DIVAS DERĪBAS

1. DIVAS DERĪBAS 10. tēma 3. decembrī, 2011

2. HAGARE UN SĀRA “1Pēc šām lietām tā Kunga Vārds notika uz Ābramu vienā parādīšanā, tā: nebīsties, Ābram; es tev esmu par priekšturamām bruņām, un tava alga ir ļoti liela. 2Tad sacīja Ābrams: Kungs, Kungs, ko Tu man dosi? Es aizeimu bez bērniem un mana nama mantinieks ir šis Eliezers no Damaskus. 3Un Ābrams sacīja: raugi, man tu neesi dzimumu devis, un redzi, manas saimes bērns būs mans mantinieks. 4Un raugi, tā Kunga vārds notika uz viņu tā: šis nebūs tavs mantinieks, bet kas no tavām miesām nāks, tas būs tavs mantas ņēmējs. 5Un viņš to izveda ārā un sacīja: lūko jele uz debesi un skaiti tās zvaigznes; vai tu vari tās izskaitīt? Un Viņš tam sacīja: tāpat būs tavs dzimums.” 1. Mozus 15:1-5 ; 1877.g.t.

3. HAGAREUN SĀRA Pēc ilgāka laika, redzot, ka apsolījums netiek piepildīts, ticība zaudēja savu spēku un Ābrams un Sāra nolēma “palīdzēt” Dievam. Sārah ieteica Ābramam ņemt ēģiptiešu kalponi, Hagari, un radīt tai dēlu (1. M. 16). Tās dēls legāli tiktu uzskatīts par viņas dēlu, jo Hagare bija Sāras kalpone. Išmaels, darbu dēls (kalps) bija cilvēcīgo pūļu rezultāts aizstājot Dieva apsolījumus.

4. HAGAREUN SĀRA Trīspadsmit gadus vēlāk, Dievs darīja sava apsolījuma noteikumus pilnīgi skaidrus: “Un Dievs sacīja: patiesi, Sāra, tava sieva, tev dzemdēs dēlu, un tev būs viņa vārdu saukt Īzaku, un es uzcelšu savu derību ar to, mūžam par derību viņa dzimumam pēc viņa.” (1. Mozus 17: 19 ; 1877.g.t.) Tā bija ticības derība. Ticēt neiespējamam (Ēbr. 11: 11-12): ka auglību zaudējusi sieviete lielā vecumā būs spējīga ieņemt un dzemdēt bērnu. Īzaks, ticības dēls (brīvs) bija šīs derības rezultāts.

5. LĪDZĪBA • “21Sakait man jūs, kas apakš bauslības gribat būt, vai jūs to bauslību neesat dzirdējuši? 22Jo ir rakstīts, ka Ābramam bijuši divi dēli, viens no tās kalpones un otrs no tās svabadās. 23Bet kas no tās kalpones bija, tas ir piedzimis pēc miesas; un kas no tās svabadās, tas caur to apsolīšanu. 24Šie vārdi pēc līdzības saprotami. Šīs ir tās divi derības: viena no tā Sinaja kalna, kas uz kalpošanu dzemdē, tā ir tā Hagare. 25Jo hagare ir tas Sinaja kalns iekš Arābija, - un līdzinājas tai tagadējai Jeruzālemei, kas kalpo ar saviem bērniem.26Bet tā Jeruzāleme kas ir augšā, ir tā svabadā, tā ir mūsu visu māte. 27Jo ir rakstīts: • “Priecājies, tu neauglīgā, jeb kas nedzemdējusi, • Izsaucies un gavilē tu, kas bērnu sāpes necieti, • Jo tai tukšai ir daudz bērnu, vairāk nekā tai, kas ir apprecēta." • 28Bet mēs, brāļi, esam tās apsolīšanas bērni, it kā Īzaks. 29Bet itin kā to brīdi tas, kas pēc miesas bija piedzimis, vajāja to, kas pēc Gara bija piedzimis, tāpat arī tagad. 30Bet ko tas raksts saka? Izmet to kalponi un viņas dēlu; jo tam kalpones dēlam nebūs mantot ar tās svabadās dēlu.” Gal. 4:21-31 ; 1877.g.t.

6. KO PĀVILS UZRUNĀ AR ŠO LĪDZĪBU? Šajā tekstā, Pāvils uzrunā tos “kuri vēlās būt apakš bauslības” (Gal. 4: 21) Kā mēs jau mācījāmies iepriekšējā nedēļā, tie, kuri vēlējās būt apakš bauslības bija tie, kas apgalvoja, ka pestīšana iegūstama tikai caur bauslības neatkāpīgu pildīšanu. Tāds bija Judajistu sniegtais skaidrojums Mozum Sinaja kalnā sniegtajai bauslībai un derībai.

7. PAR KURĀM DIVĀM DERĪBĀM PĀVILS RUNĀ? Šeit, Pāvils nerunā par Jauno derību, kas apzīmogota ar Kristus asinīm (Mat. 26: 28), salīdzinot to ar veco derību (kā viņš to dara vēstulē Ēbrejiem). Ja mēs atceramies, ko Pāvils uzrunā, mēs saprotam, ka tad, kad viņš runā par Hagari, Ismaelu un Sinaja derību, viņš runā par tiem, kas cenšas sevi izgļābt ar saviem labajiem darbiem. Tāda derība noved pie “kalpības dēliem”. Kad Pāvils runā par Sāru, Īzaku un apsolījumu, viņš skaidro, ka tie, kas pieturās pie otrās derības ir tie, kas pieņem pestīšanu ticot Kristus upura nopelnam (apsolījumam). Šī derība noved pie “brīvības dēliem”. Ja cilvēks paļaujās uz bauslības darbiem un pats saviem “labajiem pūliņiem” cenšas aizsniegt pestīšanu, viņš nekad nebūs brīvs no kalpības. Lai arī ko viņš darītu, nekas nebūs pietiekams pestīšanas iegūšanai.

8. DIVU DERĪBU NESADERĪBA “29Bet itin kā to brīdi tas, kas pēc miesas bija piedzimis, vajāja to, kas pēc Gara bija piedzimis, tāpat arī tagad. 30Bet ko tas raksts saka? Izmet to kalponi un viņas dēlu; jo tam kalpones dēlam nebūs mantot ar tās svabadās dēlu. 31Tāpēc, brāļi, mēs neesam tās kalpones bērni, bet tās svabadās.” (Gal. 4: 29-31 ; 1877.g.t.) Pestīšana caur darbiem un pestīšana caur žēlastību ir pilnīgi nesavienojamas. Mums noteikti no vienas no tām “jāatsakās”. Līdzīgi kā Jūdaisti Pāvila dienās, tie, kuri savu bauslību cenšas aizsniegt paši, nespēj pieņemt tos, kas tic, ka nekādi viņu pašu darbi tos nespēj glābt. Līdzīgi kā viņš rīkojās uzrunājot Galatiešus, Pāvils aicina mūs būt “tās svabadās bērniem”, kas uzticas Dieva apsolījumiem.

9. “... Un caur tavu sēklu visas zemes tautas svētīsies.” (1.M. 26: 4 ; 1877.g.t.) Hagāre bija kalpone, faraona dāvana Sārai. Sāra bija patiesā Ābrama sieva. Ismaēls bija ar sacelšanās garu. Īzaks - miermīlīgs. Citi turpināja cieši uzlūkot Sinaja kalnu, cenšoties sevi izglābt pašu spēkiem. Citi – uzlūko Kristu un ir glābti caur ticību. Citi uzticas tam, ko tie var darīt pašu spēkiem šajā zemē. Citi uzticas apsolījumiem, kas balstās debesīs, kur viss to labā jau izdarīts.. Citi ir savu darbu kalpi. Citi ir brīvi mūsu Kungā Jēzu kristū – mūsu Pestītājā.