Septembra Lauku forums “Uzņēmējdarbība, kas saistīta ar Mājražošana ”

1. Septembra Lauku forums“Uzņēmējdarbība, kas saistīta ar Mājražošana” Ludzas novads, 8. un 9. septembris

3. Vietējā pārtika un vietējā līmeņa pārtikas apgādes sistēmas

4. ES Reģionu komitejas atzinums par “Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanu” - ES RK uzdevums: Sniegt rekomendācijas ES tiesību aktiem; - ES RK sastāvs: 344 locekļi no visām ES dalībvalstīm; - ES RK locekļi: vēlēti vietējo vai reģionālo pašvaldību deputāti vai ietekmīgi to vadītāji

5. ES lauksaimniecības modelis (1) • 20% ES saražotā pārdod vietējā līmenī (Pasaulē- 80%); • Nav vienota Eiropas modeļa; • Jāstiprina saikne starp lauksaimnieku un patērētāju vēlmēm; • Jāstiprina saikne starp lauksaimniecisko ražošanu un vietējo, reģionālo un starptautisko tirgu; • Nav pienācīgi risināti jautājumi saistībā ar vietējo lauksaimniecību un pārtikas ražošanu; • Vietējā pārtikas ražošana jāatbalsta rīkojoties profesionāli, stukturāli un novatoriski;

6. ES lauksaimniecības mērķi • ražotājiem ir jāgūst pienācīgi ienākumi no savas darbības, tomēr pašreizējā sistēma nenodrošina nedz vienādu ietekmi pārtikas piegādes ķēdē, nedz vajadzīgās pārtikas cenas un pietiekamu peļņu; • vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas attīstība ir īpaši nozīmīga vietējām un reģionālajām pašvaldībām. Tām ir svarīga nozīme, lai izstrādātu, sekmētu un atbalstītu lauku ekonomikas ilgtspējīgu attīstību, tostarp, lai radītu labvēlīgus apstākļus vietējām pārtikas apgādes sistēmām;

7. Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas priekšrocības • Ekonomiskās priekšrocības ja iedzīvotāji ienākumus tērē, iegādājoties vietējos produktus tuvējā apkaimē, līdzekļi paliek reģionā, un tas ievērojami, proti, trīs reizes, palielina kopienas ieņēmumus salīdzinājumā ar tradicionālo tirdzniecības apriti ieguldījumi vietējā lauksaimniecībā un pārtikas ražošanā sekmē nelabvēlīgā stāvoklī esošu reģionu ekonomikas uzplaukumu: palielina vietējo ražotāju ienākumus, stiprina ieinteresēto personu sadarbību, iedzīvina uzņēmējdarbības garu, uzlabo piekļuvi vietējam tirgum, palielina nodarbinātību un pazemina izmaksas, paplašina vietējā līmeņa pakalpojumu un piedāvājuma klāstu;

8. Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas priekšrocības • Sociālās priekšrocības Cieša saikne starp patērētāju un ražotāju vietējie produkti, kam ir autentiskas, tradicionālas, oriģinālas, noturīgas, sezonālas vai citas vietējai sabiedrībai nozīmīgas iezīmes, veicina sociālo kohēziju, kopības sajūtu un rosina kopienas iedzīvotājus ievērot videi draudzīgus paradumus. Vietējo produktu tirdzniecības vietas, piemēram, tiešās pārdošanas stendi un brīvdabas tirgi, nereti ir viens no patērētāju, ražotāju un pārdevēju sociālās un profesionālās integrācijas procesa starpposmiem

9. Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas priekšrocības • Ekoloģiskās priekšrocības Ilgtspējīgas ražošanas metodes; Transportēšanas negatīvā ietekme (Pārtikas jūdzes) vietējā tirgus izveide pārtikas produktiem, ko ražo ļoti nelielā daudzumā vai kuriem raksturīga īpaša garša, var sekmēt bioloģiskās daudzveidības saglabāšanu, kā arī izzūdošu augļu un dārzeņu šķirņu un dzīvnieku sugu audzēšanu

10. Pārtikas piegāžu ķēžu nepilnības Globalizācija un pārtikas tirdzniecības koncentrācija ir izjaukušas līdzsvaru starp ražošanas izmaksām, kas kopš 1996. gada augušas par 3,6 % gadā, patēriņa cenām, kas augušas par 3,3 % gadā, un ražotāja cenām, kas augušas vien par 2,1 % gadā; tāpēc vajadzīga sistēma, kas palielinātu lauksaimnieku iespējas ietekmēt cenu, piemēram, veicot tiešāku tirdzniecību;

11. ES politika Vietējai pārtikas produkcijai • Cilmes vietas nosaukums (ACN); • Ģeogrāfiskā izcelsme (AĢN); • Tradicionālā īpatnība (GTI);

12. Definēšana - ir vajadzīga kopīga definīcija jēdzienam “vietējie pārtikas produkti”. - Visus pārtikas produktus ražo vai pārstrādā vietējā līmenī, tāpēc jānosaka pazīmes, kas atšķir vietējos pārtikas produktus no citiem. - Pazīmes jādefinē nepārprotami un vienkārši, lai izvairītos no sarežģītām reģistrācijas un pārbaudes procedūrām;

13. Vietējo pārtikas produktu pazīmes (1) • tos ražo vietējā/reģionālajā līmenī; • tie sekmē vietējās/reģionālās lauku attīstības stratēģijas īstenošanu; • piegādes ķēde, ar kuras starpniecību tos pārdod patērētājiem, ir iespējami īsa, racionāla un efektīva, proti, tajā ir ne vairāk kā trīs posmi: • ražotājs vai vietējā līmeņa ražotāju organizācija • puse vai puses, kuru uzdevums ir piedāvājuma pielāgošana pieprasījumam • patērētājs; 4. tie ir saistīti ar vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēmu;

14. Vietējo pārtikas produktu pazīmes (2) 5. tos var pārdot vietējā līmeņa mazumtirdzniecības vietās vai brīvdabas tirgū, slēdzot atsevišķus līgumus, bet nevar pārdot ar marķējumu “vietējais pārtikas produkts” centrālai iepirkumu iestādei, kura piegādā preces mazumtirgotājiem; 6. pārdodot tos patērētajiem, tiek uzsvērts viens vai vairāki īpaši argumenti, piemēram, garša, svaigums, augsta kvalitāte, kultūras vērtība, vietējās tradīcijas, vietējās īpatnības, dzīvnieku labturība, ekoloģiskā vērtība, veselīgums vai ilgtspējīgs ražošanas veids; 7. tos pārdod patērētājam iespējami tuvākā līmenī, ievērojot racionalitātes un efektivitātes kritērijus; mazākais iespējamais attālums var būt no 1 līdz 50 km, atkarībā no produkta, reģiona un apstākļiem, tomēr tas ir jāpārdod tuvākajā patērētājam pieejamajā pārdošanas vietā;

15. Pārtikas piegāžu ķēdes • Ražotājs ir arī patērētājs; • Ražotāji un patērētāji veido partnerības; • ražotājs veic tiešu tirdzniecību ar patērētājiem; • ražotājs veic tirdzniecību vietējā noieta tirgū vai izmantojot kolektīvos tirdzniecības mehānismus,

16. Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma (1) • Pamatā ir uzņēmuma un patērētāja attiecības; • Ietver pārtikas produktus, kas ir ražoti vienā noteiktā reģionā vai reģionu apvienībā; • Savstarpēji saistītu procesu kopums, kas saista: • Ražotāju un patērētāju; • Ražotājus un sabiedrību;

17. Vietējās lauksaimniecības un pārtikas ražošanas sistēma (2) • sastāv no vairākiem posmiem dažādos līmeņos no lauku saimniecības līdz pat starpreģionālajam līmenim; • ietver pārtikas ražošanu un/vai pārstrādi, tirdzniecību un reklāmu, zīmola veidošanu un marķēšanu, patērētāju un sabiedrības iesaistīšanu, papildu sabiedriskā labuma sniegšanu, pārtikas izplatīšanu un pārvadāšanu, pārtikas nekaitīguma un veselības aizsardzības standartus, atkritumu apsaimniekošanu un citus ar energoresursiem saistītus aspektus, apmācību un izglītību;

18. Rīcības (1) no administratīvā, finansiālā un saimnieciskā viedokļa būtu ļoti lietderīgi ierosināt jaunu ES instrumentu, kas īpaši paredzēts vietējo pārtikas produktu atlasei un atbalstam; • veidot labvēlīgu vidi, izmantojot tiesību aktus, institucionālo un politisko sistēmu, pētniecību, apmācību un izglītību; • pilnveidot piegādes ķēdi, piemērojot tādus instrumentus kā, piemēram, sertifikāciju, tirgvedību, reklāmu, publiskā un privātā sektora partnerību; • īstenot izmēģinājuma projektus un/vai izvērst tos plašāk, atbalstot eksperimentus un demonstrējumu iniciatīvas, to popularizēšanu un pārņemšanu;

19. Dr. oec. Ligita Melece Latvijas Valsts Agrārās Ekonomikas Institūts “Pārtikas mājražošanas nozare Latvijas laukos” 1. darba sesija