Download
1 / 7
70 likes | 240 Views
Apmaldījušies Visumā. 1. daļa. Megija Grīvane Klāvs Priedītis. Talsi 2010. Esiet sveicināti Saules sistēmā!.
E N D
Apmaldījušies Visumā 1. daļa Megija Grīvane Klāvs Priedītis Talsi 2010
Esiet sveicināti Saules sistēmā! Mūsdienās astronomi spēj paveikt apbrīnojamas lietas. Ja uz Mēness kāds aizdedzinātu sērkociņu, viņi spētu pamanīt liesmu. Novērojot tālu zvaigžņu vissīkākās pulsācijas un svārstības, viņi spēj izdarīt secinājumus par planētu lielumu, īpašībām un pat par to, vai tās varētu būt apdzīvotas. Tās ir planētas, kas atrodas pārāk tālu, lai varētu saskatīt,- tik ļoti tālu, ka kosmosa kuģī būtu nepieciešams ceļot pusmiljonu gadu, lai līdz tām nokļūtu. Astronomi ar radioteleskopiem spēj uztvert starojumus, kas ir tik neiedomājami vāji, ka to kopējās enerģijas daudzums, kas no Saules sistēmas ārpuses sākts vākt kopš 1951. gada, ir “mazāks par vienas vienīgas krītošas sniegpārslas enerģiju”, kā teicis Karls Seigans (Carl Sagan)- ievērojams amerikāņu astronoms un zinātnes popularizētājs.
Īsi sakot, Visumā nav gandrīz nekā tāda, ko astronomi nespētu atrast, ja vien ir to iecerējuši. Tāpēc vēl jo vairāk ievērojams ir fakts, ka līdz pat 1978. gadam neviens nebija pamanījis, ka Plūtonam ir pavadonis. Turklāt šis pavadonis bija īpašs. Attiecībā pret planētu tas bija pats lielākais pavadonis Saules sistēmā. Tas savā ziņā bija trieciens Plūtona kā planētas statusam, kas jau tā nekad nav bijis visai augsts. Tagad izrādījās, ka Plūtons ir daudz mazāks, nekā domāts,- pat mazāks par Merkuru. Lielāki par Plūtonu ir septiņi Saules sistēmas pavadoņi, arī mūsējais Mēness. Runājot par Plūtonu, neviens skaidri nezina, cik liela ir šī planēta, no kā tā veidota, kāda ir tās atmosfēra un vai tāda vispār pastāv. Ļoti daudzi astronomi uzskata, ka Plūtons nemaz nav planēta, tikai pats lielākais objekts, kas līdz šim atrsts galaktisko gružu zonā, ko sauc par Koipera joslu. Koipera josla- šo teoriju izstrādāja astronoms F. Leonards, taču tā nosaukta par godu Nīderlandē dzimušam astronomam Dž. Koiperam, kas strādāja Amerikā un šo ideju izstrādāja. No šīs joslas nāk tā saucamās īsperioda komētas, kuras iet garām Zemei diezgan regulāri, pazīstamākā ir Haleja komēta.
Tātad Plūtons ir ļoti sīciņš, pat ja to novietotu ASV, tas nevarētu pārklāt pat pusi no 48 štatu teritorijas. Jau tādēļ vien šī planēta ir ļoti neparasta. Tas nozīmē, ka mūsu planētu sistēmu veido četras klinšainas iekšējās planētas, četri gāzveida ārējie milži un sīka, savrupa ledus lode. Turklāt ir pamats domāt, ka mēs drīz varētu atrast vēl citas, pat lielākas ledainas lodes tieši tajā pašā kosmiskās telpas daļā, kur atrodas Plūtons. Tad mums būs radušās grūtības, jo šie objekti ir ārkārtīgi tumši, tādēļ, ka viņu atstarošanas spēja ir tikai 4%, aptuveni tik pat, cik akmeņogļu klucim,- un šie akmeņogļu kluči atrodas vairāku sešu miljardu kilometru attālumā. Endeavour dodas kosmosā!
Uzbūvēt Visumu! Gatavojieties patiesi lielam sprādzienam! Jūs katrā ziņā vēlēsieties patverties drošā vietā, no kurienes šo izrādi novērot. Diemžēl patvēruma nebūs, jo tādas “kurienes” nemaz nav. Kad Visums sāk izplesties, nevar teikt, ka tas izplešas uz ārpusi, lai piepildītu lielāku tukšumu. Kā pieņemts domāt, vienīgā telpa, kas vispār eksistē, ir tā telpa, ko tas rada. Ap singularitāti, kas ir vēl neesošais Visums, nekā nav. Nav telpas, kuru tā varētu aizņemt, nav vietas, kur varētu atrasties. Laiks neeksistē, pagātnes, no kuras varētu iznirt, nav. Mūsu Visums sākas no nekā. Viens vienīgs apžilbinošs impulss, triumfa brīdis, kas ir pārāk zibenīgs, lai to pat varētu izteikt vārdos. Neizsakāmi īss mirklis rada gravitāciju un citus spēkus, kas nosaka fizikas likumus. Nepilnas minūtes laikā Visums izpleties miljonu miljardu jūdžu tālumos un strauji kļūst vēl plašāks. Tad tas kļūst ārkārtīgi karsts, pietiekami, lai sāktos kodolreakcija. 98 procenti no visas matērijas, kas pastāv vai vēl jebkad pastāvēs, ir radīti trīs minūtēs. Nu mums ir Visums,- vieta, kur var īstenot brīnumainas un gandarījuma pilnas iespējas. Šī vieta ir arī skaista. Un tā radīta aptuveni tik ilgā laikā, cik nepieciešams sviestmaizes pagatavošanai. Tas viss pierāda to, ka vieta kurā mēs dzīvojam ir vienreizēja, neizzināta, vēl jo vairāk, mums nav ne jausmas, cik mēģinājumi tika veikti, lai tā būtu tāda, kāda tā ir šobrīd.
Kur ir Visuma mala? Kas notiktu, ja jūs aizceļotu līdz Visuma malai un mēģinātu, kā sacīt jāsaka, pabāzt galvu cauri aizkaram? Kur tad mēs atrastos, ko mēs aiz tā ieraudzītu? Atbilde liks vilties, jo līdz Visuma malai mēs nekad nevarēsim nokļūt. Nevis tāpēc, ka tam būtu vajadzīgs pārāk ilgs laiks, lai gan tā, protams, ir taisnība. Taču, ja jūs ceļotu taisnā līnijā arvien tālāk un tālāk uz Visuma ārpusi, ceļotu bezgalīgi ilgi un neatlaidīgi, jūs nekad nenonāktu pie ārējās robežas. Jūs toties nokļūtu atpakaļ tieši tajā vietā, no kuras sākāt ceļot. Šāds rezultāts izskaidrojams tā, ka Visums izliecas saskaņā ar Einšteina relativitātes teoriju. Mēs nedreifējam lielā burbulī, kas nemitīgi izplešas, bet gan drīzāk telpa izliecas tādējādi, ka tā ir bezgalīga, tomēr tai ir robežas. Tas ir tāpat, ja būtne, kas nav nekad redzējusi sfērisku virsmu, nokļūst uz Zemes, lai cik tālu šī būtne aizceļotu pa planētas virsmu, tā nekad neatrastu malu. Atbilstoši Rīsa uzskatam gaismas gadu skaits līdz šī lielākā, neredzamā Visuma malai būtu jāraksta nevis ar desmit un pat ne simt nullēm, bet gan ar miljoniem nuļļu. Īsi sakot, tajā ir daudz vairāk telpas, nekā jūs spējat šobrīd iedomāties, nemēģinot nemaz iztēloties vēl kaut kādu papildu “viņpusi”.
