Vecāku tālākizglītības akadēmija

1. Vecāku tālākizglītības akadēmija Kaspars Bikše, 28320454, kaspars.bikse@gmail.com

2. Pamācīšana 1 Ieteicamās frāzes • Ļauj man paskaidrot... • Vispirms pavēro, kā es to daru, pēc tam pamēģināsi pats. • Paskatīsimies, vai mums abiem kopā kas sanāks. • Interesanti, kāpēc tu izvēlējies tieši šo atbildi? • Neesmu pārliecināts, ka šī atbilde ir pareizā. Labāk paskatīsimies grāmatas beigās. • Dari tāpat ka es. • Ka tu justos, ja kāds tā izturētos pret tevi? • Kā tu domā, kā jūtas tava māsa, kad tu …? • Mēs mācāmies no savām kļūdām. • Es gribu, lai tu to izdari tāpēc, ka... • Es tev nejauju turp doties, jo...

3. Pamācīšana 2 Frāzes, no kuram vēlams izvairīties Nespēju noticēt, ka tu tā izrīkojies. • Cik tas bija muļķīgi. • Nekas, es pati to izdarīšu. • Ja tu tāpat domā uzvesties arī turpmāk, tad vari arī pats par to rūpēties. 1 • Risinājums ir aplams. Man liekas, tu teici, ka esot šim kontroldar­bam sagatavojies. • Tu uzvedies kā zīdainis. • Kāpēc tu nevarētu būt tāds kā tava māsa?

4. Iejūtība 1 Ieteicamās frāzes • Tu izskaties tik noskumusi (dusmīga, nervoza, priecīga)... • Tevi nomāc tas, ka brāli uzaicināja braukt ekskursijā, bet tevi ne. • Es zinu, ka tu baidies no... • Tu tagad droši vien gribētu, lai vectētiņš būtu šeit, vai ne? • Tu neizdarīji to un tagad domā, ka esi iegāzis savu komandu. Vai uzminēju? • Ir tik jauki, kad tu jaunā skolā iegūsti draugus. • Veids, kā tu noliki telefona klausuli, liek man domāt, ka tevi kaut kas nomāc. • Ir skumji un sarūgtinoši veselu nedēju sapriecāties par bumbas spēli, lai nedēļas beigās saslimtu un būtu spiesta palikt mājās. • Vai tu patiesi tik ļoti gaidi to braucienu kopā ar klasi uz…?

5. Iejūtība 2 Frāzes, no kuram veļams izvairīties: • Es zinu, ka tu pašlaik juties. Sajūta netiek konkretizēta. • Es saprotu. Ko tu saproti? • Es vēl aizvien tevi mīlu. Ne jau tas bērnam šajā mirklī sagādā raizes. • Gan redzēsi, viss nokārtosies. Just bērnam līdzi vēl nenozīmē iejusties viņa situācijā. • Velns nav tik melns, kā izskatās. Jūs bērnam sakāt, ka viņa pār­dzīvojumi ir nevietā. • Dzīvē reizēm tā gadās. Tādās reizēs jācenšas padomāt par kaut ko pozitīvu. Jūs vienkārši gribat uzlabot sava bērna pašsajūtu, bet tas vēl nebūt nenozīmē, ka spējat iejusties viņa ādā.

6. Vienošanās ar bērnu 1 Ieteicamās frāzes • Zinu, ka jūs šodien esat bijuši īpaši centīgi, bet mums tomēr vēl šis tas jāpabeidz. Es jums esmu no sirds pateicīga. Vai ir kas tāds, ko jūs pēc tam ļoti vēlētos izdarīt? • Es zinu, ka šodien jūs bijāt norunājuši kopā ar draugu un viņa ģimeni braukt uz ezeru peldēties. Es zinu, ka jūs šo braucienu ļoti gaidījāt, bet man radušās problēmas sakarā ar... Kādi ir priekšlikumi? • Pirms nākt klajā ar savām vēlmēm un ierosinājumiem, es gribētu, lai tiek izdarīts sekojošais... • Pirms dodamies uz sporta zāli, es gribētu redzēt māju sakārtotu. Nu, ar kuru telpu sāksim? • Tam es nevaru piekrist. Varbūt tā vietā jūs varētu izvēlēties kaut ko citu?

7. Vienošanās ar bērnu 2 Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Labi, tu šonakt drīksti pārnakšņot pie sava drauga, bet atceries, ka tev vēl jāpagūst uzrakstīt sacerējumu. Frāze izrādītos iedarbīga tikai tādā gadījumā, ja bērnam būtu izteikta atbildības izjūta. Labāk būtu, ja vecāki savas prasības izteiktu nevis pēdējā brīdī, bet gan laikus, jo bērns, izšķiroties starp rotaļu un pienā­kumu, jebkurā gadījumā priekšroku noteikti dos rotaļai. • Vai tu vari apsolīt būt mājās precīzi norunātajā laikā, ja es tev atļaušu rotaļāties pie kaimiņiem? Jūsu bērns to visādā ziņā apsolīs. Ja jums laiks, kad bērns atgriežas mājās, patiešām ir svarīgs, tad pasakiet uzreiz, kas notiks gadījumā, ja jūsu prasība netiks izpildīta. • Nu labi. Lai notiek. Ja tu nākamo pusstundu spēsi iztikt bez trokšņošanas, mēs aiziesim paēst pusdienas uz … No šantāžas attiecībās ar bērnu tomēr labāk vajadzētu atturēties.

8. Rīkojumi 1 Ieteicamās frāzes • Beidziet grūstīt viens otru! • Beidziet svaidīt bumbu dzīvojamā istabā. Tā rīkoties nedrīkst! • Es jau zinu, ka tu man nepiekrīti, bet noteikumi tomēr attiecas uz visiem... • Sist savai māsai nav labi. Par šādu rīcību tev vajadzētu kaunēties. • Mēs par noteikumiem vienojāmies, un tagad tavs pienākums ir tos ievērot. Viss. • Pēc piecām minūtēm tev jābūt gultā. Ej iztīri zobus! • Pusdienas ir galdā. Izslēdz teklevizoru un nāc ēst! • Tu drīksti braukt ar velosipēdu tikai līdz ielu krustojumam. Talak braukt tev nav atļauts.

9. Rīkojumi 2 • Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Tātad par ko mēs nupat runājām? • Cik reižu es tev jau neesmu teikusi, ka... • Kā tev pašam liekas, ko tu tagad dari? • Kas te notiek? • Man nepatīk, ka tu runā man pretī. • Cik ilgi man vēl būs jāgaida, līdz kamēr tu sakārtosi savu istabu? • Nedari tā!; Izbeidz!; Tā nedrīkst! Šāda veida rīkojumos trūkst konkrētības, jo nav norādīts, ko īsti nedrīkst darīt, kas būtu jāizbeidz un kas nav atļauts.

10. Iedrošināšana un pamudinājums 1 Ieteicamās frāzes • Vai atceries, cik daudz tu strādāji, gatavodamies koncertam, un kādus tu guvi panākumus? Esmu pārliecināts, ka arī šogad tu gatavosies tikpat cītīgi. Pozitīvi vērtējams atgādinājums par pagātnē ieguldītā darba apjomu un gūtajiem panākumiem. • Tu šodien ļoti labi uzvedies. Esmu ļoti apmierināta un lepojos ar tevi. Es zinu, ka tas tev nenācās viegli. Šajā gadījumā uzslava papildināta ar vecāka iejušanos bērna lomā. • Ļoti labi! Jo sevišķi man patika tas, kā tu... Akcentēts konkrēts priekšzīmīgas uzvedības elements. • Tu būtu varējis uz māsu pamatīgi sadusmoties un viņu pat pagrūst, bet tu to neizdarīji. Esmu ļoti priecīga, jo tagad tu esi iemācījies savaldīt savas jūtas. Tiek uzteikts vēlamais uzvedības modelis. • Es ievēroju, ka tu ar līdzpaņemtajiem cepumiem pacienāji arī savus draugus. Tas bija ļoti jauki. Daži bērni nebūtu tā rīkojušies. Arī šajā gadījumā bērns gūst uzslavu par vēlamo izturēšanās veidu.

11. Iedrošināšana un pamudinājums 2 • Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Esmu pilnīgi pārliecināts, ka tev izdosies. Diezin, vai vecākiem bija pietiekami daudz laika, lai izprastu bērna raižu cēloni. Pretējā gadījumā mierinājums var izrādīties neefektīvs un virspusējs. • Ļoti labi. Tu jau gandrīz vai esi pārspējis pats sevi. Šāda uzslava ir iedarbīga, un tomēr nav skaidrs, kas īsti vecākiem sagādāja tādu gandarījumu. Uzslavai vajadzētu būt konkrētai. Nekad nevajadzētu piemirst izteikt uzslavu par bērna centību un prasmi savaldīt savas jūtas. • Reizi pa reizei zaudēt nākas ikvienam. Bērnam tas nav nekas jauns. Tāpēc, pirms sākt bērnu mierināt un uzmundrināt, vajadzētu vienkārši likt lietā dažu labu vispāratzītu dzīves patiesību. • Viss jau bija labi, bet tu tomēr varēji pacensties mazliet vairāk. Stop! Vecāki, esiet uzmanīgi! Iespējams, ka šāda bērnam adresēta replika panāks gluži pretēju efektu gaidītajam, proti, padarīs vilšanās sajūtu tikai vēl lielāku. • Un tu to tiešām paveici? Es nemaz nespēju noticēt! Vareni! Tas taču ir vienkārši lieliski! Dažkārt pārspīlējumi izrādās visai noderīgi. Bērniem tie ļoti patīk, tikai jāraugās, lai šis paņēmiens netiktu izmantots pārāk bieži. Pretējā gadījumā tā audzinošā nozīme nenovēršami mazinātos. Turklāt, ja viss pārspīlējumu arsenāls būs izmantots jau iepriekš, - ko tad mēs bērniem sacīsim tad, kad viņa veikums patiesi būs apbrīnas vērts? • Jā, to tu paveici labi, lai gan es ceru, ka tu tāpat arī turpināsi. Minimāla uzslavēšana cerēto rezultātu nedod. Tad jau labāk iztikt bez jebkādas uzteikšanas. Kāpēc gan vecākiem vajadzētu liegt bērnam prieku saņemt par labi padarītu darbu atzinību?

12. Adopcija 1 Ieteicamās frāzes • Pastāstiet bērnam pašu galveno: Tu nāci pasaulē gluži tāpat kā visi pārējie bērniņi. Tevi dzemdēja kāda sieviete, kura nevarēja par tevi pienācīgi parūpēties. Tāpēc viņa vēlējās, lai tu dzīvotu pie tādiem cilvēkiem, kuri tevi mīlētu un par tevi rūpētos. Un mēs esam tā laimīgā ģimene, pie kuras tu tagad piederi. • Tu mums, savam tētim un māmiņai, esi pats īstākais bērns. Mēs esam viena ģimene un tādi būsim vienmēr. • Ģimenē pieņemtie bērni dažreiz grib šo to uzzināt par saviem īstajiem vecākiem. Ja tev kādreiz šai sakarā radīsies jautājumi, es centīšos uz tiem atbildēt pēc labākās sirdsapziņas. • Ja jūsu pieņemtais bērns kādu dienu saniknosies un nesavaldīgi izkliegs, ka būtu bijis labāk, ja jūs nekad to nebūtu adoptējuši, izturieties mierīgi un sakiet kaut ko apmēram šādu: Mēs tevi mīlam un vienmēr jutīsimies laimīgi, ka tu esi mūsu bērns. • Nomieriniet bērnu, sakot: Tagad, kad tu esi adoptēts, tu vienmēr būsi mūsu bērns. Es nekad tevi neatdošu nevienai citai ģimenei..

13. Adopcija 2 Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Tava īstā māte lietoja narkotikas... Vecāku vārdos saklausāmo nosodījumu, kaut arī tā būtu vistīrākā patiesība, bērns uztver kā fonu, uz kura audžuvecāku mīlestība un pieķeršanās nenoliedzami izskatās daudz pievilcīgāka nekā bērna dzimto vecāku attieksme pret to. Vai tad jūs jūtaties sava bērna priekšā tik nedroši, ka jums vajadzīgas šādā piezīmē ietvertas papildgarantijas bērna mīlestībai? Šajā situācijā noteikti labāk runāt par bērna dzimto vecāku nenodrošināto stāvokli nekā izteikt tiem adresētu nosodījumu. Varētu, piemēram, bērnam pateikt, ka viņa dzimtie vecāki vēl paši bija tīrie bērni, ka tiem nebija naudas, par ko bērnu uzturēt un izaudzināt, un tamlīdzīgi. • Tavi īstie vecāki... Tā nesakiet, jo bērna īstie vecāki esat tikai un vienīgi jūs gan tiesiskajā, gan ģimeniskajā un emocionālajā izpratnē. Sarunā ar pieņemtu bērnu labāk lietot terminu dzimtie vecāki, kurš stāvokli raksturo precīzāk un nekādi nemazina audžuvecāku statusu un prioritāti.

14. Dusmas 1 Ieteicamās frāzes • Sarunas sākumā bērnam jāliek sajust, ka vecāki viņu saprot. Noderīga šādā situācijā varētu izrādīties arī vecāku personiskās attieksmes izteikšana sakarā ar novēroto bērna izturēšanos. • Man liekas, ka kaut kas tevi loti apbēdinājis, ja jau tu tik stipri dusmojies. Pastāsti, kas īsti atgadījies. • Tevi ļoti aizskāra brāļa izturēšanās, kad viņš tīšām apgāza tavu jauno divriteni. • Jau tu esi tik ļoti sadusmojies, acīmredzot tam ir savs iemesls. Pastāsti, kas noticis. • Kad tu tā kliedz, es nespēju koncentrēt domas. Vai tu nevarētu runāt mazliet klusāk? • Tu tā aizcirti durvis, ka tās gandrīz izlēca no eņģēm. Es domāju, ka tu esi par kaut ko ļoti sarūgtināts. Man gribētos, lai tu pasaki, kas īsti noticis. • Atceros, ka, būdama tikpat veca kā tu, es tieši to pašu sacīju arī savam tēvam. Pēc sarunas ar viņu es jutos krietni labāk. • Ja jau tu negribi, es, protams, tevi nespiedīšu par to runāt. Es tikai ceru, ka tu vēlāk pārdomāsi, jo atklāta izrunāšanās parasti palīdz aizvainojumu pārvarēt. Turklāt man ir ļoti sāpīgi redzēt, ka tev kaut kas tik ļoti ķēries pie sirds.

15. Dusmas 2 Ieteicamās frāzes • Es ļoti augstu vērtēju to, ka tu spēji runāt tik mierīgi, kaut gan juties ļoti dusmīgs un aizvainots. Man tā bija daudz vieglāk tevi uzklausīt. • Man prieks par to, ka tu mācēji apvaldīt savas dusmas un sāki runāt mierīgāk. To nemaz nav tik viegli izdarīt, kad jūties aiz­vainots. • Vai atceries, ko tev mācīju? ja kādreiz jūties ļoti sarūgtināts, dusmīgs vai noskumis, tad pastāsti to mierīgi ar vārdiem, nevis sāc kliegt, apsaukāt citus cilvēkus, cirst kāju pie zemes vai svaidīties ar dažādiem priekšmetiem. • Pieņemsim, ka tu par kaut ko esi uz mani ārkārtīgi pārskaities. Vai tad tu nevarētu man vienkārši pateikt: «Tēt, esmu uz tevi ļoti dusmīgs», nevis paceltā balsī sākt kliegt. • Kāds no maniem draugiem nesaprata, ko savam dēlam teikt, kad tas par kaut ko bija ļoti sadusmojies. Ko es, tavuprāt, varētu viņam ieteikt? Iesaistot konflikta risināšanā kādu neitrālu trešo personu, situāciju iespējams izvērtēt it kā no malas. Tādējādi vecāki savam bērnam palīdz ātrāk rast ceļu uz savstarpēju uzticēšanos, ļaujot tam izteikt savu personisko viedokli.

16. Dusmas 3 Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Neuzdrīksties ar mani runāt tādā tonī! Šādā reizē vecākiem ir tiesības justies dusmīgiem sakarā ar bērna izaicinošo un necieņas pilno uzvedību, bet vispirms tomēr vajadzētu padomāt par to, ko vēlaties panākt. Vai šāds izteikums bērnam liks ievērot pieklājību vai tikai lieku reizi pielies eļļu ugunī? Risināt jautājumu par necieņas izrādīšanu, neapšaubāmi, arī ir ļoti būtiski, tikai to būtu ieteicams darīt nedaudz vēlāk, kad pati akūtākā problēma jau būtu atrisināta. • Kā tu uzdrošinies! • Vai tad tu nezini, kā es tādās reizēs jūtos? Censties likt bērnam sevi iztēloties vecāku vietā, protams, ir visnotaļ ieteicams, tomēr ne pašā sarunas sākumā. Neaizmirstiet, ka jūsu bērnam daudz vairāk raižu sagādā paša problēmas, nevis jūsējās. Tāpēc pie jautājuma par savām izjūtām vecākiem sarunā ar bērnu vaja­dzētu atgriezties vēlāk. • Kamēr tu tā uzvedīsies, es ar tevi nerunāšu! Tā sacīt var tikai tādā gadījumā, ja vecāki ir pilnīgi pārliecināti, ka bērns pēc kāda brīža savu izturēšanos mainīs. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka viņš ar vecākiem savas problēmas apspriest izvairīsies. Tādējādi katrai pusei būs ievērojami grūtāk spert pirmo soli savstarpējas saprašanās virzienā, nezaudējot savu pašcieņu. Tāpēc vispirms vecākiem tomēr būtu ieteicams bērnam pateikt, ka viņi redz tā sarūgtinājumu un ir gatavi to uzklausīt. To varētu izdarīt apmē­ram šādi: «Es gribētu zināt, kas tevi tā sarūgtinājis. Varbūt es tev varētu palīdzēt? Turklāt, ja tu runātu mazliet klusākā balsī, man būtu vieglāk tevi saprast un uzklausīt.» • Tu izklausies ļoti dusmīgs. Deniss Donovans un Debora Makin Taira savā darbā «Ko es tikko kā pateicu» atzīmē, ka akcents uz dusmu emocijām dažkārt var jau esošās dusmas vēl pastiprināt. Ja vecāki, bērnam dzirdot, pasaka, ka viņš ir dusmīgs, tas bērnu var vēl vairāk satracināt. Turpretī, atzīstot, ka bērns jūtas aizvainots, patiesībai tāpat nav darīts pāri, bet bērna agresivitāte noteikti mazinās.

17. Vecāku atvainošanās • Atvaino, ka es tā sakliedzu uz tevi. Man tā nevajadzēja darīt. • Es aizgāju uz veikalu, nepavaicājis, vai tu negribētu nākt līdzi, tāpēc tu tagad jūties tik aizvainots. Piedod, ka tā iznāca. Nākamreiz es tevi noteikti neaizmirsīšu. • Man droši vien būtu vajadzējis atvainoties jau agrāk. Vilcinoties tik ilgi, esmu noteikti nodarījis tev pāri. • Es nerīkojos pareizi, tevi tik ļoti sarūgtinot tāda sīkuma dēj. Lūdzu, piedod man. • Es pret tevi izturējos pārāk bargi. Man nevajadzēja tā teikt. Taisnība bija tev. Ceru, ka tu man piedosi. • Tu man piedod, es nekad nebūtu uz tevi kliedzis, dzirdot taviem draugiem, ja tu būtu darījis tā, kā es tev liku. Šādā izteikumā vairāk nekā nožēla jūtams uzbrukums. • Neesi nu tik aizvainots. Tu jau zini, ka es tik jauni nemaz nebiju domājis. Bērns jūtas dziji aizvainots, jo viņš to ir uztvēris ļoti personiski. Tādā situācijā nevajadzētu teikt, ka viņa rīcība nav bijusi pareiza. Atvainojieties savam bērnam.

18. Bērna atvainošanās 1 Ieteicamās frāzes • Tiklīdz tu atvainosies, viss būs kārtībā. • Tu taču brāļa rotaļlietu saplēsi tīšām. Kā tev liekas, kā brālis tobrīd jutās? • Es jau zinu, ka tu tās rupjības sarunāji, dusmās nemaz neapzi­noties, ko dari. Bet nodarījuma smagumu tas tomēr nemazina. Ir ļoti svarīgi, lai tu atvainotos. Šeit būtiski svarīga ir vecāku spēja iejusties bērna situācijā. • Dzirdēju tevi atvainojamies savai māsai. Es ļoti priecājos, ka tu to izdarīji. Malacis. • Tas nemaz nav tev raksturīgi. Parasti tu tik ļoti aizvainoties nemaz nemēdz. Tev tomēr vajadzētu atvainoties, citādi rūgtums gruzdēs vēl ilgi. Jebkuru kritiku vienmēr vajadzētu līdzsvarot ar kaut ko pozitīvu. • Šobrīd vēl neatvainojies. Manuprāt, tu tam vēl neesi gatavs. Es gribētu, lai tu kādu laiku to apdomātu. Šāda frāze varētu izrādī­ties noderīga, ja vecāks instinktīvi jūt, ka bērns varētu arī nepakļauties rīkojumam atvainoties. Ja bērns ir nolēmis ignorēt vecāku gribu, viņš to var klaji parādīt, ar atvainošanos nevis vilcinoties, bet gan izdarot to uz karstām pēdām.

19. Bērna atvainošanās 2 Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Ja tu tūlīt pat neatvainosies, par iešanu rīt uz upi peldēties vari aizmirst. Piedraudēšana ar soda sankcijām vēlamo efektu nedod. Tādējādi jūsu bērns uz burvja mājienu nebūt nepārtaps par mīļu dūdiņu, kura par katru mazāko nodarījumu dedzīgi vēlēsies visiem atvainoties un turpmāk centīsies vispār nevienu neaizvainot. Labāk laikam būtu teikt kaut ko šādā garā: «Es netaisos braukt kopā ar jums vienā mašīnā, kamēr jūs nebūsiet izlīguši. Es nekur jūs nevedīšu, ja man būs aizdomas, ka atkal visu ceļu strīdēsieties.» Tādējādi vecāki būs bērniem darījuši zināmas neatvainošanās iespējamās sekas, no kurām labāk tomēr izvairīties, ja tik vien to pūļu kā palūgt piedošanu.

20. Pieaugušo nesaskaņas 1 • Ieteicamās frāzes • Ja pieaugušajam liekas, ka bērns varētu būt tikko kā notikušās vārdu pārmaiņas liecinieks, vajadzētu pamēģināt iejusties viņa ādā, sakot apmēram šādus vārdus: Varu derēt, ka tas tev laikam stipri ķērās pie sirds. • Tu droši vien izbijies. • Man ļoti žēl, ka tev nācās to dzirdēt. Tu laikam jūties pavisam nelāgi. • Reizēm šādā situācijā nenāktu par ļaunu darīt bērnam zināmu vecāku personisko attieksmi pret strīda cēloni. Lai bērns uzzina, ka situācija ir uzlabojusies. Viņam nav jābūt lietas kursa par visām sīkākajām detaļām, bet noteikti vajadzētu zināt, ka problēmai rasts atrisinājums. Es zinu, ka tu dzirdēji mūs strīdamies. Tāpēc gribu tev pateikt, ka mēs ar tavu māmiņu esam visu izrunājuši, noskaidrojuši un izlīguši. Tagad viss kārtībā. • Zini, dažkārt mēs ar mammu patiešām saejam ragos, bet tas nekad neturpinās pārāk ilgi. Mēs vēl aizvien viens otru ļoti mīlam. • Ja konfliktsituācija netiek atrisināta un naids ģimenē turpina pastāvēt, bērns sāk justies neaizsargāts. Vecāku teiktais, ka viss ir kārtībā, bērnu nespēj nomierināt. Vērojot pieaugušo izturēšanos, viņš nepārprotami nojauš patiesību. Tāpēc tādās reizēs labāk bērnam pateikt kaut ko mierinošu nekā neteikt neko. Mēs ar tēti vēl aizvien neesam tikuši skaidrībā, bet mēs ļoti cenšamies rast kopīgu risinājumu. Ceru, ka ilgi uz to vairs nebūs jāgaida. Ja tas tevi vēl aizvien satrauks, mēs ar tevi par to aprunāsimies.

21. Pieaugušo nesaskaņas 2 Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Tu visu dzirdēji, vai ne? Ceru, ka tas tevi pārāk nesatrauca. Dažkārt vecāki mēdz bērniem uzdot uzvedinošus jautājumus it kā starp citu, it kā tie nemaz nebūtu svarīgi, turklāt liekot lietā mīmiku un žestu valodu. Tādējādi bērns tiek izprovocēts sniegt atbildi uz vecākus ļoti interesējošu jautājumu. Bet, ja vecākiem bērna domas patiešām ir svarīgas, vajadzētu bērnam darīt zināmu, ka dotajā mirklī bērna dvēseles stāvoklis tiem patiesi ir būtisks un izprotams. Tāpēc šobrīd vairāk piemēroti varētu izrādīties šādi vārdi: «Tas, ko tu dzirdēji, laikam bija ļoti nomācoši?», nevis tāds precīzi bērnam adresēts jautājums kā: «Vai tas tevi nomāca?» • Es nemaz nespēju tavai mātei noticēti Kritika par vienu no abiem laulātajiem, kas izteikta, bērnam dzirdot, viņa pārdzīvojumus nevis mazina, bet gan tieši otrādi - pastiprina. • Ar tādām acīm uz mani nemaz neskaties! Esmu uz tevi loti dus­mīga. Kad tu pēdējo reizi kārtoji savu istabu? Vecāku savstarpējo nesaskaņu raisītās šļakatas nereti nolīst arī pār bērnu. Tomēr vajadzētu apzināties, ka nedrīkst uz bērnu sakliegt tikai tāpēc vien, ka paši esam sliktā garastāvoklī. Tas bērna sirdi nomāc vēl vairāk.

22. Slapināšana gultā 1 Ieteicamās frāzes • Pastāstiet savai atvasei, ka šāda problēma ir katram četrpadsmi­tajam bērnam vecumā līdz astoņiem gadiem. Ārkārtīgi svarīgi likt bērnam sajust, ka izprotat viņa stāvokli: Es zinu, ka tu to ļoti pārdzīvo, bet tev jāsaprot, ka neesi vienīgais, kam gadījusies šāda nelaime. Tavā klasē droši vien ir vēl kāds, kuram nākas saskarties ar līdzīgu problēmu. Bet tagad man tev sakāms kas iepriecinošs -mēs centīsimies šo problēmu atrisināt, izmantojot signālmodināšanas metodi. • Bērnu katrā ziņā jācenšas nomierināt un uzmundrināt: Man prieks, ka mēs mēģinām ar šo problēmu tikt galā. Esmu pārlieci­nāta, ka viss būs labi. Vēl tikai pavisam nedaudz jāpaciešas. •  Ja nu gulta tomēr atkal pieslapināta: Labi, tu noņem slapjos palagus, bet es pa to laiku sameklēšu citus. Un tad mēs saklāsim gultu abi kopā. Tu taču man palīdzēsi, vai ne? Ļoti labi, ja bērns grib gultu sakārtot pats. Bet nav nekā slikta arī tāda situācijā, kad liekat bērnam gultu saklāt pašam. Varat aizbildināties ar to, ka jūtaties nogurusi vai arī esat aizņemta ar kaut ko citu. Gultas saklāšana nekādā gadījumā nav uzskatāma par soda sankciju. Pieaugušā balss tonī nevajadzētu izskanēt nosodījumam, jo pienākums nomainīt slapjos palagus jūsu bērnu vēl nebūt ne­motivē pārvarēt enurēzi.

23. Slapināšana gultā 2 Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Vai tiešām tu nemaz nespēj sevi kontrolēt? Tev taču ir jau deviņi gadi. Rāšanās un nosodījums palīdz bērnam nevis tikt ar problēmu galā, bet gan to pazemo. Bērns notikušo sevī dziļi pārdzīvo, un, ja pieaugušais tādā brīdī pieķer sevi rājamies, vajag bērnam tūlīt atvainoties: «Lūdzu atvaino. Es jau zinu, ka tā nav tava vaina. Man tā gribētos tev palīdzēt. Man nebija tiesību izgāzt savu nepatiku uz tevi.» • Es tos sačurātos palagus nemazgāšu! Dari to pats! Kritizēšana šādā situācijā absolūti neder, jo aizskar bērna pašcieņu. • Nez, kā būtu, ja tu nakti pavadītu nevis savās mājās, bet viesos? Tā nu gan būtu izrāde. Nevajag notikušo lieki izcelt. Ja bērnam šāda nelaime gadītos ciemos, tas no kauna varētu vai zemē ielīst. Labāk iegādājieties signālmodinātāju un palīdziet savam bērnam tikt ar šo problēmu galā vispirms pašam savās mājās.

24. Valdonība 1 Ieteicamās frāzes (1) Tiešs un nepārprotams rīkojums komandēšanu izbeigt, tādējādi nodrošinot izvēles tiesības arī pārējiem bērniem, ilgākā laika periodā izrādās visai maz efektīvs. Vecākiem nākas to bērnam atgādināt atkal un atkal. Pieaugušajiem vajadzētu saprast, ka vēlēšanās citus izrīkot bērna uztverē nesaraujami saistīta ar tā pašnovērtējumu un personisko varēšanu. Tāpēc vajadzētu padomāt par alternatīvām sevis izteikšanas iespējām. Sākt varētu ar pamudinājumu atvērtākam kļūt bērnam pašam. • Es ievēroju, cik ļoti tevi sarūgtināja pārējo bērnu atteikšanās tevi paklausīt. Nāc, aprunāsimies. • Bet tagad padomā par to, kā justos tu pats, ja kāds cits grasītos ar varu uzspiest savu gribu tev. • Vai esi padomājis arī par to, kā jutās Jānis, kad tu viņam sacīji, ka nerotaļāsies ar to, pirms viņš pieņems tavus noteikumus? • Vai tu sev gribētu tādu rota/biedru, kurš tevi vienmēr tikai izrī­kotu, uzstājot, ka visam jānotiek tikai pēc viņa prāta? Nē? Baidos, ka tavi draugi patiešām vairs nevēlēsies ar tevi kopā rotājāties, ja tu vienmēr centīsies tiem uztiept savu gribu.

25. Valdonība 2 Ieteicamās frāzes (2) Iespējamās grūtības vecākiem būtu jāprognozē jau laikus. Paredzamo rotaļāšanos ar draugiem apzinoties jau iepriekš, vajadzētu kopā ar bērnu izmēģināt vairākus iespējamās izturēšanās modeļus, īpaši akcentējot tādas īpašības kā godprātību, taisnīgumu un spēju atteikties no savas gribas uzspiešanas. Te īsti vietā būtu sava bērna samīļošana un paslavēšana. • Es redzēju, kā tu piekriti spēlēt futbolu, kaut gan pašam tev gribējās pavisam ko citu. Tas bija ļoti jauki. Esmu lepna par tevi tieši tāpēc, ka tu rīkojies taisnīgi, jaujot izvēli izdarīt pārējiem bērniem. • Es dzirdēju tevi runājam skaitāmpantiņu. Tu darīji pareizi, jo savu reizi ikvienam jādod iespēja kļūt par rotaļas vadītāju. Man prieks par tevi. • Man liekas, tev tik ļoti patīk pārējos bērnus izrīkot tāpēc, ka tev mājās ir pārāk daudz pienākumu. Padomāsim kopīgi, kā mēs tos varētu samazināt, lai tev atliktu vairāk laika rotaļām. Vecāki, esiet vienmēr gatavi atklātai sarunai ar savu bērnu! Pienākumi bērniem nenoliedzami vajadzīgi, bet neaizmirsīsim, ka bērni tomēr ir tikai un vienīgi bērni un tiem nepieciešama bērnība.

26. Valdonība 3 Frāzes, no kuram veļams izvairīties • Valdonīgi draugi nevienam nepatīk. Pirmkārt, šāds apgalvojums ne vienmēr ir patiess, jo dažiem bērniem patīk pakļauties citu vadībai. Otrkārt, vecākiem nevajadzētu iedvest bērnam domu, ka dzīvē galvenais ir izpatikšana citiem. Bērnu izteiktie sprie­dumi ir diezgan vāji, bet tieši tādēļ tie tiek labvēlīgi pieņemti. Varētu teikt, piemēram, šādus vārdus: «Tiem bērniem, kuriem tu patīc, rotaļāšanās kopā ar tevi droši vien nesniegs gaidīto prieku, ja tu reizēm nedarīsi arī to, kas patīk viņiem.» • Kā veicās skolā? Vai tu šodien ar pārējiem bērniem centies sadarboties? Rosinot bērnu mainīt savu izturēšanās veidu, nepieciešams pasekot līdzi tam, kā tas tiek īstenots. Šāds jautājums pats par sevi ir visai nekonkrēts, jo nav jau zināms, ko īsti bērns saprot ar vārdu «sadarboties». Turklāt uz šādu jautājumu var sniegt ļoti īsu un lakonisku atbildi «jā \nē», kura izslēdz jebkuru iespēju gūt sīkāku informāciju, jautājumu vēlams formulēt iespē­jami precīzu: «Nu pastāsti, kā tu šodien centies rīkoties taisnīgāk, mazāk izrīkojot savus draugus.» Neaizmirstiet pavaicāt, cik grūti vai viegli tas bērnam nācās, un neskopojieties ar uzslavām, no­vērtējot viņa pūles.

27. Citu agresivitāte 1 Konkrētu recepšu nav, psihologi uzskata, ka veiksmīga varētu būt divpakāpju stratēģija: • Lakonisks, stingrs un pašpārliecināts noraidījums: «Man tas nav jāklausās!» • Demonstratīva pagriešanās un apņēmīga aiziešana no konflikta vietas (ar izvērstiem pleciem un augstu paceltu galvu). •  Ja bērnam ir laba humora izjūta, tas var, uztvēris agresora raidīto izaicinājumu, uzreiz to neitralizēt, līdz ar agresoru pats par sevi pasmejoties: «Tev taisnība. Es esmu kretīns. Ha, ha ha!» • Tiklīdz agresīvie bērni jūt, ka pārējie no viņu uzbrukumiem nebaidās, tie parasti zaudē savu bravūru un atkāpjas. Vecākiem vajadzētu mācīt bērnu censties šādās situācijās nodrošināties ar aculiecinieku atbalstu, bet tūlīt pēc tam darīt notikušo faktu zināmu vai nu vecākiem, vai skolas direktoram.

28. Citu agresivitāte Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties • Nepievērs viņam uzmanību. Viņam apniks gaidīt, un viņš liks tevi mierā. Agresoru nav iespējams ignorēt, ja vien bērns tai brīdī nebēguļo, meklēdams vietu, kur no tā paslēpties. Vislabāk bailes iespējams pārvarēt, veicinot bērnā pašapziņas veidošanos. • Bet tu taču esi tik liels un stiprs! Tu nevienam nedrīksti ļaut sevi apcelt! Te vairāk līdz bērna rakstura stingrība, ne tik daudz fiziskais spēks un trenēti muskuļi. Vismazāk agresoram spēj pretoties bikli un jūtīgi bērni. Tāpēc pareizāk būtu mācīt bērnus pareizi reaģēt, izmantojot katru iespējamo gadījumu, lai tos par veiksmīgu agresora «atsēdināšanu» uzslavētu. • Tu kļūsti pieaudzis. Es vairs nevaru atrisināt visas problēmas tavā vietā. Ceru, ka tu to saproti. Pret bērnu vērstas agresijas sekas var būt ļoti postošas. Labākajā gadījumā bērns tiek pazemots, bet sliktākajā tam var rasties vēlēšanās savam pāridarītājam atrieb­ties. Un tad tas var beigties ar to, ka aizvainotais bērns, lai nokār­totu savstarpējos rēķinus, ņem rokā ieroci. Jūsu bērnam nepie­ciešams ne tikai vecāku un skolas atbalsts, bet arī prasme atbrīvo­ties no pazemojuma un dusmu emocijām. • Viņš taču tev nevis iesita, bet tikai apsaukājās. Viņš jau neko neteica, tikai skatījās uz tevi. Agresija var izpausties ļoti dažādos veidos, tāpēc nevienu no tiem nevajadzētu novērtēt pārāk zemu.

29. Blēdīgums 1 Ieteicamās frāzes • Vispirms vecākiem vajadzētu bērnam darīt zināmu savu raižu cēloni un tikai pēcāk nākt klajā ar konkrētiem rīkojumiem, sakot šādu frāzi: Es redzēju, kā tu samainīji kārtis. To sauc par krāpšanos. Norunāsim, ka turpmāk tu tā vairs nerīkosies. • Tu atkal mānījies. Man nepatīk ar tevi rotaļāties, ja tu rīkojies negodīgi. Tagad es no spēles izstāšos. Ja tu pārdomāsi, vēlāk varē­sim turpināt. • Reizi pa reizei vēlams bērnu par godīgu rīcību uzslavēt. Mēs šo spēli spēlējam jau veselu stundas ceturksni, un tu esi ievērojis visus noteikumus. Tas ir lieliski. Man daudz labāk patīk ar tevi rotaļāties tad, ja tu ievēro spēles noteikumus un nemānies. • Tu tikko kā ieguvi punktu un spēlēji, ievērojot visus noteikumus. Varu derēt, ka tagad tu pēc labi padarīta darba izjūti gandarī­jumu. • Māciet bērnu, liekot tam iejusties apmānītā rotaļbiedra lomā. Nez kā jūtas tavs draugs, redzot, ka tu rīkojies negodīgi. • Lai izjustu prieku par uzvaru, reizēm tev var gribēties spēles noteikumus pārkāpt. Bet tā rīkoties nav godīgi.

30. Blēdīgums 2 Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties • Tu esi krāpnieks, bet krāpnieki nevienam nepatīk. Vajadzētu izvairīties bērnu nosaukt par krāpnieku. Tas skan visai nosodoši un diez vai vecākiem palīdz sasniegt nosprausto mērķi. Turklāt bērns jau nemānās nepārtraukti, tāpēc šāds apzīmējums neatbilst patiesībai. Kritizēt vajadzētu nevis bērnu, bet gan tā rīcību.  • Mēs izspēlējām visu spēli, un tu ne reizi nemānījies! Pateikt ko tādu nav nekas briesmīgs, turklāt vecāku nolūks ir pozitīvs - viņi bērnu uzslavē par tā godīgumu. Tomēr, bērnu uzslavējot, vaja­dzētu uzsvērt to, ko viņš izdarījis labi (piemēram, bijis godīgs, ievērojis spēles noteikumus), nevis to, ko nav izdarījis slikti, proti, nav mānījies. Mācīt bērnam kaut ko nedarīt nav gluži tas pats, kas iemācīt izdarīt kaut ko labu. • Ja vecāki bērnam pārmet mānīšanos, bērns to centīsies noliegt. Nekad nevajadzētu bērnam teikt šādi: Tu melo!; Nemelo! Pareizāk izvēlēties šādus vārdus: «Es redzēju, kā tu izdarīji gājienu ar manu spēles kauliņu. Iespējams, ka tu to par mānīšanos neuzskati, bet es negribu spēli ar tevi turpināt, ja tu ar maniem kauliņiem apejies kā ar savējiem.» • Ja spēles rezultāts vecākus satrauc un sarūgtina, vajadzētu vispirms domās parunāties pašam ar sevi. Citiem vārdiem sakot, vecākiem vajadzētu būt iecietīgiem, saglabājot vēsu prātu. «Es šo spēli zaudēju, bet labprāt gribētu uzvarēt. Zinu, ka varētu gūt uzvaru mānoties. Bet tā rīkoties es negribu. Ja šoreiz zaudēšu, citreiz būšu uzmanīgāks.»

31. Pienākumi 1 • Ieteicamās frāzes • Dariet bērnam zināmas savas prasības, nosakot konkrētus to izpildes termiņus. Es gribu, lai līdz pulksten diviem, kad es došos uz darbu, tu savāktu no dzīvojamās istabas grīdas visas savas izmētātās rotaļlietas. Un, lūdzu, izmet ārā visas tās, kuras ir salauztas! • Garāžā uz grīdas sanestas lapas. Tās vajag savākt un aiznest uz kompostkaudzi. Jāni, to es uzdodu tev. Izdari to tūlīt pēc brokastīm. Tas tev aizņems ne vairāk kā desmit minūtes. • Vecākiem nevajadzētu bērnam piedraudēt ar sodīšanu, bet gan likt tam uzzināt savas rīcības iespējamās sekas ja līdz pulksten diviem tu vēl nebūsi ticis galā, mēs viesībās ieradīsimies ar nokavēšanos. Mēs dosimies turp tikai tad, kad tu būsi visu izdarījis. Tā ka domā pats. • Ja šovakar līdz deviņiem tas netiks izdarīts, tev nāksies pārtraukt jebkuru nodarbošanos, lai ko tu tobrīd darītu, un uzdoto paveikt līdz galam. • Es tevi lūdzu sakārtot savas izmētātās drēbes un papīrus. Tu to neesi izdarījis. Pēc piecām minūtēm dators tiks izslēgts, un mēs to ieslēgsim tikai tad, kad viss būs sakārtots. • Vecākiem vajadzētu ar bērnu aprunāties, piedāvājot tā attiecī­gam vecumam piemērotu izvēli. Jāni, vajadzētu izvest ārā suni, ļaujot vispirms tam izskrieties, un pēc tam to novannot. Bez tam būtu arī jānogrābj lapas un jāiztīra notekas. Ko no tā visa tu varētu izdarīt šodien? • Es gribētu tev uzticēt dažus pastāvīgus pienākumus. Te tie visi ir uzskaitīti. Ja tev nāktos izvēlēties - kuriem tu dotu priekšroku? • Ja bērns liekas saīdzis un neapmierināts, vecākiem vajadzētu viņam darīt zināmu, ka tie viņa izjūtas izprot. Es zinu, ka nevienam nesagādā īpašu prieku vilkt kājās zābakus, lai iznestu ārā atkritumu spaini. Paldies, ka tu tomēr to izdarīji. • Ja bērns savus pienākumus veic apzinīgi, vecākiem nevajadzētu skopoties ar uzslavu. Uzņemoties daļu pienākumu, tu man ļoti atvieglo mājas soli. Esmu tev ļoti pateicīga.

32. Pienākumi 2 Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties • Izvairieties dot tādus netiešus un nekonkrētus rīkojumus kā sakārto savu istabu, iztīri virtuvi un notīri virtuves galdu. Bērns nesaprot, kas un cik lielā apjomā tam īsti jāizdara. Vajadzētu vienmēr paturēt prātā, ka bērna uzskati par sakārtotu istabu var ievērojami atšķirties no kritērijiem, kādus šai sakarā izvirza pieaugušie. • Cik reižu esmu tev lūgusi... ? Ja nākas teikt šādus vārdus, tas liecina par to, ka vecākiem vajadzētu stingrāk kontrolēt savu prasību izpildi. Iespējams, ka kaut kad agrāk esat ļāvuši bērnam no savu pienākumu pildīšanas izvairīties. Šādā situācijā ietei­cams noteikt konkrētus darba izpildes termiņus un pārbaudīt darba rezultātu. • Kas es tev esmu? Kalpone, vai? Kurš vecāks gan nav izjutis līdzīgu aizvainojumu? Tāpēc dariet bērnam skaidri zināmas savas vēlmes attiecībā uz viņam uzticētajiem pienākumiem un to izpildes termiņiem. Pēcāk mierīgi, bet stingri bērnam izvirzītās prasības vajadzētu atgādināt, neaizmirstot kontrolēt arī to izpildi. • • Ja nepildīsi savus pienākumus, aizmirsti par dzimšanas dienas svinībām. Ja šāds piedraudējums iedarbojas, tas pierāda tikai to, ka bērns ir pamanījis vecākus zaudējam pacietību. Konkrēta un precīza vecāku izvirzīto prasību un arī iespējamo seku formulē­juma priekšrocība ir tā, ka bērnam viss ir pilnīgi skaidrs un saprotams. Vecākiem nav jāsāk runāt paceltā balsī, nedz jāzaudē savaldība. Turklāt, izsakot draudus, vecāki savu autoritāti nevis nostiprina, bet gan zaudē.

33. Nerunīgums 1 Ieteicamas frāzes • Jautājumus vēlams formulēt tā, lai vienā vārdā uz tiem atbildēt nebūtu iespējams. Kādi jautājumi tev šodien bija vēstures eksāmenā? • Ja jūsu mazrunīgais bērns kaut ko jautā vai stāsta, veidojiet savu atbildi tā, lai saruna varētu turpināties, nevis apsīktu. īpaši veiksmīga būs tāda vecāku atbilde, kurā bērns sajutīs vecāku vēlēšanos iejusties viņa situācijā. • Līdz sestdienai es nevaru gaidīt! • Tev laikam ļoti gribas doties tajā braucienā ar plostu? • Jā. • Ja tev vajadzētu kādu pierunāt doties izbraucienā ar plostu, kādi būtu trīs argumenti, kurus tu minētu kā pašus galvenos? • Palūdziet, lai bērns jums iemāca darīt kaut ko tādu, kas ļoti interesē viņu pašu. Pastāsti man kaut ko vairāk par tām etīdēm, kuras jums lika notēlot aktiermākslas nodarbībā. Man vienmēr gribējies uzzināt par to ko vairāk. • Ja bērns jūtas nomākts un ir noskaņots paškritiski, vecākiem nevajadzētu pret to izturēties pārāk bargi, bet gan mēģināt iejusties viņa situācijā. Tu šodien uzkrāsoji skropstas un lūpas, bet tavi draugi to pat nepamanīja. Un tagad tu te sēdi un pārdzīvo. Šāds ievads provocē bērnu uz atklātību. Apgal­vojums, ka grims meitenei piestāv un viņa izskatās skaista, var glaimot pašu vecāku patmīlai, bet laikam tas tomēr nav gluži tas, ko meitene tobrīd būtu velējusies no vecākiem dzirdēt.

34. Nerunīgums 2 Ieteicamas frāzes Dažkārt vecākiem ieteicams uzskatīt par problēmu savu ne­prasmi atrast piemērotu sarunas tēmu, lūdzot padomu bērnam. Zini, man ir problēma. Es reizēm tik ļoti gribētu ar tevi parunāties, bet nezinu, ko īsti teikt, lai sarunu uzturētu. Varbūt tu varētu man palīdzēt, iesakot kādu piemērotu sarunas tēmu? • Vecākiem vajadzētu bērnu uzslavēt pat par vismazāko atklātības mirkli. Esmu priecīga, ka varam par šīm lietām aprunāties. Viss, kas notiek ar tevi, man nozīmē ļoti daudz. • Runājiet ar bērnu par tēmu, kas jūs priecīgi satrauc. Pieaugušo entuziasms var izrādīties lipīgs, rosinot bērnā vēlēšanos uzzināt vairāk. Vai nebūtu lieliski, ja mēs mājai uzceltu piebūvi? Es vienmēr esmu ilgojusies pēc istabas saules pusē. • Ja vecāki cenšas uz bērna teikto veiksmīgi reaģēt, bet ir skaidri redzams, ka atbilde ir galīgi garām, vajadzētu darīt bērnam zināmu, ka tie viņa stāvokli izprot. Tas, ko tu saki, izklausās svarīgi, bet liekas, ka es ne visai skaidri saprotu, ko tu domā. Pasaki tā, lai es saprotu. Vai es kaut ko pateicu nepareizi? • Ja vecāki jūtas sarūgtināti par to, ka bērns ar tiem nesarunājas, vēlams bērnam pavaicāt, vai tie ko dara nepareizi. Pazemība nekad nespēj otru aizvainot. Tā var tikai un vienīgi palīdzēt. Katru reizi, kad mēģinu ar tevi aprunāties, man liekas, ka daru kaut ko nepareizi. Vai tu nevari man palīdzēt? Ko es tādu pasaku, ka tu uzreiz noslēdzies sevī?

35. Nerunīgums 3 Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties • Kas es tāds esmu? Kāpostu tītenis, vai? Kāpēc tu ar mani nerunā? Šāds ievads var palīdzēt, ja bērnam ir attīstīta humora izjūta. Bet, ja vecāku balsī būs jaušama antagonisma nots, saruna tik un tā neraisīsies. • Vai man patiešām katrs vārds jāizvelk no tevis ārā kā ar stangām? Tas nu būtu mazliet par stipru teikts, bez tam šajā frāzē izskan klaja apsūdzība. Ja bērns jūt pret sevi vērstu kritiku vai nosodījumu, viņš visiem spēkiem pacentīsies no atklātas sarunas izvai­rīties. Tāpēc vecākiem vajadzētu izvēlēties saudzīgākus vārdus. «Es tik ļoti vēlētos parunāties ar tevi pavisam atklāti. Tavas aprautās atbildes mani ļoti sāpina.» • Nu kāpēc tu nevarētu būt tāds kā tava māsa? Varat būt pārlieci­nāti, ka, dzirdot šādus vārdus, bērns kļūs vēl noslēgtāks. • Vai tu esi izdarījis ko sliktu? Vai tāpēc tu izvairies ar mums runāt? Nelieciet bērnam justies bez vainas vainīgam.

36. Tūļīgums 1 Ieteicamās frāzes • Nevajadzētu bērnu nedz aicināt brokastīs, nedz atļaut skatīties televīzijas pārraides, kamēr viņš nav apguvis sava laika organizēšanas iemaņas. Tu dabūsi brokastis pēc tam, kad būsi apāvis kājas un salicis somā grāmatas. • Uzmanību! Gatavību! Starts! Tev ir tieši divas minūtes laika, lai pārtrauktu to, ko tu esi iesācis, un būtu gatavs iet ārā no mājas! • Neskopojieties ar uzslavu, ja bērns to patiešām pelnījis. Cik jauki, ka tu saģērbies, pirms nākt lejā brokastīs. Tagad tu varēsi pirms skolas vēl brītiņu atpūsties. • Man tieši tagad vajag, lai tu ... (uzskaitīt visus bērnam padarāmos darbus). Vai ir kādi jautājumi? • Ja gribi, vari nesteigties, bet, ja tu nokavēsi skolas autobusu, tev vajadzēs no savas kabatas naudas atmaksāt man par benzīnu (vai iztīrīt vannas istabu, vai padarīt kādu citu ne visai tīkamu darbiņu). Priekšrocība ir tā, ka vecākiem nenākas runāt ar bērnu paceltā balsī, jo pilnīgi pietiek ar to, ka bērns apzinās savas rīcības iespējamās sekas.

37. Tūļīgums 2 Frāzes, no kurām vēlams izvairīties • Nekad nevajadzētu bērnam teikt uzvelc kurpes!, ja īstenībā vēlaties panākt, lai bērns pārtrauktu darīt to, ko iesācis, un tūlīt pat uzvilktu kurpes. Ja dodat bērnam kādu rīkojumu un desmit minūtes vēlāk to vēlreiz atkārtojat, bērns droši vien atbildēs: «Es jau to taisījos darīt.» Vecāki nav konkretizējuši laiku, kurā bērnam jāiekļaujas. • Kāpēc tu nekad nevari būt laikā gatavs, kad mums kaut kur jāiet? Bērnam jūsu izvēlētais ceļamērķis acīmredzot neliekas īpaši svarīgs. Šajā situācijā vecākiem vajadzētu padomāt par to, kā stingri un nelokāmi bērnam izvirzīt konkrētas un precīzi formulētas prasības. • Vai man uz tevi katru dienu jākliedz, lai tu pagūtu uz skolas autobusu laikā? Uz šādu vecāku noformulētu jautājumu vienīgā atbilde ir neapšaubāmi pozitīva. Bērni nekļūdīgi saprot, kad vecāku izteikto lūgumu iespējams ignorēt un kad jāklausa uz vārda. Viņi ir iemācījušies neņemt vecākus galvā, līdz tie ir galīgi izvesti no pacietības. Tāpēc nepieciešams runāt skaidri, mierīgi un savaldīgi, bet tai pat laikā nelokāmi. Vēlams neitralizēt visus bērna tuvumā esošos vilinājumus (televīziju, datoru utt.). Neaizmirstiet bērnu par centību paslavēt, vienlaikus liekot tam izjust sava neizdarīguma sekas. • Māciet bērnu, izmantojot piemērus no ikdienas dzīves, proti, kad paši neesat kaut ko paguvuši izdarīt laikā. Redzi? Man tagad jāmaksā sods par to, ka nesamaksāju rēķinu norādītajā laikā. Tas bija paslīdējis zem visiem šiem papīriem. Ja es būtu bijusi akurāta, tā nebūtu noticis.

38. Pieaugušā nāve 1 Ieteicamās frāzes (1) • Ar bērnu vajadzētu runāt tieši un konkrēti, bet tai pat laikā arī iejūtīgi. Pieaugušo izturēšanās veidam un rīcībai jābūt tādai, kas bērnu pārliecina, ka viņa reakcija ir svarīga. Man tev kas jāsaka. Kaut kas ļoti bēdīgs. Šorīt nomira vectētiņš. • Ja bērnam rodas jautājumi, uz tiem sniedzamas godprātīgas atbildes, tiesa gan, bez šausminošu detaļu izklāsta. Vai atceries, ka vectētiņam operēja sirdi? Pēc operācijas viņam sākās infekcija, un vectētiņš saslima ar plaušu karsoni. Parasti šo slimību izdodas izārstēt, bet vectētiņš slimošanas laikā bija zaudējis daudz spēka, tāpēc zāles viņam nepalīdzēja un viņš nomira. • Pēc tuvinieka nāves bērns sāk uztraukties ne tikai par dzīvu palikušo, bet arī par savu personisko drošību. Ja bērnu satrauc doma par to, ka varētu nomirt vēl kāds no tā tuviniekiem vai arī bērns pats, vajadzētu viņu nomierināt, sakot, ka jūs dzīvosiet kopā ar viņu vēl ilgi jo ilgi. Kādu dienu mums visiem būs jāmirst, bet lielākā daļa cilvēku tomēr nodzīvo līdz sirmam vecumam. Līdz manai nāves stundai jūs jau būsiet izauguši lieli, kļuvuši patstāvīgi, jums būs pašiem sava māja un ģimene, par ko rūpē­ties.

39. Pieaugušā nāve 2 Ieteicamās frāzes (2) • Dažkārt bērni kļūst pārlieku piesardzīgi. Viņus satrauc katrs mazākais sīkums, pat parasta saaukstēšanās vai arī tas apstāklis, ka kādam no ģimenes sliktos laika apstākļos jāiet ārā no mājas. Dariet bērnam zināmu, ka izprotat viņa satraukumu. Šādā situācijā bērnu nepieciešams iedrošināt, sakot, ka jūs katrā ziņā uzmanīsieties, lai nekas slikts nenotiktu. Tu raizējies, ka arī es varētu nomirt tāpat kā tētiņš. Tās ir sāpīgas domas, bet tev jāzina, ka tu un tavs brālis esat man visdārgākie visā pasaulē. Tāpēc es ļoti uzmanīšos, lai nekas slikts neatgadītos. Es braukšu ļoti piesardzīgi un nekad neaizmirsīšu uzlikt drošības jostu. • Iedrošiniet bērnu, atsaucot atmiņā tās reizes, kad viņa uztrau­kums izrādījās veltīgs, jo viss beidzās labi. Vai atceries, cik ļoti biji noraizējies, kad man nācās lietot antibiotikas, lai izārstētu klepu? Viss taču beidzās pavisam labi. • Jūtot, ka bērnu māc skumjas, bet viņš klusē, uzsāciet sarunu pirmie. Nu redzi, sēžam pie pusdienu galda, bet māmiņas vieta ir tukša. Arī man viņas pietrūkst. • Palīdzēt šādos brīžos var arī ticība Dievam. Tā katrā ziņā sniedz mierinājumu dvēselei. Es zinu, ka tagad māmiņa ir pie Dieva. Turklāt esmu pilnīgi pārliecināts, ka viņa mūs redz. Viņa tikai nevar ar mums sarunāties. Bet ikreiz, kad lūgsim Dievu, viņa mūs sadzirdēs. Māmiņa nomira, bet viņa nekad nebeigs mūs mīlēt.

40. Pieaugušā nāve 3 Ieteicamās frāzes (3) • Vairums mazu bērnu ne visai smagi pārdzīvo ar nāvi saistītos rituālus, tādus kā piemiņas dievkalpojums un bēres. Bet katrā atsevišķā gadījumā pieaugušajiem tomēr vajadzētu vadīties pēc konkrētās situācijas. Ja gaidāmā ceremonija bērnu biedē un satrauc, vajadzētu pateikt, ka viņa klātbūtne tajā nav obligāta un ka atvadu ceremonijas domātas galvenokārt pieaugušajiem. Tā vietā pieaugušie kopā ar bērniem varētu noturēt paši savu atvadu rituālu, iekļaujot tajā, piemēram, kopīgi noskaitītu lūgšanu, gaisa baloniņa ievietota vēstījuma palaišanu debesīs vai ari nelielas vēstulītes uzrakstīšanu un vēlāku tās ierakšanu zemē. • Ja bērna klātbūtne piemiņas dievkalpojumā tomēr paredzēta, vajadzētu pastāstīt, ko viņš tur ieraudzīs. Tētis gulēs zārkā. Rokas viņam būs sakrustotas uz krūtīm. Iespējams, ka viņš izskatīsies mazliet citāds, nekā tev palicis atmiņā, bet tas nav nekas neparasts. Miris cilvēks vienmēr izskatās mazliet citāds nekā dzīvē. Visi cilvēki, kas būs ieradušies uz piemiņas dievkal­pojumu, vēlēsies nomesties ceļos tētim līdzās, lai aizlūgtu par viņu. Ja vēlies, arī tu vari darīt tāpat. Ja negribi mesties ceļos, vari to darīt, stāvot kājās. Bērnam vajadzētu zināt arī gaidāmās ceremonijas ilgumu. • Ja bērns vēl vairākus mēnešus pēc bērēm tomēr redz jūs skums­tam un raudam, nevajadzētu izlikties un teikt, ka nekas jau nav noticis. Labāk pateikt skaidri un gaiši: Es sadomājos par vecmāmiņu, un man ap sirdi palika pavisam bēdīgi. Reizēm man viņas ļoti pietrūkst.

41. Pieaugušā nāve 4 Frāzes, no kurām vajadzētu izvairīties (1) • Es saprotu, kā tu jūties, bet māmiņa justos laimīga, redzot tevi kārtīgi paēdam vakariņas... Jebkurš pieaugušā aizrādījums attiecībā uz bērna jūtām, kurā jaušams pārmetums, var bērnā raisīt apjukumu, lai neteiktu vairāk. Sliktākajā gadījumā viņš var sākt justies vainīgs par to, ka nav izturējies tā, kā to būtu vēlējies viņa mirušais tuvinieks. Tāpēc labāk būtu teikt kaut ko apmēram šādu: «Māmiņa saprot, ka tu esi ļoti noskumis, ka tev nemaz negribas ēst. Es arī to saprotu. Bet es zinu arī to, ka māmiņa ar nepacietību gaida to dienu, kad tu vairs nejutīsies tik izmisis un sāksi atkal interesēties par dzīvi. Māmiņa zina, ka līdzēt var vienīgi laiks.» • Vectētiņš ir devies brīnišķīgā ceļojumā, kādā reiz dosies ikviens no mums; Vecmāmiņa ir aizmigusi uz mūžu. Bērni vecumā no • astoņiem līdz deviņiem gadiem visu uztver tieši un nepastar­pināti. Abstrakcijas tiem vēl ir svešas un neizprotamas. Lai nejauktu bērnam prātu, vajadzētu izvairīties no liekvārdības, nāves jēdzienus raksturojot ar vārdiem «nomira» un «miris/usi». Pretējā gadījumā bērnam uz visu mūžu var izveidoties nepatika pret ceļojumiem vai arī bailes iemigt. • Vecmāmiņa nomira pēc tam, kad viņu aizveda uz slimnīcu. Vecmāmiņa nomira tāpēc, ka cieta nelaimes gadījumā. Arī bērniem reizēm gadās nokļūt slimnīcā vai arī ciest satiksmes negadījumā. Nevajadzētu bērnā radīt pārliecību, ka šādi notikumi vienmēr saistīti ar nāvi. īsti vietā būtu paskaidrot, ka šoreiz negadījums patiešām izrādījās nopietns, bet citādi nedz nelaimes gadījumi, nedz nokļūšana slimnīcā nebūt nav saistāmi ar nāvi. • Vecmāmiņa slimoja... Bet bērni jau arī slimo. Šādā situācijā bērnam vajadzētu pastāstīt, ka vecmāmiņa bija ļoti smagi slima. Tik smagi slima, ka zāles, kuras parasti cilvēkam palīdz kļūt veselam, vecmāmiņai nespēja palīdzēt.

42. Pieaugušā nāve 5 Frāzes, no kurām vajadzētu izvairīties (2) • Neraizējies. Es nekad nemiršu. Bet kā tādā gadījumā izskaidrot to, ka tētis tomēr nomira? Labāk pateikt bērnam, ka dzīvosiet tik ilgi, līdz būsiet sasniegusi dziļu vecumu. Ja bērns raizējas par savu likteni gadījumā, ja nomirtu abi viņa vecāki, varat viņu iepazīstināt ar saviem plāniem attiecībā uz aizbildņa iecelšanu. To sakot, tomēr centieties bērnu pārliecināt, ka tas, jūsuprāt, nenotiks. • Kopš vectētiņa nāves pagājuši jau divi gadi. Visu pārējo bēdas laiks jau pamazām remdējis. Kāpēc tu vēl aizvien esi tik bēdīgs? Vislabākais dvēseles dziedināšanas veids ir paturēt aizgājēju mūžīgā piemiņā. Lai cik pretrunīgi tas izklausītos, bet cilvēkiem patiešām vieglāk ar zaudējumu samierināties tad, ja tiem nav liegta iespēja mirušo atcerēties un reizēm justies saskumušiem. • Ja bērns tomēr izrāda lielākas bēdas, nekā jums liekas pareizi, centieties bērnam pastāstīt, ka spējat viņu saprast. Varbūt skumjās atmiņas no jauna uzjundīja kāda drauga vai tuvinieka zaudējums. Iemesli var būt visdažādākie. Domāju, ka bērnu varētu nomierināt šāda frāze: «Tas ir tikai normāli, ka tev reizēm uzmācas skumjas. Kas tas bija, kas tevi atkal saskumdināja?» •  Dziedēt emocionālo pārdzīvojumu sakarā ar mīļa tuvinieka zaudējumu spēj vienīgi laiks. Bērnam izdodas tikt ar problēmu galā veiksmīgi, ja pieaugušie pret viņu izturas iejūtīgi un saprotoši; ja bērns jūt viņu atbalstu; ja pieaugušie spēj apmierināt bērna augošās vajadzības; ja pieaugušie spēj bērnam dāvāt dvēseles komfortu, mierinājumu un vēlmi to uzklausīt brīžos, kad sirds vai pušu plīst.

43. Brālīša vai māsiņas nāve Ieteicamās frāzes (1) • Bērnam vajadzētu ļaut apmeklēt mirstošu brālīti vai māsiņu. Tavs brālītis ļoti vēlas, lai tu pēc iespējas ilgāk būtu kopā ar viņu. Kaut arī viņš ļoti ātri nogurst, tas viņam daudz ko nozīmē. • Ja bērns ir uz nāvi slims, vecākiem vajadzētu pārējiem bērniem to pateikt jau laikus, tādējādi nodrošinot tiem iespēju uzdot jautājumus un attiecīgi sagatavoties. Ārsti domā, ka Jānītis pārāk ilgi vairs nedzīvos. Mēs, protams, ceram, ka tā nebūs, bet ar šo domu, lai cik skumja tā būtu, pamazām nākas samierināties. • Psiholoģijas doktors Deivids Krenšovs domā, ka bērnam vajadzētu pastāstīt, ka cilvēka ķermenis pēc nāves pārstāj funkcionēt, jo pats viņš to aptvert vēl nespēj. Tagad tava māsiņa vairs neko nejūt. Ne sāpes, ne aukstumu, ne karstumu. Absolūti neko. • Dažkārt dzīvi palikušie brāļi un māsas jūtas mirušā bērna priekšā vainīgi par seniem pāridarījumiem. Vecākiem nevajadzētu uzreiz teikt, ka tā justies nav pareizi. Vajadzētu mēģināt iejusties sava bērna situācijā, uzklausīt viņa raižu cēloni un tikai tad sākt bērnu mierināt. Tu tagad saki, ka nožēlo savu nejauko izturēšanos pret brāli. Tas ir pilnīgi normāli. Man arī žēl, ka reizēm viņu sodīju. Bet zini ko? Es viņu sodīju tāpēc, ka vecākiem bērni ir jāaudzina, bet bez sodiem tas nav iespējams. Brāli savukārt reizēm mēdz darīt viens otram pāri. Man tāpēc nav jājūtas slikti tikai tādeē vien, ka esmu māmiņa, bet tev nav jājūtas slikti tāpēc vien, ka tev ir brālis. • Tu izjūti diskomfortu par tām reizēm, kad abas ar mazo māsiņu plēšaties. Bet es atceros jūs abas pēc tam atkal jauki rotaļājamies. Jums abām izdevās pārvarēt savas dusmas un nepatiku, tāpēc ka jūs viena otru mīlējāt. • Tu šovakar gribi pārgulēt lielajā gultā pie tēta un māmiņas? Tādā reizē kā šī vienam gulēt savā gultiņā patiešām ir grūti. Vienmēr tev gulēt kopā ar mums nevajadzētu, bet šī reize ir izņēmums. Var rīkoties arī citādi, proti, pirmajās dienās pēc bērēm ienest vecāku guļamistabā bērna gultiņu.

44. Brālīša vai māsiņas nāve 2 Ieteicamās frāzes (2) • Brālīša rotaļlietas tev laikam ik brīdi liek par viņu domāt. Reizēm ar tām rotaļāties ir viegli, citreiz - ne tik viegli. Normāli ir abē­jādi. •  Reizēm bērns jūtas vainīgs par to, ka spēj būt laimīgs un priecāties laikā, kad vecāki vēl aizvien skumst pēc mirušā bērna. Mēs ar māmiņu priecājamies, ka tev ir labi. Bērniem bēdu kausam nekad nav jābūt tikpat lielam kā pieaugušajiem. • Šodien laiks kā radīts, lai pavizinātos ar kamaniņām. Uzvelc garās bikses, un iesim uz kalnu. Psihologs un psihoterapeits Deivids Krenšovs iesaka vecākiem ļaut bērniem priecāties, kaut arī sēru periods vēl nav beidzies. Citādi bērni var sākt justies vainīgi par to, ka tiem gribas rotaļāties. •  Dienās vai pat nedēļās, kas seko pēc brālīša vai māsiņas bērēm, vecākiem vajadzētu rosināt pārējos bērnus sarunām par mirušo. Tagad visi pēc kārtas pateiksim kaut ko par Toniju. Tas varētu būt jebkas. Kāda jauka atmiņa, par kuru iespējams pasmaidīt; kāds jautājums, kas neliek jums mieru, vai arī kas cits. • Mierinājumu sniedz arī sarunas par reliģijas tēmām. Nezinu, kāpēc Dievs paņēma tavu māsiņu pie sevis. Bet es ticu, ka viņai debesīs klājas labi un viņa noteikti lūgs palīdzību Dievam, ja mums tā būs nepieciešama. • Reiz mēs visi nokļūsim debesīs, bet tagad mums sava dzīve jānodzīvo saskaņā ar Dieva gribu, cik vien labi iespējams.

45. Brālīša vai māsiņas nāve 3 Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties • Nevajadzētu izvairīties no sarunām par mirušo bērnu tādās ģimenes kopā sanākšanas reizēs kā dzimšanas dienas, atvaļinājums un skolas brīvdienas. Tas būtu vispiemērotākais brīdis mirušā pieminēšanai, noskaitot kopīgu lūgšanu vai arī pakavējoties atmiņās par kopīgi pavadīto laiku. Svarīgākais jau nav pašu gadījumu paturēšana atmiņā, bet gan tas, lai mirušais bērns tiktu atzīts kā ģimenei vēl aizvien piederīgs. Turklāt nevienam nevajadzētu liegt izrādīt savas jūtas. Nebūtu slikti jau laikus padomāt par to, kā piemiņas pasākumus īstenot. Varbūt viens no bērniem varētu noskaitīt lūgšanu, otrs - pakārt Ziemsvētku eglītē mirušajam brālītim vai māsiņai veltītu rotājumu un tamlīdzīgi. • Es nespēju noticēt, ka mēs vēl kādreiz varētu justies laimīgi. Protams, dzīve nekad vairs nebūs tieši tāda, kā agrāk, bet tā tik un tā var veidoties skaista un pilnvērtīga. Gan atkal nāks laiks, kad visi kopā varēs smieties kā senāk. Bērniem vajadzētu paskaidrot, ka dzīve jau tāpēc neapstājas. Vecāki sekos savu pārējo bērnu gaitām skolā un ārpus tās, kopīgi atzīmēs ģimenes svētkus un pavadīs brīvdienas. • Tavs brālis, lai Dievs svētī viņa dvēseli, nekad neatteicās man palīdzēt mājas darbos. Kāpēc tu nevarētu darīt tāpat? Nekad nevajadzētu salīdzināt savu bērnu ar citiem. • Parunāsimies par brālīti vēlāk. Lai uzklausītu bērnu un atbildētu uz viņa jautājumiem, vecākiem vajadzētu izbrīvēt tam laiku nekavējoties, pārtraucot jebkuru iesākto darbu.

46. Dzīvnieka nāve 1 Ieteicamās frāzes (1) • Darot bērnam zināmu viņa iemīļotā dzīvnieciņa nāvi, vajadzētu runāt skaidri un saprotami. Detalizēts izklāsts vēlams tikai tādā gadījumā, ja bērns pats to grib zināt. Šodien, nākot mājās no darba, es ieraudzīju Poukiju nekustīgi guļam ceļa malā. Viņu bija sabraukusi mašīna. Poukijs ir pagalam. Ja bērns izsaka vēlēšanos beigto dzīvnieku redzēt, var viņam to parādīt. Tiesa gan, tikai tādā gadījumā, ja dzīvnieka ķermenis nav pārāk sakropļots. Ar šādu situāciju labi tiek galā arī pavisam mazi bērni, kaut arī notikušā nozīmi nespēj izprast līdz galam. Parādot dzīvnieku bērnam, vēlams tā smagākos ievainojumus pārklāt ar segu. • Ja dzīvnieks atdots veterinārārstam iemidzināšanai vai sadedzi­nāšanai, bērna reakcija var būt divējāda. Bērns var justies sarūgtināts, ka pirms tam nav varējis dzīvnieku redzēt, bet var tāds arī nebūt. Ja bērns tomēr jūtas sarūgtināts, viņam var pateikt šādi: Es gribēju Poukiju cik vien ātri iespējams aizvest pie veterinārārsta. Diemžēl ārsts vairs neko nevarēja līdzēt. Ja vecāki domā, ka bērnam tas varētu palīdzēt, palūdziet veteri­nārārstu bērnam parādīt vietu, kur dzīvnieks tika izmeklēts un aprūpēts. •  Lēmums par dzīvnieka iemidzināšanu jāpieņem nevis bērnam, bet pieaugušajiem. Bērns nekad tam nepiekritīs vai arī, ja tomēr piekritīs, tad vēlāk mocīsies vainas apziņā. Paziņot bērnam par vecāku pieņemto lēmumu dzīvnieku iemidzināt vajadzētu jau laikus, paskaidrojot iemeslus, kāpēc tas nepieciešams. Varētu bērnam teikt šādi: Ārsts sacīja, ka ilgi Poukijs vairs nedzīvos. Kamēr viņš ir dzīvs, viņš cieš lielas sāpes. Tāpēc ārsts iedos Poukijam tādas zāles, kādas dod tikai dzīvniekiem. So zāļu iespaidā Poukijs iemigs ciešā miegā un pēc dažām minūtēm nomirs. Tādējādi sunim vairs nebūs jāmokās. Man ļoti žēl, ka Poukijam jāmirst, bet es priecājos, ka viņam vairs nebūs jācieš nepanesamas sāpes.

47. Dzīvnieka nāve 2 • Ieteicamās frāzes (2) • Pieaugušajiem vajadzētu izmantot dzīvnieka bojāeju, lai aprunātos ar bērnu par nāvi. Saki man - ko tu saproti ar vārdu «nāve»? Vai gribi ar mani par to parunāties? Vai tev šai sakarā ir kādi jautājumi? •  Varbūt jūs vēlētos bērnam atgādināt to, kas ar mirušā ķermeni notiek pēc nāves. Poukija sirds ir apstājusies, un viņš vairs neelpo. Poukijs vairs neko nejūt. Ne sāpes, ne aukstumu, ne karstumu. •  Doma par tūlītēju jauna dzīvnieka iegādi pirmajā mirklī šķiet laba un visnotaļ pieņemama. Bet tā rīkoties nevajadzētu, jo iespējams, ka bērns dzīvnieka zaudējumu nemaz tik smagi • nepārdzīvo. Nav izslēgts, ka viņš nemaz nevēlas vecā drauga vietā uzreiz iegūt jaunu. Turklāt šāda pieaugušo rīcība var izraisīt arī pavisam pretēju efektu gaidītajam. Bērns pret jauno dzīvnieku var sākt izturēties noraidoši, visu laiku to salīdzinot ar mirušo. Un šis salīdzinājums nereti jaunatvestajam dzīvniekam izrādīsies par sliktu. Turklāt ilgāks laiks pārdomām un tikšanai skaidrībā par savām jūtām bērnam nāks tikai par labu. Nebūs tā, ka sāpīgās emocijas ar jauna dzīvnieka iegādi tiks mehāniski pārmāktas. Iespējams, ka bērna ciešanas varētu remdēt šādi vārdi: Es nebūt neesmu pret jauna dzīvnieka iegādi. Bija ļoti jauki ar Poukiju spēlēties un par to rūpēties. Bet es vēlētos kādu laiku nogaidīt, kamēr atmiņas par Poukiju vairs nebūs tik sāpīgas. Turklāt es gribētu pakrāt naudu, jo mūsu jauno suni noteikti vajadzēs parādīt veterinārārstam un samaksāt par potēm.

48. Dzīvnieka nāve 3 Frāzes, no kurām ieteicams izvairīties • Nu ko tu tā pārdzīvo? Tas taču ir tikai un vienīgi dzīvnieks. Iespējams, ka tā domā pieaugušais, bet bērnam bojāgājušais dzīvnieks bija reizē gan draugs, gan sargs, gan rotaļbiedrs. • Ja mēs tagad paņemsim jaunu kaķēnu, es ceru, ka tu par to rūpēsies vairāk nekā par Mopsiju. Tas noteikti nav īstais brīdis, kad bērnam darīt zināmu, ka viņš nav par bojāgājušo dzīvnieku pietiekami labi rūpējies. • Vai tu jutīsies laimīgs un apmierināts, ja mēs tagad dosimies uz dzīvnieku patversmi, lai izraudzītos jaunu mīļdzīvnieciņu? Jauna dzīvnieka iegāde nedod garantiju, ka bērns jutīsies laimīgs. Ir vajadzīgs laiks, lai bērns samierinātos ar iepriekšējā mījdzīvnieka zaudējumu. Nevajadzētu bērna sarūgtinājumu mazināt mākslīgi un sasteigti. Sērošana ir dabīgs process, un to kliedēt spēj vienīgi laiks. Pieaugušajam šāda situācija sniedz reizē skumju, bet arī lielisku iespēju kontaktēties ar bērnu, risinot nozīmīgas sarunas pai zaudējuma raisītām emocijām. • Ja arī mēs paņemsim jaunu dzīvnieciņu, pienāks laiks, kad arī tam būs jānomirst. Tāpēc nevajag par to tik ļoti bēdāties. Šādus vārdus drīkstētu teikt tikai tādā gadījumā, ja vecāki ņemt jaunu dzīvnieku patiešām nevēlas. Bet nekādā gadījumā nevajadzētu bērnam iedvest pārliecību, ka kaut ko iemīlēt ir bezjēdzīgi, jo dzīvē nekas nepastāv mūžīgi. Šādā reizē labāk būtu bērnam darīt zināmus patiesos iemeslus, kāpēc jūs vairs nevēlaties ņemt jaunu dzīvnieku. Jo sevišķi tos iemeslus, par kuriem bērns jau ir lietas kursā. «Esmu nolēmusi jaunu dzīvnieku vairs neiegādāties. Vai atceries, cik grūti bija ietaupīt naudu tā uzturēšanai?»

49. Mirstošs bērns 1 Ieteicamās frāzes (1) • Vecāki noteikti vēl aizvien cer, ka bērns tomēr izdzīvos, un negrib tam sagādāt nevajadzīgas ciešanas. Bet, ja cerības tomēr ir zudušas, vislabāk ir nāves iespējamību atzīt. Dažos gadījumos bērni, kas slimo ar šo slimību, ir miruši, bet daži ir atveseļojušies. Ārsti dara visu, kas ir viņu spēkos, lai tev palīdzētu. Viņi nav padevušies. • Kad vecākiem kļūst pilnīgi skaidrs, ka bērnam nav vairs atlicis ilgi, ko dzīvot, bet bērns to vēl nezina, vajadzētu viņam to godīgi un atklāti pateikt. To, protams, vajag pateikt ļoti saudzīgi, darot zināmu, kas turpmāk notiks. Tagad mēs vairs nekādi tev nespējam palīdzēt. Ārsti saka, ka tev būs jāmirst. Bet mēs visi būsim tepat kopā ar tevi un centīsimies tev, cik vien iespējams, palīdzēt. • Vai tad, kad es miršu, man sāpēs? - Ir tādas zāles, kas sāpes noņem. Ja tu jutīsi sāpes, mēs tev iedosim tik daudz zāļu, lai sāpes izzustu pavisam. • Es baidos... Es negribu mirt. - Nevienam negribas mirt. Mēs visi tevi mīlam, un mums tevis ļoti pietrūks. Bet, kad tu mirsi, tu vairs nebaidīsies. Tavs ķermenis sāpes vairs nejutīs. Šai vietā sarunā var iekļaut tēmu par Dievu un aizkāpa dzīvi. Tad tu jau būsi nokļuvis pie Dieva un eņģeļiem debesīs. Lai gan to ir grūti izprast, es svēti ticu, ka tur tu būsi laimīgāks, nekā jebkad esi bijis uz Zemes. Tev vairs nekas nesāpēs, un visas bailes būs izgaisušas.

50. Mirstošs bērns 2 • Ieteicamās frāzes (2) • Bet man līdzās nebūs tevis. - Arī es tur reiz būšu. Es ticu, ka debesīs laiks rit daudz ātrāk nekā uz Zemes. Kas uz Zemes cilvēkam liekas ilgi, tas debesīs paiet kā viens mirklis. Tu būsi pavadījusi debesīs vien īsu mirkli, un tad tev pievienošos es un pēc tam arī visi pārējie, kurus tu mīli. • Bet ko tad, ja izrādīsies, ka tādu debesu nemaz nav? - Ir, debesis katrā ziņā ir. Vari man ticēt. Par to man nav ne mazāko šaubu. Un, patiesību sakot, esmu priecīga, ka tu drīz nokļūsi tik jaukā un brīnišķā vietā. • Vai es tur satikšu vecmāmiņu? - Jā, pavisam noteikti. Vecmāmiņa ir debesīs, un viņa tevi tur sagaidīs. • Vai tad es pārvērtīšos par spoku? - Ne jau tādā veidā, kā tu to iedomājies. Mums visiem ir gars un dvēsele, kas pēc nāves pamet miesisko ķermeni un dodas tālāk pie Dieva. Tavs gars un dvēsele ir tas, kas tu esi patiesībā. Ķermenis nav nekas vairāk kā tikai apģērbs. Tu nekādā ziņā nepārvērtīsies par tādu spoku, kādus var redzēt pa televīziju. Tu mūs varēsi no debesu augstumiem vērot.