Nacionālā atmoda Latvijā

1. Nacionālā atmoda Latvijā Vēsture 8.kl (07.03-11.03)

2. Jautājumi atkārtošanai • Kur notika Vācijas apvienošana? • Vācijas apvienošana ir 1871. gada 18. janvārī veikta dažu desmitu neatkarīgu vāciešu valstu pievienošana Prūsijas karalistei, kuras rezultātā izveidojās Vācijas impērija. Oficiāli šī apvienošana notika Versaļas pilī. • Par kancleru iecēla Oto fon Bismarku. Iepriekš neatkarīgās vācu valstiņas saglabāja zināmu autonomiju un savas valdošās dinastijas, taču politiskā un militārā kontrole pārgāja federālās valdības un kanclera rokās.

3. Jautājumi atkārtošanai • Kāds bija Vācijas imperatora Vilhelma 1 (1797-1888) valsts kanclers Oto fon Bismarks? Viņš bija izteikts parlamentārisma pretinieks, uzskatot, ka globāli jautājumi jārisina nevis sarunu ceļā, bet gan "ar asinīm un dzelzi". Bismarka mērķis bija Vācijas apvienošana, izmantojot prūšu karaspēku.

4. Jautājumi atkārtošanai • Kas bija muitas savienība un kāpēc tā izveidojās? 19.gs. 30. - 40. gados industriālā revolūcija bija radījusi spēcīgu vācu rūpniecību. Sīkās vācu valstiņas nespēja aizstāvēt tirgotāju un rūpnieku intereses, tāpēc 1834.g. Prūsija, Bavārija, Saksija un Hesene izveidoja Muitas savienību, kurai vēlāk pievienojās citas valstis, izņemot Austriju. Muitas savienība panāca muitas ierobežojumu likvidēšanu. Šī savienība deva impulsu vienota Vācijas nacionālā tirgus izveidei, kas bija būtisks solis vienotas valsts veidošanā.

5. Jautājumi atkārtošanai • Kāda bija Vācu revolūcijas svarīgākā prasība? 1848.g. Vācijas rietumu un dienvidu valstīs sākās sacelšanās. Sabiedrība pieprasīja preses, sapulču un vārdu brīvību.

6. Jautājumi atkārtošanai • Vai parlaments, kurā vispārējās vēlēšanās ievēlēja 600 deputātus, kas sapulcējās Frankfurtē pie Mainas, lai izstrādātu jaunu konstitūciju guva sekmes? Vairums vācu valstu jauno konstitūciju noraidīja. 1850. g. ar Prūsijas armijas palīdzību revolūcija tika apspiesta.

7. Jautājumi atkārtošanai • Kad notika Itālijas apvienošana? 1831. gadā Džuzepe Madzīni emigrācijā dibināja kustību Jaunā Itālija. 1848. gadā gandrīz visās Apenīnu pussalas valstīs sākas revolūcijas, Ziemeļitālijā tā vērsta pret Austriju, Dienviditālijā - pret Spāniju u.c.. 1849. gadā Austrijas un Francijas armijas gan likvidē dumpjus, bet tikai uz brīdi. 1860. gadā, izmantojot to, ka gadu iepriekš Francija sakāvusi Ziemeļitālijā Austriju, uzliesmoja jauna sacelšanās, kurā lielu lomu spēlēja Džuzepes Garibaldi vienības. 1861. gadā par Itālijas karali tika kronēts Sardīnijas karalis Viktors Emanuels II.

8. Jautājumi atkārtošanai • Kāpēc notika Itālijas apvienošana? 19. gadsimta vidū Ziemeļitālija atradās tiešā Austrijas pakļautībā. Austrijas un Francijas balstīta turējās Romas pāvesta laicīgā valsts jeb Pāvesta apgabals.

9. Jautājumi atkārtošanai • Kas bija Džuzepe Garibaldi? Liela nozīme Itālijas apvienošanā bija brīvprātīgo nacionālo patriotu bruņotajām vienībām, kuras vadīja fanātisks cīnītājs par vienotību Džuzepe Garibaldi (itāļu: Giuseppe Garibaldi; 1807. gada 4. jūlijs — 1882. gada 2. jūnijs) bija Itālijas militārais un politiskais līderis. Viņa vadītais karaspēks iebruka Sicīlijas-Neapoles un citās karalistēs, un guva spīdošas uzvaras. Džuzepe Garibaldi piedzima jūrnieka Domeniko un viņa sievas Rozas Garibaldi ģimenē, Nicā. Jaunībā viņš strādāja uz kuģa par matrozi, bet vēlāk kļuva par kapteini. Sapņoja par Itālijas apvienošanu un tās atbrīvošanu no svešzemju varas.Garibaldī raksturā- tēvijas mīlestība, nesavtība, enerģija, drošsirdība, bet arī nenosvērtība un politiskās tālredzības trūkums.Visu savu turpmāko mūžu pēc māju pamešanas dodas realizēt savus un visas tautas sapņus, par apvienotu un brīvu Itāliju.

10. Nacionālā atmoda Latvijā Uzlabojoties zemnieku saimnieciskajam stāvoklim, mainoties sociālajiem apstākļiem un pieaugot izglītības līmenim, cēlās latviešu zemnieku pašapziņa un radās savas tautības apziņa. Ierastās pazemības vietā arvien biežāk kungi sastapās ar vienkāršās tautas lepnumu. Muižniecība žēlojās, ka zemnieki palikuši “augstprātīgi un spītīgi”. Savas tautībasapzināšanos un tautas pašlepnuma jūtu veidošanās laikmetu 19. gs. Otrajā pusē, kad notika latviešu izglītības un kultūras dzīves aktivizēšanās un saimnieciskā nostiprināšanās, Latvijas vēstures literatūrā dēvē par latviešu tautas nacionālo atmodu. Daļa vācbaltu aristokrātijas un garīdzniecības šim procesam pretojās, cenšoties nepieļaut zemnieku saimniecisko patstāvību. Nebija iespējas iegūt ģimnāzijas un augstāko izglītību. Tajā laikā vārds “latvietis” vācbaltu izpratnē apzīmēja zemnieku kārtu, nevis tautību. Tautas atmodai pamatus bija likusi brāļu draudžu kustība Vidzemē, kā arī izglītības iespēju paplašināšanās un progresīvās ietekmes no Rietumeiropas. Liela nozīme bija latviešu tautas saglabātajām kultūras tradīcijām. Latviešu dainas radīja interesi vācbaltu inteliģencē jau 17. gs.; 18. gs. daļa vācbaltu kultūras darbinieku izturējās pret tām augstprātīgi. Vecais Stenders dainas uzskatīja par “blēņu dziesmām” un to vietā centās ieviest savas ziņģes.

11. Nacionālā atmoda Latvijā Neredzīgais Indriķis turpināja Stendera darbu, sacerēdams ziņģes. Abu dzejnieku veikums bija diezgan pieticīgs, tomēr viņi radīja pamatu latviešu dzejas tradīcijām. Mācītājs K. Vatsons aizsāka latviešu žurnālistiku, 1822. g. izdodot pirmo nedēļas avīzi latviešu valodā “Latviešu Avīzes”. Kaut arī daļa vācbaltu inteliģences sekmēja latviešu zemnieku bērnu izglītošanu, vēl 19. gs. dominēja uzskats, ka latviešiem lemts palikt vienkāršiem un pieticīgiem lauku iedzīvotājiem ar vājām izredzēm pievienoties Eiropas kultūras tautām.

12. Nacionālā atmoda Latvijā Johans Gotfrīds Herders Pirmās šīs sabiedriskās kustības pazīmes parādījās jau 18. gadsimtā, kad Latvijā uzplaukumu piedzīvoja brāļu draudžu kustība (1729-1861). Viens no latviešu nacionālās kustības ierosinātājiem bija arī vācu dzejnieks un literāts Johans Gotfrīds Herders, kurš no 1764. gada līdz 1769. gadam Rīgā strādāja par mācītāju un skolotāju. Iepazīstoties ar latviešu tautas kultūru Herders palika sajūsmināts un pārsteigts par latviešu tautas dziesmu daudzveidību. Latviešu pirmās atmodas sākums tiešā veidā saistīts ar 1848. gada pilsonisko revolūciju uzbangojumiem Eiropā, kad arī Latvijā parādās pirmās atmodas idejas. Latvijas „pirmās atmodas” galvenie ideologi bija jaunlatvieši — Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns.

13. Nacionālā atmoda Latvijā Jaunlatvieši — Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons, Juris Alunāns.

14. Nacionālā atmoda Latvijā Jaunlatviešu kustība radās 19. gs. piecdesmitajos gados, kad Tērbatas universitātē mācījās aptuveni 30 latviešu. Viņu starpā bija tādi, kuri vairs nevēlējās pakļauties pārvācošanas spiedienam • Jaunlatviešu galvenās idejas bija: • Latviešu nacionālās kultūras izveidošana un kopšana, sevišķu uzmanību pievēršot tēvu valodai un nacionālajai skolai; • Latviešu sabiedrības diferencēšana un nostiprināšana; • Latviešu nacionālās ideoloģijas izveidošana, kas savu pilnveidojumu ieguva Alunāna, Kronvalda un Ausekļa rakstos; • Latviešu organizēšanās biedrībās un savienībās. Tērbatas universitāte

15. Nacionālā atmoda Latvijā Krišjānis Valdemārs, kurš sāka organizēt latviešu vakarus Tērbatā. Viņam pievienojās no 10 — 13 līdzīgi domājošu latviešu. Viņa galvenie līdzgaitnieki bija: Juris Alunāns un Krišjānis Barons. Latviešu vakaros pārrunāja problēmas, kas skāra ne tikai latviešu tautas toreizējo stāvokli, bet arī tās pagātni un nākotni. Šajās sanāksmēs izkristalizējās Jaunlatviešu galvenās idejas. Krišjānis Valdemārs (1825 - 1891) no 1854.g. - 1858.g. studējis tautsaimniecību Tērbatas Universitātē. Valdemārs rosinājis latviešus uz jūrniecību, lai tādējādi iegūtu lielāku ekonomisko patstāvību. 1864.g. Vidzemes krastā Ainažos nodibināja pirmo latviešu jūrskolu.

16. Nacionālā atmoda Latvijā Kā radās Jaunlatviešu kustības nosaukums? Jaunlatvieši radies no Vācijā radušās literātu liberālistiskās kustības — „Junges Deutschland” kuras pamatidejas bija līdzīgas Jaunlatviešu kustībai un tāpēc vāci Jaunlatviešu kustību nosauca „Junges Lettland" . Jaunlatviešiem raksturīgais tautas romantisma novirziens literatūrā ātri vien pārvērtās plaukstošā nacionālismā.

17. Nacionālā atmoda Latvijā Krišjānis Valdemārs Publicētajos rakstos uzstājās pret vācu muižnieku privilēģijām un feodālo iekārtu, tādējādi objektīvi sekmējot kapitālisma attīstību Latvijā par līdzekli tam uzskatot valdības reformas. Aicinājies latviešus un igauņus pievērsties jūrniecībai un celt nacionālo pašapziņu un kultūru. Pēc universitātes beigšanas (1858), strādāja Pēterburgā par Finansu ministrijas ierēdni, vienlaikus būdams, Krievijas Ziemeļaustrumu laikraksta „St. Petersburg Zeitung” līdzstrādnieks. 1862. — 1865. gadā viņš bija „Pēterburgas avīžu ” izdevējs - sākumā cenzors un faktiski arī galvenais redaktors. 1873. gadā pēc Valdemāra ierosinājuma Krievijā tika nodibināta pirmā jūrnieku biedrība. Ļoti daudz darba veicis jūrniecības popularizēšanai un tās nozīmes apzināšanai. Sastādījis pirmo Krievijas tirdzniecības flotes kuģu sarakstu, panācis vairāku praktisku, jūrnieku vajadzībām piemērotu vārdnīcu izdošanu. Krišjānis Valdemārs bija viens no latviešu nacionālās literatūras un publicistikas veidotājiem. Savācis neskaitāmas tautasdziesmas, kopā ar saviem sekotājiem (Krišjānis Barons, Fricis Brīvzemnieks) izveidojis latviešu dainu skapi.

18. Nacionālā atmoda Latvijā Juris Alunāns Latviešu mākslas dzejas nodibinātājs un literārās valodas kopējs. Jau skolas laikā apguvis krievu, vācu, grieķu, latīņu, franču, lietuviešu valodas. Pētīja latviešu valodu, atdzejojis lielāko daļu vēlāk publicēto dzejoļu. No 1856 g. studēja tautsaimniecību Tērbatas universitātē, kur uzsāka rosīgu publicistiku un literāru darbu. 1856. gadā izdevis dzejoļu krājumu — „Dziesmiņas, latviešu valodai pārtulkotas”. Alunāns gribēja paradīt latviešu valodas skaistumu un līdzvērtību starp citām valodām. Tas bija pirmais mākslinieciski nozīmīgais dzejas klasisks apkopojums latviešu valodā. 1862. gadā piedalījās Krišjāņa Valdemāra izveidotājā pirmajā progresīvā laikraksta „Pēterburgas avīzes” tapšanā. Alunāns pirmais sarakstījis latviešu literatūrā sabiedriski nozīmīgu dzeju, kas izteica tautas naidīgo attieksmi pret apspiedējiem, aicināja cīņā pret feodāļu kundzību, dzēlīgi izsmēja mācītājus un muižniekus. Juris Alunāns ir pirmais nozīmīgais latviešu literārās valodas veidotājs, sacerējis aptuveni piecsimt jaunvārdu, no kuriem vairums ātri ieviesās ikdienas valodā, Alunāns ir pirmais kurš savā dzejā aicina tautu cīnīties par brīvību.

19. Nacionālā atmoda Latvijā Krišjānis Barons Folklorists, rakstnieks, publicists. 1856 — 1860 studējis Tērbatas universitātē, matemātiku un astronomiju, 1862 - 1865, bijis „Pēterburgas avīžu” līdzstrādnieks. 1880 — 1893 strādājis par skolotāju Marijas sieviešu ģimnāzijā Maskavā. 1893. gadā atgriezies Rīgā, kur līdz mūža beigām kārtoja izdošanai latviešu tautas dziesmas. Darbojies darvinisma un dabaszinātņu pētīšanā. 1878. gadā stājās pie latviešu tautas dziesmu kārtošanas un būtībā turpināja Krišjāņa Valdemāra darbu. Krišjānis Barons mūža darbs folkloristikā — akadēmiskais tautas dziesmu krājums „Latvju Dainas” (1915. g.) ko Jānis Endzelīns nosaucis par latviešu filoloģijas stūrakmeni. Barons vēl ir sastādījis „Latvju dainu izlasi” un pētījis tautas dziesmu metriku („Latvju dainu izlase skolai un Jaunatnei” 1931.g.)

20. Nacionālā atmoda Latvijā "Pēterburgas Avīzes" bija galvenais jaunlatviešu preses izdevums un pirmais lielais jaunlaiku laikraksts. Tās izdeva Pēterburgā Kr.Valdemārs. Pēterburgas Avīžu" uzdevums "būt netaisnības un māņu pretiniekiem, neskatot uz vīra cepuri".

21. Nacionālā atmoda Latvijā Pēterburgas Avīzēs" bija valsts un politiskās ziņas, nodaļa par tiesu lietām un likumiem, raksti par tautas saimniecību un zemkopību, raksti par Krieviju un Baltijas guberņām, ļaužu izglītošana, tirgus ziņas, ziņas par latviešu rakstiem un spriešana par grāmatām, kā arī vēstuļnieks "Pasta taša". Ar sešdesmito gadu beigām sākās otrais laikmets latviešu tautiskajā kustībā, kura galvenā iezīme ir, pirmkārt, notikuma vieta - Rīga - un, otrkārt, plašu latviešu aprindu līdzdarbība. Jaunlatviešu ideoloģija bija jau radījusi sabiedrisku kustību. Šī laikmeta centrā bija Rīgas Latviešu biedrība un nedēļas laikraksts "Baltijas Vēstnesis" ar veselu rindu ievērojamu vadoņu - Kronvalda Ati, Krišjāni Kalniņu, Frici Veinbergu, Bernhardu Dīriķi, Aleksandru Vēberu un citiem priekšgalā. Ar Rīgas Latviešu biedrības nodibināšanu jaunlatviešu ideoloģija no ārienes (no Pēterburgas un Tērbatas) pāriet tautiskā masu kustībā iekšzemē - Latvijā.

22. Nacionālā atmoda Latvijā Latvijā par ievērojamu latviešu kultūras dzīves centru kļuva Rīga un Rīgas latviešu biedrība, kura nodibinājās 1868. gadā. Tās darbības sākotnējā periodā daudz nozīmīgu pasākumu, un biedrībai bija ievērojama nozīme latviešu kultūras attīstībā. Pie tās noorganizējās Latviešu teātris, biedrība organizēja pirmos vispārīgos latviešu dziedāšanas svētkus. Biedrības vadībā darbojās Zinību komisija, Teātru komisija, Mūzikas komisija, Rakstniecības nodaļa un Derīgu grāmatu nodaļa, kurām bija veicams nozīmīgs darbs latviešu zinātnes un kultūras attīstībā. Taču 70. gadu beigās un vēlāk biedrības darbībā iezīmējas arī tieksme pēc kompromisa ar Baltijas vācu muižniecību un carismu.

23. Izmantotā literatūra http://www.ukrmap.kiev.ua/index.php?id=1223&lang=en http://www.jak.lv/jakweb-old/koledza_Evide/e%20materiali/teoretiskie%20materiali/teoretiskie%20materiali%20latvijas%20un%20pasaules%20vesture%20Strusele.pdf http://www.liis.lv/latval/literval/lit18.htm