1.3. Materiālā un garīgā kultūra Kultūra un civilizācija

1. 1.3. Materiālā un garīgā kultūraKultūra un civilizācija Materiālā un garīgā kultūra Kultūra un civilizācija

2. 1.3 - Materiālā un garīgā kultūra Kultūru kā vienotu sistēmu pieņemts dalīt divās lielā daļās – materiālā kultūrā un garīgā kultūrā. Tas uzskatami palīdz norobežot idejiski garīgo pasauli no cilvēku radīto lietu un priekšmetu pasaules. Dalījums tāpat ievieš zināmu hierarhiju kultūrā, jo garīgā kultūra tiek uzskatīta par primāro un augstāko izpausmi, salīdzinot ar materiālo kultūru. Šāds iedalījums ir nosacīts un shematisks, un tā pamatā ir viens kritērijs – ražošanas veids un attiecīgā ražošanas veida produkcija. Materiālā kultūra Garīgā kultūra Materiālajā kultūrā ietilpst cilvēku darbības, uzvedības un saskarsmes materiālā sfērā – darbarīki, tehnoloģiskās iekārtas, ēkas, sadzīves priekšmeti, apģērbs, transporta līdzekļi, ceļi, masu komunikācijas līdzekļi utt. Materiāla kultūra vairāk vai mazāk ir tieši saistīta ar dabas objektiem, izejvielām un enerģiju, ko cilvēki izmanto visdažādāko materiālo priekšmetu un produktu izgatavošanai. Materiālā kultūra ir cilvēka gara iemiesošanās lietās. Garīgajā kultūrā ietilpst garīgās darbības jeb apziņas sfēra un garīgās darbības rezultāti – māksla, literatūra, zinātne, reliģija, izglītība, morāle, audzināšana, folklora, mitoloģija utt. Garīgajā kultūrā ietilpst arī cilvēku savstarpējās attiecības sabiedrībā un ražošanas procesā, radot materiālās un garīgās kultūras vērtības. Garīgo kultūru mēdz iedalīt divās apakšgrupās:1) cilvēka garīgā kultūra jeb cilvēka garīgās īpašības un to attīstība;2) garīgās vērtības, kas iegūtas mākslinieciskās, zinātniskās un cita veida garīgās darbības rezultātā un kas ir kļuvušas par kultūras faktu.

3. Materiālā kultūra – labklājības līmeņa rādītāja 20. gs 50-tos gados amerikāņu psihologs A. Maslovs ir aprakstījis savu priekšstatu par vajadzību struktūru. Viņa modelī visas vajadzības ir sakārtotas piecos līmeņos un attēlotas piramīdas vai trapeces formā." Fizioloģiskās vajadzības Tātad materiālā kultūra atšķirībā no garīgās vispirmām kārtām apmierina cilvēka ķermeniskās vajadzības, bez kurām tas nevar iztikt: vajadzību pēc miega, barības, siltuma u.c. Šīs materiālās vajadzības cilvēks apmierina ne tā kā dzīvnieks, bet gan izmantojot kultūras priekšmetus. Uz tiem tad arī mēs attiecinām materiālās kultūras jēdzienu. Mūsdienās fizioloģisko vajadzību apmierināšana ir saistīta ar zināmu komforta izjūtu. Tātad, ne tikai remdēt izsalkumu, bet lietot garšīgu un veselīgu uzturu, mūsu mājokļiem jābūt ērtiem un moderniem u.t.t. Mēs cenšamies apmierināt vajadzības ne tikai izdzīvošanas līmenī, bet kādā augstākā pakāpē. Līdz ar to materiālā kultūra kļūst par sabiedrības labklājības indikatoru.

4. Vai viegli nošķirt materiālo kultūru no garīgās kultūras Pēc iepriekšsacītā varētu saprast, ka garīgā kultūra atšķirībā no materiālās ir kaut kas netverams un bezķermenisks. Bet vai tā ir? Salīdzināsim šujamo adatu un Brīvības pieminekli, kas, neapšaubāmi, ir savos izmēros un svarā pārāks par adatu. Bet nezin vai atradīsies kāds, kas, balstoties uz izmēriem un svaru, Brīvības pieminekli attiecinās kā piederīgu materiālās kultūras sfērai. Tas taču tautas brīvības simbols. Protams, ka svarā niecīgā šujamā adata pārstāv materiālo kultūru, atšķirībā no Brīvības pieminekļa. Taču kritēriji, lai izdarītu šādu slēdzienu, nekādā veidā nav saistīti ar priekšmeta svaru vai apmēriem. Ne ārējais izskats, bet tieši nozīme ļauj to vai citu priekšmetu attiecināt uz materiālās vai garīgās kultūras jomu.

5. Kā nošķirt garīgo kultūru no materiālās Māksla Zinātne Reliģija Turpretim uz garīgo kultūru attiecas vienīgi tas, kas pēc savas būtības netiek saistīts ar praktiskās nepieciešamības sfēru. Jau filosofs I. Kants 18.gs. atzīmēja, ka interese par mākslu nesaistās ar domām par noderīgumu vai izdevīgumu (diemžēl mūsdienu patēriņa kultūras laikmetā arī māksla ir komercializējusies). Tas pats attiecas uz zinātni vai reliģiju. Cilvēki savu principu, pārliecības un ideālu vārdā spējuši upurēt daudzus praktiskās dzīves labumus, pat dzīvību. Tas viss attiecināms uz cilvēka darbības ideālajiem motīviem. Tieši šādu ideālo saturu ietver sevī garīgā kultūra, kļūstot par vidutāju cilvēku garīgajā saskarsmē.

6. Kā nošķirt garīgo kultūru no materiālās Materiālās kultūras lietas un priekšmeti ar savu saturu vispirmām kārtām apmierina dažādas cilvēka praktiskās dzīves vajadzības. Kas attiecas uz garīgo kultūru, tad mums pirmām kārtām nozīmīga ir attiecīgā priekšmeta kultūras funkcija, kas ne tik daudz kalpo ķermeniskajām vajadzībām kā ir atbilde mūsu garīgajām vajadzībām. Protams, arī praktiskās vajadzības var apmierināt dažādi. Var dzert ūdeni tieši no krāna, bet var arī no kristāla kausa. Cilvēkam raksturīga ir tieksme izdaiļot savu ikdienas dzīvi, un tādēļ materiālās kultūras priekšmeti lielākoties ieguvuši arī estētisku formu, kas iepriecina dvēseli. Tas nozīmē ka cilvēka radītajās lietās garīgo no materiālā nošķirt nemaz nav tik vienkārši, jo abas izpausmes pastāv viena otrai līdzās. Ikviens kultūras priekšmets var vienlaicīgi attiekties kā uz materiālo, tā garīgo kultūru.

7. Kā nošķirt garīgo kultūru no materiālās Svarīgi arī tas, ka priekšmeti laika gaitā var mainīt savu galveno nozīmi. Piemēram, pēc mēbelēm, apģērba, kas laika gaitā kļuvuši par muzeju eksponātiem, var spriest par attiecīgā laikmeta tikumiem un vērtībām, tādējādi apmierinot apmeklētāju vajadzību pēc izziņas. Jāpiebilst, ka, kļūstot par muzeja eksponātiem, priekšmeti zaudē savu sākotnējo pamatnozīmi: piem., kleita vairs netiek valkāta, bet gludekli neizmanto tā sākotnējam nolūkam – gludināšani. Abi kalpo kā uzskatāma liecība konkrēta laikmeta raksturošanai.

8. Materiālā un garīgā kultūra Novērtē materiālās un garīgās kultūras klātbūtni šajos priekšmetos un lietās! Atcerēsimies, ka noteikt kāda priekšmeta piederību materiālajai vai garīgajai kultūra var vienīgi analizējot priekšmeta funkcionālo jēgu. Piemēram, zāģis un vijole: skaidrs, ka pirmais pārstāv materiālās, bet vijole – garīgās kultūras sfēru. Un tomēr ir cilvēki, kas zāģi netradicionāli izmanto muzikālā priekšnesumā – tātad zāģa funkcija mainās. Un otrādi – ir gadījušies īpaši apstākļi, kad cilvēki bijuši spiesti sadedzināt visu, ieskaitot grāmatas un mūzikas instrumentus, lai sasildītu dzīvokli.

9. Civilizācija un kultūra Vai jēdzieni “civilizācija” un “kultūra” ir sinonīmi? Priekšstats par civilizācijas jēdzienu apgaismības laikmetā (18.gs.) Astoņpadsmitajā gadsimtā blakus jēdzienam ''kultūra'' nostājas arī jēdziens ''civilizācija'' .To pirmoreiz lieto franču filozofs un rakstnieks Denī Didro . Toreiz abi jēdzieni daudzējādā ziņā tika uztverti kā sinonīmi. Civilizācija tika uzskatīta kā katra laikmeta konkrēto sasniegumu summa. Lineārs process Mežonība – barbarisms - civilizācija

10. Priekšstati par civilizācijas un kultūras attiecībām mūsdienās Civilizācijas jēdziens saistāms ar cilvēka racionālā parāta radošajiem sasniegumiem, kas materializētā formā izpaužas kā tehniskā jaunrade (mašīnas, iekārtas, labierīcības) ar nolūku apmierināt sabiedrības arvien pieaugošās vajadzības. Civilizācija Civilizācija Kultūra Ja civilizācijas sasniegumus iespējams pārņemt bez īpašām grūtībām, tad kultūras vērtības savukārt nav iespējams tik viegli ne pārņemt, ne transportēt, jo tās balstās garīgās dzīves dziļākajos slāņos un saistās ar pasaules uzskata veidošanos.Jēdziens civilizācija bieži vien tiek pretstatīts jēdzienam kultūra, kā materiālais, tehniskais- garīgajam, kā standartizētais, bezdvēseliskais - unikālajam un humānajam.

11. Civilizācija un kultūra (Pēc A.Brakmanes) Kontakti ar citām kultūrām Kontakti ar citām kultūrām Civilizācija Kultūra Materiālā pasaule Garīgā pasaule Citu tautu sasniegumu pārņemšana Citas kultūras elementu pārņemšana Tehnika, rīki, prasme radīt, pārveidot ... Valoda, ideāli, idejas, ticējumi, simboli, zināšanas... Pilsoniska sabiedrība, varas institūcijas ... Tradīcijas, parašas ... Sabiedrība, cilvēks, vide, laiks, telpa Materiālās lietas, kas vairo labklājību Vājina nacionālo kultūru Mūžīgās vērtības: taisnīgums, godīgums, mīlestība, svētums, neformālais ... Materiālās dzīves vērtības: derīgums, izdevīgums, ārējais, formālais ... Ekonomiskie jautājumi Eksistenciālie jautājumi Patērējoša attieksme Radoša attieksme Nosaka materiālo labklājību Nosaka cilvēka identitāti Straujš, ātrs process Lēns process Materiālās pasaules vienotība Globalizācija Vairāku kultūru līdzās pastāvēšana Multikulturālisms Adaptācija, integrācija Unifikācija

12. O. Špenglera (1880 -1936) uzskati par civilizāciju O.Špenglers. Kultūru biogrāfija Agrīnā stadija mitoloģija brieduma gadi reliģija vecums civilizācija, ko pavada urbanizācija, agresīva attieksme pret dabu, garīgās dzīves apsīkums, birokrātija Spēcīgu iespaidu 20.gs. pirmajā pusē uz lasošo publiku atstāja vācu vēsturnieka un filosofa Osvalda Špenglera (1880 -1936) grāmata “Vakarzemes noriets”, kurā viņš apgalvoja , ka civilizācijas ir laicīga parādība. Tās rodas un izzūd tāpat kā jebkura cita šīs zemes struktūra. Uz daudzu piemēru bāzes viņš centās pierādīt, ka agrīnajā stadijā ikvienai kultūrai attieksmē pret pasauli piemīt mitoloģisks raksturs, jaunībā un brieduma gados tā pārdzīvo reliģiozu pacēlumu, bet novecojusi kultūra pārtop par civilizāciju un to sagaida bojāeja .

13. Brūkošu civilizāciju iezīmes • Brūkošām sabiedrībām (pēc Toinbija) ir vairākas raksturīgas iezīmes. • Tās ļaujas aizmirstībai, cilvēki pārstāj ticēt morālei un uz radošā gara rēķina ļaujas savām dziņām. • Viņi mēģina izvairīties no problēmām, atkāpdamies paši savā izklaides un laika kavēkļu pasaulē. • Ir zināma pašplūsma - cilvēki dzīvo tā, it kā viņu pūles neko nenozīmētu un viņiem nebūtu nekādas varas pār savu dzīvi. • Ir vainas apziņa, riebums pret sevi, ko rada morālā aizmiršanās. Ir neizvēlīgums, ar ko Toinbijs domā ne tik daudz dzimumattiecības, kā nekritisku jebkā un visa pieņemšanu, iecietību un nekonkrētu eklektismu. • Toinbijs šo neizvēlīgumu apraksta kā “ļaušanos pārveidoties gan reliģijā, literatūrā, mākslā, gan arī manierēs un ieradumos,” kas ir masu viedokļa triumfs.

14. Par ko liek domāt šodienas Rietumu sabiedrības kaites? Romiešu civilizācija, kas no zemkopju civilizācijas degradējās līdz nežēlīgai un varenai impērijai, savā sairuma fāzē sirga ar visām tām kaitēm, kuras vērojam šodienas Rietumu sabiedrībā: • materiālisms, • egocentrisms, • neprātīgs patēriņš, • ērtība kā galvenā vērtība, • morālā krīze, • homoseksuālisma un citu perversiju izplatība • Politikai bija raksturīgas intrigas, apvērsumi, uzpirkšana.