Uzvedības problēmas = mācību problēmas Vai var novērst?

1. Uzvedības problēmas = mācību problēmasVai var novērst? Kaiva Žīmante 2012.gada 27.decembrī

2. Pedagoģijā uzvedības problēmas tiek aplūkotas saistībā ar mācību sasniegumiem un audzināšanas rezultātiem.

3. Uzvedības traucējumi vai uzvedības problēmas • Uzvedības traucējumi ir klīniski pamatoti (Uzvedības traucējumi tiek klīniski diagnosticēti - hiperkinētiski traucējumi, uzvedības traucējumi, jaukti uzvedības un emociju traucējumi) • Uzvedības problēmas ir uzvedības normu pārkāpumi (Uzvedības noteikumu neievērošana - nepaklausība, sīkas zādzības un melošana, pašregulācijas grūtības, trokšņošana, sakaušanās, apsaukāšanās) • Svarīgi ir padarīt bērna uzvedību vadāmu. To mēs saprotam ar uzvedības regulāciju

4. Kas ir uzvedība? • Uzvedība – indivīda rīcības ārēja izpausme, izturēšanās, attieksme, ko parasti nosaka vitālās vajadzības un vides apstākļi, kā arī tuvākajā apkārtnē vai plašākā sabiedrībā pieņemtās estētiskās, tikumiskās normas etiķete un ko, tāpat kā zināšanas, vērtē izglītības ieguves procesā. Vērtējot uzvedību, jāņem vērā konkrētie apstākļi un situācijas. (Pedagoģijas terminu skaidrojošā vārdnīca, 2000).

5. Cilvēka uzvedība kā viņa ārējā rīcība ir cilvēka dziļākās iekšējās būtības izpausme. (Skolotājs, 2/2005, 63.lpp.). • Uzvedība – 1) cilvēku sociālo grupu rīcību kopums, kurā iezīmējas noteikta izturēšanās līnija un likumsakarība; pieņemtajām normām atbilstošas rīcības un izturēšanās aktu kopums; 2) dzīvas būtnes darbību un rīcību kopums; izturēšanās. (Latviešu literārās valodas vārdnīca, 1999).

6. Uzvedības problēmu rašanās faktori • Skolas faktori • Ģimenes faktori • Vides faktori • Sociālie faktori • Somatiskie faktori • Psihiskie faktori • Vecuma faktori • Korekcijas – profilakses faktori

7. Neatbilstošas uzvedības priekšvēstneši • Satraukums • Depresija • Deprivācija • Frustrācija

8. Satraukums • emocionāls stāvoklis (nemiers, bažas, bailes), kas rodas neskaidru, nenoteiktu, reālu vai iedomātu draudu iespaidā.

9. Depresija • nomākts emocionāls stāvoklis, kam raksturīgas skumjas, prieka zudums par ikdienas aktivitātēm, raudulīgums, bezcerīgums, vainas sajūta, bezvērtības sajūta.

10. Deprivācija • psihisks stāvoklis, kas veidojas konkrētos dzīves apstākļos, kad subjektam tiek liegta iespēja apmierināt savas dzīves pamatvajadzības pietiekamā daudzumā un ilgstošā laika posmā.

11. Frustrācija • emocionālais stāvoklis, kas izpaužas kā vilšanās un neapmierinātība pēc tam, kad ceļā uz mērķa sasniegšanu radušies reāli vai šķietami šķēršļi. Šāds stāvoklis var radīt agresiju vai regresiju (atgriešanos pie iepriekšējām attieksmēm un uzvedības), un tam var sekot: jauna mērķa izvirzīšana, citu līdzekļu meklēšana mērķa sasniegšanai, agresija pret šķērsli, agresija pret citu, nevainīgu objektu, depresija, izmisums.

12. Sabiedrība bērnam, kā nākošajam tās loceklim, izvirza izpildīt noteiktas normas un prasības. Tās jāiemācās ievērot. Pagaidām to veikt var tikai divos veidos: • panākt, ka bērns pats vēlas tās izpildīt; • piespiest bērnu tās izpildīt.

13. Ir arī trešais veids, ātrs un efektīvs, bet nepieciešama • augsta pedagoģiskā prasme, • mīlestība pret bērnu, • ieinteresētība viņa dzīves situācijā – bērna patstāvības un iniciatīvas savienojums ar prasību izvirzīšanu un palīdzības sniegšanu. • Šajā pedagoģiskajā situācijā nepieciešams mainīt iekšējos darbības motīvus: esošos aizstāt ar daudz pozitīvākiem motīviem. Piemēram, bērna vēlme saņemt pieaugušā uzmanību un atzinību, izdarīt otram labu.

14. Izglītības un audzināšana mērķi uzvedības problēmu novēršanā un mazināšanā

15. Savas emocionalitātes izpratne • Apzināties personiskās jūtas, tās akceptēt, spēt raksturot tās citiem un pārdomāt tās • Zināt, ka vienlaicīgi var pārdzīvot dažādas izjūtas un, ka jūtas var būt pretrunīgas • Nosaukt vārdā personiskās izjūtas, tās raksturot, varēt par tām pastāstīt citiem • Pieļaut nepatīkamas izjūtas, nepatīkamas situācijas pārvarēt aktīvi un efektīvi • Atpazīt, ka iekšējais izjūtu pārdzīvojums un tā ārējās izpausmes var atšķirties • Mācīties, kā komunikācijas un jūtu izpausmes ietekmē citus un attiecības

16. Citu cilvēku izjūtas, noskaņojums un jūtīgums • Atkarībā no konkrētās situācijas interpretēt citu cilvēku izpausmes un izturēšanos • Zināt jūtu cēloņus • Mācīties, ka citiem cilvēkiem ir savs iekšējais stāvoklis (domas, vēlēšanās, jūtas)

17. Citu cilvēku izpratne un respektēšana • Personiskās vajadzības un vēlmes atbalstīt un neuzspiest citiem • Respektēt robežas un noteikumus • Iejusties citu situācijā, būt izpalīdzīgam • Citu viedokli respektēt

18. Spējas veidot kontaktus, attiecības un risināt konfliktus • Veidot kontaktus ar citiem bērniem • Darboties kopīgu mērķu sasniegšanai • Konstruktīvi risināt konfliktus, pieņemt kompromisus, spēt darboties komandā • Veidot ciešas attiecības un draudzību ar citiem bērniem

19. Personiskās intereses, vajadzības un viedokļi • Paust personiskās jūtas, vajadzības, viedokli un pašapzinīgi to pārstāvēt • Nesamierināties ar sajūtu, ka ir notikusi netaisnīga izturēšanās • Noteikt robežas, lai neļautu izdarīt uz sevi spiedienu

20. Uzvedības korekcijas mērķi klasē ir: • panākt, lai agresīvā un neadekvātā uzvedības rīcība neatkārtotos. • panākt, lai pēc iespējas ātrāk pārtrauktu agresīvās un neadekvātās uzvedības uzliesmojumu.

21. Atbalsta pasākumi vides iekārtojumam

22. Atbalsta pasākumi mācību darbības vadīšanai

23. Atbalsta pasākumi sociālo iemaņu veidošanai

24. Skolēna uzvedības regulēšanai nepieciešamās kompetences un prasmes • Jo “grūtāks” skolēns, jo labāku skolotāju vajag. Stipram skolēnam nepieciešams mācību priekšmetu zinošs skolotājs, vājam – skolēnu zinošs. • Prasme satikt ar “grūto” skolēnu • Visas pedagogam nepieciešamās

25. Uzvedības vadīšanas veidi skolā • Sēdēšana skolēnam (skolēnu grupai) blakus mācību stundas laikā un viņa mācību darbības aktivizēšana (norādīt, kur jāskatās, kas jādara, laika robežas; atrast vajadzīgās lietas, sakārtoties; bremzēt negatīvās uzvedības izpausmes; izvest no klases) • Darbības organizēšana starpbrīžos • “Savējā cilvēka” nodrošināšana skolēnam • Mājas darbu izpildīšana un sagatavošanās nākamajai dienai (pēc stundām, pagarinātā dienas grupa, konsultācijas) • Skolēna mācību problēmu izpēte un palīdzības sniegšanas novērtēšana, sadarbības ar citām atbalsta sistēmām organizēšana

26. EMOCIONĀLAIS INTELEKTS. Kas ir emocionālais intelekts? • Emocionālais intelekts ( EI ) ir personības spēja pazīt, kontrolēt un regulēt savas un arī apkārtējo jūtas, lai veidotu labas savstarpējās attiecības. • ”Ar intelektu saistīta emocionalitāte.” Daniels Golemans. Emocionālā izglītošana. • Cilvēces vēsture liecina, ka dziļas zināšanas bezjūtīga cilvēka rokās var novest pie traģēdijām. Emocionālais alfabēts. • Jāmācās cilvēciskā spēja apzināt un prasmīgi rīkoties ar savām emocijām un respektēt citu jūtas. • Konflikts starp sirdi un prātu, • Izvēle starp emocionalitāti un racionalitāti.

27. Emocionālās inteliģences komponenti: • Pašapziņa. • Pašregulācija. • Pašmotivācija. • Empātija. • Komunikabilitāte.

28. Emocionālā inteliģence – veiksmīgas saskarsmes garants.Panākumu formula:P I + E I = P A N Ā K U M I.PI – prāta intelektsEI – emocionālais intelektsAmerikāņu psihologs D.Goulmens : “Svarīgs ne tikai IQ, bet arī EQ.”

29. Risināšanas aspekti. • Emocionālais pārdzīvojums skolā, tā stimulēšana, stimulēšanas nosacījumu izstrādāšana. • Rosināt skolēnus apzināt savas emocijas, tās kontrolēt. • Skolotāja personība. Tās īpatnības var traucēt bērnu. • Skolotāja emocionalitāte (kā aktierim). • Skolā jāvalda vairāk pozitīvām emocijām, darba priekam, jautrībai, priekam.

30. Pakāpeniskums pedagoģisko paņēmienu izmantošanā. • Uzvedības maiņa. (Mainīt skolēna uzvedības modeļus – ilgstošs, pakāpenisks process, visiem pedagogiem sadarbojoties.) • Emociju izpausmju un emociju maiņa. (Mācīt pārdzīvot citas emocijas – pozitīvas.) • Attiecību maiņa. (Skolotājs vispirms maina attiecību modeļus un attieksmi pret skolēnu.)

31. Pieņemt citas personas negatīvās īpašības mēs varam tikai tad, ja apzināmies un pieņemam savas negatīvās īpašības. • Kādas ir paša skolotāja emocijas uz pozitīvām un negatīvām atsauksmēm par sevi? • Cik lielā mērā skolotājam piemīt empātiskās izpratnes iemaņas?

32. Bērna uzvedības problēmu laikā: • pievērst uzmanību ne tikai bērna vārdiem, bet arī mīmikai, žestiem; • pārbaudīt, vai mēs (skolotāji) pareizi izprotam bērna vārdus; • nedot padomus bērnam; • nevērtēt bērnu, vērtēt rīcību; • pārdomāt, kā mēs rīkotos bērna vietā un viņa vecumā; • kādas ir mūsu iemaņas, kā uzvesties psiholoģiski sarežģītā vai jaunā situācijā (situācija skolotājam ar “neuzvedīgu” bērnu vienmēr ir sarežģīta)

33. Efektīva disciplīnas programma: • Informēt skolēnus par sagaidāmo uzvedību. • Pasniegt mācību saturu, instrukcijas skolēniem akadēmiski atbilstošā līmenī. • Uzklausīt, ko skolēni domā un jūt. • Lietot humoru. • Dažādot savu materiāla pasniegšanas stilu. • Piedāvāt izvēles. • Noraidīt attaisnošanos. • Legatizēt (izlikties, ka tieši to bija jāsasniedz) neuzvedību, kuru nevari pārtraukt. • Izmantot apskāvienus un pieskārienus saskarsmē ar bērniem. • Būt atbildīgam, un atļaut arī bērniem pašiem uzņemties atbildību par savu rīcību. • Apzināties un pieņemt faktu, ka var arī “nesasniegt” katru bērnu. • Katru dienu sākt jaunu dzīvi.

34. Uzvedības problēmas pastiprinās spriedzes apstākļos, stresa, ģimenes, skolas un vienaudžu strīdu situācijās. Jāvērtē, jāmaina situācija.