Askorbīnskābe e300

1. Askorbīnskābe e300 Matīss Pīlēns mp11033

2. Askorbīnskābes molekulformula ir C6H8O6­ un molmasa 176,12 g/mol. Tā ir balta (dažreiz iedzeltena) kristāliska viela ar skābu garšu, kušanas temperatūru 190-192 oC, kūstot savienojums sadalās. Askorbīnskābes daudzumu samazina arī produktu termiskā apstrāde ~ 100 oC Askorbīnskābe labi šķīst ūdenī un citos polāros šķīdinātājos. Tā nešķīst nepolāros šķīdinātājos.

3. Ķīmiskās īpašības Askorbīnskābe ir skābe, un to nodrošina endiolu hidroksilgrupas. No askorbīnskābes (AH2) endiola hidroksilgrupām vispirms atšķeļas viens protons un veidojas hidrogēnaskorbātjons (AH-). Atšķeļoties otram protonam, veidojas askorbātjons (A2-). Līdzīgi kā citas divvērtīgās skābes, askorbīnskābe veido divu veidu sāļus: hidrogēnaskorbātus un askorbātus. H H

4. Bioloģiskā nozīme ir tā spēja piedalīties fermentatīvajās reakcijās un nefermentatīvajās oksidēšanās, reducēšanās reakcijās un citās blakus reakcijās. Organismā askorbīnskābe piedalās dzelzs un dažu aminoskābju vielmaiņā un atsevišķu hormonu sintēzē. Palielina leikocītu aktivitāti un veicina imūnvielu veidošanos. Šūnās aizkavē kance(i)rogēno nitrozamīnu veidošanos amīnu reakcijās ar nitrītiem.

5. Nereti tiek uzskatīts ka askorbīnskābe ir tieši tas pats kas C– vitamīns, taču askorbīnskābe ir reducēta forma no dabiskā C-vitamīna. Atšķirībā no C-vitamīna, kas ir sastopams gandrīz visos augļos, askorbīnskābe tiek sintizēta. Dzīvajos organismos arī C-vaitamīns/askorbīnskābe tiek sintezēta bioķīmisko reakciju rezultātā. Nonākot organismā, no askorbīnskābes veidojas askorbāta jons vai sāļi, kā rezultātā tā pārtop par "C-vitamīnu". Tehnoloģiskas ķīmiskās sintēzes rezultātā var veidoties askorbīnskābes abi (L un D) optiskie izomēri - dabas produktos sastopama L-askorbīnskābe. D-askorbīnskābei nav raksturota kaitīga ietekme uz organismu, tā veiksmīgi darbojas kā antioksidants, taču enzimātiskajās reakcijās kā kofaktors tā nespēj piedalīties. (ML)

6. Vēsture • 1907, gadā Oslo universitātes Higiēnas institūta profesors A. Holsts un T. Frolihs veica svarīgu atklājumu. Zinātnieki noskaidroja, ka jūrascūciņām, barojot tās ar vienveidīgu konservētu barību, novēro cilvēku skorbutam līdzīgu slimības ainu. Savukārt augu barība novērsa slimības attīstību un sekmēja atveseļošanos, tāpat kā to novēro skorbuta slimniekiem. Izmantojot jūrascūciņas, kļuva iespējams eksperimentāli novērtēt un kvantitatīvi raksturot dažādus pārtikas produktu un ekstraktu pretskorbuta iedarbību. • 1932, gadā J. Tilmans un P. Hiršs eksperimentāli pierādīja C vitamīna daudzuma un pretskorbuta iedarbības saistību. • 1933, gadā noslēdzās C vitamīna struktūras noskaidrošanas pētījumi. E. Hirsts, E. Perkivals un F. Šmits pirmie publicēja pareizu C vitamīna struktūrformulu, bet A. Sentģerģi un V. Heiverts C vitamīnu ierosināja nosaukt par askorbīnskābi. Par C vitamīna pētījumiem 1937, gadā A. Sentģerģi un V. Heivertam piešķīra Nobela prēmiju. • Kopš 1933, gada rudens C vitamīnu ražo rūpnieciski un izmanto par ārstniecisko un profilaktisko līdzekli, un par pārtikas piedevu.

7. C vitamīns sastopams visos augos. Dažās sugās C vitamīna saturs ir tik liels, ka agrāk tos izmantoja tieši askorbīnskābes iegūšanai. Tilmans 1932. gadā no 300 citroniem ieguva 9,5 l sulas, no kuras savukārt izdalīja 1,27 g tīras askorbīnskābes.

8. Sevišķi daudz C vitamīna ir upenēs, mežrozīšu paaugļos, smiltsērkšķos, krūmcidoniju augļos, citronos, kivi augļos, paprikā, pētersīļos un kāpostos. Liels C vitamīna daudzums ir arī dažu gladiolu sugu gumos (izspiestā sulā 700-800mg/100g) un mūžzaļo koku un krūmu skujās.

9. C vitamīna daudzums svaigos pārtikas produktos (J.Logins)

10. (mg% = mg/100g)

11. Askorbīnskābes sintēze no kukurūzas sīrupa • Cietes hidrolīze: No kukurūzas cietes tiek atdalīts cukurs (D-glikoze), tas notiek ar enzīmu un karsēšanas palīdzību. • Hidroģenēze: D-glikoze tiek pārvērsta par D-sorbītu. • Fermentācija: D-sorbīts tiek pārvērsts par L-sorbozi. • Zemās temperatūrās L-sorboze tiek sajaukta ar acetonu. • Oksidēšana: Produkts tiek oksidēts ar katalizatoru, tad tiek mazgāts un žāvēts. Veidojas L-glikonskābe. • Hidrolīze: L-glikonskābe tiek apstrādāta ar sālsskābi veidojot askorbīnskābi. • Attīrīšana: iegūtā askorbīnskābe tiek filtrēta, attīrīta un samalta veidojot smalku kristālisku pulveri.

12. Askorbīnskābes izmantošana rūpniecībā 70% no rūpnieciski saražotā C vitamīna izmanto pārtikas rūpniecībā. Visvairāk C vitamīna patērē gaļas rūpniecībā, tai seko augļu un dārzeņu pārstrāde, miltu ražošanā un maizes ceptuves. Aptuveni 80% no saražotās askorbīnskābes pasaulē ir ražotas ķīnā.

13. Askorbīnskābei kā pārtikas piedevai ir divu veidu iedarbība: • fizioloģiskā – nokļūstot organismā tas darbojas kā vitamīns • ķīmiskā – novērš nevēlamos oksidēšanās procesus. Tipiski oksidēšanās procesi ir eļļu, tauku, sviesta novecošana, augļu un sulu brūnēšana. C vitamīns kā stabilizators un konservants pastiprina produktu noturību pret gaismas, siltuma un gaisa skābekļa iedarbību. • Vairums dzīvnieku askorbīnskābi un askorbātus spēj sintezēt paši, viņiem šie savienojumi nav vitamīna statusā. • Izņēmumi ir cilvēks, daļa primātu, jūrascūciņas un vēl dažu dzīvnieku grupu pārstāvji.

14. Daži no askorbīnskābes vitamīna lietošanas veidiem rūpniecībā: • C vitamīna daudzums augu valsts pārtikas produktos, tos uzglabājot un pārstrādājot, samazinot. C vitamīna zudumu var papildināt, pievienojot to kā piedevu. Pievienotais C vitamīns uzlabo arī to augļu un dārzeņu pārstrādes produktu kvalitāti, kuros vitamīna saturs ir mazs. • C vitamīna piedeva paildzina miltu uzglabāšanas laiku, novērš to bojāšanos. Sevišķi C vitamīna piedeva ir noderīga kviešu miltiem ar zemu proteīnu gluteīnu saturu. Tā uzlabo mīklas īpašības, piemēram, stabilitāti, plastiskumu, ūdens satīšanas spēju. C vitamīna piedeva uzlabo arī izceptās produkcijas kvalitāti. Līdzīgiem mērķiem agrāk miltiem pievienoja slāpekļa trihlorīdu, kāliju bromāru vai amoniju persulfātu, mūsdienās to izmantošana ir aizliegta, jo tās ir veselībai kaitīgas vielas. • C vitamīns paildzina alus uzglabāšanas laiku (mazina brūnēšanu un darbojas kā stabilizators). • C vitamīna pievienošana nelielā daudzumā vīnam dod iespēju samazināt sulfatēšanu. Maksimālais C vitamīna daudzums, ko drīkst pievienot vīnam, ir 150mg/l

15. Askorbīnskābe - cik daudz vajag / var? Dažādu valstu, dažādu organizāciju rekomendētā dienas deva ir visai atšķirīga: 40 - 100 mg dienā, par augšējo pieļaujamo robežu nosakot 2 000 mg dienā (ASV). Ja organismā ir palielināts C-vitamīna daudzums, tas organismā tiek uzņemts slikti un tiek pastiprināti izvadīts ar urīnu. Izteikti vitamīna pārdozēšanas gadījumi gadās reti. LD50orāli žurkām noteikts 11 900 mg/Kg http://en.wikipedia.org/wiki/Vitamin_C

16. Izmantotā literatūra Logins J. C vitamīns. Mācību metodiskais līdzeklis. – Rīga, 200, 44.lpp Builis A. Ģimenes enciklopēdija. 2. izdevums -Rīga: Latvijas Enciklopēdiju redakcija, 1990.- 647.-648.lpp Jerāns P. Latvijas padomju enciklopēdija. – Rīga: Latvijas Enciklopēdiju redakcija, 1987. – 728.lpp http://www.realvitaminc.com/ascorbic-acid.html http://en.wikipedia.org/wiki/Ascorbic_acid http://lv.wikipedia.org/wiki/C_vitam%C4%ABns