Saeimas un NVO forums

1. Saeimas un NVO forums Inovācija. NVO līdzdarbība sociālo pārmaiņu virzībā

2. Diskusijas tēmas • Sociālā uzņēmējdarbība • Deinstitucionalizācija Diskusijas apakštēmas: • NVO loma • Iespējas • Inovācijas

3. Priekšlasījumi: • Ieva Morica, „Sorosa fonds Latvija” • Silvija Šimfa, „Latvijas Pašvaldību savienība” • Māris Grāvis, „Rīgas pilsētas rūpju bērns” • Viesturs Kleinbergs, Biedrība „Latvijas Samariešu apvienība” • Kristīne Veispale, „SOS bērnu ciemats”

4. Ieva Morica, Sorosa fonds – Latvija Sociālā uzņēmējdarbība - iespējas un izaicinājumi • Sociālās uzņēmējdarbības rezultātā iegūtā peļņa pamatā tiek ieguldīta atpakaļ uzņēmumā vai misijas sasniegšanai; • Ārvalstu prakse rāda, ka sociālie uzņēmumi pastāv un attīstās. Sociālie uzņēmumi tiek vadīti caurskatāmi un atbildīgi, tajos ir samērīgs un tirgus situācijai atbilstošs atalgojums; • Sociālā uzņēmējdarbība ir neatņemama Eiropas daudzveidīgas tirgus ekonomikas sastāvdaļa un tā ir iespēja kā risināt tās problēmas, kuras nevar atrisināt valsts ar saviem līdzekļiem (jauniešu bezdarbs, sociālā nevienlīdzība utt.); • Latvijā aptuveni ir 50-60 organizācijas, kas strādā ar sociālā uzņēmuma filozofiju; • Sociālā uzņēmuma ekosistēma – valsts politika, juridiskais ievars, piekļuve finansējumam, valsts un pašvaldību gatavība sadarboties, zināšanas, prasmes, izglītības iespējas, atbalsta organizācijas (inkubatori, mentori), atpazīstamība un sabiedrības interese; • Sociālais uzņēmums var veidoties, ja ir valsts atbalsts. Taču juridiskā forma nedrīkst būt parāk ierobežojoša; • Vēl risināmie jautājumi – • NVO vai uzņēmums? • Kritēriju saraksts – kā atpazīt sociālo uzņēmumu? • Kura institūcija piešķir šo statusu? • Statuss bez papildus iespējām? • Kā valsts var atbalstīt – • finanses (pieeja starta kapitālam, atbalsts NVO, sociālo investoru attīstība, paredzēt piekļuvi ES fondu apguvē); • fiziskie resursi – piekļuve biznesa inkubatoriem; • nodokļu atlaides; atbalsts informācijai; • ES jaunā publisko iepirkumu direktīva; • iespēja piesaistīt brīvprātīgos; • valsts un pašvaldību atvērtība pirkt publiskos pakalpojumu no NVO un SU (īpaši sociālajā un veselības jomā). • Kāda būs valsts loma sociālās uzņēmējdarbības attīstībā – labāk dārznieks-palīgs, nekā nikns sargsuns, kas neļauj attīstīties

5. Pašvaldības, inovācijas un DI Silvija, Šimfa, Pašvaldību savienība • Likums par pašvaldībām nosaka, ka pašvaldībām ir jāpiedalās valsts sociālās politikas realizēšanā, bet tiekam arī piesaistīti sociālās politikas veidošanā. Diemžēl dažreiz tiekam nostādīti jau fakta priekšā par dažādām reformām; • Pašvaldības drīkst veidot arī savu politiku. Katra pašvaldība ir tiesīga un spējīga ienest kaut ko inovatīvu kopējā kopienas attīstībā; • Trūkst kopēja redzējuma, kā attīstīsies nozare, lai pašvaldības saprastu, kādu pienesumu var dot pašvaldība; • Problēma, realizējot valsts politiku – finanšu jautājums. Ne vienmēr tiek pilnībā izrēķināts, cik kas maksā. Ir vēlme uzreiz paveikt lielus darbus, bet trūkst reālistiska redzējuma, kur ņemt finansējumu, lai šīs lietas paveiktu. LĪdz ar to likumā tiek ierakstītas lietas, kurām nav finansējuma. Tādējādi sabiedrībā rodas neapmierinātība – likumā it kā ir noteikts, bet trūkst reālas rīcības dēļ finansējuma trūkuma. Būsim realistiski un nedosim veltas cerības cilvēkiem! • Tā vietā, lai varētu līdzekļus ieguldīt inovācijās, pašvaldības ir spiestas līdzekļus ieguldīt tajās lietās, kuras nav valstiski līdz galam izdomātas un kurām nav paredzēts finansējums; • Pašvaldības varētu būt iniciatores, kas palīdzētu cilvēkiem novados uzsākt realizēt kādas idejas; • Par DI jūtamies kā nostājušies uz plāna ledus – jautājums skar dzīvus cilvēkus, DI ietekmēs daudzu cilvēku dzīves. Jo pašlaik nav sakārtota sociālā vide, lai DI varētu realizēt. Ir vajadzīgs daudz vairāk sociālo darbinieku, attiecīga kvalifikācija, pienācīgs atalgojums. Un kur vispār atradīsim tik daudz darbiniekus? Kur ņemt atbilstošu infrastruktūru? • Sociālajiem darbiniekiem būtu jābūt atbilstošām darba algām, jo darbs nereti norit ļoti bīstamos apstākļos; • Ir jāsagatavo apstākļi, lai cilvēki no institūcijām spētu dzīvot sabiedrībā. Kādi spēki ir jāiesaista, lai sabiedrību tam sagatavotu un otrādāk?

6. Atbildības uzņemšanās un izlēmība Māris Grāvis, „Rīgas pilsētas rūpju bērns» • Laiki mainās, mainās vajadzības un esošie līdzekļi, ko valsts tērē sociālai aprūpei un sociālo pakalpojumu uzturēšanai; • 20 gadu laikā valdība tā arī nav spējusi atbildēt, cik tad lielas ir uzturēšanas izmaksas uz vienu cilvēku; • Liela problēma aprūpes iestādēm ir izvietojums un pieejamība . Iestādes atrodas nekurienes vidū, kā rezultātā nevar piesaistīt nepieciešamos speciālistus; • Kādi ir iespējamie risinājumi? Iespējams virzīties uz citādāku pakalpojumu piedāvājumu, balstīties uz UK pieredzu utt. Jāsaprot – kāds ir mērķis? Katram mērķim ir cits risinājums; • Trūkst informācijas par labās prakses piemēriem; • Tas, ka sabiedrība nav gatava DI, nav pietiekams arguments, jo tādā gadījumā būtu jārunā arī par citas ādas krāsas cilvēkiem utt. Tāpēc jārāda pozitīvie piemēri, nevajag koncentrēties uz negatīvo; • Ir likumos jānosaka, ka valsts arī turpmāk turpinās nodrošināt finansiālu atbalstu tām cilvēku grupām, kuras tiks deinstitucionalizētas; • Ir daudz lietu, ko iespējams sakārtot, bet ir jābeidz spēlēt «futbolu» – pārspēlējot atbildību vienam pie otra. Jāspēj vienoties un noteikt sasniedzamos rādītītājus!

7. Sociālā uzņēmējdarbība, DI un SOS bērnu centri Kristīne Veispale, „SOS bērnu ciemats” • Institūcijās dzīvo 1 799 bērni, kas valstij nozīmē vidēji 12 miljonu latu gadā uzturēšanas izmaksās. Jāņem vērā, ka ik gadu bērnu skaits institūcijāspieaug; • SOS bērnu ciemati arī ir uzsaktāmi kā sociālās uzņēmējdarbības veids . Ir vairāki SOS bērnu ciemati Latvijā, kas ir piemērs kā apvienot sociālo rehabilitāciju un sociālo uzņēmējdarbību; • Kā NVO var iesaistīties DI? Meklēt resursus un iespējas savā novadā; • Diemžēl nav skaidrs, kā DI tiks realizēts praksē; • Ikveinās pārmaiņās ir jāiegulda ne tikai nauda, bet arī spēja mainīt savu attieksmi; • Vīzija – ikvienam bērnam, kas palicis bez apgādības, vai bāreņiem nodrošināt kvalitatīvu aprūpi ģimeniskā vidē; • Ir nepieciešams arī papildus finansējums bērnu aprūpei – esošajam finansējumam papildus nepieciešami 50 000 ls; • Ieguldījums atmaksājas ilgtermiņā.

8. NVO inovatīva sadarbība ar pašvaldībām Viesturs Kleinbergs, biedrība «Latvijas Samariešu apvienība» • Pašvaldībām ir vēlme palīdzēt sabiedrībai, piedāvāt inovatīvus risinājumus. Taču nereti tiešām trūkst resursu un kapacitātes, ja cilvēku un NVO reģionos ir tik maz; • Jautājums – vai pašvaldības vēlas un spēj izmantot jebkuru iespēju, ja ir pieejams papildus finansējums; • Sociālie pakalpojumi ir resursi + kapacitāte: pakalpojumu pieejamība laukos un pilsētā; • Eiropas sociālo fonfu projekti – ilgtspējas jautājums: resursi infrastruktūrai un ilgtspējai. Bieži vien cilvēki netic, ka projekti var būt ilgstpējīgi. Tāpēc jāprot sadarboties visos līmeņos, lai iesāktais turpinātos arī pēc projekta, kad beidzas projekta finansējums; • Lauku teritorijas DI kontekstā – reģioni tam nav gatavi, jo nav resursu un infrastruktūras. Lai arī ir izstrādāts DI projekts, tomēr vispirms jādomā no otra gala – lai cilvēki nenonāktu institūcijās. Un nav padomāts vispār par tiem, kuri nespēj par sevi parūpēties – cilvēki ar garīgā rakstura traucējumiem un veci cilvēki; • Katru gadu pieaug iedzīvotāju skaits pensijas vecumā, ik gadu dramatiski pieaug arī aprūpes mājās saņēmēju skaits; • Cilvēkiem, kuri dzīvo vientuļās lauku viensētās, nomaļās vietās, bez infrastruktūras – nav pieejama aprūpe mājās. Tāpēc Samariešu apvienība ir izveidojusi iespējas, kā saņemt šo pakalpojumu – uz mājām atvest komfortu un saņemt aprūpi savās mājās. Tas ir iespējams ar nosacījumu, ka pašvaldībai ir jābūt ieinteresētai ilgtermiņā; • Inovācijas – ir uzbūvētas īpaši aprīkotas automašīnas ar siltu ūdeni, dušu, kāju pēdu apkopšanas aparatūru, friziera pakalpojumu, veļasmašīnu utt. Mērķis – lai cilvēkam nebūtu jāpamet savas mājas un jādodās dzīvot institūcijā, lai varētu turpināt dzīvot savās mājās; • Atrodot labus sadarbības partnerus ir iespējams realizēt lietas, kas pirms tam likās neiespējamas; • Precīzi mērķēts finansējums, kas sasniedz mērķi – viena maka princips. Naudas pietiek, tomēr jautājums - vai mēs vienmēr to iztērējam lietderīgi? Pabalstos gadā tērējam 12 miljonus, bet reāli daudzi cilvēki nekādu palīdzību nesaņem, jo pabalstu iztērē, kāds viņa radinieks un pēc kāda laika cilvēks nonāk institūcijā; • Ilgtermiņa un vidējā termiņa plānu saskaņošana ar reālajām vajadzībām un iespējām; • Pašvaldībām būtu jāveido sociālie pakalpojumi sadarbībā ar NVO, attīstot jaunas sadarbības formas. Esam pārāk iesīkstējuši sociālajos iepirkumos, kuri apgrūtina reālo palīdzību cilvēkiem; • DI kontekstā darboties preventīvi, lai novērstu institucionalizāciju.

9. Atziņas • Valsts loma sociālās uzņēmējdarbības attīstībā – labāk dārznieks/palīgs, nekā nikns sargsuns, kas neļauj attīstīties; • Pašvaldības ir gatavas sadarbībai inovatīvu sociālo pakalpojumu attīstībai, trūkst resursu, izpratnes un sadarbības partneru; • Ir būtiski atbalstīt sociālus un inovatīvus pakalpojumus, t.sk, īpaši sadarbībā ar NVO / sociāliem uzņēmumiem, attīstot jaunas sadarbības formas; • Ir jāiegulda ne tikai nauda, bet arī spēja mainīt savu attieksmi; • Ieguldījums atmaksājas ilgtermiņā, bet nav īsti skaidrs – ko mēs īsti vēlamies; • Trūkst informācijas par labās prakses piemēriem; • Jābeidz spēlēt «futbols» – pārspēlējot atbildību vienam pie otra. Jāspēj vienoties un noteikt sasniedzamos rādītītājus; • Naudas pietiek, tomēr ne vienmēr to iztērējam lietderīgi. Jāiegulda ilgtermiņā, nevis tikai seku likvidēšanā; • Plāni lieli, bet nav pārliecības, kā DI īstenosies realitātē; • DI kontekstā darboties preventīvi, lai novērstu institucionalizāciju.

10. Secinājumi un priekšlikumi • Darbojamies ierobežotu resursu apstākļos, tāpēc vienmēr būs debates par līdzekļu piešķiršanu; • Jārēķina izmaksas ilgtermiņā – «nauda seko mērķim»; • Precīzi mērķēts finansējums, kas sasniedz mērķi – viena maka princips; • Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likumā definēt mērķa pieeju sociālo problēmu risināšanā. • Nevar visas pašvaldības vērtēt kā vienu; • Pašvaldībām uzticēties NVO idejām un piedāvājumiem; • Ne tik daudz orientēties uz institūciju likvidāciju, bet gan institucionalizācijas novēršanu / attālināšanu; • Jānovērš dalītas atbildības pieeja sociālo un veselības pakalpojumu apmaksai; • Jāapsver plašāka sadarbība ar Saeimu. Kopīga konference par, piemēram, DI jautājumiem; • Saeimā diskutēt par sociālās uzņēmējdarbības inovāciju; • Maija beigās – jūnija sākumā Saeimā organizēt diskusiju par iepirkuma regulējumu; • Izveidot Sociālās ekonomikas jomas apvienību.

11. Dialogs un uzticība ir atslēgas vārdi pārmaiņām