Tiesību rašanās

Tiesību rašanās 2. tēma 2012./13. N. Balabka

Tiesību rašanās priekšnosacījumi: • Vēsturiskais aspekts – ir atkarīgs kādā reģionāli un politiski ekonomiskā situācija konkrētā sabiedrība ir attīstījusies • Sociālais aspekts – kāda ir socializācijas pakāpe, t.i., kāds ir sabiedrības atsevišķu subjektu savstarpējais attiecību veidošanas modelis. (Ģimene, partijas, grupas utt.) • Materiālais aspekts – kāda ir konkrētas sabiedrības materiāli tehniskā bāze. Piemēram, materiālo un finansiālo uzkrājumu apjoms, indivīda atkarības pakāpe no ārējiem faktoriem, tai skaitā materiāliem un garīgiem u.c. • Sabiedriskais aspekts – kāda ir sabiedrisko attiecību veidošanas forma ģints, kopienas vai valsts ietvaros 2012./13. N. Balabka

Lai tiesiskās attiecības realizētos praksē ir nepieciešams: • jābūt tiesisko attiecību subjektiem; • Jābūt tiesisko attiecību objektam; • Jābūt tiesisko attiecību priekšmetam. 2012./13. N. Balabka

Tiesisko attiecību rašanās princips: 2012./13. N. Balabka

Tiesību regulatīvais princips: 2012./13. N. Balabka

Tiesību subjekta tiesību un pienākumu sabalansētības princips: • Likumsakarība: Vienam subjektam piemītošās tiesības ir tieši proporcionālas otra subjekta pienākumiem un apgriezti proporcionālas otra subjekta tiesībām. • Tātad, ja vienam tiesību subjektam piemīt tiesības uz rīcību, tad tādas pašas tiesības ir arī otram subjektam, un tikai tiesības sabalansējot ar pienākumiem ir iespējams realizēt abu subjektu intereses – tiesības. 2012./13. N. Balabka

Lai iepriekš minētais princips realizētos ir nepieciešams arbitrs – valsts, pašvaldība utt. • Lai nodrošinātu tiesību un pienākumu piemērošanas kārtību un sabalansētību tiek izdoti normatīvie akti (likumi, MK noteikumi u.c.), kas nosaka tiesību un pienākumu apjomu, kas piemīt konkrētiem subjektiem, ņemot vērā šiem subjektiem piemītošās īpašības. 2012./13. N. Balabka

Subjektiem piemītošās īpašības var būt: • Dabiskās. Tās, kuras ir atkarīgas no personas iedzimtajām un iemantotajām īpašībām. Vecums, dzimums utt. • Pozitīvās. Tās, kuras personai rodas ieņemot sabiedrībā noteiktu statusu. Piemēram, amatu. Līdz ar to subjektam ir jāievēro nosacījumi, kas attiecināmi uz viņa juridisko statusu. Piemēram: Deputāti, Komersanti utt. 2012./13. N. Balabka

2. tēma Tiesību rašanās vēsturiskais aspekts 2012./13. N. Balabka

Tiesību avoti: • rituāli– neregulāras ar vienādu izpildījuma, rīcības saturu atkārtojošās darbības, rīcības. Tās var būt individualizētas vai vispārinātas. • ieražas– rituāli, kas tiek atkārtoti noteiktos laika intervālos kalendārā gada ietvaros; • mīti; - attīstoties valodai, domāšanai attīstās arī iztēle, kura kalpo kā kompensētāja mehānisms visam tam, ko cilvēks nespēj izskaidrot ar racionālām metodēm; • paražas– nerakstītas normas, kas noteica, pakārtoja sabiedrisko attiecību noteiktas nozares. 2012./13. N. Balabka

Tiesību izpratne: D. Tiesības ir sabiedrībā atzīto un oficiāli aizsargāto taisnīguma un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvo gribu saskaņošanu viņa savstarpējās attiecībās. Izšķir: • ikdienišķā izpratne, kas saistīta ar izpratni subjektīvā nozīmē. Tās ir tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam; • profesionālā izpratne, ko pielieto juristi praktiķi. Tiesības saprot kā valsts noteikto uzvedību normu kopumu; • zinātniskā izpratne – balstās uz tiesību integratīvu (apvienojošu) definīciju. 2012./13. N. Balabka

Tiesību doktrīnas: Doktrīna – zinātniski pamatotas teorijas, kas guvušas kādu praktisku pielietojumu, - reāli iespaidojušas tiesisko realitāti. Izšķir: • Dabisko tiesību doktrīnu; • Juridiskais pozitīvisms jeb juridiskā pozitīvisma doktrīna; • Socioloģiskā tiesību doktrīna; • Vēsturiskā tiesību doktrīna; • Psiholoģiskā tiesību doktrīna. 2012./13. N. Balabka

Dabiskā tiesību doktrīna (iusnaturale – lat.val.) Dabiskās tiesību doktrīnas attīstību var dalīt: • stihiskās dabiskās tiesības (5.gs.p.m.ē. – 17.gs.m.ē.), nāk no dabas; • vecā dabisko tiesību skola (17.gs. – 19.gs.); • jaunā dabisko tiesību skola (19.gs. – 20.gs. līdz I pasaules karam) • mūsdienu dabisko tiesību skola (I pasaules kara beigas – mūsdienas). 2012./13. N. Balabka

Kas ir dabiskās tiesības? Ar dabiskajām tiesībām saprot personas neatņemamu tiesību, vērtību, uzskatu kopumu, ko nosaka cilvēka daba vai tās raksturīgie elementi (apziņa, saprāts, pašsaglabāšanās instinkts). Cilvēktiesības ir atvasinātas no dabiskajām tiesībām dabiskās tiesības – neaizskaramam. 2012./13. N. Balabka

Dabisko tiesību attīstība • H.Grocijs (1583 – 1645) uzskatīja, ka dabiskās tiesības ir viesiem cilvēkiem un tās ir mūžīgas, neatkarīgi no valsts pozitīvajām tiesībām. Cilvēkam būtu jāvadās no dabiskajām tiesībām. Tās ir nemainīgas, tāpat kā cilvēka daba ir nemainīga. Šīs tiesības ir derīgas tāpēc visām tautām, visiem laikmetiem. Dabiskās tiesības pastāvētu pat tad, ja nebūtu Dieva. • T.Hobss (1588 – 1679) dabisko tiesību pamatdoma vienā izteicienā: "Nedari citam to, ko tu negribētu, lai tas tiktu darīts tev." Vēlāk tas ieguva Zelta likuma nosaukumu. • Dž.Loks (1632 – 1704) dabisko tiesību teorijā saskata cilvēka tiesības uz intelektuālo brīvību visās kultūras jomās, sekojot paša saprātīgam lēmumam. • Ž.Ž.Ruso (1712 – 1778) ar dabiskajām tiesībām saprot morālās izvēles brīvības, kas cilvēkam dotas no dabas un no tām radušas taisnības izjūtu. 2012./13. N. Balabka

2. Juridiskais pozitīvisms jeb juridiskā pozitīvisma doktrīna Izveidojās 19.gs. vidū. Šīs doktrīnas dibinātāji ir Dž.Ostins un K.Bergholms. • Juridiskais pozitīvisms atzīst tikai pozitīvās tiesības (oficiālās), kuras izteiktas tiesību normā, bet pārējās tiesības ir spēkā esošo tiesību morāls novērtējums. • Pozitīvistuskatījumā tiesības ir vispārobligātu normatīvo noteikumu kopums, kas sakārtots noteiktā sistēmā. • Pozitīvisma piekritēji iestājas par nemanīgiem tiesību pamatjēdzieniem un kategorijām. • Pozitīvisms lielu nozīmi velta tiesību normu loģiskai un normatīvai iztulkošanai. 2012./13. N. Balabka

3. Socioloģiskā tiesību doktrīna • Šis virziens sāk formēties 19.gs. beigās, kad socioloģija kļuva par patstāvīgu zinātnes nozari un tās metodes plaši izplatījās sociālajās zinātnēs. • Sociālā virziena piekritēji kritizēja juridiskā pozitīvisma nepilnības. • Pēc viņu domām tiesības nav tikai valsts radītās normas, bet gan faktiski izveidojošos tiesību attiecību kopums. • Vēlāk sociālajā jurisprudencē izveidojās "dzīvās tiesības", ar kurām saprata dinamisku, mainīgu, dzīvu tiesiskās kārtības regulējumu sabiedrībā. 2012./13. N. Balabka

Socioloģisko tiesību doktrīnu raksturo pazīmes: • tiesības jāapskata no reālas dzīves pozīcijām, jo tiesību avots ir sabiedrības dzīve, kurā veidojas dzīvās tiesības; • tiesības ir sabiedrības dzīves faktisks veids, kuru atbalsta sabiedrības locekļi un tām jāaptver individuālās tiesvedības prakse; • socioloģiskā tiesību doktrīna pievērš uzmanību dažādiem faktoriem – jūtām, intuīcijai, kurus tiesnesis izmanto lēmuma pieņemšanā. Varētu teikt, ka tiesības ir tās, ko tiesnesis rada ar saviem darbiem. 2012./13. N. Balabka

4. Vēsturiskā tiesību doktrīna • Tās piekritēji uzskata, ka labākās tiesības ir nevis tās tiesības, kuras izdevis likumdevējs, bet tās tiesības, kuras esot tautas dvēselē, tautas psihē. • Tiesības rodas laika gaitā tautas vēsturiskās dzīves objektīvā procesā, bet nevis subjektīvā cilvēku darbības rezultātā, viss atkarīgs no tām paražām, kuras attīstās pašā tautā. • Šī tiesību doktrīna galvenokārt izceļ paražu tiesības, jo tās atspoguļo tautas garu, tautas psihi. • Tiesības ir tikai katras atsevišķas tautas attīstības rezultāts. • Tiesības ir tautas nacionālās apziņas produkts un to attīstība ir tautas gara izpausme. 2012./13. N. Balabka

Vēsturiskās tiesību doktrīnas pamatā šādas idejas: • nav nekādu vispārēju dabisku tiesību, ir tikai katrā konkrētā valstī spēkā esošās pozitīvās tiesības; • tiesības nav nekas sastindzis un nemainīgs, tās mainās līdz ar tautas vēsturisko attīstību, kulturālām un saimnieciskām pārmaiņām; • tiesības nevar mākslīgi radīt, tās dzimst attīstības gaitā no pašas tautas, likumdevējs tikai tās var sankcionēt, pielāgot dzīvei; • izcila vieta jānorāda paražu tiesībām, tām jābūt augstākā vietā nekā likumiem, paražu tiesības ir tuvākas tautai, pašas tautas atzītas un izveidotas; • tiesībām ir nacionāls raksturs un tās iemieso tautas garu, tautas uzskatus. Doktrīnas pamatlicēji ir: • G.Huge (1764 – 1844). Asociēja uz Angliju vairāk. • J.Saviņi (1779 – 1861) • G.Puhta (1798 – 1864) 2012./13. N. Balabka

5. Psiholoģiskā tiesību doktrīna Pazīmes: • tiesības iedalās divās daļās: a) pozitīvajās– tiesību normu kopums, valsts oficiāli pieņemtie normatīvie akti; b) intuitīvajās– neoficiālas tiesības, vairāk kā tieši psiholoģiska parādība, kuras ietver arī jūtas, emocijas, pārdzīvojumus; • pastāv intuitīvās tiesības katrai grupai, sociāliem slāņiem, katrai ģimenei utt. Intuitīvajām tiesībām ir individuāls raksturs un to saturu nosaka katra cilvēka dzīves individuālie apstākļi – audzināšana, izglītība, sociālais stāvoklis, profesija; • tiesību avoti ir cilvēka gara darbības joma, kurā norisinās tiesiskās emocijas, pārdzīvojumi, veidojas tiesiskā apziņa, tiesiskā pārliecība. Psiholoģiskās tiesību doktrīnas pamatlicēji: • L.Petrožickis (1867 – 1930) uzskatīja, ka tiesību būtība jāmeklē nevis ārpus cilvēka psihes kā darīja parasti, bet patiesībā tiesības nav nekas cits kā materializēti cilvēku pārdzīvojumi, cilvēku emocijas un tas rada pretstatu par tiesībām un pienākumiem. • K.Dišlers (Latvijā) 2012./13. N. Balabka

Tiesību normas un to struktūra 2012./13. N. Balabka

Paldies par uzmanību! 2012./13. N. Balabka

Tiesību rašanās