laikā garīdznieku disciplīna bija stipri dragāta un ka Baznīcas dzīvē Ārija piekritēji bija radījuši plašu dezorganizāciju. • Vadošām personām Baznīcas dzīvē bija un arī tagad ir noteicošā un svarīgākā nozīme. Vadošās personas Baznīcā ir bīskapi. Uz bīskapiem attiecas trīs kanoni: 4., 6. un 7. kanoni. 4. kanons nosaka, ka bīskaps jāiesvēta visiem viena apgabala (eparchijas) bīskapiem. Ja neatliekami apstākli vai tālais cels neļauj visiem bīskapiem ierasties uz iesvētīšanu, tad no prom­būtnē atrodošiem jāsaņem piekrītošs raksts. Iesvētīšana jāap­stiprina vietējās eparchijas metropolītam. 6. kanons nosaka, ka tādi bīskapi, kuri iesvētīti bez eparchijas metropolīta pie­krišanas, nedrīkst būt par bīskapiem. Gadījumos, ja bīskapa vēlēšanas notikušas likumīgi, bet divi vai trīs bīskapi celtu iebildumus, tad jautājumu izlemj ar balsu vairākumu. 6. ka­nons izceļ veco baznīcu priekšrocības. Aleksandrijas bīska­pam padoti visi Ēģiptes, Lībijas un Pentapoles (tagad. Tripoles) bīskapi. Tādas pat priekšrocības koncils piešķir Romas un Antiochijas bīskapam. No pirmā Pasaules koncila laikiem minētos: Aleksandrijas, Romas un Antiochijas bīskapus sāk titulēt par metropolītiem. 7. kanons piešķir metropolīta tiesī­bas arī Jeruzalemes (Ailijas) bīskapam ... Visumā garīdznie­cības un pārvaldes jautājumiem Nikejas koncils no 20 kano­niem veltījis 12 kanonus, kas liecina par koncila ārkārtīgi sva­rīgo gādību par to, lai Baznīcas pārvalde un organizācija būtu priekšzīmīgi nostādīta un vadošos amatus ieņemtu cienījamas un piemērotas personas. Senais paradums, ka tauta vēlēja garīdzniekus, Nikejas koncila laikā tiek atmests un tā vietā dominē iecelšanas princips.

10. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • B) Atkritušo un izstumto uzņemšana Baznīcā. • Lēmumi par atkritušo un izstumto uzņemšanu Baznīcā at­rodami sešos kanonos, t. i. 5., 8., 11., 12., 14. un 19. kanonos. Lai bīskapi personīga naida vai strīdu dēļ patvarīgi neizstumtu no Baznīcas tās locekļus, tad koncils 5. kanonā nosaka, ka katrā eparchijā divas reizes gadā jāsasauc kon­cils: viens pirms lielā gavēņa, otrs — rudenī. Bet ja kādu izstūmis no baznīcas viens bīskaps, tad otrs bez pirmā pie­krišanas izstumto vairs nedrīkst uzņemt Baznīcā. 8. kanons nosaka, ka vienā pilsētā nedrīkst būt divi bīskapi. Novatiāna sektes piekritēji jāuzņem Baznīcā, ja tie rakstiski apliecina pareizticību. Jāuzņem arī vajāšanu laikā atkritušie un divu sievu vīri, ja tie nožēlo savus grēkus. 11. kanonā noteikti uz­ņemšanas termiņi tiem, kas Diokleciāna laikā atkrituši no Baznīcas. Tiem, kas nožēlo savus grēkus, trīs gadi jāiet kopā ar ticībā mācamiem; septiņi gadi jālūdz piedošana un divus gadus tie var iet kopā ar ticīgiem, bet nav jāpielaiž pie sv. Va­karēdiena. 12. kanons nosaka desmit gadus grēku nožēlošanai pēc tam, ka trīs gadus mācīti ticībā, tiem kara vīriem, kas Baznīcas dēļ reiz atteikušies no kara dienesta, bet vajāšanu laikā atkal atgriezušies kara dienestā un par naudu pirkuši amatus. Ja no tiem kādi ar bijību, asarām, pacietību un labiem darbiem, bet nevis izlikšanos, nožēlo savus grēkus, tiem bīs­kaps var samazināt grēku nožēlošanas laiku. Vienaldzīgiem visi termiņi stingri jāietur. 14. kanons nosaka, ka ticībā mā­camiem trīs gadi jāmācas ticība un tikai tad tie jāpielaiž pie kristības. 19. kanons nosaka, ka Samosatas Pāvila sektes pie­kritēji jākrista no jauna, jo šī sekte neatzina Jēzu Kristu par Dievu. Pārkristītie var ieņemt arī garīdznieku amatus, ja dzīvē tie ir nevainojami un negrēko. Diakonises jāpieskaita laicīgiem ļaudīm, jo tās netiek iesvētītas. No laicīgiem viņas atšķiras tikai ar savu īpašo apģērbu... No minētiem kano­niem redzams, ka IV g. s. Baznīca uzstādīja stingras prasības. Baznīcā uzņēma pēc stingras un ilgstošas pārbaudes, pie kam garīdznieki raudzījās, lai ticīgie ne tikai labi pārzin ticības mācību, bet arī dzīvē ir nevainojami un godīgi cilvēki. Grē­ciniekus un atkritējus izstūma no Baznīcas un no jauna uzņēma tikai pēc ilgstošas mācīšanas un pārbaudes. Tādos apstākļos kristīgie varēji lepoties ar disciplīnu un saviem tikumiem un uz nekristītiem varēja skatīties kā uz zemākiem, kā uz pagāniem. • 13. kanons ieteic garīdzniekiem būt iecietīgiem pret mirē­jiem. Ja tie lūdz svēto Vakarēdienu, tad bīskapam tie jāpār­bauda un nav tiem jāliedz sv. Vakarēdiens. Gadijienā, ja tie nenomirst, tad jāieskaita dievlūdzēju skaitā un pēc stingras pārbaudes jāuzņem ticīgo skaits. 20. kanons noteic visiem ti­cīgiem visās eparchijās lūgt Dievu kājās stāvot. Novērots, ka daži svētdienās un Vasaras svētkos lūdzot Dievu stāvēdami uz ceļiem. Šis kanons nostiprina to paradumu, kurš pastāv vēl tagad pareizticīgā Baznīcā, ka dievlūdzējiem dievnamā jāstāv kājās. • Pirmais Pasaules koncils 325. gadā atšķiras no visiem iepriekšējiem konciliem tajā ziņā, ka Nikejā pirmo reiz Baz­nīcas vēsturē sanāca Baznīcas pārstāvji uz kopēju apspriedi no visām kristīgās pasaules malām. Koncils pārstāvēja visu kristīgo Baznīcu un nostiprināja visos kristīgos apziņu, ka visi kristīgie ir vienas kristīgo Baznīcas locekli, ka viņi pieder pie vienotas Pasaules Baznīcas. Koncils uzstājās kā šīs Baznīcas augstākā likumdevēja iestāde un vara, kura padota tikai Jē­zum Kristum un Viņa mācībai. Koncila lēmumi nebij pārsū­dzami nevienai cilvēku varai, tie bija galīgi. Koncila dalīb­nieki bija pārliecināti, pareizāki, viņi ticēja, ka koncila dalīb­niekus viņu darbos vada Pats Jēzus Kristus un Svētais Gars. Tāpēc dokumentos rakstīja piemēram, ,,Trīs simti astoņpad­smit pirmā Pasaules Nikejas koncila svēto tēvu ticības apliecinājums", vai arī ,,Svētā Pasaules pirmā koncila, kas bija Nikejā, kanoni." Pirmā Pasaules koncila ievadītā prakse: visus svarīgākos jautājumus izlemt koncilos, nostiprinājās Baznīcas dzīvē. Pareizticīgā Baznīca līdz mūsu laikiem nelokāmi un negrozīti pieturas pie šīs prakses un svēto Pasaules koncilu lēmumus atzīst priekš sevis par saistošiem. Svēto Pasaules koncilu lēmumus var atcelt vai grozīt tikai Pasaules Koncils...   Novatlāniešu sēkti nodibināja Romā priesteris Novatiāns III g. s. Šis sekstes locekļi ļoti neiecietīgi izturējās pret atkritējiem, — tos vairs neuzņēma Baznīcā.

11. ….Nīkejas koncils 325.gadā m.ē…. • Literatūra. • 1. КнигаПравилъсвятыхьАпостолъ, святыхъСоборовъВселенскихъ и Поместныхъ, и святыхъОтецъ. Izdota Maskavā, Sv. Sinodes spiestuve 1862. g. Teksts: grieķu un Baznīcas slāvu valodā. • 2. Проф. В. В. Болотовъ. — Лексиипоистоиидревней Церкви. III. d. С.-Петербургъ, М. Меркушевъ. 1913. • 3. Проф. В. В. Болотовъ. — Лекиипонсториидревней Церкви I. d. СПБ. Меркушевъ. 1907. • 4. Проф. А. П. Лебедевъ. — Вселенские соборы IV. и V. Вековъ. Doktora disertācija. С -Петербургъ. II. Тузопъ 1904. • 5. Василий, ЕппскопъМожайский. — История Православной ХристианскойЦеркви. Москва. И. Кушнеревъ 1908. • 6. Д. С. Робертсонъ. — История Хрпстианскойцеркви. II. Лопухина. Т. I. С.-Петербургъ. II. Тузовъ 1890. • 7. П. И. Малишип. — История ХрпстиапскопЦеркипВып. 1л II. Тула. Е. Дружинина. 1909. • 8. А. Д. Поповъ — СвятыйравноапостольныйцарьКонстантнъВеликий. С.-Петербургъ. Св. Синодъ. 1913. • 9. Ф. Брокгаузъ и И. Ефронъ — Энциклопедичесий словарь Т. XIII СПБ. П. Ефронъ 1892. • 10. Latviešu konversācijas vārdnīca. 9. sēj. Rīgā. A. Gulbis. • 11. Г. Веберъ. — Всеобщаянстория. Т. IV Москва. К. Сол-1892. • 12. Проф. М. Петровъ. — Лекциипо всемирнойисториию т. I СПБ. В. Березовскш 1907. • 13. H. E. Guerike. — Handbuch der Kirchengeschlchte I B. Halle Gebauer 1843. • 14. W. Moeller. — Lehrbuch der Kirchengeschichte I B. Frelburg I. B. J. Mohr 1889. • 15. W. Schubart. — EuropaunddieSeeledesOriens. Luzern, Vita Nova 1938. • 16. L. Adamovičs. — Kristīgās Baznīcas vēsture. Rīgā, Vidusskolu skolot. Kooperatīvs 1927.

12. …Imperatora Konstantīna runa Nīkejas koncilā 325.g.m.ē…. • Laiks zināt pasaulei Romas baznīcas, pareizticīgo un luteriāņu baznīcas neparādīto vai apslēpto Patiesību par 1Nīkejas koncilu vadlīnijām un imperatora Konstantīna uzrunu koncilā. • Imperators Konstantīns baznīcām: ,, Izbaudot augstākās dievības svētības un ziedošā uzplaukumā sabiedriskās lietas, es uzskatu par savu pienākumu pielikt savus spēkus pie tā, lai laimīgais daudzums Katoliskās (vispasaules) baznīcas saglabātu vienotu ticību, apvienotos neliekuļotā un patiesā mīlestībā un harmoniski savienotos savā uzticībā Visaugstākajam Dievam. Bet visu to var sasniegt stingrībā un pārliecībā ne savādāk kā pārbaudes ceļā, ar to pašu mērķi, kas skar mūsu svētīgo reliģiju, visiem bīskapiem, jeb, sliktākā gadījumā – daļai no tiem, kuri sanākuši kopā. • Un tā, sasaucot lielāko vairumu no viņiem, un piedaloties pašam, es biju viens no jums (un nevaru noliegt, ka ļoti priecājos par iespēju būt jūsu līdzkalpotājs); Viss tika pārbaudīts, līdz kamēr gaismā nenāca vienprātīga doma, Dievam vēlama, Kurš redz visu, lai nepaliktu neredzami nekādi iemesli dažādiem uzskatiem un strīdiem attiecībā uz ticību. • Kad pacēlās jautājums par Lieldienas svēto dienu, ar vispārējo piekrišanu mērķtiecīgi tika atzīts, ka šie svētki tiek atzīmēti visiem vienā un tajā pašā dienā visapkārt. Jeb kas var būt vairāk kā piedienīgi, vairāk kā godīgi viennozīmīgā kārtībā un pēc noteiktām tiesībām. Un patiesībā, pirmkārt, visiem izlikās ārkārtīgi nepiedienīgi tas apstāklis, ka svinot šīs svētīgās svinības mums ir jāpieturas pie jūdu ieražām,kuri ir apgrēcināti ar nelabo un nosmērējot savas rokas ar smago noziegumu, un pelnīti ir aptumšoti savos prātos! • Tāpēc ir nepieciešami atkāpties no šīs tautas pieredzes, iemūžināt uz visiem pasaules gadsimtiem šīs paražas svinēšanu likumīgā kārtībā, • kuru mēs glabājam no Dieva dusmības dienām līdz šai dienai. Un lai mums nebūtu nekas kopīgs ar naidīgajiem jūdu salašņām. Mēs esam pieņēmuši citu veidu no mūsu Glābēja. Priekš mūsu svētās reliģijas atvērts vairāk likumīgs apliecinošāks ceļš. Sekojot šim ceļam vienbalsīgā vienprātībā, mēģināsim izvairīties, mani augsti cienījamie brāļi, no šīs pārāk nospiedošās sadarbības. • Un tā, augstākā mērā būtu netaisnīgi, lai viņi patstāvīgi paaugstinoties, iedomājoties, ka bez viņu piedalīšanos mēs neesam spējīgi mums noliktā kārtībā izpildīt šo paražu. Un ko gan var domāt tie, kuri pēc traģiskās Kunga nāves, tikuši pievilti un nospiesti savos spriedumos, neatpazītiem instinktiem vadīti visur, kur vien viņus vadīja viņu iedzimtais neprāts. No tā un līdzīgās situācijās viņi neapjauš patiesību, atrodoties vislielākā maldīgumā, tā vietā, lai savlaicīgi izlabotu savu izkaisinātību, viņi atzīmē Lieldienas divreiz vienā un tajā pašā gadā(romiešu). Kāpēc mums būtu jāseko viņu pēdās, kas ir

13. …Imperatora Konstantīna runa Nīkejas koncilā 325.g.m.ē…. • nevarēsim panest , ievērodami Lieldienas divreiz gadā. • Bet ja mans sacītais liekas nepietiekošs, tad lieku priekšā jūsu smalkai ievērībai, lūdzot un būt neatlaidīgiem nekādā gadījumā neatļaut, lai jūsu tīrās smadzenes apgrēcinātos papildus mācībā ar šī nelietīgā izdzimteņa ieražām. Un starp citu, jāņem vērā, ka katra iejaukšanās šīs lietas svarīgumā un pie tik nopietna reliģisko iestādījumu, būtu augstākā mērā saprotama par noziedzīgu darbību. It kā Kungs novēlēja un nolika mums vienu svētku dienu atbrīvošanas atcerei un tieši viņa svētās dienas atcerei; un viņam labpatikās, lai viņa baznīca būtu vienota; kuras dalībnieki, lai gan izkaisīti pa dažādām vietām, visi barotos no vienīgā gara, kas ir Dieva griba. • Lai nepaliek apslēpta pilnveidošanās jūsu svētumā, un lai cik daudz slimīgi un nepiedienīgi būtu tas, ka vieni, kuri pārcietuši jaunās kārtības smagumu, bet citi ir aplikuši sevi ar līksmošanos vienā un tajā pašā dienā; bet pēc Lieldienām vieni ir sevi apveltījuši ar līksmošanu, turpretī citi šajā pašā laikā sevi ir nolēmuši veltīt gavēņiem. Un tāpēc, man liekas, ka katram vajag saprast, ka dievbijīgas gribas izpildīšanās izriet no tā, lai ar šādu attieksmi pilnveidotu jauno mācību un sekotu jaunai kārtībai. • Un kā ļoti nepieciešami ir nodiktēti izlabot šos iztrūkumus, lai mums nebūtu nekas kopīgs ar nodevējiem un slepkavām, nonāvējuši mūsu Kungu; tā ir kārtība, kura jāievēro visām Rietumu baznīcām, tāpat arī ziemeļu un dienvidu daļās visā pasaulē, un nedaudzajām Austrumu daļā. Un augstākā mērā tika domāts par taisnīgām un godīgām vispārīgām interesēm, un es devu sev vārdu iestāties par jūsu atbalstu šajā nolikumā, un tieši, ka paraža, kuram seko Roma, un pa visu Itāliju, Āfrikā un Ēģiptē, Spānijā un Gallijā, Lielbritānijā un Līvijā, pa visu Grieķiju, Āzijas eparhijās, Pontē un Silīcijā, ar jūsu labvēlību būtu atbalstāms, ņemot vērā ne tikai to, ka augstāk nosauktos apgabalos būtu izvietots liels daudzums baznīcu, bet arī tas, ka augstākā mērā patiesi un reliģiski visiem būtu jāieklausās tas, ko dod saprāta balss, un nebiedroties ar ticību pazaudējušiem jūdiem”. • Un lai saprastu šo sacīto, jāizdara secinājums un der atzīmēt, ka pēc vispārēja atzinuma, ka svētie svētki Lieldienas jāatzīmē vienā un tajā pašā dienā. Jo nelietderīgi būtu tik svētā iestādījumā pielaist kaut kādas citas iedzimtības, tāpēc labāk ir sekot tam lēmumam, kurā izdevās nepieņemt dalību grēkā un nepiekrist citu maldīgumam. • Notiekošajā situācijā iesaku pieņemt debešķīgo un patieso dievbijīgo novēlējumu. Jo svētā koncila bīskapu iestādījums jāuzskata kā dievišķīga griba. Tāpēc, visiem mīļotajiem brāļiem paziņodami par uzrakstīto, jūsu pienākums ir pieņemt un apstiprināt šos argumentus, un pašas svētās dienas ievērošanas; jo kad es atradīšos pie jūsu dārgās klātbūtnes, kas man ir tik patīkama, man tiktu dota iespēja vienā un tajā pašā dienā kopā ar jums svinēt šo svētos svētkus un visādi par to priecāties, redzot, ka velna viltība ir pārkāpta ar dievišķīgu spēku un manu līdzdalību, un ka jūsu ticība, jūsu miers un jūsu vienotība visur zied. Lai sargā jūs Dievs, mani mīļotie brāļi”. • Šajā vēstulē Konstantīns oficiāli apstiprina antijūdaisku platformu priekš baznīcu doktrīnām un praksi, un paziņo neiecietību pret jūdiem un atsvešināšanos no viņiem ar vienīgām pareizām kristiešu attiecībām. • Šo antijūdaisko platformu Konstantīns piespēlē Jēzum : ,,Mēs pieņēmām citu veidu no mūsu Glābēja. Mūsu svētajai reliģijai ir atvērts vairāk kā likumīgs un pareizs ceļš”.

14. …Imperatora Konstantīna runa Nīkejas koncilā 325.g.m.ē…. • likumīgs un pareizs ceļš”. • Sakarā ar Lieldienas pieņemšanu Nīkejas koncils pieņēma antiBībeles kursu, ar kuru Romas baznīca rēķinājās, ņemot palīgā zobenu un inkvizīciju, lai tikai tiktu pasvītroti pieņemtie koncila nolikumi. • Baznīca pārstāja būt Ješua baznīca un kļuva par Konstantīna baznīcu. Viņa vairs nebija Mašiaha līgava. Viņa kļuva par Ķeizara līgavu. • Zīmīgi ir tas apstāklis, ka šīs izmaiņas skāra tāda skaidra un it kā nenozīmīga datuma Lieldienas svinēšanu. Bībele ir noteikusi PEISAH svinēšanu 14.nisanā un tieši šajā laikā PEISAH tika upurēts JešuaĥaMašiahs. • Apustulis Pāvels, kura kalpošana bija vērsta pie citās valodās runājošām tautām, ievēroja bībeliskos datus. No Nīkejas koncilu laikiem, baznīca, kuru vadīja Konstantīns, vairāk negribēja ievērot Bībeles datumus, tā kā tas bija pārāk jūdaiski. • Pāvils brīdināja ticīgos no citās mēlēs runājošām tautām Romā: ,, Nepacelieties augstāk par dabīgiem zariem. Nepacelieties augstāk par ebreju tautu”. • Trīs galvenie Aizvietošanas teoloģijas nolikumi no 1 Vissavienības koncila Nīkejā: • 1. Augstprātība attiecībā pret jūdiem. • 2. Dieva plāna Israēlam ignorēšana un pasaules pārveidošana. • 3. Vadītāji, kuri uzkundzējās, bet nekalpoja. • Ir ļoti svētīgi atcerēties visiem , ka pēc Dieva prāta JŪDEJA atnesa evaņģelizāciju CITĀS MĒLĒS RUNĀJOŠĀM TAUTĀM. • Un no vēstures, jau 1247. gadā pāvests Inokentijs IV savā aicinājumā, ko viņš nosauca par ,,Vēstuli ebreju aizsardzībai”, rakstīja : ,,Cik šausmīgi, ka viņi (ebreji) ir vēl nelaimīgāki zem kristiešu vadības, nekā viņu senči zem faraona varas. • Līdz šai dienai pasaulē valda Baznīca, kura noraidīja Mozus Toru un ebreja tautu, un tagad ir pienācis laiks viņai no tās (Bābeles) iziet. • 1963. gadā, pavisam neilgi pirms savas nāves Romas Pāvests Jānis XXIII sastādīja šādu lūgšanu : • Mēs tagad saprotam, ka daudzus, daudzus gadsimtus mūsu acis bija aklas un mēs neredzējām, cik brīnišķīga ir Izredzētā tauta un jau tad neredzējām viņā savu vecāko brāli. Mēs saprotam, ka uz mūsu pieres guļ Kaina zīmogs. Gadsimtiem asinīs un asarās Ābels gulēja tāpēc, ka mēs aizmirsām Tavu mīlestību. Piedod mums, ka mēs nolādējām ebrejus! Piedod, ka mēs ar šo lāstu sitām Tevi krustā otru reizi”.(,,Ebreju gudrība”. Rabīns JosifsTeluškins, Rostovā pie Donas, izdevniecība ,,Feniks”, 2001. gads, 411. lpp.) • Un Psalmā 14:4 sacīts, kā …,,Vai tad nav nekādas saprašanas ļauna darītājiem, kas saēd Manu tautu un kas gan ēd Adonaja maizi, tomēr nepiesaukdami Viņu?” • Starp cilvēku dēliem nav neviena, kas dara labu un meklē Dievu, tāpēc, ka ,,viņi saēd Viņa tautu, un neviens no šiem cilvēku dēliem nepiesauc Adonaja vārdu”. Un šeit vienkāršs secinājums : tiem, kas saēd Viņa tautu, nav nekā kopēja ar Viņa tautu, un viņi nav pieskaitāmi tiem, kas dara labu.

15. …Imperatora Konstantīna runa Nīkejas koncilā 325.g.m.ē…. • Šajā psalmā ir redzams, ka Dievs visus uz zemes dzīvojošos cilvēkus iedala divās grupās: pirmā – tie ir visi cilvēku dēli, otrā – tā ir Viņa tauta, un lasot Rakstus, Tie nepiedāvā trešo variantu. Vai nu tu esi kopā ar Viņa tautu, jeb tu esi kopā ar tiem, kas ir pret Viņa tautu, un kaut tu pat neko sliktu neesi darījis, bet tikai paklusēji, kad cilvēku dēli saēda Viņa tautu! Tikai paklusēji…! • Un, ja runājam par Latviju un tās izglītības programmu – kristīgās standartmācības mācību kā svētību, kuru tiesīga ir pasniegt un mācīt tikai vadošās kristiešu konfesijas – luteriāņu, pareizticīgo, katoļu un baptistu un vecticībnieku mācītāji un kristīgie skolotāji, Dieva Gars man saka : • ,,Latvija ar savu himnu – Dievs, svētī Latviju…. ir izprasījusi Manu labvēlību, Es uzklausīju viņas vaidus un lūgšanās – Es devu tai brīvību 1990. gadā. • Bet tā nepaklausīja Manu balsi, Manu Vārdu, tā turpināja darīt ļaunus darbus un pakļauties elku dievībām - iestājās Eiropas Savienībā, kura ir ,,apreibinājusies” ar svēto asinīm. Tā turpina ,,ēst” Manu tautu -ebrejus, un kad ebreji lūdza kompensēt viņu likumīgos īpašumus Latvijā, Latvija atteicās to darīt. ,,….Svētījiet Manu tautu, un es svētīšu jūs. Nolādiet manu tautu, un es nolādēšu jūs…… tā saka Dievs!” • Kā spilgts piemērs Latvijas valdībai ir Parex bankas piemērs, kur divi ebreji-jūdi liek izvērtēt Latvijai, vai tā tiek svētīta vai nolādēta no Dieva.......ebrejs Lavents ar ,,Baltijas”banku...ebrejs Lindermanis par krievu val. kā otru Latvijas valodu....vai tās ir svētības vai lāsts! • ,,Mūsu Tēvs debesīs, Svētīts lai top Tavs vārds; Lai nāk Tava valstība – Tavs prāts lai notiek kā debesīs, tā arī uz zemes, Mūsu dienišķo maizi dodi mums šodien; Un piedodi mums mūsu grēkus, Kā arī mēs piedodam saviem parādniekiem, Un neieved mūs grūtos pārbaudījumos, bet atpestī mūs no ļauna, Jo Tev pieder valstība, spēks un gods mūžīgi mūžos! • Amen!

16. 7 vadošie Vispasaules koncili • Lūk, šie baznīcu un cilvēku tradīciju un likumu noformulējumi un to koncilu notikšanas laiki: • 1-ais Vispasaules koncils • notika 325. gadā, Nīkejā pēc JešuaMessijas (kristus) dzimšanas, vadīja imperators Konstantīns, piedalījās 318. bīskapu un 1800. mācītāji. • 1....TikaJešuaMessijas (kristus) pielīdzinātsDievam. • 2....Tikaieceltaskristiešulieldienas. • 3....Tikaieceltiticībassimboli. • 4....Tikaieceltidaudzicitilikumi, kuridarbojāslīdz pat šaidienaikatoļu un pareizticīgobaznīcās. • 2-ais Vispasauleskoncils • notika 381. gadāpēcJešuaMessijas (kristus) dzimšanas, sasauca imperators Feodosijs, Konstantinopolē, ilga 3. gadus, piedalījās 150.bīskapu. • 1....Pieņēma un ieviesadraudzēs, ka Svētais Gars vienādilīdzināsDievam. • 2.Apstiprināti iepriekšējokoncilulēmumi. • 3....Ieceltabaznīcastiesa. • 4....Noteiktinoteikumiiesvētes un kristīšanasrituāli. • 3-ais Vispasauleskoncils • 438. gadāpēcJešuaMessijas (kristus) dzimšanasnotikaEfezā. Sasauca imperators Feodosijs-jaunākais, piedalījās 200. bīskapu. • 1....Pieņēmalēmumu- JešuaMessijas (kristus) mātiMarijuatzīt par Dievamāti.

17. …7 vadošie Vispasaules koncili… • Messijā (kristū) apvienojas divas būtības, ka Viņš ir Dievs un cilvēks. • 3....Nevienam neļāva ticēt tā, kā mācīja Svētie Raksti, bet bija jāpakļaujas Nīkejas koncilam. • 4-ais Vispasaules koncils • notika 451. gadā Haldikonā pēc Ješua Messijas (kristus) dzimšanas. Sasauca imperators Markuanoms, piedalījās 630. bīskapu. Koncila virsvadība piederēja imperatoram, viņa senatoriem un tiesnešiem. • 1....Tika pieņemti 30. dažādi noteikumi. • 2....Ješua Messija (kristus) pielīdzināts Dievam. • 3....Apstiprināts, ka Marija ir Dieva māte. • 4....Tāpat apstiprināts, ka Ješua Messijai (kristū) ir divas būtības, kas nav kopīgas, taču nav arī atdalāmas. • 5-ais Vispasaules koncils • notika 553. gadā Konstantinopolē pēc Ješua Messijas (kristus) dzimšanas. Sasauca imperators Justinianoms un piedalījās 165. bīskapi. • 1....Tika apspriestas to cilšu un tautu pretošanās koncila lēmumiem. • 2....Par Dievmātes nosaukumu Marijai kā neapmierinātība starp ciltīm un tautu vidū. • 6-ais Vispasaules koncils • notika 680. gadā pēc Ješua Messijas (kristus) dzimšanas. Sasauca imperators Konstantīns Poganats Konstantinopolē, kuru pats vadīja. Piedalījās 289. bīskapi. • 1....Koncils notika imperatora rezidencē veselu gadu un apstiprināja iepriekšējo piecu koncilu lēmumus.2....No jauna apstiprināja, ka Ješua Messijai (kristum) ir divas gribas- spēki. • 7-ais Vispasaules koncils • notika 787. gadā Nīkejā pēc Ješua Messijas (krista) dzimšanas. Sasauca pēc imperatores Irinas un viņas dēla Konstatīna pavēles. Piedalījās 375. bīskapi. • 1....Šis koncils vērā ņemams ar to, ka pieņēma elku pielūgšanas rituālus un pavēlējat tos pieņemt kristiešiem līdz pat šodienai kā katoļu, pareizticīgo un dažām protestantu baznīcam.

18. …7 vadošie Vispasaules koncili… • ....Salīdzināt Pareizticīgo Kalendāru 1917. gadā, autors Kohaņikovs, ar Nelsona un Skifskas enciklopēdijām. • Bez šiem konciliem notika vēl daudzi koncili, taču viņi netika atzīti kā Vispasaules koncili. • Tie notika Konstantinopolē 754. gadā pēc Ješua Messijas (kristus) dzimšanas ar 383. bīskapiem, 869. gadā pēc Ješua Messijas (kristus) dzimšanas, piedalījās 389. bīskapi Konstantinopolē, Literānē 1123, 1138, 1179, 1245. gados pēc Ješua Messijas (kristus) dzimšanas. Arī Venēcijā notika koncili 1311.gadā, Konstancē 1414-1418. gadā pēc Ješua Messijas (kristus) dzimšanas. • Katrs no šiem konciliem pievienoja jau pie pastāvošām tradīcijām un koncilu lēmumiem aizvien jaunus likumus un īpaši tādos laikos, kad bija briesmās daudzi mācītāji, bīskapi un viņu administrācija, kuri grezni un viegli dzīvoja par citu ziedotiem līdzekļiem un tauta bieži meklēja brīvību un patiesību, rīkoja sacelšanās. • Vēlos pastāstīt lasītājam, kuri būs ievērojuši tos apstākļus, ka trūkst vēstures faktu izklāsts par laika periodu no pirmā gada mūsu ērā līdz 325. gadam, jo tas ir tas laika periods, kad baznīca veda aktīvu un nežēlīgu cīņu pret DIEVA izredzēto tautu – Izraēlas ebrejiem. • Vai šajā laika periodā tika sasaukti DIEVAM ticīgo koncili? • Vai tika pieņemti kādi nozīmīgi lēmumi? • Šos koncilu lēmumus kristiešu Baznīca cenšas savām avīmnerādīt, lai neuzkurinātu naidu ebreju un kristiešu vidū. • Bet tās ir bijušas veltīgas pūles, jo DIEVS savu Patiesību ir atklājis un devis spēku paziņot to pasaulei ar Savasizredzētās tautas starpniecību! • Un arī mīļais lasītājs ir DIEVA izredzēts uzzināt šo Patiesību!

19. …7 vadošie Vispasaules koncili… • Šeit mācītāji un bīskapi atrada viltīgu paņēmienu, kas daudzus ,, citās mēlēs”runājošos no citām tautām un valodām, nomierināja viņus ar to, ka viņu svētku dienas nepazudīs un tās viņi nezaudēs, bet iecēla tās citās dienās un mēnešos pēc koncilu iestādījumiem un nosauca tos par kristiešuiestādījumiem. • Un šajā pašā viltīgajā ,,slazda” paņēmienā tauta pieņēma arī mēneša nosaukumus, kur katrā mēnesī ir svētki par godu saviem dieviem un nosauca daudzus mēnešus viņu vārdā. • Janvāris nosaukts romiešu dieva Janusa vārdā • Februāris dieva Febras vārdā, un mirušo dieva vārdā • Marts pēc kara un aizsardzības dieva Marsa vārda • Aprīlis mīlestības dievietes Afrodītes vārdā • Maijs jaunības un ziedu dievietes Maijas vārdā • Jūnijs laulības dievietes Junonas vārdā • Jūlijs Romas ķeizara Jūlija vārdā • Augusts Romas ķeizara Augusta vārdā • Septembris pēc latīņu valodas ,, septa”-septītais • Oktobris pēc latīņu valodas nozīmē ,,astotais” • Novembris pēc latīņu valodas nozīmē ,,devītais” • Decembris pēc latīņu valodas nozīmē ,,desmitais”

20. …7 vadošie Vispasaules koncili… Dieva ieceltās dienas Cilvēku, koncilu ieceltās dienas Pirmā diena Pirmdiena Otrā diena Otrdiena Trešā diena Trešdiena Ceturtā diena Ceturtdiena Piektā diena Piektdiena Sestā diena Sestdiena Septītā diena Svētdiena Dieva mēneša nosaukumiCilvēku- koncilu mēneša nosaukumi 1. mēnesis – Tevets – Švats Janvāris 3. mēnesis – Adārs – Nisāns Marts 4. mēnesis – Nisāns - Ijārs Aprīlis 5. mēnesis – Ijārs - Sivāns Maijs 6. mēnesis – Sivāns - Tamūzs Jūnijs 7. mēnesis – Tamūzs - Avs Jūlijs 8. mēnesis – Avs - Elūls Augusts 9. mēnesis – Elūls - Tišrejs Septembris 10. mēnesis – Tiršers - Hešvāns Oktobris 11. mēnesis – Hešvāns - Kislevs Novembris 12. mēnesis – Kislevs - Tevets Decembris