2. temats. Firma un tās mērķi. Firmas uzvedības modeļi.

1. 2. temats. Firma un tās mērķi. Firmas uzvedības modeļi. 1.Firmas mērķi 2. Firmas uzvedības modeļi 3.Firmas neoklasiskā un institucionālā teorija

2. Firmas mērķi Firma ir saimnieciska vienība, kas ražo produkciju, sniedz pakalpojumus un tirgū piedāvā maiņai. Firmas pazīmes: 1.Firma ir organizācija, t.i. cilvēku kopums, kurus apvieno kopēji mērķi. Lai tos īstenotu tiek izmantotas atbilstošas struktūras, prasmes un kompetences.

3. Firmas pazīmes 2.Firma – patstāvīgs ekonomiskais aģents: - firmas īpašumā ir noteikta manta; -firma atbild par savam saistībām ar tai piederošo mantu; - firmai raksturīga organizatoriskā savrupība; - firmai ir ražošanas un ekonomiskā brīvība. 3.Firma pilda specifiskas funkcijas ekonomikā: - iegādājas ierobežotus resursus; - kombinē tos noteiktā tehnoloģijā; - ražo un pārdod produkciju tirgū.

4. Firmas pazīmes 4.Firma paplašina savu ražošanas potenciālu, izmantojot saimnieciskās darbības peļņu, kas to atšķir no nekomerciālām organizācijām.

5. Firmas mērķi Firmai parasti tiek formulēti kopīgi mērķi galvenajās jomās: - stratēģiskajā jomā - finanšu jomā.

6. Stratēģiskie mērķi Stratēģiskie mērķi ir uzņēmuma galvenie mērķi un tie ir saistīti ar uzņēmuma konkurētspējas nostiprināšanu tirgū. Šo mērķu sasniegšanai parasti tiek paredzēti 3-5 gadi un vairāk. Stratēģiskie mērķi ir: - tirgus daļa, ko uzņēmums plāno aizņemt; - rentabilitāte; - uzņēmuma tēls.

7. Finansiālie mērķi Finansiālie mērķi ir saistīti ar uzņēmuma finanšu darbības stabilitāti un uzlabojumiem, kas ir būtisks priekšnoteikums uzņēmuma pastāvēšanai un attīstībai.

8. Operatīvie mērķi - ko ražot vai kādus pakalpojumus sniegt? - kas būs klienti? - kādu tirgus nišu aizņemt? - kādos virzienos specializēties? u.c.

9. Pakārtotie mērķi Pakārtotie mērķi tiek izvēlēti, lai: - atrisinātu kādu problēmu; - izmantotu radušos situāciju.

10. Firmas uzvedības modeļi Firmas uzvedības modeļi: 1.Peļņas maksimalizācijas modelis; 2.Realizācijas apjoma maksimalizācijas modelis; 3.Pievienotas vērtības maksimalizācijas modelis; 4.Pašu kapitāla maksimalizācijas modelis; 5.Firmas izaugsmes modelis.

11. Peļņas maksimizācijas modelis Klasiskās skolas pārstāvji uzskatīja, ka firmas darbības galvenais mērķis ir peļņas maksimalizācija īsā laika periodā. Argumenti par peļņas maksimalizāciju: - peļņa ir stimuls efektīvai saimniekošanai; - konkurence spiež firmas īstenot šo mērķi; Argumenti pret peļņas maksimalizāciju: - tirgus nenoteiktība un informācijas trūkums traucē realizēt šo mērķi; - menedžeru un īpašnieku interešu pretrunas dod iespējas īstenot arī citus mērķus.

12. Realizācijas apjoma maksimalizācijas modelis Šo modeli firma var īstenot, sasniedzot vēlamo peļņas līmeni. Firmas uzskata, ka realizācijas apjoma pieaugums liecina par labu firmas darbību un labvēlīgu patērētāju attieksmi pret firmas produkciju, kā arī atspoguļo firmas konkurences pozīciju tirgū.

13. Pievienotās vērtības maksimalizācijas modelis (Japāņu modelis) Peļņas maksimalizācijas modelis ir tieši virzīts uz firmas īpašnieku interešu realizāciju un netieši uz menedžeru interešu realizāciju, bet zināmā mērā ignorē strādnieku intereses. Tāpēc Japāņu firmas cenšas maksimalizēt pievienoto vērtību, jo pievienotā vērtība ietver darbinieku algu, menedžeru atalgojumu, kapitāla amortizāciju un peļņu. Ja pievienotās vērtības maksimalizācijakļūst par firmas mērķi, tad visi ražošanas procesa dalībnieki būs ieinteresēti produkcijas realizācijas pieaugumā.

14. Pašu kapitāla maksimalizācijas modelis Pēdējos gados kļuvis populārs modelis, kurš virzīts uz firmas pašu kapitāla maksimalizāciju, kas ir saistīts ar kompānijas akciju tirgus vērtības pieaugumu. Šī pieeja balstās uz pieņēmumu, ka būtisks firmas mērķis ir ne peļņas maksimalizācija, bet kompānijas īpašnieku īpašuma pieaugums. Tādejādi jebkurš firmas finanšu lēmums, kurš nodrošina perspektīvā akciju vērtības pieaugumu, tiek uzskatīts par pieņemamu.

15. Firmas izaugsmes modelis Dažādu iemeslu dēļ firmas izvēlas šo modeli: - izaugsme, kas balstās uz jaunu tirgu iekarošanu, nodrošina firmai stabilāku stāvokli; - izaugsme, kas balstās uz diversifikāciju, produkcijas nomenklatūras paplašināšanu, atbrīvo firmu no pārmērīgas atkarības no šaura produktu un pakalpojumu sortimenta; - izaugsme ilgstošā perspektīvā tiek uzskatīta kā biznesa panākumi, un investori un finanšu analītiķi vienmēr dod priekšroku ne peļņas vai realizācijas pieaugumam, bet firmas izaugsmes tempiem.

16. Firma neoklasiskajā teorijā Mūsdienu ekonomiskajā literatūrā pastāv divas nozīmīgākās firmas teorijas: - neoklasiskā - institucionālā. Neoklasiskā teorija norobežo firmas un tirgus funkcijas: firma specializējas uz ražošanas funkcijām, tirgus – uz maiņas funkcijām. Tirgus, no vienas puses, nodrošina resursu izvietošanu, no otras puses – resursu sadali.

17. Firmas institucionālā teorija Institucionālā firmas teorija nenorobežo firmas un tirgus funkcijas, bet salīdzina firmu un tirgu kā divus alternatīvus saimnieciskās darbības koordinācijas veidus. Šīs teorijas ietvaros pastāv divas pieejas firmas būtības un izcelšanās skaidrojumā: - aģentu attiecības koncepcija; - transakciju izmaksu koncepcija.

18. Aģentu attiecību koncepcija Aģentu attiecību koncepcija aplūko tirgu kā cilvēku kopumu, kurš savā starpā apmainās ar īpašuma tiesībām. Tā kā resursi tirgū pieder dažādiem īpašniekiem, ir nepieciešams noslēgt vienošanās un stāties aģentu attiecībās ar daudziem resursu īpašniekiem.

19. Transakciju izmaksas Institucionālā teorija raksturo izmaksas kā transformācijas izmaksas un transakciju izmaksas. Transformācijas (ražošanas) izmaksas ietver ražošanas resursu transformāciju noteiktos labumos. Transakciju izmaksas tirgus ekonomikā ietver dažādas transakcijas. R.Kouzs transakciju izmaksas definēja kā ekonomiskā labuma pārvietošanu no viena subjekta pie otra subjekta.

20. Transakciju izmaksu veidošanas subjektīvie faktori - Subjektīvie faktori: informācijas asimetrija, ierobežota racionalitāte un oportunisms. Informācijas asimetrija nozīmē to, ka informācija ir sadalīta nevienmērīgi. Informāciju meklējot, rodas izmaksas. Informācijas racionalitāte nozīmē to, ka cilvēki un firmas izvēlas ne objektīvi optimālo lēmumu, bet to, kuru pašlaik varēja pieņemt. Tie atkal ir izdevumi – neracionāli pieņemta lēmuma dēļ. Oportūnismsir izmaksas, kuras rodas oportūnistiskās uzvedības rezultātā, piem.: ja līguma ietvaros otra firma nepilda paredzētos pienākumus.

21. Transakciju izmaksu objektīvie faktori Objektīvie faktori: specializācija un darba dalīšana, tirgus ekonomikas nenoteiktība, tirgus un ekonomikas procesu nenoteiktais raksturs un politiskās transakcijas. Specializācija un darba dalīšana nozīmē, ka jo dziļāka specializācija, jo vairāk pastāv dažāda veida darījumi. Politiskās transakciju izmaksas rodas tādēļ, ka jāveido valsts struktūras, kas nodrošinās īpašuma tiesības.

22. Transakciju izmaksu veidi Transakciju izmaksas iedalās 5 grupās: 1.Izmaksas, kas saistītas ar informācijas meklēšanu; 2.Izmaksas, kas saistītas ar līguma pārrunām un līguma noslēgšanu; 3.Izmērīšanas un novērtēšanas izmaksas – produkcijas kvalitātes novērtēšana, darbaspēka profesionalitātes izvērtēšana; 4.Īpašuma tiesību specifikācijas un aizsardzības izmaksas; 5.Oportūnistiskās izmaksas (līguma nepildīšanas izmaksas). Tādejādi, jāņem vērā ne tikai ražošanas (transformāciju) izmaksas, bet arī transakciju izmaksas. Ja ņem vērā transakciju izmaksas, tad produkcijas cena pieaug.