Apmācības modulis 3. Vides komunikācija: sadarbības princips

1. Apmācību modulis 3Vides komunikācija: sadarbības princips1. nodaļaIevads: informācija un izglītība, līdzdalība un rīcība

2. Apmācības modulis 3.Vides komunikācija: sadarbības princips Moduļa saturs 3.2. Sadarbības komunikācijas princips vides pārvaldībā 3.3. Vides informācija un indikatori 3.4. Vides izglītība 3.5. Sabiedrības iesaiste un piedalīšanās 3.6. Videi draudzīga rīcība: ilgtspējīgs patēriņš 3.7. Vides apziņa 3.8. Bibliogrāfija

3. Sadarbības komunikācijas princips vides pārvaldībā Raimonds Ernšteins, Sintija Kuršinska LU, EVF, Vides pārvaldības katedra

4. Nodaļas saturs Ievads vides komunikācijā Sadarbības komunikācijas modelis Vides komunikācijas kā sadarbības komunikācijas instrumenti pašvaldībā Vides informācijas instrumenti Vides izglītības instrumenti Sabiedrības līdzdalības instrumenti Videi draudzīgas rīcības instrumenti Sadarbības instrumenti 4. Vides komunikācijas labās prakses piemēri Latvijas piekrastes pašvaldībās

5. Vides pārvaldības instrumenti Vides pārvaldības efektīvai un pilnvērtīgai realizācijai nepieciešams savstarpēji komplementāri izmantot visus pieejamos pārvaldības instrumentus: • likumdošanas instrumenti; • politikas plānošanas instrumenti (politikas dokumenti, utml.); • ekonomiskie instrumenti (budžeta līdzekļi, nodokļu politika, atbalsta programmu/ fondu līdzekļu piesaiste, publiskās-privātās partnerības veicināšana, ekosertifikācija, zaļais iepirkums u.c.); • infrastruktūras/administratīvie instrumenti (nacionālo/vietējo varas iestāžu/organizāciju strukturāla pilnveide; kvalitātes vadības/vides pārvaldības sistēmu izveide u.c.); • komunikācijas instrumenti (dažādu sadarbības formātu attīstība/ sabiedriskās attiecības, sociālais mārketings u.c.).

6. Marks Meisners, Environmental Communication Network (Mark Meisner) • Vides komunikācija ir komunikācija par vides jautājumiem. • Tāpat kā citi komunikācijas virzieni, vides komunikācija ir gan process/ fenomens, gan arī pētniecības joma, kas šo procesu/fenomenu pēta. • Vides komunikācija kā process/ fenomens ietver visa veida starppersonu, starpgrupu, publisko, organizāciju un masu komunikāciju, kas veido sociālo diskursu par vides jautājumiem un problemātiku, un cilvēka-vides mijattiecībām. • Vides komunikācija kā pētniecības joma ir komunikācijas un vides teoriju sintēze, kas pēta komunikācijas lomu, metodes un ietekmi vides jautājumu kontekstā

7. Vides komunikācijas mērķi Vides izpratnes/ apziņas veidošana Vides pārvaldības efektivizēšana (caur sadarbību, ieinteresēto pušu partnerību) Uz līdzdalību/dialogu balstītas vides politikas plānošana un realizācija Ilgtspējīga ekonomika/ ilgtspējīgs dzīvesveids Sadarbība kopēju mērķu vārdā Viedokļu saskaņošana Konfliktu preventīva novēršana/ risināšana utt.

8. Sadarbības komunikācijas četrdimensiju modelis (R. Ernšteins) Vides komunikācija - daudzpusējs informācijas apmaiņas, izpratnes veidošanas un sadarbības paplašināšanas process: - kurā iesaistītas visas puses jeb mērķgrupas - Vides ministrija un tās pakļautības iestādes, citas ministrijas un institūcijas, pašvaldības, sabiedrība un sabiedriskās organizācijas, uzņēmējus, plašsaziņas līdzekļi, izglītības un zinātnes sektors - kurš sevī ietver četras savstarpēji komplementāras dimensijas: 1) vides informāciju; 2) vides izglītību; 3) sabiedrības līdzdalību; 4) videi draudzīgu rīcību. • Šāds vides komunikācijas process ir nepieciešams visu vides pārvaldības etapu (problēmu identifikācija – politikas plānošana – rīcībprogrammēšana - politikas ieviešana un pārbaude) veiksmīgai realizācijai.

9. Pēctecīgas vides komunikācijas process – četrdaļīga cikla modelis (R.Ernšteins)

10. Jēdzieni • Mērķgrupa ir konkrētā gadījumā apskatāma sabiedrības daļa, kuru vieno kādas kopējas intereses un kura kopumā noteiktā veidā ietekmē vides stāvokli un politiku. Viena un tā pati persona var piederēt dažādām mērķgrupām dažādos gadījumos vai vienlaicīgi (Vidm). • Vides informācija ir rakstīta, vizuāla, audio, elektroniskā vai cita veida pieejama informācija par vides elementu stāvokli un to mijiedarbību, kura nepieciešama vides politikas izstrādē, īstenošanā un monitoringā, ar vidi saistītu lēmumu pieņemšanā un realizācijā • Vides izglītība ir vides un cilvēka mijiedarbības izziņas process un iegūto zināšanu, izpratnes, prasmju un attieksmju kopums. • Sabiedrības līdzdalība ir sabiedrības gatavība un iesaistīšanās lēmumu sagatavošanā un pieņemšanā, veidojot un pārstāvot savu viedokli, intereses un vēlmes. • Videi draudzīga rīcība ir sabiedrības un katra indivīda motivēta rīcība profesionālajā un ikdienas dzīvesdarbībā vides problēmu identifikācijā un novēršanā. • Vides apziņa ir videi draudzīgu attieksmju kopums, kas nosaka indivīda un sabiedrības uzvedības izvēli un rīcību ieviešot ilgtspējīgas attīstības principus ikdienas darbībās mājā, darbā, atpūtā un sociālajās aktivitātēs. • Ilgtspējīga attīstībair attīstība, kas nodrošina šodienas vajadzību apmierināšanu, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzību nodrošināšanai (ANO).

11. Vides komunikācijas partneri (mērķgrupas) Valsts pārvaldes iestādes NVO Plašsaziņas līdz. Izglītības sektors Zinātnes sektors Pašvaldības Uzņēmējdarbības sektors Sabiedrība

12. Sadarbības komunikācijas modelis(R. Ernšteins) • Visaptveroša sistēmiska pieeja vides komunikācijas plānošanā un realizācijā, uzsverot šo 4 dimensiju savstarpēji papildinošo efektu • Uzsvars šajā modeļpieejā tiek likts uz pašpieredzes attīstības procesu, kas sekmē vispārējās vides apziņas paplašināšanos, taču, līdz ar to arī uz rezultātu – uz vides apziņu kā šī komunikācijas procesa „produktu”, kas ir viens no ilgtspējīgas attīstības un vides kvalitātes saglabāšanas galvenajiem priekšnosacījumiem. • Modelis paredz to, ka caur šīm 4 dimensijām, iesaistot visas stratēģiskās mērķgrupas, tiek realizēts gan dialogs, gan sadarbība, gan pašpieredze, kas nozīmē, ka tas pirmām kārtām ir lietišķi orientēts komunikācijas process, kurā caur katru no elementiem tiek iegūts kāds konkrēts lietišķs rezultāts, savukārt visā kopējā ciklā – šo rezultātu kopums jeb lietišķā vides apziņa, t.i., gūtās zināšanas un pieredze, izpratnes pieaugums, lietišķās rīcības prasmes, motivācija un gatavība konkrētai rīcībai. • Efektīvi izmantojams kā lietišķi orientēts vides komunikācijas, dialoga un sadarbības iniciācijas mehānisms, kā instruments, ar kuru tiek veicināta vietējo mērķgrupu sadarbība un tuvināšanās.

13. Vides komunikācijas instrumenti pašvaldībā:informācija, izglītība, līdzdalība, rīcība Vietēja līmeņa instrumenti Nacionāla līmeņa instrumenti

14. Vides informācijas instrumenti pašvaldībā

15. Videi draudzīgas rīcības veicināšanas instrumenti pašvaldībā

16. Sadarbības instrumenti pašvaldībās

17. Vides informācija un indikatori Jānis KauliņšLU, EVF, Vides pārvaldības katedra

18. Nodaļas saturs Ievads Vides informācija un indikatori Piekrastes informācijas kopīgas un sistēmiskas uzkrāšanas iespējas Indikatori kā komunikācijas instruments Indikatori pašvaldības komunikācijā

19. Jēdziens par vides informāciju • Orhūsas konvencijas un Vides aizsardzības likuma izpratnē informācija par: • a) vides, tai skaitā gaisa un atmosfēras, ūdeņu, augsnes, zemes dzīļu, ainavas, dabas, arī mitrāju, piekrastes un jūras teritoriju, bioloģiskās daudzveidības un tās komponentu, arī ģenētiski modificētu organismu, stāvokli un šo vides sastāvdaļu savstarpējo mijiedarbību, • b) vidi ietekmējošiem faktoriem (piemēram, par ķīmisko vielu, enerģijas, smaku, trokšņa, starojuma vai atkritumu emisiju un cita veida piesārņojuma novadīšanu vidē), • c) pasākumiem, arī politikas plānošanas dokumentiem un citiem plāniem, programmām, nolīgumiem vides jomā, normatīvajiem aktiem un darbībām, kuras ietekmē vai var ietekmēt vides sastāvdaļas un vidi ietekmējošos faktorus vai kuru mērķis ir aizsargāt vidi, kā arī par izmaksu un ieguvumu analīzi un citām ekonomiskajām analīzēm un pieņēmumiem, ko izmanto saistībā ar minētajiem pasākumiem un darbībām, • d) pārskatiem un ziņojumiem par vides aizsardzību, arī par vides normatīvo aktu ieviešanu, • e) cilvēku veselības un drošības stāvokli, dzīves apstākļiem un kultūras objektiem un būvēm tādā mērā, kādā tos ietekmē vai var ietekmēt vides stāvoklis, vidi ietekmējošie faktori vai minētie pasākumi. • Eiropas terminoloģiskajā izpratnē • “Knowledgecommunicatedorreceivedconcerninganyaspectoftheecosystem, thenaturalresourceswithin it or, moregenerally, theexternalfactorssurroundingandaffectinghumanlife.”

20. Indikatoru izmantošanas galvenie mērķi • Problēmu identificēšana – indikators kā esošā stāvokļa raksturotājs un norādītājs uz esošām vai paredzamām grūtībām vai iespējām. • Stratēģijas formulēšana un mērķu nospraušana – indikatori kā lēmumu pieņemšanas katalizatori un palīgi mērķu un uzdevumu noteikšanā. • Stratēģijas izpilde – indikatori raksturo tuvošanos izvēlētajiem attīstības mērķiem un to sasniegšanu. • Komunikācija ar sabiedrību: • indikatoru grupa, kuri raksturo sabiedrības informētību, iesaisti un līdzdalību izvēlētās attīstības stratēģijas īstenošanā; • sabiedrības līdzdalība mērījumos; • informācija, ko sabiedrībai sniedz indikatoru rādījumi • ir lietderīgi izdalīt atsevišķu indikatoru grupu, kuri raksturo sabiedrības informētību, iesaisti un līdzdalību izvēlētās attīstības stratēģijas īstenošanā.

21. Indikators kā komunikācijas elements I • Skaidri definēts pēc vērtībām - nedrīkst būt neskaidrību, kurš virziens ir negatīvais, kurš pozitīvais. • Skaidri definēts pēc satura – formulējot, kurām vienībām ir reāla nozīme (piem., ienākumi uz mājsaimniecību, utml.). • Ar politisku nozīmi visiem politiskajā sistēmā piedalošajiem spēkiem. • Novērtējams (mērāms) ar attaisnotām finansiālajām izmaksām. • Sniedzošs adekvātu pārskatu par situāciju – ne pārāk daudz, ne pārāk maz. • Interesants, ierosinošs sabiedrības mērķgrupas uz konkrētām darbībām un aktivitātēm. • Vēlams, jau šobrīd mērāmam, vai kombinācija no tiem rādītājiem, kuri šodien ir mērāmi.

22. Indikators kā komunikācijas elements II • Sistēmas mērogiem atbilstošs. • Demokrātisks - sabiedrībai ir jāzin mērījumu, kurus veic eksperti, metodiku un jābūt pieejamība to rezultātiem. • Papildinošs un sabiedrību iesaistošs - indikatoru izvēles procesu ir jāveic ekspertiem, taču indikatoru sarakstā ir jābūt ne tikai ekspertu novērtētiem indikatoriem, bet arī tādiem, kurus iedzīvotāji var paši novērtēt (izmērīt). • Hierarhisks – jānodrošina iespēja iegūt gan detalizētu informāciju “ejot lejup”, gan iegūt pietiekami ātri galveno informāciju. • Gan fizikālo, gan ekonomisko informāciju iekļaujošs – piem., gan ienākumi no mežizstrādes, gan izcirstie mežu ha. • Atvērts diskusijām, izmaiņām un attīstībai.

23. Vides informācija vides pārvaldības sektorā • Nosaka Vides aizsardzības likums • Vides informācija tiek gatavota atbilstoši ES likumdošanas prasībām • Vides informācija valsts institūcijās tiek gatavota galvenokārt speciālistu uztveres līmenim • Tikai daļa informācijas, kas sagatavota par nodokļu maksātāju līdzekļiem, ir brīvi pieejama • Valsts vides informācijas sistēma atbilstoši likuma 1.20. p. definīcijai nav izveidota, jo tā nefunkcionē kā integrēta starpnozaru valsts informācijas sistēma

24. Piekrastes ĢIS kā vides informācijas instrumenta piemērs

25. Piekrastes IS veidošana Latvijā • Vienošanās par mērķtiecību • Vienošanās par partnerību • Vienošanās par veidošanas mehānismu • Vienošanās par saturu

26. Vides informācija vides komunikācijas sistēmā • Valsts sektorā vides informācijas integrācija izglītības, līdzdalības, un rīcību jomā ir ierobežota. Likumdošana to strikti neprasa ne likumu ne Ministru kabineta noteikumu līmenī. • Pozitīvi piemēri ir vairāku īpaši aizsargājamo dabas teritoriju administrāciju, piemēram, Ķemeru Nacionālā parka, Ziemeļvidzemes biosfēras rezervāta darbība. Šeit notiek izglītojoša darbība, kas satur (dažkārt pat bagātīgi) arī līdzdalības un rīcību elementus. • Nevalstiskā sektora – komercuzņēmumu un NVO sfērās vides informācijas aprite ir samērā vāji integrēta ar pārējiem vides komunikācijas sektoriem; katrā ziņā, tam nav sistēmiska rakstura.

27. Indikatori un sabiedrības mērķgrupu līdzdalība • Indikatoru izstrāde ir viena no visefektīvākajām formām sabiedrības līdzdalības veicināšanai, jo: • indikatori sniedz sabiedrībai jauna veida informāciju, • indikatoru izstrāde un aprēķināšana iesaista tos, kuriem ir pieejama svarīga informācija. • Pats indikatoru ierosmes process ir vismaz tikpat nozīmīgs, kā tā rezultāts – izstrādāti indikatori. • Nav nepieciešams veltīt lielu laika patēriņu teorētiskiem apsvērumiem, bet galvenais ir uzsākt un izmantot iespējas, kuras noteikti parādīsies. Indikatori ir informācijas instrumenti, kas palīdz vienkāršot informāciju, un nosaka datu vākšanas prioritātes, nodrošina iegūtās informācijas uzskatāmību. Izvēlētā konkrētā indikatoru kopa ir daļa no informācijas plūsmas, kuru mēs izmantojam, lai pieņemtu kvalitatīvus lēmumus un plānotu darbību. Tādējādi ilgtspējības indikatoru izstrādes process ir tieši saistīts ar stratēģiskās attīstības plānošanu.

28. Iespējamie ieguvumi no indikatoru metodes lietošanas • Pašvaldība iegūst: • aptverošu un sakārtotu informāciju par savā teritorijā notiekošajiem attīstības un ilgtspējības procesiem, • uzskatāmu salīdzinājumu ar saviem kaimiņiem un konkurentiem, • efektīvu instrumentu, kas ļauj novērtēt plānošanas dokumentu darbības un izpildes sekmīgumu, • prognožu instrumentu tālāko rīcību plānošanai, • spēcīgu argumentu līdzfinansējuma saņemšanai infrastruktūras attīstības projektos, • informāciju par iedzīvotāju viedokļiem un to izmaiņām.

29. Iespējamie ieguvumi no indikatoru metodes lietošanas • Indikatori dod iespēju arī kā spēcīgs komunikācijas instruments: • pārvaldības sekmju demonstrēšanai sabiedrībai, • sabiedrībaspārliecināšanai par nepieciešamiem ieguldījumiem vai citām rīcībām.

30. Vides izglītība Ērika Lagzdiņa LU, EVF, Vides pārvaldības katedra

31. Nodaļas saturs Vides izglītības pārvaldība Vides izglītības jēdziens Vides izglītības vēsturiskās attīstības svarīgākie posmi un koncepti pasaulē, Eiropā un Latvijā Vides izglītības attīstību ietekmējošie procesi Vides izglītības pārvaldības instrumenti Vides izglītību nodrošinošā infrastruktūra un institucionāla sistēma Vides izglītības saturs Vides izglītības metodiskie aspekti Vides izglītības saturs, formas un līdzekļi SVID analīze: Vides izglītības stiprās un vājās puses, iespējas Vides izglītības procesa dalībnieki un mērķa grupas Vides izglītības piemēri dažādās mērķa grupās Vides komunikācija atkritumu saimniecības uzņēmumos: Ziemeļvidzemes atkritumu apsaimniekošanas organizācijas piemērs

32. Kas ir vides izglītība ? Vides izglītības (VIz) jēdziens sabiedrībā ir veidojies ilgstošā laika periodā. Vārdu salikums „ vide” un „ izglītība” literatūrā ienāk 1960-jos gados, jēdziena evolūciju ietekmē virknes 18.un 19.gadsimta domātāju, rakstnieku un izglītotāju, kā Gēte, Russo, Humbolts. Montessori u.c., darbi. Vides izglītībai teorijā nav vienotas definīcijas, tās būtību var izprast, iepazīstoties ar VIz mērķiem, uzdevumiem un pamatprincipiem LR Vides aizsardzības likums (2006) vides izglītība — izglītība, kuras ietvaros tiek iegūtas zināšanas un izpratne par vidi un vides aizsardzības problēmām, izkoptas vides aizsardzības problēmu risināšanai nepieciešamās prasmes un iemaņas, kā arī attīstīta atbildīga attieksme un motivācija pamatotu lēmumu pieņemšanai;

33. Kāpēc vajadzīga vides izglītība ?“Vides apziņas/rīcības” modelis Zināšanas Vērtības, attieksmes Motivācija un interese, pārdzīvojums Uzvedība/rīcība

34. Vides izglītības vēsturiskās attīstības tendences Sākotnēji Vides izglītībā raksturīga bija mācīšanas izteiktā dabaszinātniskā pieeja. 1970. gadi svarīgas bija mācību metodes, kur dominēja personiskās pieredzes, piedzīvojuma radīšanas, lauka studijas. Publikācijas un zinātniskie darbi Lielbritānijā definē trīs vides izglītības komponentes „izglītība vidē, par vidi un videi”, kas ir savstarpēji saistītas un papildina cita citu. Šāda struktūra Lielbritānijas skolu sistēmā tika formalizēta jau 1972.gadā. 1980. gadi gadi ienesa globālās izglītības, attīstības un vērtību izglītību aspektus. Vides izglītība citu starpā tiek saistīta arī ar ētikas un kultūras aspektiem, paralēli dabaszinātniskajai pieejai pastiprinot sociālo disciplīnu lomu un savstarpējo integrāciju. 1990. gadi ir raksturīgi ar problēmu risināšanu, iedrošināšanu, līdzdalību, partnerības veidošanu, ar lēmumu pieņemšanu kopienā 2000. gadu sākumā Vildes izglītība pāraug Izglītībā ilgstpējīgai attīstībai

35. Vides izglītības komponentes - „izglītība vidē, par vidi un videi” (UK Schools Council, 1974.) Izglītība par vidi – ir izglītība ne tikai par dabisko vidi, bet arī sociālo, politisko, ekonomisko un kultūrvēsturisko faktoru iepazīšana un izzināšana. VIz ir kopainas, viengabalaina pasaules skatījuma veidošana, uzsverot lietu, parādību savstarpējo saistību un mijiedarību. Izglītība vidē – ir pieeja procesam, kur macību līdzeklis ir pati vide, kas sniedz tiešu, nepastarpinātu pieredzi par apkārtējo pasauli un sevi tajā. Izglītība videi - tiek veidota analizējoša un vērtējoša attieksme pret pasauli un videi draudzīga vērtību orientācija, spēja aplūkot problemas no dažādiem viedokļiem, aizstāvēt savas un pieņemt citu prasības, vēlēšanās un prasme darboties vides labā. Tā ir divu procesu- vides aizsardzības un sabiedrības attīstības- saskaņošana

36. Vides izglītības modelis Modelis parāda, ka skolēni vidē iegūst tiešu pieredzi, attīsta savu interesi par vidi, līdz ar to rodas personiskā attieksme un atbildība par savu rīcību videi

37. LR Vides aizsardzības likums definē: izglītība ilgtspējīgai attīstībai — izglītība, kura sekmē katra indivīda iespējas apgūt zināšanas, vērtības un prasmes, kas nepieciešamas līdzdalībai lēmumu pieņemšanā par individuālām vai kolektīvām darbībām vietējā un pasaules līmenī, lai uzlabotu dzīves kvalitāti patlaban, neradot draudus nākamo paaudžu vajadzībām vides izglītība — izglītība, kuras ietvaros tiek iegūtas zināšanas un izpratne par vidi un vides aizsardzības problēmām, izkoptas vides aizsardzības problēmu risināšanai nepieciešamās prasmes un iemaņas, kā arī attīstīta atbildīga attieksme un motivācija pamatotu lēmumu pieņemšanai;

38. Vides izglītības un Izglītības ilgtspējīgai attīstībai salīdzinājums (Baltic21E, 2002, BUP, 2009)

39. Vides izglītības formas formālā izglītība (mācību iestādēs) neformālā (ārpus skolas procesos) informālā (ikdienas komunikācijas vidē/sadzīvē) Kas virza ne (in-) formālo vides izglītību ? mediatori masu mediji, nevalstiskās organizācijas NVO, bibliotēkas, neformālo tīklu struktūras

40. Likumdošana un koordinējošie institucionālie instrumenti Vides izglītību pieprasa likums – tā ir unikāla situācija valstu praksē Vides aizsardzības likums (2006) nosaka, ka lekciju kurss „Vides zinātne” jāiekļauj augstskolu un koledžu visu studiju programmu obligātajā daļā, bet visu augstskolu un koledžu pedagogu studiju programmās jāiekļauj kurss par ilgtspējīgu attīstību Vides izglītības un Izglītības ilgtspējīgai attīstībai koordinēšanai no 2004. gada darbojas Vides izglītības un zinātnes padome Starp Izglītības un zinātnes ministriju, Vides ministriju un UNESCO Latvijas Nacionālo komisiju parakstīts “Izglītība ilgtspējīgai attīstībai” sadarbības protokols

41. Vides izglītības infrastruktūra un institucionāla sistēma: piemēri neformālās izglītības sektorā Interešu izglītības struktūras valsts un pašvaldību līmenī: IZM uzturēts VIz kā interešu izglītības koordinatoru tīkls Jaunatnes iniciatīvu centri rajonos, lielajās pašvaldībās NVO tīkli: Vides izglītotāju asociācija Starptautiskā Vides izglītības fonda (FEE) programmas Latvijā : Ekoskolas, Zilie karogi, Jaunie vides reportieri u.c. Latvijas Dabas Muzeja struktūrvienība Vides gidu koordinācijas centrs (VITILA) Nacionāla mēroga vides izglītības projekti Baltijas jūras projekts Dabas vērotāji LVM programma Mammadaba meistarklases ZAAO izglītības programmas Cilvēks vidē - skolām un Cilvēks vidē - bērnudārziem Šiem institucionālajiem mehānismiem ir cilvēku resursi, arī telpas, savas mājas lapas, kur aktivitātes tiek regulāri plašai sabiedrībai paziņotas. Tie regulāri tiek finansēti vai piesaista papildus līdzekļus.

42. Vides izglītības formas, līdzekļi Vides izglītībā tiek izmantotas standarta klasiskās mācību metodes un formas atbilstoši mūsdienu izglītības uzdevumiem: Lekcijas Projektu darbi Mācību ekskursijas Grupu darbi Eksperimenti u.c. Interaktīvās formas ir raksturīgākas neformālajai izglītībai, tās dod nepastarpinātu kontaktu attiecībās ar vides jautājumiem (īpaši dabas aizsardzības problemātikā) Vides izglītības koordinācijai skolās tiek izmantots vides izglītības koordinatoru tīkls, kas darbojas gan metodiski (formālā izglītība), gan (daļēji pārklājoties) neformālajā jeb interešu izglītībā – Latvijā 28 vides izglītības aktīvie koordinatori Dabas takas un izglītības centri reģionos iegūst arvien nozīmīgāku lomu Viz realizācijā caur satura un formu attīstību Skolu grupu ekskursijas un ģimeņu Vides izglītības pieredze dabā ir populārākās Vides izglītības formas Tematisko dienu /pasākumu organizēšana ir neformālās Vides izglītības pamatiezīme

43. Vides izglītības aktivitātes izpaužas pašvaldībās, kur eksistē sekojoši priekšnoteikumi: ir tradicionāli spēcīgi Vides izglītības aktīvisti tieši skolu izglītības sistēmā (Jūrmala, Ainaži u.c.); ir izstrādāti vides politikas plāni ( Cēsis, Liepāja, Ventspils); ir iesaistījušās Zilo karogu kustībā, ka kā obligātu uzliek par pienākumu organizēt Vides izglītības ir mazās pašvaldības, kurās aktīvi darbojas Ekoskolas, kas iesaista pašvaldības administrāciju Vides izglītības procesos (Amatas novads, Priekuļu novads) kur ir laba sadarbība ar uzņēmējiem, kas saistīti ar vides jautājumiem (piem., ZAAO Valmierā, Cēsīs) pašvaldība ir realizējusi nozīmīgu vides (infrastruktūras) projektu, kur Vides izglītība ir bijusi kā komponente un tādejādi veidojusi pašvaldības kapacitāti Starptautiskie pašvaldību sadarbības tīkli (UBC u.c.) ir būtiski iniciatīvu veicināšanai Koncentrētākās Vides izglītības aktivitātes risinās ap Vides dienām (Diena bez auto, Zemes diena)

44. Kā novērtēt vides izglītības procesus?indikatori Ieguldītais finansējums vides izglītībā (Ls/g.); Vides izglītības projektos ieguldītie līdzekļi (Ls/g.) Vides apmācībās pavadīto dienu skaits darbiniekiem (dienas/g.) Rīkoto VI aktivitāšu skaits gadā(sk.); VI tēmu skaits gadā, par ko izdoti informatīvie materiāli(sk.); Izplatīto informatīvo materiālu skaits(sk.) Pētījumu un aptauju skaits (sk./g.); Pozitīvu piemēru apzināšana un popularizēšana (gad.sk.gadā);

45. Vides izglītība: apmācības materiāli

46. Sabiedrības iesaiste un piedalīšanās Alda Ozola LU, EVF, Vides pārvaldības katedra

47. Nodaļas saturs Sabiedrības līdzdalības jēdziens un pilsoniska sabiedrība Vides nevalstiskās organizācijas (NVO), to darbība un attīstības vēsture Līdzdalības loma un vieta Vides pārvaldības sistēmā Līdzdalības tiesiskais regulējums Līdzdalība rīcībpolitikas veidošanā Līdzdalības struktūras un mehānismi Līdzdalības formas NVO īstenotās kampaņas un Vides aktīvisms NVO realizēto kampaņu piemēri Līdzdalības efektivitāte

48. Kas ir līdzdalība? • Iesaistīšanās lēmumu veidošanā un/vai pieņemšanā • Ietekme uz pieņemto lēmumu • Līdzdalība kā: • Princips • Prakse un process • Tiesības

49. Līdzdalība kā “win-win” situācija(ideālais modelis) Sabiedrība, iedzīvotāji: Projekta, priekšlikuma virzītāji: Iedzīvotāji ir ieinteresēti iesaistīties tādu lēmumu pieņemšanā, kas ietekmēs viņu dzīves kvalitāti vai vidi; Nostiprina un veido aktīvu un savas pilsētas/pagasta attīstībā ieinteresētu kopienu Līdzdalība kā priekšnoteikums uzraudzībai pār lēmumu īstenošanu • Projekta iniciatoriem, plānošanas dokumenta autoriem ir vēlme uzlabot izstrādājamo projektu, plānu uzklausot komentārus un viedokļus, kā arī ņemot vērā dažās intereses un apsvērumus • Ļauj pieņemt gudrus lēmumus, jo var apsvērt vairāk argumentu • Ļauj ņemt vērā dažādas sabiedrības intereses

50. Pieejas un līdzekļi izmaiņu panākšanai Nav viena vienīgā pareizā risinājuma! Nepieciešamas dažādas metodes un to kombinācija Ekoloģiskā sabotāža Blokādes Simboliskas akcijas un pasākumi Vides izglītība Petīcijas, atklātas vēstules Lobēšana Ietekmes uz vidi izvērtēšana, pētījumi Iesaistīšanās politikā Strādāt valsts iestādē Strādāt uzņēmumā, kas piesārņo vidi