Dramatiska darba specifika

1. Dramatiska darba specifika • Dramaturģija ir attēlojošs literatūras veids: balstās uz sižetu un tēlu sistēmu, tajā rādītas personas notikumos. • Autors nevar dot psiholoģisko raksturojumu, nevar pats motivēt tēla rīcību, visam jābūt dzirdamam personu runā un uz skatuves arī redzamam rīcībā un žestos. • Raksturi atklājas darbībā, cīņā, konfliktos. Cīņa var būt ārēja (sociāla, sadzīves rakstura) un iekšēja (psiholoģiska). • Lugas domātas skatuvei, tāpēc tām jābūt uzvedamām vienā vakarā. Tās nav tik plašas kā romāni. • Darbojošos personu skaits –neliels, darbība – koncentrētāka, saistīta ar kādu vienu notikumu vai problēmu, kuras pamatā ir ass konflikts.

2. Traģēdija - luga, kuras pamatā nesamierināms konflikts ar neuzvaramu pretinieku (likteni, dievu vai dieviem, morāles normām, pārdabiskiem spēkiem u.tml.), kas varonim sagādā traģiskas ciešanas vai liek iet bojā. • Radusies senajā Grieķijā; Eshils “Saistītais Prometejs”, Sofokls “Antogone”, • V. Šekspīrs “Hamlets”, “Romeo un Džuljeta”, “Karalis Līrs” – raksturu traģēdija • Rainis “Indulis un Ārija”, “Jāzeps un viņa brāļi” • A. Upīts “”Mirabo”, “Spartaks”, “Žanna d’Arka”

3. Komēdija • Luga, kuras centrā izvirzīti komiski raksturi komiskās situācijās, kas atklājas ar valodas komikas palīdzību • Satīriskā komēdija – centrā izsmejami, atmaskojami raksturi • Liriskā komēdija – jautra luga, kurā lirika mijas ar smiekliem, humors ar satīru. • Traģikomēdija – traģiskais un komiskais pastāv līdzās, raksturu pretrunīgums tos padara smieklīgus un traģiskus reizē. • Farss – jautra izrāde par sadzīves tēmām

4. Drāma • Luga, kurā atspoguļojas nopietnas sadursmes starp varoņiem cīņā par tādiem mērķiem, kas nosaka viņu eksistenci un dzīves jēgu

5. Drāma –darbības māksla • Pamatā dialogi, monologi, nav vēstījuma, aprakstu. • Teksts ir iekšēja žesta, iekšējas darbības ārēja izpausme • Darbības spraigumu nosaka konflikti • Pretrunu un cīņas tēlotāja māksla, kurā autors liek personām atklāties sarunās, runās. • Ierobežota laika un telpas ziņā.

6. Darbība • Tēlu rīcība sižetā • Iekšējā darbība • Ārējā darbība • Peripetija - negaidīts pavērsiens, strauja pārmaiņa tēla dzīvē vai notikumu attīstībā • Intriga – mulsinošs, spraigs sižeta savijums

7. Darbības struktūra • Rīcības motīvi • Rīcība, tās norise • Mērķis • Rezultāti • Analizējot darbību, šie elementi jāizvērtē • Lugā darbību virza notikumi, situācijas, to nomaiņa, raksturi, idejas

8. Darbības attīstība • Ekspozīcija – priekšnosacījums darbības aizsākumam • Kāpinājums – satraucošais moments, darbības elements, kas iekustina darbību • Kulminācija, peripetija – punkts, pēc kura darbība risinās līdz katastrofai • Krītošā darbība -palēninošais moments, novilcina lugas beigas • Katastrofas atrisinājums

9. Konflikts - palīdz atklāt raksturus • Sadursme: atšķirīgi viedokļi, raksturi, pārliecības, vajadzības, vērtību izpratne u.c. • Psiholoģiskie konflikti -iekšējie • Ārējie konflikti, kas rodas un risinās neatkarīgi no indivīda gribas – sociālie, sadzīves • Nejaušības, gadījuma ietekme • Neprognozējami apstākļi

10. Iekšējais konflikts • Ideālu • Uzskatu • Vērtību izpratne

11. Ārējais konflikts • Ārēju motīvu izraisīta sadursme

12. Veids, kādā cilvēks redz pats sevi. • Tajā iekļauta cilvēka attieksme, uzskati un idejas par sevi. • Katram cilvēkam ir unikāla paškoncepcija, katrs ir unikāls. • Divi cilvēki nevar visu saprast vienādi. • Pašcieņa – veids, kā cilvēks vērtē sevi – nosaka to, kā cilvēks uzvedas un reaģē konflikta situācijās

13. Konfliktu pasaulē ir daudz, bet cēloņu - maz. • Pamatvajadzības • Atšķirīgas vērtības • Atšķirīga uztvere • Atšķirīgas intereses • Ierobežoti resursi • Psiholoģiskās vajadzības

14. Katastrofa – apvērsums, asa krīzes situācija tēla dzīvē • Katarse – konflikta augstākā pakāpe, kas paver ceļu risinājumam, nevairo bezizejas situāciju. Emocionāla atbrīvošanās no nevēlamām kaislībām, līdzcietības rašanās, psiholoģiska atslodze

15. Tēlu runa • Lugas teksta pamats • Tēla pašatklāsmes līdzeklis • Darbības virzītāja • Runa realizējas dialogā, monologā, polilogā • Atklāts dialogs – tieša domu apmaiņa, trieciens – prettrieciens • Netiešs dialogs – saruna, kurā tēls ieklausās sevī, nevis reaģē uz partnera sacīto • Replika – tēla atbilde uz cita sacīto, jebkurš tēla izteikums • Replika sev, zālei • Monologs – tēla runa, ko adresē sev, atklājot iekšējo pasauli un psiholoģisko pārdzīvojumu, gūstam priekšstatu par tēla apziņu un zemapziņu

16. Sižets lugā balstās uz konfliktu hroniku. Tas ir laika ziņā ierobežots darbības iekšējais dramatiskais spriegums, kurā ar dialoga palīdzību atsedzas gan raksturi to attiecībās, gan autora vērtējums par tiem • Par lugas kompozīciju sauc personu un to darbības mērķtiecīgu izkārtojumu telpā un laikā.

17. Kompozīcija • personas rīkojas, darbojas konkrētā situācijā • Epizode – nosacīti patstāvīga sižetiska vienība • Skats – arī aina – lugas daļa, kurā tēlu skaits ir nemainīgs • Cēliens – norobežo nepārtrauktu darbības posmu lugā

18. Piecu cēlienu lugas kompozīcija • 1.cēliens – ekspozīcija, raksturo darbības apstākļus, laiku, vidi, iezīmē tēlu raksturus • 2.cēliens – sarežģījums un kāpinājums; darbības aizsākums (mērķi, jūtas, tieksmes, kas nosaka turpmāko rīcību, parādās citas personas un viņu mērķi. Kāpinājums iezīmē darbības attīstību, kad tiek noskaidrotas iespējas realizēt tēlu nodomus un intereses, saplūst paralēlās sižetiskās līnijas, pieaug spriedze

19. 3.cēliens – kulminācija – darbības maksimāla spraiguma brīdis, uzskatu sadursme, konflikts kā darbības un pretdarbības rezultāts • 4.cēliens – atslābums – posms, kad konflikts tuvojas atrisinājumam, darbības un pretdarbības aktivitāte samazinās, personu loks kļūst šaurāks. Atrisinājuma savdabīga aizkavēšana • 5. cēliens – atrisinājums; konflikta rezultāts vai katastrofa. Visi iepriekšējie darbības motīvi noskaidrojas, kļūst saprotami.

20. Citi kompozīcijas paņēmieni • Nepārtrauktā kāpinājuma princips – sižets veidojas kā nemitīga cīņa, kas attīstās no sīkām un lielām sadursmēm, svarīgākās no tām atklājot lugas noslēgumā. Katrs nākamais skats ir spriegāks par iepriekšējo. Darbība bez atslābumiem,

21. Sižets lugā • Balstās uz notikumu un konfliktu hroniku • Sižeta attīstības posmi pēc G. Freitāga: ievadījums darbībā, kāpinājums, satraukums, kulminācija, kritiens, pavērsiens atpakaļ, katastrofa • Fabula ir daiļdarbā ietverto notikumu secīgs izklāsts: hronoloģiska, retrospektīva, paralēla, pamīšus • Bezfabulas sižets – asociatīvs princips, katra epizode ir laikā un telpā noslēgta vienība, maza drāma

22. Dialogs – lugas valodiskās izpausmes pamatforma • Dialoga un remarkas attiecības • Dialoga konstrukcija • Rakstura valodas individualizācija dialogā • Klasiskais dialogs – replikas saāķējas, to jēga atklājas kontekstā, situācijā. Teikumi ir aprauti, vārdi -izlaisti, daudz noklusējumu. • Improvizētais jeb pārtrauktais dialogs – raksturi runā un domā paralēli, nereaģējot uz partnera teikto.

23. Monologs

24. Remarka - autora piebilde, paskaidrojums dramatiskā tekstā. • Dod norādes par apstākļiem, situāciju, vidi, personu raksturiem, pārdzīvojumiem, rīcību, žestiem, intonāciju