Par liberālismu Ivars Brīvers, Dr.oec., profesors

1. Par liberālismuIvars Brīvers, Dr.oec., profesors LEA diskusija 2011. gada 21. oktobrī

2. Klasiskais liberālisms Klasiskie liberāļi balstījās uz četriem pieņēmumiem par cilvēka dabu: • egoisms Būdami egoisti, cilvēki vadās no “baudu un sāpju” (pleasure and pain) principa. • auksts aprēķins Lēmumus cilvēki pieņem, balstoties uz aprēķiniem, maksimizējot baudu un sāpju starpību. • inertums Ja nav iespēju palielināt baudu, vai samazināt sāpes, cilvēki kļūst inerti. Tāpēc motivāciju strādāt var radīt vienīgi lielāks atalgojums, vai bailes no bada. Augstāka ranga cilvēkiem gan vēl ir papildus motivācija – ambīcijas. • sabiedrības “atomisms” Sabiedrība nav nekas vairāk, kā to veidojošo indivīdu summa. Tas bija pretrunā ar agrākajiem viedokļiem par sinerģijas efektu sabiedrībā (līdzīgi, kā tas ir ģimenē).

3. Klasiskais liberālisms No iepriekš minētajiem pieņēmumiem izriet jautājums – kā vadīt sabiedrību, lai tās locekļu darbība saskanētu ar sabiedrības interesēm? Liberāļi apgalvoja, ka to var izdarīt brīvais tirgus – brīnišķigs mehānisms, kurš saskaņo katra cilvēka egoistiskajās prioritātes ar sabiedrības interesēm, un jebkāda ārēja iejaukšanās šajā procesā būs traucējoša. No klasiskā liberālisma izriet • privātīpašuma neaizskaramība • laissez-faire princips – pēc iespējas mazāka iejaukšanās lietu dabiskajā norisē Ekonomikā pie klasiskajiem liberāļiem tiek attiecināti Džons Loks, Deivids Jūms, Edems Smits, Žans Batists Sē, Tomass Maltuss, Deivids Rikardo. XX gadsimtā klasiskā liberālisma idejas parādās austriešu Ludviga Mizesa un Fridriha Hajeka, kā arī amerikāņa Miltona Frīdmena darbos. Tomēr klasiskajā liberālismā būtisks ir morāles faktors, kurš neapstrīdami nosaka toni sabiedrībā (tipisks piemērs – E.Smita “The Theory of Moral Sentiments”, 1759). Klasiskie liberāļi neabsolutizēja savu pieeju, norādot, ka tā ir efektīva tikai pie noteiktiem nosacījumiem (pilnīgā konkurence, simetriska informācija, līdzvērtīgas “starta pozīcijas”’), kas atbilst noteiktiem vēsturiskajiem apstākļiem – kapitālisma agrīnajai stadijai. Vēsturisko apstākļu maiņa var novest pie ekonomikas paradigmas maiņas.

4. Kas ir mainījies vēsturiskajos apstākļos mūsdienās, salīdzinot ar klasisko liberāļu laikiem? • pilnīgā konkurence vairs nav tipisks tirgus konkurences veids, bet drīzāk izņēmums • simetriska informācija (no pircēja un pārdevēja puses) vairs nav tipiska situācija tirgū, bet drīzāk izņēmums, turklāt “sales approach” pieeja, balstoties uz pārdošanas tehnoloģijām, ir principā pārveidojusi patērētāju izturēšanos tirgū • morāles principi ir degradējušies (vai degradēti) • ekonomikas izaugsme, kapitāla koncentrācija, finanšu tirgi un globalizācija, kas bija sabiedrības progresa virzītāji klasisko liberāļu laikos, mūsdienās virza sabiedrību pretī globālai katastrofai – lūk, tieši šeit ir nobriedusi ekonomikas paradigmas maiņa • finanšu kapitāla un nefinanšu (mantiskā) kapitāla nošķiršana, kas klasiskajiem liberāļiem nešķita būtiska, mūsdienās ir kļuvusi pirmšķirīgi svarīga, jo spekulatīvās ekonomikas dominance pār reālo ekonomiku ir novedusi pie principiāli atšķirīgas situācijas, radot arī tirgus mehānisma darbības būtiskus traucējumus

5. Neoliberālisms Neoliberālismam šodienas izpratnē ir maz kopīga ar klasisko liberālismu. It kā balstoties neoklasiskajā ekonomikas teorijā (Elferds Māršals, Leons Valrāss), neoliberālisms pēc Bretonvudsas sistēmas sabrukšanas izveidojās kā starptautiskā finanšu kapitāla uzkundzēšanās teorētiskā bāze. Dēvējot sevi par mūsdienu neoklasiķiem, neoliberāļi (piemēram, Čikāgas skola) noliedz arī keinsiānisma idejas, aicinot pēc iespējas mazināt valsts iejaukšanos ekonomikas procesos. Tajā pašā laikā neoliberāļi būtībā prasa pat ļoti stingru iejaukšanos ekonomikā, ja to prasa starptautiskā finanšu kapitāla intereses. Morāles un tikumības jēdziens neoliberāļiem pēc būtības neeksistē – tas tiek uzskatīts par “liekulīgu” un ir aizstāts ar tā dēvētajām “vispārcilvēciskajām vērtībām”, kuras realitātē izpaužas tik kariķētā veidā, ka pārspēj Padomju Savienībā pastāvošo liekulību un melīgumu. Neoliberālisma izpausme darbībā balstās uz tā saukto “Vašingtonas konsensu” 1989. gadā.

6. Vašingtonas konsenss Jēdzienu “Vašingtonas konsenss” 1989. gadā ieviesa amerikāņu ekonomists Džons Viljamsons, apkopojot SVF, Pasaules Bankas, ASV Valsts kases (Treasury Department) nostādnes, kuras tās izvirzīja kā nosacījumus valstīm, galvenokārt “trešās pasaules” valstīm. • Fiskālā disciplīna, izvairoties no liela budžeta deficīta procentuāli pret IKP. • Sabiedrisko labumu samazināšana (it īpaši attiecībā uz visiem pieejamiem “indiscriminate” sabiedriskajiem labumiem), aizstājot tos ar maksas pakalpojumiem izglītībā, veselības aizsardzībā, infrastruktūras elementu izmatošanā u.c.. • Nodokļu reforma, paplašinot nodokļu bāzi un sadalot to iespējami vienmērīgi uz visiem iedzīvotājiem, neatkarīgi no to ienākumiem. • Procentu likmes nosaka tirgus, taču vajag, lai reālās likmes būtu pozitīvas. • Starptautiskās tirdzniecības pilnīga liberalizācija. • Ieplūstošā ārvalstu kapitāla (ārvalstu investīciju) veicināšana jebkādiem līdzekļiem • Valsts uzņēmumu privatizācija. • Atteikšanās no valsts regulēšanas. • Īpašuma tiesību tiesiska nodrošināšana, it īpaši attiecībā uz ārvalstu kapitālu (AMI - Accord multilateral sur l’investissement). • Kapitāla financializēšana (financialisation) - jebkāds atbalsts iespējai pelnīt ar finanšu kapitālu, spekulatīvās ekonomikas lomas aizvien lielāks pieaugums.

7. Financializācija Financializācija – spekulatīvas ekonomikas (finanšu tirgu lomas) pieaugums tautsaimniecības kopumā. Turpmākās tabulas avoti (apkopoti Wikipedia http://en.wikipedia.org/wiki/Financialization): • Equity Markets Trading, Statistical Abstract of the United States. • U.S. government securities trading, Statistical Abstract of the United States. • Options trading, on exchange, Statistical Abstract of the United States. • u.c.

8. Secinājums Kā redzams, neoliberālisms patiesībā ir pseidoliberāls, jo paredz visai būtisku iejaukšanos ekonomikas procesos, ja tikai tas ir starptautiskā finanšu kapitāla interesēs. Latvijā valdošie politiskie spēki, it īpaši “labējās latviskās partijas” ir sevišķi centīgi šo interešu aizstāvji uz latviešu tautas labklājības un izdzīvošanas rēķina, ko arī apliecina SVF u.c. uzslavas saviem rokaspuišiem Latvijā.

9. Noslēgums (no agrākas diskusijas 2011. gada maijā) Pašreizējā pasaules ekonomikas kārtība nav ilgtspējīga un agrāk vai vēlāk tā sabruks. Pasaulē notiekošie procesi liecina, ka tas var notikt visai drīz. Starptautiskā finanšu kapitāla vara ir gatava saglabāt esošo kārtību par katru cenu. Tas var izdoties, izraisot globālu, postošu karu, kas savā ziņā būtu ekonomikas augsmes problēmas risinājums. Cits risinājums būtu trešā ceļa izvēle, kas prasa atteikties no dogmas par ekonomikas izaugsmi kā mērķi un labklājības pamatu. Lai tas notiktu, ir jānotiek būtiskām izmaiņām cilvēku domāšanā. “We will not be able to change our set ways if we do not change the way we measure and represent things, our criteria. That is not an issue only for the experts. It concerns us all.” N.Sarkozy, January 27, 2010. Masu saziņas līdzekļi, kurus kontrolē starptautiskā finanšu kapitāla vara, darīs visu, lai nepieļautu šādas izmaiņas cilvēku domāšanā. Kā tas notiek, mēs varam vērot gan Latvijā, gan visā pasaulē. Tomēr aizvien vairāk cilvēku sāk domāt un saprast lietu norisi. Arī atsevišķās valstīs pie varas reizēm izdodas nonākt cilvēkiem, kas lielākā vai mazākā mērā pretojas starptautiskā kapitāla diktātam. Šādas valstis tad tiek pakļautas bargai kritikai un ietekmēšanai, tai skaitā ar militāriem līdzekļiem.