Dr. habil. phil., profesore Maija Kūle Latvijas Universitāte

1. „Valoda kā identitāte” Dr. habil. phil., profesore Maija Kūle Latvijas Universitāte

2. Pirmais identifikācijas līmenis: valoda-tauta (Humbolta, romantiķu mācība, jaunlatvieši) • Otrais līmenis: valoda – subjektivitāte, dzīvespasaules aina, subjektīvās identitātes (hermeneitika, eksistences filosofija) • Trešais līmenis: valoda – kultūras nozīmju kopa, simboliskā pasaule, kultūras identitātes (Kasīrers, post-strukturālisms) • Ceturtais līmenis: valoda-nācija (sociāli politiskais līmenis, lokālais un globālais)

3. Komunikācijas un informācijas veidotāja, nesēja, interpretētāja, identitātes veidotāja ir valoda. L.Vitgenšteins: manas valodas robežas ir manas pasaules robežas... Vai valoda (šajā gadījumā nav runa tikai par konkrētu nacionālo valodu, bet valoda vispār) var izturēt to slodzi, kas tai mūsdienās ir uzlikta? Valodu jautājums tiek politizēts, ideoloģizēts, taču līdz ar politikas klātbūtni nacionālā valoda tiek arī sargāta, tai tiek dots valstisks atbalsts Latvijā.

4. Vācu hermeneitiķis H.G.Gadamers raksta, ka valoda tagad ieņem tādu pašu centrālo vietu dzīvē, kādu pirms pusotra gadsimta ieņēma domāšana, • bet vācu filosofijā - domāšana, kas domā pati sevi. • 20. gs. Rietumu kultūrā ir pagājis kā valodas filosofijas gadsimts - visi lielākie virzieni ir pievērsušies valodai un tieši valodai. • Valoda ir cilvēka, vēstures, eksistences izteiksme, identitātes pamats.

5. Cilvēks ir savas valodas varā, vārds it kā saplūst ar lietām, esamību vispār. Valodai ir daudz lielāka vara pār mums nekā liekas. Mūsdienu filosofija parāda, kā valoda "izvēlas" mūs par savas norises izteicējiem. • Savā ziņā varētu teikt, ka nevis valoda ir līdzeklis mums, bet mēs - līdzeklis mainīgajai, nenoteiktajai valodai. Valoda nosaka pasaules ainu, ietekmē domāšanas norises, stimulē vai traucē saziņu, veido saprašanās procesu.

6. Rolāns Barts raksta: "Tā (valoda) nevar tikt uzskatīta par vienkāršu, dekoratīvu domas instrumentu. Cilvēks neeksistē pirms valodas ne filoğenētiski (sugas rašanās nozīmē), ne ontoğenētiski (kā atsevišķs indivīds). • Mēs nekad nesasniedzam tādu stāvokli, kurā cilvēks būtu šķirts no valodas, ko tad viņš izstrādātu, lai "izteiktu", kas ar viņu notiek. Valoda ir identitāte: gan personiskā, gan sociālā līmenī. • Valoda iemāca definēt cilvēku, nevis otrādi." Tāpēc viss tas, kas notiek ar valodu, ir spogulis kultūrā tam, kas notiek ar pašu cilvēku.R. Barts "Rakstīt"- nepārejošs darbības vārds?- Uz kurieni, literatūras teorija. Rīga: LU Svešvalodu fakultāte., 1995, 182.-183.lpp.

7. Heidegers raksta: "..valoda nav vienīgi - un nekādā ziņā pirmām kārtām - skanoša un rakstiska izpausme kaut kā paziņošanai. Valoda ne tikai vārdos un teikumos paziņo visu acīmredzamo un paslēpto kā šādā vai tādā veidā domātu, bet pirmoreiz ienes esošo kā kādu konkrētu esošo atvērumā. • Valodai pirmoreiz nosaucot esošo, ar šo nosaukšanu tas tiek pie vārda un parādīšanās. No šejienes šì nosaukšana izsauc esošo uz tā esamību. • Šāda sacīšana ir gaismojuma uzmetums, kurâ tiek pasacīts, kas būs esošais, ienākot atvērumā. [..] Katra valoda ir šādas teikšanas notikums, kurā kādai tautai vēsturiski uzplaukst tās pasaule..." • M. Heidegers. Mākslasdarba sākotne. - Malkasceļi. Rīga: Intelekts, 2000, 49.lpp.

8. Atbildība par valodu • Valoda, kas nes patiesību, filosofa acīm raugoties, ir pēc savas būtības cita valoda, nekā valoda, kas veido ātrlaika saskarsmi. Mainās ne tikai valodas formas, bet arī saturs, ritms, stils un saistība ar prāta norisēm. • Patiesības diskursā nemētājas ar vārdiem, tur dzīvo tā, it kā pateikto vajadzētu akmenī iecirst. Iedomājieties, cik grūti ir atrast pāris īstos vārdus trağiskā, eksistenciālā situācijā: nāves priekšā, tad, kad vārdu trūkst un par tiem jānes maksimāla atbildība. • Modernitātes laikmetā teikt, teikto pavairot un rakstīt ir vieglāk par vieglu, tāpēc runas plūdi nav apturami.

9. 1973.g. Rolans Barts sarakstīja nelielu eseju "Valodu karš". Valoda – nav runa par kādu nacionālo valodu, bet par principu – ir sadalīts, daudzveidīgs fenomens. • Valodai ir plurālistiska iedaba. Valodu “karš” Barta izpratnē nenozīmē valodas runātāju sadursmi, bet gan sociolektu sadursmi. Valodas pozicionē sevi attiecībā pret varu.

10. Viena veida valodas var saukt par en-krātiskām (kratos – vara), jo tās tiek izstrādātas valstisko, sociālo un ideoloģisko mehānismu ietvaros. Cita veida valodas veidojas kā a-krātiskas (ne-varas jeb pret-varas) valodas, kas vēršas pret pirmajām vai norobežojoties mēģina nostāties ārpus tām.

11. Enkrātiskās valodas ir izplūdušas, neprecīzas, it kā pierasti "dabiskas", jo tās ir masu kultūras valodas – prese, radio, TV, sadzīves valodas, doksa - ikdienas domāšanas līmenis. Tās ir gan ļoti pieejamas, visur sastopamas, gan arī triumfējošas, pielīpošas; tādas, kas cenšas iespiesties prātā. • A-krātiskās valodas, kas norobežojas noikdienišķās apziņas līmeņa, ir paradoksālas un jaunrades pilnas. Tās balstās, kā saka Barts, uz domāšanu, nevis uz ideoloģiju. Lielā mērā tās izstrādā un lieto intelektuāļi, nevis politiķi.

12. Valodā “vara un verdzība” ir kopā. Valodai ir tieksme uz stereotipiem, jo katrā zīmē iekšā guļ briesmonis, ko sauc par stereotipu. Spožais apmāns, ko spēj valoda, lai censtos izrauties no varas dimensijas, ir literatūra – neangažēta, cilvēciska literatūra. • Valodas enkrātiskā darbība nereti pārvēršas par piespiedu ļaunu darbību. Pasaule ir pilna ar vārdiem, kam nav nekādas dziļākas nozīmes, kas kalpo tikai par varaskāres simboliem.

13. Mišels FUKO: Vara īstenojas caur indivīdu, kuru tā ir radījusi. Indivīda identitātes tapšana ir kā viņa varas – mikrovaras, biovaras, valodas varas tapšana. • Vara ir īpašs indivīdu attiecību veids.Varas atšķirīgā iezīme ir tā, ka daži cilvēki var pilnīgi noteikt citu cilvēku situāciju, Savažots vai samīdīts cilvēks ir padevīgs spēkam, kas stāv viņam pāri, bet ne varai. • Mišels Fuko. Patiesība, vara, patība. Rīga:Spektrs, 1995, 44. lpp.

14. Šo pieradumu – pasaules ainu - pirmām kārtām nes valoda, kas veido identitāti. Uzvarēt varu ar kritikas, atmaskošanas palīdzību cer daudzi politiskie vadoņi un sociālie teorētiķi. • Taču jautājums ir dziļāks - par kādas noteiktas racionalitātes formas klātbūtni ir runa šajā kritikā? Sabiedrības kādas daļas pretestība indivīdam un viņa interesēm ir bīstamāka nekā indivīdu pretestība kopībai un tās vajadzībām.

15. Valoda piedalās cīņā par varu. Kā raksta Rolans Barts, kad realitāte piesūcas ar asinīm, tad valoda bieži vien nostājas nodevēja lomā un spēj izteikties tikai pompozi un teatrāli, sekmējot jaunu noziegumu. Visas revolūcijas teorijas allaž ir runājušas svinīgi un divdomīgi. Raksturīgi, ka tās runājot cenšas attaisnot sevi. • Ārēja runas skaidrība vieš aizdomas tad, kad valoda ir politizēta, pakļauta cīņai par varu. Barts domā, ka tiklīdz valoda pāriet runā, teiktajā citam, tā tūlīt nonāk varas kalpībā. Neizbēgami rodas divi poli: autoritārs apliecinājums un pūļa instinkts, kas grib visu atkārtot.

16. Valoda ir dzīves pasaule – katra no mums identitāte gan personīgā, gan nācijas, gan mūsdienīguma – pasaules ainas - līmenī • Jāveido šī dzīves pasaule kā brīva un atbildīga, tad skaidrai domai piebiedrosies skaidra, dzīva, attīstībā esošu un nācijas dzīvīgumu apliecinoša valoda • Latviešu valodas kā LR valsts valodas statuss nav apšaubāms!