Ārpusvisuma saprāta hipotēze

1. Ārpusvisuma saprāta hipotēze „Zinātnes un reliģijas dialoga” interdisciplinārās grupas sēde Iļja Feščenko Rīga 12.02.2010

2. Zinātniskā interese ārvisuma saprāta meklējumiem ir nepamatoti zema SETI SEUI = Iespējamība < Svarīgums << Kontakti >> Pētījumi

3. Kas varētu būt Wow signāls no ārpusvisuma saprāta? Ehman šaubījas tajā, ka signālam ir ārpusplanētas izcelsme: “Mums ir jāredz viņš no jauna, meklējot viņu piecdesmit reizes. Kaut kas uzvedina uz domu, ka tas bija Zemes izcelsmes signāls, kurš vienkārši atspoguļojās no kāda kosmisku drazu gabala.” Savos pēdējos darbos, Ehman centās "neizdarīt tālejošus secinājumus no visai netāliem datiem" "Wow signāls"! - spēcīgs kosmisks radiosignāls, kuru iereģistrēja Jerry Ehman 1977.gada 15.augustā projekta SETI ietvaros. Signāla raksturojumi atbilda teorētiski gaidāmiem no ārpusplanētas izcelsmes signāla.

4. Ko runā kristietība par tādiem kontaktiem? 1. Dievs-rādītājs ir tas ārvisuma saprāts (kurš tomēr nemīt tikai ārpus Visuma!) 2. Kristietība nestāsta par Dievu in se, tomēr apgalvo ka Dievs atklājas noteiktajā cilvēkā (un atklāsies visos cilvēkos)! Kristietībā cilvēks, meklējot Dievu, atrod sevi...(SEUI-->sevi) 3. Šis Saprāts kontaktēja personīgi noteiktus cilvēkus, kuri savukārt radīja un stiprināja reliģiju, caur kuru Saprāts sāk kontaktēt ar visiem cilvēkiem. Sen: Kontaktu apraksti kļuva diezgan pasakaini, bet kontaktējošu personu ietekme uz vēsturi ir milzīga un neapšaubāma. Tagad: Labākajā gadījumā var spriest par kontakta ietekmi uz cilvēka dzīvi, tomēr šāda pieredze diezgan labi aprakstīta. Kontakts, kuram parasti seko “atgriešanās”, bieži saistīts ar parastu notikumu neparastu kārtību.

5. Notikumu “nedabiskā” norisē cilvēks redz Wow signālu... Dzīve Haoss “Dabiskā” indivīda dzīves notikumu norise • Hipotēze: • Reliģiskā pieredze rodas, kad dzīves notikumu norise atšķiras no “dabiskās”, • jeb • reliģija ir cilvēces reakcija uz dzīves neregularitāti. • dabiskās reliģijas (pagānisms) atgādina par dabisko dzīves regularitāti. • austrumu reliģijas distancējas no dzīves

6. Kristietībā cilvēce pāriet no subjektīva notikumu vērtējuma uz reālas dzīves pieņemšanu… Kristietība, pateicoties pozitīvai indiferencei, veicināja strauju progresu kristīgās tradīcijas zemēs.

7. Kas tad kontaktē ar mums? • 2. Hipotēze: • Kāds ārvisuma saprāts kontaktē ar mums notikumu valodā. • Tas skaidro, kāpēc Dievs runāja caur praviešiem. • Kontaktējušiem cilvēkiem ir stipra pārliecība, ka tie kontaktēja tieši ar saprātu, un tas kontaktēja personīgi ar viņiem. • Tādiem kontaktiem ir pozitīva ietekme (arī vēstures mērogā).

8. Šajos kontaktos cilvēks sastop Cilvēku! Līdzīgi kā pirmo atomu elektroni “atgriezušies” pēc Lielā Sprādziena pamatstāvokļos, kur viņi nekad pirms tam nav bijuši, spontānu pāreju rezultātā, Lokālās notikumu perturbācijas, pat ja kopumā notikumi ir nejauši, veicina cilvēkus neaizkavēties ierosinātos metastabilos stāvokļos, kur viņi atrodas Lielā Dzīvības sprādziena rezultātā, bet “atgriezties” pamatstāvoklī. 3. Hipotēze: Tieši šo pāreju uz stabilāko stāvokli rezultātā rodas stipra pārliecība par kontaktu ar saprātu. Cilvēks kontaktē reliģiskajā pieredzē ar sevi, tomēr ne ar tādu sevi, kāds viņš ir tagad, bet ar tādu, kāds viņš ir potenciāli.

9. Ignācijs Lojola (1491-1556) …reiz savā dievbijībā viņš devās uz baznīcu, kas atradās mazliet tālāk nekā jūdzi no Manresas un ko, domāju, sauca par sv. Pāvila baznīcu. Ceļš veda gar upi. Iegrimis lūgšanās viņš nolēma uz brīdi apsēsties, raugoties upē, kas straumoja dziļumā. Sēžot un lūkojoties upes virzienā, viņam šķita, ka atveras gara acis. Tā nebija vīzija – viņš dziļi iepazina un izprata daudz ko gan garīgajā jomā, gan ticības un zinātnes jautājumos. Pār viņu nāca tik liela apgaismība, ka viss atklājās pavisam citādākā gaismā. Nav iespējams visos sīkumos aprakstīt toreiz izprasto – tik daudz tā bija. Varu apliecināt vienīgi to, ka viņa prāts tika apgaismots ar milzīgu skaidrību un tik vareni un paliekoši, ka pašam šķita- viņš ir kļuvis gluži cits cilvēks ar pavisam citādāku domāšanu nekā iepriekš, proti, (kā viņam tagad liekas), ja visām atziņām, ar ko sešdesmit divos mūža gados to ir apveltījis Dievs, vēl papildus pieskaitītu visu, ko pats ir mācījies, kopā tik un tā būtu mazāk nekā toreiz gūtais. (Autobiogrāfija)