4. Lekcija

1. 4. Lekcija Viduslaiku Indija

2. 7. gadsimtā Dienvidāzija sastāvēja no četriem lieliem politiskajiem un kultūras reģioniem: Austrumi aptvēra Bengāliju, Biharu, Džharkhandu un Orisu; Ziemeļi aptvēra Gangas augšteci un centrālo līdzenumu; Dekāna plakankalne un Tamilnadu - galējos dienvidos. Katrā no četriem reģioniem bija vairāki monarhi, kuri atzina spēcīgākā suzerenitāti. Agrīnie viduslaiki

3. valsts pārvalde • Indijas radžas uzskatīja par dievības iemiesojumu (emanāciju). • Valdnieki dalīja dāvanas saviem augstmaņiem, brahmaņiem-priesteriem, tempļiem • Pašā augšpusē bija valdnieks – maharadža, nereti – reģionālais lielākais iespaida ziņā valdnieks. • Zem tā bija mazākie radžas, kas pieņēma vecāko virsvadību. • Tālāk sekoja lielie zemes īpašnieki, mazāki radžas, un mikroskopisku valstiņu valdnieki, cilšu virsaiši, kas uzturēja vairāku ciemu savstarpējo kārtību, maksāja meslus augstāk stāvošajiem valdniekiem.

4. Ciltis • Indijas politiskie uzstādījumi par valstiskumu un iedzīvotāju sociālo organizāciju, reliģiju pakāpeniski iespiedās arī cilšu apdzīvotajās teritorijās. • Tas veicināja cilšu sabiedrības iekļaušanos Indijas kopējā sabiedrībā. • Dažkārt cilšu apdzīvotajās teritorijās bija atrodami hinduistu ciemi. • Dažkārt cilšu virsaiši padarīja sevi par hinduistu valdniekiem. Šis process bija labi redzams Maurju laiku Indijā tās dienvidos.

5. Ciltis Indijas dienvidos/Dharmapala No visām četrām teritorijām Indijas dienvidos Bengālija bija vistālākā teritorija Maurju un Guptu dinastiju laikā. Bengālijas valdnieki piešķīra zemes brahmaņiem. Liela daļa no šādām zemēm atradās cilšu reģionos un brahmaņi tur ieviesa darbietilpīgo rīsa audzēšanu. Agrākie mednieki un vācēji, līdumnieki pārvērtās par zemsēžiem, apguva bānglā valodu, hinduisma, vai budisma reliģiskos priekšstatus. Pala dinastijas valdnieki Bengālijā (c.750-1161) Dharmapala (c.770-810) valdīja pār Austrumu un Ziemeļindiju.

6. Dharmapalas principiālie sāncenši bija Gurdžara-Pratihara, kas bija vadošā Ziemeļu dinastija. Tās izcelsmes centrs bija Radžasthana un šīs dinastijas valdnieki bija iespaidīgākie Indijā devītā gadsimta sākumā un vidū. Kopš Gurdžara-Pratiharas valdīšanas laika līdz pat 15.gs. notika cilšu teritoriju pakāpeniska iekļaušana kopējā Indijas kultūrā. radžputi. Radžputi dominēja Radžasthānā, Gudžāratā un Gangas līdzenuma ziemeļos līdz pat 20.gs. Gurdžara-Pratihara dinastija (9.gs.)

7. Dienvidu valdnieki piešķīra cilšu zemes brahmaņiem un tempļiem kā tas bija Bengālijā. Dekāna plakankalnes Raštrakuta dinastijas valdnieki (743-974) vairākkārt rīkoja militāras kampaņas Tamilu zemē, kā arī ziemeļos, līdz 9.gs. kļuva par Indijas galvenajiem valdniekiem Gurdžara-Pratiharas vietā. Viņi veicināja skulpturālo mākslu un klintīs cirstu arhitektūru. Indijas dienvidi

8. Kailasanatha templis, Ellora, Maharaštra.

9. Čolu dinastija bija tamilu dinastija, kas valdīja D-Indijā līdz kopš 2.gs.p.kr.ē. Dinastija izveidojās Kaveri upes auglīgajā ielejā Dinastija 2.gs.p.kr.ē.-9.gs. zaudēja savu varu par labu citām dinastijām Taču 10.gs. tā atguva varu, kļūstot par Tamilu klasiskās kultūras patroniem un veicinātājiem. Ievērojamākais šī perioda piemineklis ir Šivas templis Thandžavurā. Čolu dinastija iznīka trīspadsmitajā gadsimtā. Čolu dinastija

10. Šivas templis Tandžavurā

11. Saimniecība • Tirdzniecība bija galvenais bagātības avots visām Indijas dinastijām. • zemju platību palielināšanu uz cilšu apdzīvoto zemju rēķina. • Dienvidos tika būvēti irigācijas kanāli • Pēc Romas impērijas krišanas, Sasanīdu Persijas krišanas arābu iekarotāju rokās, tirdzniecība ar Rietumiem panīka, taču vienlaicīgi sāka attīstīties ekonomiskā sadarbība ar Ķīnu un Dienvidaustrumu Āziju. • Tirdzniecībai līdzi nāca Indijas reliģija un kultūra, kas izplatījās pa Dienvidaustrumu Āziju, vietējiem valdniekiem pieņemot no Indijas atnesto reliģiju un kultūras elementus. • Par ilustrāciju šim procesam var kalpot lielais Kambodžas hinduistu templis Ankorvata.

12. Angkorvata (Angkor Wat)

13. Balučistāna 711-713 arābi iekaro Sindhu

14. Dhimmiji Mūsā Īsā džizja zoroastrisms Avesta Ghaznavidi (963–1187) Muiz Ad-Din (1192-1206) Šamss ud-Din Iltutmišs (1210-1236) Islāms Indijā

16. Muiz ud-Din Muhammad (1173-1206) Ghauri, Ghouri dinastija

17. Delhi sultanāts • 1206.g. Muizs ad-Dins aizgāja bojā atentātā. • Viņa tjurku tautības karavadoņi mantoja atsevišķas teritorijas un daudzi Indijas valdnieki, kas bija pieņēmuši viņa virsvaldību, bija atkal atguvuši neatkarību. • Viens no kādreiz varenā valdnieka vergiem Kutb at-Din Aibegs (Qutb ut-Din Aybeg) pasludināja sevi par Ziemeļpakistānas lielākās pilsētas Lahoras valdnieku. • No turienes viņš kontrolēja lielu daļu Pakistānas un Ziemeļindijas. • Aibegs nomira 1210.g., bet viņa vergs Šams ud-Din Iltumišs pasludināja sevi par Aibega valsts valdnieku ar sēdekli Delhi. • Iltutmišs izraudzīja to par savu galvaspilsētu, jo Delhi bija Ziemeļindijas centrs.

18. Iltutmišss sakāva citus musulmaņu valdniekus tagadējās Pakistānas, Ziemeļindijas un Bengālijas teritorijā, kā arī pakļāva mazākus hinduistu valdniekus uz vasalitātes noteikumiem. Viņš lika pamatus 200 gadus pastāvējušajam Delhi sultanātam, kas bija vienīgais musulmaņu sultanāts Indijas teritorijā. Iltutmiša Šamsida dinastija (1210-1266) ielika pamatus tai valdīšanas tradīcijai, kas bija raksturīga šai valstij. Valdošās figūras nāve parasti izraisīja ilgstošu cīņu par varu starp spēcīgākajiem pēctečiem. Iltutmišs nomira 1236.g. Nākamajos 10 gados viņa augstmaņi uzstutēja tronī un gāza četrus Šamsidu dinastijas pārstāvjus. Pazīstamākā no tiem ir Iltutmiša meita Raziīja (1236-1240). Raziīja bija spējīga valdniece, bet viņu pēc četriem valdīšanas gadiem gāza galminieki. Galvenais ārējais drauds sultanātam bija mongoļi. 1206.g. mongoļu cilšu valdnieks Čingizhans sāka savus pasaules iekarojumus. 1223.-1224.g. viņš iebruka tagadējās Pakistānas teritorijā. Tomēr viņš neuzbruka Iltutmišam, kas, jādomā, atzina Čingizhana suzerenitāti. 1230. gados Čingizhana dēls Igedejs (Ögödei) iekaroja Afganistānu un pienāca pie Delhi sultanāta robežām. Viņš sagrāba Lahoru un drīzi vien mongoļi pakļāva visu tagadējo Pakistānas teritoriju. 1240.g., jādomā, beidzās vienošanās ar Iltutmišu, kam sekoja ikgadīgi iebrukumi Ziemeļindijas teritorijā.

19. Ala ud-Dīns un sultānu valdīšana • Indijas sultāni, maksāja saviem karavadoņiem un augstākajiem ierēdņiem ar iktā (iqtas) • Nodokļus ievāca vietējie cilšu vecākie, kas nereti piederēja pie kšatriju kastas. • Muktā (muqtas) bija iktā saņēmēji. Viņu pienākums bija ne tikai ievākt nodokļus, bet arī būt atbildīgiem par kārtību piešķirtajā reģionā. • Ala ud-Dīns ieviesa algu naudā saviem ierēdņiem uz vietām. • Viņš ieviesa cietas cenas svarīgākajām patēriņa precēm un noteica bargus sodus tiem tirgotājiem, kas atļāvās viņa noteikumus pārkāpt, vai arī iedomājās krāpties.

20. Muhammads Tughluks(1324-1351) • Atjaunoja iktā algu vietā, maksājot armijai ar bronzas naudu sudraba un zelta vietā; tas, savukārt izraisīja inflāciju, sagrāva tirdzniecību. • Nodokļu slogs sasniedza agrāk neredzētus apmērus. Zemnieki sacēlās; Delhi sākās bads, kas drīzi aptvēra visu Ziemeļindiju. • Musulmaņu augstmaņi ... • Indijā dzimušie hinduisti .... • Armijā pēc neveiksmes Himalajos sākās epidēmijas • 1330.g. musulmaņu aristokrāti Tamilnadu un Bengālē atkrita no Muhammada centralizētās valsts, izveidojot neatkarīgus sultanātus dienvidos, bet 1336.g. Dekāna dienvidu daļa izveidoja neatkarīgu hinduistu valsti Vidžajanagaru.

21. Timurs (Tamerlans) Indijā • Timurs bija jau iekarojis visu Centrālāziju, Afganistānu, Dienvidkrieviju, Armēniju, Gruziju, Irāku un Irānu. • Viņš motivēja savus iekarojumus ar vēlmi izplatīt islāmu, taču drīzāki tā bija vēlme laupīt, kā arī ambiciozais plāns atjaunot Čingizhana impēriju. • 1398.g. Timura iebrukums veicināja Delhi sultanāta ātru sabrukumu. Gudžārtas, Malvas (Rietumu Madhjapradeša) un citas provinces pasludināja sevi par sultanātiem; hinduistu radžas Radžasthanā un citur pasludināja savu neatkarību. • Delhi afgānis Hizr-hans (Khizr Khan) nodibināja savu – Saīdu dinastiju (1414-1452). • Dinastija atzina sevi par Timura Afganistānas un Centrālāzijas pēcteču vasaļiem.