Muskuļu funkcijas

1. Muskuļu funkcijas 1. Kustību funkcija. Ekstremitāšu šķērssvītrotajam muskulim sasprindzinoties, tiek izmainīts kaulu stāvoklis locītavā, un rodas kustība. Gludajai muskulatūrai sasprindzinoties, izmainās iekšējo “caurulīšu” (gremošanas, urīnceļu,dzimumceļu) diametrs un to saturs tiek bīdīts uz priekšu. Sirds muskulis sasprindzinoties saspiež asinis, rada asins priekšspiedienu, izgrūž tās no sirds, tādejādi piedaloties asins cirkulācijas nodrošināšanā; 2.Balsta funkcija. Šķērssvītrotā muskulatūra piedalās ķermeņa ārējā skeleta un formas veidošanā; 3.Aizsargfunkcija. Vēderpreses muskuļi amortizē triecienu, tā pasargājot vēderdobuma orgānus. Kakla muskulatūra aizsargā kaklā esošos asinsvadus; 4.Elpošanas funkcija. Ribstarpu ārējā un iekšējā muskulatūra un diafragma, sasprindzinoties un izmainot krūšu kurvja tilpumu, nodrošina elpošanu. 5.Termoregulācijas funkcija. Muskuļtipa kustība ir vissarežģītākais kustību veids organismā, bet enerģētiskā ziņā, tās lietderības koeficients nepārsniedz 30%. Pārējā enerģija pārvēršas siltumā. 6.Citu orgānu darbības veicināšanas funkcija. Vēderpreses muskuļu sasprindzināšanās veicina zarnu peristaltiku. Vēnu masāža. 1.

2. Muskuli veido dažādi savstarpēji saistīti elementi: muskuļu šķiedras, saistaudi, nervi, asinsvadi un limfvadi. Galvenais muskuļu morfoloģiskais elements ir šķērssvītrotās muskuļu šķiedras, kas novietotas paralēli cita citai un izveido škiedru kūlīšus. Atsevišķiem šķiedru kūlīšiem apvienojoties veidojas muskulis. Muskuļu šķiedras veido virknē savienotas muskuļu šūnas, kuru svarīgākā īpašība ir spēja kontrahēties, t.i. samazināt savu garumu un palielināt resnumu, neizmainot savu tilpumu un īpatnējo svaru. Skeleta muskuļu saraušanās notiek kā atbilde uz nervu impulsiem, kuri nāk no motoneironiem. Katrs motoneirons inervē zināmu skaitu muskuļa šķiedru. Motoneirons, tā aksons un muskuļa šķiedras, kuras inervē šis aksons, kopā veido kustību jeb motoro vienību. Vienas motorās vienības šķiedras var būt izvietotas dažādos šķiedru kūlīšos. Motoneirona stimulācijas gadījumā praktiski vienlaicīgi visas tā inervētās šķiedras kļūst aktīvas un kontrahējas. Tā kā šīs šķiedras sakārtotas pamīšus citu motoro vienību škiedrām, kas dotajā momentā ir neaktīvas, iegūst pakāpenisku, bez rāvieniem, muskuļa vilkmes spēka pieaugumu. Šķiedru skaits, kustību vienību skaits, šķiedru resnums un garums, to novietojums attiecībā pret muskuļa cīpslu dažādos muskuļos un vienā un tai pašā muskulī dažādiem cilvēkiem var ievērojami atšķirties. 2.

3. Uzskata, ka muskuļa šķiedru skaits ir ģenētiski nosacīts un dzīves laikā praktiski paliek nemainīgs. Ja arī muskuļu šķiedru dalīšanās speciāla spēka treniņa ietekmē ir iespējama (šāda hipotēze eksistē jau apmēram 30 gadus), tad ierobežotā daudzumā. Muskuļu šķiedru un motoro vienību skaits atsevišķos muskuļos (pēc P.Rasch, 1989.) Muskulis Šķiedru vid.diametrs Šķiedru skaits MV skaits Šķiedru skaits MV Kakla ādas 19,8 27000 1826 25 Augšdelma 34,0 129200 525 410 Lielā lielakaula 56,7 250000 742 657 Ikru, mediālā galva 54,1 1120000 579 1934 3.

4. Kustību vienību skaits un to tips (ātrās - lēnās, mazās - lielās, aerobās - anaerobās) muskuļos ir dažāds un lielā mērā nosaka muskuļu funkcionālās īpatnības. Pašās mazākajās MV muskuļu šķiedru skaits nepārsniedz 10 -12, lielajās tas var sasniegt vairākus tūkstošus. Mazās MV galvenokārt ieiet muskuļos, kuri nodrošina kustību precizitāti un smalku spēka lieluma diferenciāciju. Mazās MV, piem., ir muskuļos, kas kontrolē acu kustības, sejas mīmiku un pirkstu darbību. Lielās MV galvenokārt ieiet lielajos rumpja un ekstremitāšu muskuļos. Aktivizējot dažādu MV skaitu, iespējams regulēt muskuļu spēku: likt tam sarauties ar maksimālu vai jebkuru citu, pēc mūsu vēlēšanās, spēku. Jo vairāk muskulī MV un jo mazāk tajā muskuļa šķiedru, jo precīzāk CNSspēj vadīt muskuļa darbību. Viens no galvenajiem spēka treniņa uzdevumiem ir pilnveidot muskuļa iekšējo koordināciju - atkarībā no kustības uzdevuma, nodrošināt noteikta MV skaita aktivitāti un sinhronu (vienlaicīga šķiedru aktivitāte, raksturīga maksimāli ātrās vai spēcīgās kustībās) vai asinhronu darbu - muskuļa šķiedras aktivizējas pārmaiņus, nodrošinot nemainīgu vilkmes spēku ilgstošas darbības laikā. 4.

5. Šķiedru tipi skeleta muskuļos I TIPA lēnās oksidatīvās II A TIPA ātrās oksidatīvās- glikolītiskās II B TIPA ātrās glikolītiskās Kontrakcijas ātrums Lēns Ātrs Ātrs Miozīna ATF-āzes aktivitāte Zema Augsta Augsta Enerģijas ražošanas veids Oksidatīvā fosforilēšana Oksidatīvā fosforilēšana Anaerobā glikolīze Zema Augsta Vidēja Glikolītisko enzīmu aktivitāte Liels Liels Neliels Mitohondriju daudzums Kapilāru daudzums Liels Neliels Liels Mioglobīna daudzums Liels Neliels Liels Sarkana Balta Muskuļa krāsa Sarkana Vidējs Liels Glikogēna daudzums Neliels Vidējs Šķiedru diametrs Neliels Liels Noguruma iestāšanās Lēna Vidēja Ātra 5.

6. Skeleta muskulis Motoneirona aksons Motorā vienība Muskuļa šķiedras Aksomuskulārā sinapse Muskuļa šķiedra Miofibrillas Z Z Z Miofibrilla Protofibrillas Sarkomērs Resnā protofibrilla Z membrāna Tievā protofibrilla Z membrāna Skeleta muskuļa uzbūves shēma 6.

7. Aktīna piesaistes vieta Miozīna ATF-āzes piesaistes vieta Galvas Aste 100 nm Miozīna molekulas Miozīna piesaistes vieta Aktīna molekula Aktīna spirāle Troponīns Tropomiozīns Tievā protofibrilla 7.

8. Pētot sakarības starp muskuļu fizioloģisko šķērsgriezuma laukumu un to spēku, ir konstatēts: 1) pastāv cieša sakarība starp muskuļu šķērsgriezuma laukumu un tā maksimālo izometrisko spēku. Viena muskuļu šķiedra vidēji var attīstīt 100 - 200 mg lielu vilkmes spēku. Jo vairāk muskulī šķiedru, jo lielāku spēku tas spēj attīstīt; 2) netrenētiem vīriešiem un sievietēm muskuļu spēks uz vienu šķērsgriezuma laukuma vienību ir apmēram vienāds un svārstās robežās no 30 - 50 N/cm2. Atsevišķu muskuļu absolūtais spēks var būt ievērojami lielāks: ikru muskulim 59 N/cm2, augšdelma divgalvainajam muskulim - 114 N/cm2, augšdelma trīsgalvainajam muskulim - 168 N/cm2; 3) treniņa rezultātā palielinās gan muskuļa šķērsgriezuma laukums, gan spēka lielums uz šķērsgriezuma laukuma vienību; 4) spalvu muskuļos, salīdzinot ar garenšķiedru muskuļiem, vienā šķērsgriezuma laukuma vienībā ir vairāk muskuļa šķiedru un tie pie vienādiem pārējiem nosacījumiem attīsta lielāku vilkmes spēku. Spalvu muskuļi, sevišķi divspalvu vai daudzspalvu, izvietoti tajās kustību aparāta vietās, kurām jāiztur vislielākā mehāniskā slodze, piem., kājās. Apakšstilba muskuļu summārais fizioloģiskā šķērsgriezuma laukums sasniedz 70 cm2, kopējais vilkmes spēks 6000 - 7000 N. Sumo cīkstoņiem, vieniem no visspēcīgākajiem starp sportistiem, augšstilba muskuļu kopējais šķērsgriezuma laukums pārsniedz 200 cm2; 8.

9. 5) vienādi pēc garuma un apjoma garenšķiedru un spalvveida muskuļi vienreizējas saraušanās gadījumā spēj veikt aptuveni vienādu mehānisko darbu (A = Fh, kur F - muskuļu vilkmes spēks, h - muskuļa garuma izmaiņas lielums). Garenšķiedru muskuļu priekšrocība - lielāka kontrakcijas amplitūda, spalvveida - lielāks kontrakcijas spēks; 6) muskuļa šķērsgriezuma laukums atkarīgs no muskuļa garuma mērīšanas brīdī. Savukārt muskuļa garumu nosaka leņķi locītavās. Piem., augšdelma divgalvainajam muskulim tas samazinās vidēji par 0,43 cm2 par katriem 100, iztaisnojot roku elkoņa locītavā. Plašā leņķu diapazonā šī sakarība ir lineāra. Cits svarīgs muskuļu komponents ir saistaudi, kas aptver katru muskuļa šķiedru, šķiedru kūlīti un pašu muskuli. No ārpuses muskuli pārklāj epimīzijs, kurš sastāv noblīviem saistaudiem. No epimīzija iekšējās virsmas muskuļa dziļumā atiet smalki, sazaroti saistaudu pavedieni, kuri veido perimīziju. No perimīzija kārtas, kas aptver šķiedru kūlīšus, uz iekšpusi atiet vēl smalkāki saistaudu pavedieni - endomīzijs, kas muskuļa šķiedras atdala vienu no otras. Muskuļa saistaudu pamatu veido kolagēns. Atkarībā no muskuļa tipa, saistaudu kolagēns var sastādīt 3 līdz 30% no visa olbaltuma, ko satur muskulis. 9.

10. No muskuļu šķiedru sakārtojuma veida atkarīgs muskuļa kontrakcijas spēks un garuma izmaiņas lielums. Garenšķiedru muskuļos šķiedras novietotas savstarpēji paralēli un paralēli muskuļa cīpslai. Šķiedru garums šādā muskulī parasti ir vienāds ar muskuļa garumu un muskuļa garums izmainās par tik, cik saraujoties izmaina savu garumu katra muskuļa šķiedra. Par muskuļa sākuma garumu šeit ņemts muskuļa līdzsvara garums, t.i. garums, kuru ieņem pasīvs muskulis, uz kuru neiedarbojas nekādi ārēji spēki un kura elastīgie spēki ir vienādi ar 0. Cilvēka ķermenī pat atslābinātos muskuļos novērojams neliels spriegums, tāpēc ka tie parasti ir nedaudz iestiepti. Vairumam muskuļu pie to maksimāla iestiepuma (locītava maksimāli saliekta vai iztaisnota) garums apmēram 20% lielāks par līdzsvara garumu. Aponeiroze (vai cīpsla) Mcl = Fcl Fcl = 1/2 Frl Fcl -kontrahētas šķiedras garums; Frl - šķiedras līdzsvara garums; FΔ - šķiedras garuma izmaiņa; Mcl - kontrahēta muskuļa garums; Mrl - muskuļa līdzsvara garums. Mrl = Frl Fcl = FΔ FΔ Garenšķiedru muskulis 10.

11. Spalvu muskuļu darbības mehāniskā efektivitāte atkarīga no leņķa lieluma starp šķiedrām un cīpslu (muskuļu garenasi). Jo vairāk leņķis α tuvosies 0, jo lielākā mērā sakritīs šķiedras un cīpslas garuma izmaiņas (MΔ = FΔcos α). Savukārt, ja šis leņķis būtu vienāds ar 900, t.i. šķiedras būtu izvietotas perpendikulāri cīpslai, vilkmes spēka, kas vērsts cīpslas garenvirzienā, vispār nebūtu (Ft = F cos900). Normālos apstākļos šāds nevēlams šķiedru stāvoklis izveidoties nevar un parasti leņķis α nepārsniedz 300. α=300 Mcl F - šķiedras kontrakcijas spēks; Ft - muskuļa kontrakcijas spēks; Frl - šķiedras līdzsvara garums; Fcl- kontrahētas šķiedras garums; FΔ - šķiedras garuma izmaiņas; Mrl- muskuļa līdzsvara garums; Mcl- kontrahēta muskuļa garums; MΔ - muskuļa garuma izmaiņa. Ft F Mrl Fcl Frl MΔ FΔ Spalvu muskulis 11.

12. Vārpstveida Divgalvainais Trīsgalvainais Četrgalvainais 12.

13. Divvēderiņu Daudzvēderiņu Zobainais Daudzastainais 13.

14. Div spalvainais Vien spalvainais Puscīpslainais Gredzenveida Platais 14.

15. Skeleta muskuļu šķiedras,miokarda un gludās muskulatūras šūnas ir uzbudināmas šūnas. Ar šo terminu fizioloģijā apzīmē šūnas īpatnēju reakciju, uztverot aktivējošu informatīvu signālu. Proti, uzbudināmās šūnās primārās izmaiņas membrānā, uztverot informatīvo signālu (“kairinātāju”), ir impulsveidīgas, t.i. straujas, atgriezeniskas, nesaplūstošas svārstības. Runa ir par membrānas jonu caurlaidības un membrānas potenciāla impulsveida svārstībām. Visas biolģiskās membrānas (BM) ir polarizētas, jo starp šķidruniem, ko atdala BM ir elektriskā potenciāla starpība. Par šūnas membrānas potenciālu (MP) sauc elektrisko potenciālu starpību starp citoplazmu un šūnstarpu šķidrumu. Pieņemts, ka pirms MP skaitliskās vērtības ar “-” vai “+” zīmi norāda citoplazmas polaritāti. Membrānas potenciāla izcelsme saistīta ar jonu asimetrisku sadalījumu abpus membrānai. To, kāda dotajā momentā ir šūnas MP vērtība, nosaka trīs faktori: 1) jonu (kālija, nātrija, hlora, organisko anjonu) koncentrācijas citoplazmā un šūnstarpu šķidrumā; 2) šūnas membrānas caurlaidība, kas ir atšķirīga dažāda tipa joniem un mainīga (regulējama); 3) jonu aktīvais transports, kura intensitāte tāpat pakļauta dažādām regulatorām ietekmēm. 15.

16. Šūnu membrānas potenciāla vērtību fizioloģiskā miera stāvoklī sauc par membrānas miera potenciālu (MMP). Cilvēka un siltasiņu dzīvnieku nervu un muskuļu šūnām ir aptuveni -70…-90 mV, bet neuzbudināmo audu šūnām (piem., saistaudu) MMP ir aptuveni -30 mV. Audu šķidrums K+ 1 Na+ 6 Cl - 3 MMP -60 MDP +35 K+ 36 Na+ 1 Cl- 1 Citoplazma 16.

17. Darbības potenciāli (DP) Par darbības potenciālu sauc straujas, atgriezeniskas membrānas potenciāla svārstības, kas rodas uzbudināmo audu šūnās pietiekoši spēcīga depolarizējoša kairinātāja ietekē un izplatās, nesamazinot savu amplitūdu, no kairinātāja iedarbības vietas pa visu šūnas membrānu. Vienas atsevišķas svārstības (atsevišķa DP) līknē izšķir vairākas secīgas fāzes: 1) izejas stāvoklis - MMP pirms kairinātāja iedarbības, 2) depolarizācijas fāze, 3) repolarizācijas fāze, 4) hiperpolarizācijas fāze. 17.

18. Depolarizējošais signāls Membrānas potenciāls (mV) +60 Pārsviediens +40 Darbības potenciāls 0 Kritiskais depolarizācijas līmenis -40 -60 MMP -100 6 0 1 2 3 4 5 7 8 Laiks (ms) 18.

19. Depolarizācija - MMP absolūtās vērtības samazināšanās. Saistīta ar ievērojamu Na+ jonu caurlaidības palielināšanos un šo jonu difūziju no šūnstarpu šķidruma uz citoplazmu.Tā rezultātā samazinās citoplazmas elektronegativitāte, tā kļūst par vairākiem desmitiem mV elektropozitīva attiecībā pret šūnstarpu šķidrumu. Repolarizācija - MP sākotnējās vērtības atjaunošanās. Tuvojoties depolarizācijas maksimumam, Na+ jonu caurlaidība strauji samazinās, bet K+ jonu caurlaidība palielinās. K+ jonu difūzija no citoplazmas uz šūnstarpu šķidrumu izraisa citoplazmas elektronegativitātes atjaunošanos. Ja šajā laikā turpina darboties kairinātājs,tas var izraisīt jaunu DP. Tā visbiežāk arī notiek, jo viens DP nervu šķiedrā ilgst dažas sekundes tūkstošdaļas, un šajos audos par atbildi uz adekvātiem kairinātājiem rodas DP sērijas ar noteiktu kairinātāja stiprumam atbistošu svārstību frekvenci. Šādas sērijas noslēgumā pēc pēdējā DP veidojas salīdzinoši lēnas MP izmaiņas, kuras sauc par seku potenciāliem, - seku depolarizācija un hiperpolarizācija- elektronegativitātes pieaugums salīdzinot ar MMP. a 19.

20. Elektromehāniskais sajūgs Uzbudinājuma izplatīšanās muskuļu šķiedrās, kontrakcijas un relaksācijas norises tiek sauktas par elektromehānisko sajūgu, un tajā var izšķirt vairākas fāzes: 1-5 uzbudinājuma un sajūga izveidošanās, 6-9 kontrakcija, 10-14 relaksācija. 1. Muskuļa šķiedru membrānas depolarizācija un darbības potenciāla izplatīšanās pa visām muskuļa šķiedru membrānām; 2. DP izplatīšanās uz muskuļa šķiedru iekšieni pa T sistēmām; 3. DP izplatīšanās uz sarkoplazmatiskā tīkla (SR) membrānu, kur atrodas Ca2+ noplūdes kanāli. Ca2+ koncentrācijas pieaugums intracelulārajā telpā, tā difūzija pie kontraktīlajām olbaltumvielām; 4. Kad brīvā Ca2+ jonu koncentrācija pārsniedz 10-6 M, Ca 2+ joni piesaistās pie tievās protofibrillas troponīna; 5. Ca2+ - troponīna – tropomiozīna – aktīna kompleksa telpiskās formas maiņa un aktīna specifisko piesaistes vietu atsegšanās; 6. Aktīna – miozīna šķērstiltiņu izveide; 20.

21. 7. ATF-āzes atkavēšanās, ATF šķelšana. Enerģijas izmantošana šķērstiltiņu rotācijai un protofibrillu slīdēšanai vienai gar otru (ievelkas) un sarkomērs saīsinās, notiek kontrakcija (muskuļa saīsināšanās); 8. Vienas ATF molekulas piesaiste un tādēļ miozīna galvas atbrīvošanās no aktīna un rotācija uz izejas stāvokli; 9. ATF hidrolīze: ATF + H2O ADF + H3PO4 + 7,34 kcal Šis process notiek pateicoties miozīna ATF-āzes aktivitātei; 10. Ca2+ atsūknēšana atpakaļ sarkoplazmatiskā tīkla cisternās un izvadīšana uz šūnstarpu šķidrumu. Līdz ar to Ca2+ koncentrācijas samazināšanās intracelulārajā telpā; 11. Ca2+ atbrīvošanās no troponīna un tā uzņemšana atpakaļ sarkoplazmatiskā tīkla cisternās; 12. Šķērstiltiņu inaktivācija sakarā ar troponīna-tropomiozīna kompleksa komformācijas maiņu; 13. Sarkomēru atslābšana; 14. Miozīna galvas paliek zaudējušas sakarus ar aktīnu, līdz nākamai kontrakcijai. 21.

22. Stimuls Maksimālais sasprindzinājums Laiks Laiks A B Sasprindzinājums Latentais periods Stimuls Saraušanās fāze Atslābšanas fāze Miera periods 10 90 0 20 30 40 50 60 70 80 100 Laiks (ms) Laiks Laiks Atsevišķa kontrakcija C D Summētas kontrakcijas A,B,C - zobainais tetanuss, D- gludais tetanuss Skeleta muskuļu atsevišķas un summētas kontrakcijas 22.

23. Definīcijas Atsevišķa kontrakcija - muskuļa kontrakcija par atbildi uz vienu atsevišķu stimulu. Šādai kontrakcijai izšķir sekojošas secīgas fāzes: • latento periodu - periods no stimulācijas momenta līdz muskuļa saraušanās sākumam; • saraušanās fāzi - tās laikā muskulis attīsta aktīvu spēku un saīsinās (ja tiek pārvarēta ārējā pretestība); • atslābšanas fāze - tās laikā muskulis vairs neattīsta aktīvu spēku; muskulis pagarinās elastisko spēku vai ārēju stiepjošu spēku ietekmē; muskulī notiek atjaunošanās procesi. Atsevišķas kontrakcijas ilgums “lēnajām” šķiedrām ir ~100 ms, “ātrajām” šķiedrām ir ~ 7 ms. Kontrakciju summācija - atsevišķu kontrakciju saplūšana, ja muskulis saņem vairākus secīgus stimulus, un katrs nākošais no tiem darbojas jau tad, kad iepriekšējā stimula izraisītā kontrakcija vēl nav beigusies. Tetāniska kontrakcija - summēta kontrakcija, kas veidojas, muskulim atbildot uz ritmisku stimulāciju, ja intervāli starp secīgiem impulsiem ir īsāki kā atsevišķas kontrakcijas ilgums, un tāpēc notiek atsevišķo kontrakciju summācija. Ja stimulācijas frekvence ir tāda, ka katrs nākošais stimuls darbojas iepriekšējās kontrakcijas atslābšanas fāzē, tad veidojas t.s. zobainaiss tetāns. Ja katrs nākamais stimuls darbojas iepriekšējās kontrakcijas saraušanās fāzē, veidojas t.s. gludais tetāns. 23.

24. Muskuļu saraušanās mehānika. Muskuļu saraušanās tipi un formas. Atkarībā no tā, kā muskulis saraujoties izmaina savu garumu, nosaka tā saraušanās jeb kontrakcijas tipu (darbības režīmu) un to apzīmēšanai tiek lietoti attiecīgi kinezioloģiski termini: koncentrisks (miometrisks), ekscentrisks (pliometrisks) un izometrisks muskuļa kontrakcijas tips. Muskuļa kontrakcijas tipu nosaka ārējās pretestības lielums, kas tam jāpārvar. Ja ārējā pretestība Fe ir mazāka par muskuļa saraušanās spēku Fm (Fe<Fm), muskulis saīsinās. Tā ir koncentriska kontrakcija. Ja pieliktais ārējais spēks lielāks par paša muskuļa attīstīto vilkmes spēku (Fe>Fm) muskulis pagarinās. Tā ir ekscentriska kontrakcija. Kustības nav izometriska kontrakcija Kustība koncentriska Kustība ekscentriska 24.

25. Laboratorijas apstākļos ar speciālu ierīču palīdzību var panākt, ka muskulis saraujas koncentriski un pārvar ārējo pretestību, nemainot vilkmes spēka lielumu. Šādu muskuļu kontrakcijas tipu sauc par izotonisku. Reālos apstākļos šāds muskuļu darbības režīms nav iespējams, jo muskuļu vilkmes spēks kustības izpildes laikā pastāvīgi mainās. Ar tehnisku ierīču palīdzību var nodrošināt arī tādus muskuļu darbības apstākļus, ka ārējā slodze (pretestība kustībai locītavā) mainās tādā veidā,ka, pieaugot muskuļu spēkam, par tik pat palielinās pretestība, bet, samazinoties vilkmes spēkam, attiecīgi samazinās arī pretestība. Tas nozīmē, ka kustība (arī muskuļa garuma izmaiņa) notiek ar nemainīgu ātrumu. Šādu muskuļu kontrakcijas tipu sauc par izokinētisku. Tajās sporta kustībās, kur ārējā pretestība izmainās proporcionāli kustības ātrumam vai ātruma kvadrātam, piemēram, peldēšanā vai airēšanā, muskuļi darbojas izokinētiskā režīmā vai tuvu šim režimam. Trenējot muskuļu spēku, šīs viņu darbības īpatnības jāņem vērā. Koncentrisko vai ekscentrisko kontrakciju, t.i.kontrakcijas tipus, kuros muskulis izmaina savu garumu, pieskaita dinamiskai saraušanās formai. Izometrisko muskuļu kontrakciju bieži sauc par statisko. 25.

26. Lai varētu pareizi sasprindzināt muskuļus kustoties vai uzturot pozu, nepārtraukti ir jāpienāk informācijai no balsta un kustību aparāta. Pozas sajūta - visu laiku apzināmies kaulu leņķi locītavā t.i. pozu. Mēs arī ar aizvērtām acīm atrodam ķermeņa punktus. Kustību sajūta - izmainot locītavas pozu, mēs uztveram gan kustības virzienu gan ātrumu. Proksimālās locītavās (novieto- tas tuvāk ķermenim) izmaiņas jūt labāk kā distālajās (novietotas tālāk no ķermeņa). Spēka sajūta - pateicoties tai, mēs uztveram muskuļa sasprindzinājuma pakāpi, uzturot pozu vai veicot kustību. 26.

27. Proprioreceptori, kas piedalās reflektorajās kustību reakcijās Receptori atrodas: locītavās, muskuļos, cīpslās, ādā. Proprioreceptoru funkciju pilda: muskuļvārpstiņas receptori, receptori cīpslās, iekapsulētie nervgali (Pačini ķermenīši), Rufīni ķermenīši, brīvie nervgali. Pačini ķermenīši reaģē uz spēcīgu kairinātāju (spiedienu), salīdzinot ar Rufini receptoriem. Tie atrodas lielā skaitā locītavu tuvumā un pie muskuļu un cīpslu apvalkiem. Tie tiek saspiesti muskuļkontrakcijas laikā. Tie uzbudinās, deformējoties pie dziļa vai spēcīga spiediena, var būt nozīmīgāki par muskuļvārpstiņu un receptoriem cīpslā. Ar to palīdzību notiek pasīvas kādas ķermeņa daļas kustības vai pozas uztveršana. Rufīni ķermenīši ir iekapsulēti nervgali. Tie izkaisīti starp kolagēnām šķiedrām locītavu somiņās. Aktivējas, kustoties locītavām, tāpēc nozīmīgi locītavas pozīcijas un kustības izjūtā (pozīcijas jušana). 27.

28. Brīvie nervgali plaši izplatīti muskuļos, cīpslās, locītavās, fascijās un un saitēs un ir cieši saistīti ar audu asinsapgādes asinsvadiem. Muskuļvārpstiņa ir sarežģīts un nozīmīgākais muskuļaudu sensorais orgāns, kas uztver muskuļšķiedru garuma pārmaiņas, un tai ir sava motoriskā inervācija. Muskuļvārpstiņu veido: - intrafuzālās muskuļšķiedras, ko apņem saistaudu kapsula un kas atrodas paralēli ekstrafuzālajām muskuļšķiedrām; - no intrafuzālajām muskuļšķiedrām sākas spirālveida nervgalis- Ia aferentās, mielinizētās nervu šķiedras, kas uz CNS vada nervuimpulsus ar ātrumu 70-100 m/s; - no daļas intrafuzālajām muskuļšķiedrām sākas ķekarveida nervgalis - sekundārās nervu šķiedras, aferentās, mazākas diametrā un sliktāk mielinizētas. Uz CNS vada nervu impulsus ar ātrumu 40-70 m/s.Mazāk jūtīgas uz iestiepumu, bet ģenerē nervu impulsus ilgstoši. No visiem receptoriem informācija nonāk talāma somatosensorā kodolā (ventrobazālais komplekss) un somatosensorā garozā. No receptoriem galvenā loma ir muskuļvārpstiņām. 28.

29. Motorā garoza Plāno un iniciē apzinātās kustības Talāms un vidussmadzenes Bazālie kodoli Izmaina apzinātās un neapzinātās kustības Dzirdes,redzes stimulu izraisīti refleksi Smadzenītes Hipotalāms Koordinē sarežģītus kustību aktus Stereotipiskās kustības, kas saistītas ar badu, slāpēm, dzimumuzbu- dinājumu. Elpošanas kustību regulācija. Tilts un iegarenās smadzenes Motorā garoza Līdzsvara refleksi, elpošanas kustību regulācija Iegarenās smadzenes Smadzeņu stumbrs, muguras smadzenes Elpošanas kustības Vienkārši kraniālie un spinālie kustību refleksi Kustību regulācijas līmeņi 29.

30. Primārā motorā zona Lielo pusložu garoza Kustību asociatīvā zona Kustību asociatīvā zona Lēmums pieres daivā Bazālie kodoli Bazālie kodoli Smadzenītes Smadzenītes Ekstrapiramidālās sistēmas kodoli Piramidālā sistēma Plānošana Zemākie motrie neironi Kad ir pieņemts lēmums veikt specifisku kustību, informācija no pieres daivām tiek nodota kustību asociatīvajai zonai, tālāk to nodod smadzenītēm un smadzenīšu kodoliem. Kad kustība sākusies, kustību asociatīvās zonas sūta instrukciju uz primāro motoro zonu. Ar atgriezeniskās saites palīdzību bazālie kodoli un smadzenītes pielāgo ekstrapiramidālās komandas par neapzināto pozas un muskuļu tonusa regulāciju Kustības Kustību plānošana un izpilde 30.