*** Tradīcija *** Kristīgās Meditācijas Tradīcijas Pagātnē un Šodien

1. ***Tradīcija***Kristīgās Meditācijas Tradīcijas Pagātnē un Šodien

2. Meditācija un Kontemplācija- kļūdainās asociācijas • Vai meditācija ir termins, kas automātiski paredz, ka tas ir kaut kas ar Austrumu reliģijām saistīts? • Latīņu termini – 1.Meditatio un 2.Contemplatio – • 1a) apcere; • 1b) nepārtraukta, intensīva fokusēta doma (resp. domas Koncentrācija); • 2a) vērošana; • 2b) mierīga, klusa, nefokusēta uzmanība • Resp. jēgas inversija attiecībā pret šodien pieņemto šo vārdu saturu • Vecās Derības atbilstošie vārdi sîḥâ (ebreju: שיחה‎) – apcerēt, atkārtot prātā un hāgâ (ebreju: הגה‎) – ilgoties, klusi skanēt, čalot, klusi atkārtot • Klasiskas vietas, kur pieminēta meditācija Vecajā Derībā: • Jozuas 1:8 – “Lai Tava mute nepamet šo bauslības grāmatu (Dieva likumu), bet apdomā (meditē) dienām un naktīm, ka Tu vari turēt un darīt visu tā, kā tas tur ir uzrakstīts; tad tavi ceļi Tev labi izdosies, un tev viss laimēsies.” • Psalms 1:2 – Bet kam labs prāts pie tā Kunga bauslības, un kas Viņa bauslību pārdomā (meditē) dienās un naktīs.

4. Agrīnā tradīcija (līdz 4.gs.) • Tūksnešu vientuļniecības tradīcijas sākumi (skat. Lūkas 5:16 – “Bet Viņš nogāja tuksnesī un pielūdza Dievu.” – skat. “Eremīti” – koptu baznīcas materiāls par tūksneša eremītu tradīciju). • Nav pietiekami materiāla, lai varētu precīzi pateikt, ko un kā darīja šajā laikā • Simboliskās lūgšanas darbības: • Pasaule, grieķu klasiskie teksti, Vecā Derība – viss tiek redzēts simboliski (skat. Naghammadi teksti). Krusts tiek uztverts kā universāls Pasaules uzbūves modelis. • Pēc Romas Ippolīta (2. – 3.gs.) “Apustuļu Tradīcijas” lūgšana 6x dienā – Saullēktā, Pusdienā, Saulrietā, pirms gulētiešanas, Pusnaktī (vissvarīgākais laiks), kad gaiļi sāk dziedāt. Diennakts stundas saprot simboliskā nozīmē, norāde uz lūgšanas saistību ar elpošanu Pusnaktī – “ar savu mitro elpu tīrot sevi Tu attīri visu savu ķermeni līdz pat kājām; jo Gara dāvana un it kā izlējies no avota kristīšanas ūdens, ko uztver ar ticības pilnu sirdi, attīra uzticīgo.” Lūgšana un meditācija nav nodalītas darbības. Regulārā lūgšana – darbība, ko dara vai nu vientulībā, bez lieciniekiem (ja vien ir iespēja) vai atsevišķos gadījumos kopā ar vistuvākajiem brāļiem un māsām ticībā (piem. kopā ar sievu, ja tā ir vienas ticības) • Lūgšanai divas klasiskās simboliskās formas – kājās stāvot ar izplestām, uz augšu paceltām rokām (“Es izpletu rokas upurējot tam Kungam. Kad stāvu ar augšup paceltām, izplestām rokām tas nozīmē paceltu krustu. Alleluja.” (Zālamana odas. 27.); – uz ceļiem, kā pazemības un grēku nožēlas simbols (ārējās formas nelieto ļaužu priekšā). Origens “Par Lūgšanu”. 31. • Tiek pieminēta rotācija (kā simbols un līdzeklis, lai sasniegtu dvēseles koncentrāciju un ekstātisku vienotību, to dara uz zema sēdekļa stipri noliecoties uz priekšu, pieskaroties ar pieri ceļiem – vēlāk šo pozu lieto arī Austrumu Vecajie Kristus lūgšanas atkārtošanai) • No šī stāvokļa iztaisnojoties tiek veikta spirāliskā kustība, kā simbols atvēršanās procesam Dieva Gaismas priekšā. • Vēl tiek pieminēta “garenvirziena kustība” kā atvēršanās visai radībai. Pasauli uztver kā Teofāniju – kā simbolu kopumu. Dionīsijs Aeropagīts. “Par Dieva vārdiem” 4,9

6. Lectio Divina • Senākais zināmais avots – Origena ap 220. gadu, bet iespējams, ka prakse patiesībā ir senāka. Sākot no Sv. Pahomija (4.gs.) viens no mūku dzīves “pamatakmeņiem” • Prakses būtība • parasti 1 stunda dienā vai nu vienā piegājienā no rīta, vai divos piegājienos pa pusstundai rītos un vakaros. Laiku nosaka iepriekš, definē un tad pieturas pie tā, atkarībā no pārējās dienas kārtības. Regularitāte tiek uzskatīta par svarīgu prakses sastāvdaļu. Vietai jābūt mierīgai un izolētai no traucējumiem un citām darbībām. • Sagatavošanās ietver dažas regulāras dziļas, mierīgas ieelpas un izelpas (jau agrīnie kristiešu raksti labi zina saistību starp prātu un elpošanu), īsa lūgšana aicinot Svētā Gara vadību (gr. “Mūžīgā Elpa”) • Pamatprocess ietver 4 stadijas – A.Lectio, B.Meditatio, C.Oratio, D.Contemplatio (lat.): • A. Lectio – lēni lasa tekstu vairākas reizes • B. Meditatio – pārdomā par doto frāzi, iedziļinās katrā vārdā, pārdomā par to, kā tas saattiecas ar meditētāja personīgo dzīvi. Galvenā ideja saatiecināt ar savu personīgo dzīvi. • C. Oratio – iekšēji atbild uz tekstu atverot sirdi Dievam. Tas ir primāri ne intelektuāls vingrinājums, atbilde, bet sagatavošanās, sarunas uzsākšana ar Dievu. • D. Contemplatio - klausīties Dievu. Tas ir atbrīvot sevi no domām, tiklab pasaulīgām kā garīgām. Atvērt savu sirdi, prātu un dvēseli Dieva ietekmei. • 2005.gada Septembrī pāvests Benedikts XVI aicina atjaunot Lectio Divina kristieša ikdienas praksē: “Cita starpā es aicinu atjaunot un iesaku seno Lectio Divina tradīciju – rūpīgu Svēto Rakstu lasīšanu, ko pavada lūgšana un kas ved pie tā intīmā dialoga, kur Dievs atbild lūdzējam ar uzticīgu Sirds vienotību.” Piebilstot, ka viņš ir pārliecināts, ka tas var vest pie jaunas garīgas atmodas.

8. Isihastu tradīcijas – laiks, vieta un nostādne • Sākot no 3.gs. beigām līdz aptuveni 6.gs. visā kristīgajā pasaulē (Rietumu baznīcā ietekmes izbeidzas līdz ar augustiniānisma galīgu uzvaru pār Jāņa Kasiāna latīniski propagandēto tuksneša tēvu mācību, ko faktiski fiksē vietājais Rietumu baznīcas 529.gada koncils, bet atsevišķi elementi saglabājas piem. benediktīniešu u.c. klosteru vidē arī vēlāk), kaut arī daudz vairāk kristietības Austrumu reģionos, līdz pat 14.gadsimtam Ortodoksu baznīcās un “Jēzus lūgšanas” un koptu vientuļniecības tradīcijās atsevišķi elementi tiek lietoti līdz šai dienai. • Sastāv no vientuļniecības, elpošanas vingrinājumiem, speciālām pozām, klusuma ievērošanas, īsu vai garāku lūgšanu formulu atkārtošanas tiklab balsī kā iekšēji, iekšējas apklušanas (“norimšana”, “iekšējs klusums”), lūgšanu formulu savienošanas ar elpošanu, koncentrācijas uz nabu vai sirdi, iekšējā nomoda. Pamato ar Pāvila 1.gr. Tes. 5:17 “Lūdziet Dievu bez mitēšanās”, Ef. 6:18 “Un Garā lūdziet Dievu ik brīdi...; tai pašā nolūkā esiet nomodā...”, Tim. 2:8 “Tad nu es gribu, lai vīri lūdz Dievu katrā vietā paceldami svētas rokas bez dusmām un šaubām.” • Avoti - “Filokālija”, dažādi ortodoksu krājumi ar kopīgu nosaukumu “Baznīcas tēvu izteikumi”, Olivjē Klēmans “Sākumi” (Olivier Clement “Sources”), Sv. Grigorijs Palama “Triādes svētklusētāju aizstāvībai”, Ņemirovskis “Mistiskā prakse kā izziņas metode”, “Eremīti” (koptu baznīcas izdevums tūksneša eremītu tradīcijas raksturošanai) u.c.

10. Isihastu tradīcija – lūgšana vai meditācija • Tāpat kā agrīnajā tradīcijā netiek nodalīta lūgšana un meditācija. “Lūgšana ir prāta saruna ar Dievu. Un tā tiecies uz šo stāvokli, kas nepieciešams prātam, lai bez novirzes tiektos uz to Kungu, un sarunātos ar Viņu bez starpniekiem.” Pontijas Evagrijs “Par lūgšanu” 3. (4.gs.) • Lai to sasniegtu, nepieciešams izmainīt prāta stāvokli. Kaut arī visā ir Dievs, ne viss ir Dievā, un lai to sasniegtu mēs “... Piesaucam Viņu svētajā lūgšanā ar norimušu prātu...” Dionīsijs Aeropagīts “Par Dieva vārdiem” 3.1. un “Es iegūstu sapratni pateicoties lūgšanai – ne tai, kas uz lūpām, bet tai, kas plūst no sirds dziļumiem. No dziļumiem es saucu Tevi, Kungs (Ps. 129:1)”Jānis Zeltamute “Par Dieva nesasniedzamību”, 5. un “Mūsu lūgšanai ir jābūt Dieva gaidīšanai..., nekādus vaidus un raudāšanas, viss, ko mēs meklējam lūgšanā ir Dieva atnākšana.” Pseido-Makārijs. 33. un “Kad lūdzieties, lai mēle klusē... Lūgšanas laikā dzen no sevis prom visu, kas tev traucē. Esi vienkāršs un bez viltus” Pontijas Evagrijs un “Mēs lūdzamies “aiz slēgtām durvīm”, kad vēršamies pie Dieva ar sirdi un koncentrētu dvēseli” Jānis Kasiāns “Sarunas” 9.35., 36. • Tātad patiesībā lūgšana šādā izpratnē arī ir meditācija un kontemplācija. • Lūgšana ir jāmācās – un tikai patiesa lūgšana var dot pamatu teoloģijai “Ja Tu esi teologs, tad Tev ir jālūdz patiesi, un, kas lūdz patiesi, tas arī ir teologs” Pontijas Evagrijs “Par lūgšanu” 61.

12. Isihastu tradīcija – klusuma prakse • Vārds - Isihams (grieķu ἡσυχασμός hesychasmos, no ἡσυχία hesychia, “klusums, miers, kluss, rāms") (ἡσυχάζω hesychazo: “būt rāmam") (Ἡσυχαστής hesychastes: isihasti, isihasma praktiķi). Vārds parādās 4.gs. Pontijas Evagrijam, Jānim Zeltamutem u.c., īpaši Ēģiptē un Kapadokijā. Vēlāk termins “isihasts” bieži lietots kā sinonīms vārdam “anahorēts”, lai gan pirmais faktiski ir tomēr saistīts ar prakses raksturu, kamēr otrais ar pašu novientuļošanās faktu. • Mēdz identificēt ar Jēzus lūgšanas praksi, bet iedziļinoties avotos ir redzams, ka šī prakse, kas gan arī ir radusies šajā laikā, ir tikai viens mazs fragmentiņš no isihastu prakses kompleksa. Cita lieta, ka Jēzus lūgšanas prakse ir saglabājusies līdz šim laikam un pietiekami populāra joprojām ortodoksu baznīcās pat pasaulīgā līmenī. • Ķermenis tiek uztverts kā lūgšanu istaba (vai askēta celle) (saskaņā ar Jēzus aicinājumu Mateja evan. – uzmanība tiek novērsta no ārējiem kairinājumiem, ko pielīdzina durvju aizvēršanai). • Prāts viņpus tēliem. “Prāta sarga” stadija.

14. Isihastu tradīcija – praktiskās darbības • Procesi: • Vērošana kā mentāla askēze - “apsēdieties augstā vietā un vērojiet ja vien zināt kā, un tad jūs redzēsiet, kādā veidā, kad, cik daudz un kāda veida zagļi nāks, savākt jūsu vīnogu ķekarus, kad vērotājs nogurst, viņš pieceļas un lūdz, un tad viņš atkal apsēžās un turpina vērošanas darbu.” Sinajas Jānis “Kāpnes” 27, 21., 22. – ir primārais uzdevums. Vēro domas un noraida tās. • Īsu lūgšanu formulu atkārtošana – Jēzus lūgšana ir tikai viena no tām, bet tā nāk vēl no 4.gs. Lūgšanu formulas tiek savienotas ar elpošanu. Īsas formulas (kā, piemēram, Jēzus, Ješua vārds) savienojas dabiski, garāku lūgšanu formulu savienošanas praksi neiesaka uzsākt bez vēršanās pie pieredzējuša praktiķa, kas to jau ir apguvis (bet arī garākas lūgšanas, kā pilno Jēzus lūgšanas formulu vai īsas frāzes no psalmiem, savieno ar elpošanu). Lūgšanu formulu atkārtošanu saista ar skatiena koncentrāciju uz krūtīm, vai uz nabu, tāpat to saista ar prāta savienošanu ar Sirdi. Ar Sirdi saprot garīgo sirdi. • Pastāv kopējs uzskats, ka kaut arī ir iespējams sākt praksi patstāvīgi, sekojot tādiem darbiem kā kāda no Filokālijas versijām, tomēr, ja grib apgūt isihijas meistarību personīgi Vecajo, pieredzējušu praktiķu padomi ir nepieciešami. Pastāv mutiskā tradīcija un lietas, par kurām grāmatās nav detālas informācijas. Piemēram jautājumā par elpošanas vingrinājumiem, par pozām utml. • Attiecībā uz elpošanu ir norādījumi par dziļu lēnu elpošanu un elpas aizturi pirms iegrimšanas lūgšanā, kas jau bija sastopami iepriekš. • Pazemība un atturība – pamattikumi, nopietns darbs ar emocijām. Dažas kaislību formas (piem. Dusmas, kaislīga mīlestība – Eross) var tikt lietderīgi izmantotas tās pavēršot pareizā virzienā. Ir pat sastopama tēze, ka bez Eros nav iespējama Agapē. • Dabas apcere – “Dievs ir Skaistums” Dionisijs Aeropagīts “Par Dieva vārdiem” 4, 7.

15. Isihasms – stadijas un mērķi • Tīrīšanās (Jānim Kasiānam lat. Purgatio) • Apgaismošanās (lat. Illuminatio) • Vienotība (lat. Unitio) – ko asociē ar Zālamana Augstās Dziesmas stāvokli. • Dieva pieredzi asociē ar Gaismu – Apgaismošanās (gr. Fotismos), šo Gaismu savukārt asociē ar Mūžīgo Elpu (Svēto Garu, Aion Pneuma) • Brīdina, ka ekstāze pati par sevi nav mērķis. “Prāta sarga” stadija vai “Nepārtrauktā lūgšana” ir tuvāk mērķim. No jebkura stāvokļa atgriežas “Prāta sarga” stāvoklī. • Pamatojas uz Mat. 11:12 saskaņā ar tiklab Austrumu kā Rietumu katoļu versijām, ka “no Jāņa Kristītāja laikiem līdz šai dienai Debesu valstība jāizcīna ar spēku, un tie, kas cīnās, tie to sasniedz”. • Gala mērķis ir Theozis – Dievišķošanās. Saskaņā ar Aleksandrijas Atanasija formulu “Dieva dēls kļuva cilvēks, lai mēs varētu kļūt Dievi”, vai kā Maksimam Homologētam “Dievišķotais cilvēks paliekot pilnībā cilvēks pēc dabas gan dvēselē, gan ķermenī, kļūst pilnībā Dievs dvēselē un ķermenī, caur Dieva žēlastību un viņu caurstrāvojošās slavas mirdzumu, kas viņu savieno ar Laimi” (“Ambiqua”), kas pats par sevi isihasma tradīcijā nebūt netiek uzskatīts kā automātiski sasniegts tikai kristības fakta dēļ. Tas pats arī Sv. Irinejam u.c. • “Vārds atnāk pie pilnīgajiem, jau iepriekš izpaužot viņos noslēpumainā veidā, līdzīgi kā ikonā, savu nākošo atnākšanu. Maksims Homologēts “Gnostiskās rindas”, 2, 28. Un to ir iespējams sasniegt tikai caur praxis un theoria (ar ko saprot Dieva atklāsmi, pieredzi, par ko tika runāts jau iepriekš). • Rietumu katoļiem theozis tiek uztverta kā Contemplation augstākā stadija. Rietumu katolicismā to neuzskata par pestīšanai nepieciešamu.

16. Viduslaiku Rietumu tradīcija • Lūgšanu formulas • Gregoriāniskie dziedājumi • Mariānisms • “Sekošana Kristum” un Kristus ciešanu apceres tradīcija • Asīzes Francis • The Cloud of Unknowing(mīlestība un miers, kā līdzekļi, lai sasniegtu Nezināmo) • Ignācija Loijolas Garīgie vingrinājumi • Pamatmērķis – jautājuma atrisinājums, garīgā vadība. • Avilas Terēze, Krusta Jānis un Karmelītu ordeņa atdzimšanas darbs.

18. Ignācija Loijolas Garīgie vingrinājumi - pamatmetode • Sirdsapziņas izmeklēšana – stadijas: • 1. Apzināties Dieva tuvumu • 2. Pateikties Dievam par saņemtajām dāvanām (šodien) • 3. Lūgt žēlastību apzināties Svētā Gara palīdzību • 4. Vērīgi pārdomāt, kā ir nodzīvota šī diena • 5. Nožēlot un apņemties • Laiks – vismaz 10 – 15 minūtes ikdienas • + pārdomas par aicinājumu, ieklausoties sevī • + lūgšana par citiem • + Lectio Divina • Sv. Ignācija lūgšana “Anima Christi” – Kristus dvēsele, dari mani svētu. Kristus Miesa, atpestī mani. Kristus Asinis, dzirdiniet mani. Ūdens no Kristus sāna, mazgā mani. Kristus ciešanas, stipriniet mani. Labais Jēzu, uzklausi mani. Tavās brūcēs paslēp mani. Neļauj no Tevis šķirties man. No ļaunā ienaidnieka pasargā mani. Manā nāves stundā sauc mani. Pie Tevis nākt aicini mani. Lai līdz ar visiem svētajiem es slavētu Tevi mūžīgi. Amen.

21. Avilas Terēze, Krusta Jānis un karmelīti • Kontemplatīvās lūgšanas stadijas: • 1. Lūgšana balsī • 2. Meditācija • 3. Afektīvā lūgšana • 4. Iemantotā kontemplācija vai “Vienkāršības lūgšana” • 5. Iedvesmotā atcere • 6. Rāmā lūgšana (no šīs stadijas sāk pieredzēt Dieva klātbūtni) • 7. Vienības lūgšana • 8. Saskaņotās Vienības lūgšana • 9. Pārveidojošās Vienības lūgšana • Četras dvēseles kāpņu pakāpes: • “Sirds dievbijība” – mīlestības pilna koncentrācija un kontemplācija uz Dievu, īpaši Kristus ciešanu līdzjūtīgs vērojums • “Miera dievbijība” – cilvēciskā griba savienojas ar Dieva gribu. Pārējie prāta modi – atmiņa, racionālais prāts, iztēle – vēl ir var būt nepārveidoti • “Vienības dievbijība“ – ekstātisks stāvoklis, arī prāts absorbējas Dievā, tikai iztēle un atmiņa paliek nepārveidoti. • “Sajūsmas dievbijība” – pasīvs stāvoklis, ķermeņa apziņa pazūd(2. Kor. XII. 2-3) • Palīglīdzekļī: • Īsi lasījumi • Dabas apcere • Ikonu apcere

24. Protestantu mistika, Madame Guyon un kvākeri, (16., 17.gs.) • Agrīnie protestantu mistiķi - Sebastjāns Franks un Valentīns Veigels • Avoti klasiskajā Austrumu Baznīcas Tēvu un vācu mistikā • Tiešais skolotājs Erasms • Absolūts Universālisms • Nav meditācijas kā sistēmas, bet ir izpratne par nepieciešamību “ieiet sevī”, kur vienīgi arī var notikt saruna ar Dievu, un iekšējā klusuma un “klausīšanās” ideja. • Pestīšana ir Dieva žēlastība, bet tā nenotiek bez cilvēka gribas tiecības • Tiešie idejiskie sekotāji – Jākobs Bēme un Emanuels Svēdenborgs • Madame Guyon • Saistība ar franciskāņiem • Nemeklēt ārpusē, ko jāmeklē iekšienē • Katolicisms neatzīst • Klasiskais Kviētisms • Iekšējs klusums, intelektuāla pasivitāte • Līdzīga pieeja kvākeriem • Kvākeri • Draugu sanāksmes • Klusums aplī • Klusums kopā ar lasījumiem no Rakstiem • Brīva runa no cilvēkiem, kas jūtas iedvesmoti

25. Modernās sistēmas • Tomass Mērtons un trapisti (klusuma prakse un viss saskaņā ar ordeņa prasībām, saistība ar Austrumu meditācijas skolotājiem) • Centrētās lūgšanas metode: • Īsas lūgšanu formulas lieto, lai ieietu Dieva klātbūtnē • Tad vienkārši būt Dieva klātbūtnē • Džons Meins (benediktīnieši), Lourenss Frīmans un kristīgās meditācijas biedrība • Saistība ar Tomasa Mērtona darbu • Iepazīšanās ar Austrumu meditācijas tradīcijām • Īsu lūgšanu formulu atkārtošana • Klasiskās formulas “Jēzus” un “Maranatha”, “Ma-ra-na-tha” • Martin Lönnebo un “Dzīves Pērles” (zviedru luterāņu) • 18 pērlīšu lūgšanu krelles • Katrai pērlītei sava nozīme un sava meditācijas tēma

26. Martin Lönnebo un “Dzīves Pērles” (zviedru luterāņu)