120 likes | 284 Views
Mūsdienu modernā pasaule pieprasa radoši domāt un radoši darboties, izgudrojot arvien jaunus, nebijušus produktus. Šīs spējas bieži vien sākas ar radošajām izpausmēm skolā. Bet vārds “radošs” ir cēlies no vārda “radīt”. Tas ir daudz vairāk, kā izpildīt cita autora darbu.
E N D
Mūsdienu modernā pasaule pieprasa radoši domāt un radoši darboties, izgudrojot arvien jaunus, nebijušus produktus. Šīs spējas bieži vien sākas ar radošajām izpausmēm skolā. Bet vārds “radošs” ir cēlies no vārda “radīt”. Tas ir daudz vairāk, kā izpildīt cita autora darbu. Manuprāt, mūsu skola ir kā radošā laboratorija. Tā nemitīgi pulsē dažādās radošajās izpausmēs. Tāpēc atvērsim Radošās laboratorijas krātuvi, kur glabāsim tos jaunrades mirkļus, kad domas ir satikušās ar papīru vai mūzikas skaņām! Domājiet radoši! Ja mēs visu vienmēr darītu pareizi, nerastos jauni virzieni mūzikā un mākslā. Tāpēc nojauciet šaubas, ja kaut kas nebūs pēc iepriekš rakstītiem likumiem! Notveriet sevī dvēseles uzplaiksnījuma mirkli un pierakstiet to! Un mēs visi būsim ieinteresēti klausītāji. Tas būs jūsu pamatakmens nākotnei. Jūsu klausītāja- skolas direktore Vēsma Grugule
Jaunu cilvēku sākumi dzejā, prozā, mūzikā, dejā, glezniecībā - plašajā radošajā pasaulē - ir līdzīgi saules lēktam agrā rīta stundā. Saule lēni mostas, kautrīgi apmirdz dienas pirmos mirkļus, pieņemas spēkā un spozmē, izgaismojot aizvien plašākus laukus.Tā arī Jūs, jaunie radošie, pārdrošie un bezbailīgie, jau esat uzsākuši personīgo saules lēkta ceļu. Ceļš būs garš un reizēm radošumu aizsegs vētras, vēji, mākoņi - bet priecājieties par katru pārbaudījumu - tie stiprina dvēseli un spēcina radošuma spārnus!Jums veiksies! • rakstniece Eva Mārtuža
-Pavasaris. Dodiet man pavasari! Gribu sniegpulksteņus, krokusus un tulpes. Varēšu pienest pilnu māju ar ziediem krāsainiem, lai smaržotu pēc pavasara manās un tavās mājās. Pavasaris. Laiks, kad pasaules skaistums ir tik viegli saskatāms. Dodiet man gaisu, kas pavasarī! Ļaujiet man man elpot! Gaismu! Gribu sajust sauli sirdī! Gribu atrast pavasari sevī. Ļaujiet man būt pirmajam pavasara taurenim. Vienmēr būt krāšņam un tiekties uz augšu. Ļaujiet pavasarim būt mūžīgam. Ļaujiet manam pavasarim būt mūžīgam! -Es Tev noadīšu vilnas zeķes, lai vakaros Tev ir silti,Es iemācīšos dziedāt šūpuļa dziesmu, lai Tu vari aizmigt,Saplūkšu jasmīnu ziedus, lai manās un Tavās mājās vienmēr smaržotu pēc patiesības,Un klusi Tev es čukstēšu: ”Tu tikai paliec uz brīdi un pēc tam uz visu dzīvi." Beāte Karlsberga 9. klase
Slimnieks, pūķis, aizdomās turamais un melisAnta Blumberga Mans opis ir sētnieks. Ar slotu, grābekli un lielo sniega lāpstu pa pagalmu niekojas. Nu, jūs jau zināt – pārsvarā ar slotu, pavasaros un rudeņos ar grābekli, bet, ja vēl sniega ziema iegadās, no rītiem viņš ar lielo lāpstu pa pagalmu šeptējas. Mans opis nav nekāds slaucītājs, grābējs vai skrāpētājs. Viņš ir sētnieks. Jautājums bija – kas ir rakstnieks? Es nezinu, bet man ir daži pieņēmumi. Pirmais – slimnieks. Neārstējams slimnieks. Kaut gan – tas vēl nav akmenī cirsts. Bieži ārsti mēdz uzdot pilnīgi bezjēdzīgu jautājumu – kā jums tas sākās, es domāju slimība? Tad nu daudz laika esmu pavadījusi, lauzīdama galvu, kur manī radusies doma, ka es varētu rakstīt un varbūt pat saslimt tik tālu, ka kļūtu par rakstnieci. Par to, kā tas sākās, man ir arī ir pāris pieņēmumu. Pirmais – tā kaite iedzimst. Tagad, atceroties savu omi, man šķiet, ka viņa sirga ar kaut kādu kaiti uz to pusi. Netiku gan redzējusi viņu rakstām, bet viņa mēdza ieslēgties istabā, skaļi lasīt un ilgi skatīties tālumā. Tikko internetā izlasīju – rakstnieks vispirms ir cilvēks, kas daudz lasa. Kaut arī ome pārsvarā lasīja sēru vēstis un sludinājumus vietējā avīzē, mani neatstāj sajūta, ka viņai bija saistība ar vīrusu, kas manī tagad perinās.
Bieži pie savas slimības vainoju bērnības draudzeni, jo, šķiet, tieši viņa manī iebakstīja vārdu „rakstniece”. Pamatskolā, kad skolotāja uzdeva sacerējumu, es zināju, ka noteikti ir jābūt sākumam un beigām, bez tā nu nekādi. Bet zināju, ka tai „konfektei” vidus ir jāaizpilda ar kaut ko dikti garšīgu, lai nav vilšanās. Par to, ka es to zināju, draudzene dusmojās, ar pildspalvu iedūra man labajā rokā, stipri pagrūda un vēl nošņācās – stulbā rakstniece. Vakarā, sēžot vannā, uz labās rokas augšdelma redzu iebakstīts zīmogs – rakstniece. a, ka metīs to rakstīšanu pie malas – stādīs puķes, kartupeļus, burkānus, ravēs zemenes, bet vairs neviena vārda. Ir tādi rakstnieki, es ceru, ka viņi melo. Melis ir arī tas, kas savā lepnībā saka – es varu mierīgi nerakstīt. Bet raksta, daudz raksta un labi raksta. Ne velna viņš nevar bez rakstīšanas. Varbūt pietiks? Rakstnieks taču ir cilvēks ar brīnumainu iztēli apveltīts. Es neesmu vēl rakstnieks, tik aizdomās turamais, bet arī tāds var pār robežu aizrakstīties. Jā, bet kāpēc es par opi sāku? Varbūt tāpēc, ka man opja nekad nav bijis, bet dikti gribējās. Jau no bērnības man bija aizdomas, ka viņš būtu bijis sētnieks. Nevis kaut kāds tur slaucītājs, grābējs vai sniega skrāpētājs. Sētnieks, kas ar slotu, grābekli un lielo sniega lāpstu pa pagalmu niekojas. Sētnieks. Mājai, kurā dzīvoju, nekad nav sētas bijis.
Es esmu parasts bērns pēc skata. Vismaz to man rāda spogulis. Nu, kas tad tas spogulis? Viņam jau pieder tikai mans skats, mans smaids, mans sejas vaibsts. Viņam nepieder mans iekšējais 'es'. Tāpat citi, no malas redz tikai to, kas no manis pieder arī spogulim.Es. Es neesmu cilvēks, man ir spārni...gribas, lai man pieder brīvība. jebkurā brīdī, ja vajag varu aizlidot, ja gribu varu aizlidot. es esmu putns. Brīvības putns. Ja mani notver, manus spārnus sasien, sasienas arī mana laime, mans prieks un smaids. To atbrīvot var tikai brīvība. Nav jau tā, ka esmu laimīga, kad esmu brīva, jo manalaime pa zemi stāigā, tā vel neprot lidot, tai tas vēl nav iemācīts, tāpat man - pierast pie cilvēkiem, pie cilvēku tuvuma. Es nevaru, neesmu cilvēks, man ir spārni. Šausmīgi tā lidot, lidot apkārt un nesaprast, kas esi. Labi, esmu putns, bet šķiet, ka man ir cilvēka dvēsele, kaut puse no tās. Tā savādi. Putns. Putns, kurš ļauna lauva arī mēdz būt - tas tā, no svešu acīm. Sāpīgi, bet pati sāpes radiju. Pati iesēju, nu pļauju.Vai drīgstu aizmigt šonakt un vairs nepamosties? Drīgstu aizbēgt un vairs neatgriesties? Vai arī labāk pazust, pazust un saprast, ka nevienam es neesmu vajadzīga un neviens man. Tas tomēr nav iespējams. Nav. Es, es neesmu brīva, man ir domas, cerības, sapņi..man ir sāpes. man ir neizdzīvotas dienas.
Laura Franskeviča 8. klase Es pati ar zīmuli zīmēta.Tavās rokās dzēšgumija.Tu mani izdzēst vari, jā!Jo es ar zīmuli zīmēta. Tu vari izdzēst visu manu pasauli,jo tā ar zīmuli zīmēta.Bet lai kā tu censtosmanu sirdi, mīlestību - to neizdzēsīsi,tā ar treknu tinti zīmēta.
Tu manu pļavu nodedzināji,tur kādreiz plauka ziedi.Es jau nesaku, ka neesmu vainīgs,bet biju bezgala laimīgs,redzot kā plauka tā.Tu manu pļavu nodedzināji,es jau nesaku, ka neesmu vainīgs,tikai tu bija tas otrs akmens,kas dzirksteli šķīla.Tu biji tā otra dvēsele, kas siltumu deva.Nu, mana pļava melniem ziediem.Nu, manā pļavā tukšs.Es jau nesaku, ka vainīgs tikai tu vai es,ir vainīgs laiks, kurš pārvērtis ir mūs.
Kristiāna Elksne 8. klase Dzīve – gaisma vai tumsa? Tas atkarīgs no tevis. Dzīve bagātībām pilna. Daudz izlietu asaru, Daudz smieklu. Mīli tos, kas tevi mīl, Nenicini savu dzīvi, Izmanto, kas tev ir dots. Bet, ja vēlies dzīvot tumsā, Dari to, bet atceries – Tev ir dots viens mūžs, Viena iespēja, kuru izmantot, Tavs mūžs, kurā veidot savu dzīvi. Ja neizmantosi to, Piedod, draugs, tu kļūsi neredzams.
Saldumi – tie ir tik saldi, Tik saldi kā mīla, Tik saldi kā dzīve. Tu to izbaudi Kodienu pa kodienam. Tie ir saldi kā mīla. Bet ir arī skābi un rūgti saldumi. Mīla un dzīve spēj būt arī skāba un rūgta. Tai nekad nav gala. Tev ir jāspēj to visu sagremot, Visu skābo, Visu rūgto, Visu saldo. Tāda ir mīla un dzīve. Tāda kā saldumi. Vienkārši spēj to visu pieņemt, Vienkārši spēj to visu izdzīvot.
Puķu pļava katram sava – Tāda, kādu veidotu. Vai tā krāšņa, vai tā tumša, Tā ir tava dzīve, draugs. Mīli to, kas tev tiek dots, Nāc ārā no savas tumšās pļavas, Nāc ārā un baudi, kas tev tiek dots. Pildi savu tumšo pļavu Krāšņām krāsām, baudi to. Bet, ja tava pļava krāšņa, Paliec tur un dzīvo tajā. Nemūc prom no savas pļavas, Pildi to, lai nevīst tā. Pildi to ar krāšņām krāsām, Vēlies caur dzīvi to saglabāt.