Akvakultūras tehnoloģija un ūdens kvalitāte Åsa Maria Espmark & Arne Kittelsen

1. Akvakultūras tehnoloģija un ūdens kvalitāte • Åsa Maria Espmark & Arne Kittelsen

2. Akvakultūras tehnoloģija Zivju audzēšanu var veikt dažādos veidos – vienīgā kopējā saikne varētu būt tā, ka viss notiek ūdenī • Ūdens baseini uz sauszemes. • Jūras sprosti • Audzēšana ar caurteci uz sauszemes. • Recirkulācija. • Dīķi/ezeri. • Kontrolēts zivju audzēšanas process visos to dzīves posmos. • Kultivēšana= zivju audzēšana dabisko krājumu papildināšanai. • Dzīvu savvaļas zivju ieguve un to barošana līdz realizācijai. • Polikultūras = Zivju sugu dažādu barības uzņemšanas paradumu kombinēšana efektīvākai dīķos pieejamās barības izmantošanai, vienas sugas radītais piesārņojums varētu būt barība citai sugai. • Varbūt vēl kas cits ???

3. Akvakultūras tehnoloģija • Ir iespējams izšķirt arī: • •  Ekstensīvā zivju audzēšanas sistēma balstās uz dabiskās barības izmantošanu, ko zivju audzēšanas uzņēmumi saražo paši savā teritorijā/vidē, neizmantojot investīcijas, tikai nelielu līdzekļu ieguldījumu. Rīsu-zivju audzēšanas sistēmas pieskaitāmas pie šī ekstensīvā līmeņa sistēmas, jo arī zivju audzēšana saņem atbalstu no ieguldījumiem rīsu audzēšanā. • •  Daļēji intensīvās zivju audzēšanas sistēmas ir atkarīgas no mēslošanas (organikas un/vai minerāliem), lai lielos daudzumos saražotu dabisko barību un/vai papildbarību, bet tā, lai ar dabisko barību nodrošinātu lielu skaitu zivju. Integrētās labības-lopu-zivju audzēšanas sistēmas ir tipisks zivju audzēšanas veids, kas iekļauts akvakultūras nozarē, kā arī tādas zivju audzēšanas sistēmas (piemēram, Vjetnamas dīķi ar ūdeņiem no sausajām tualetēm), kur pārstrādā dažāda veida atkritumus, ieskaitot tiešu ekskrementu otrreizējās pārstrādes sistēmas un netiešās kanalizācijas sistēmas. Abas sistēmas nodrošina lielu zivju ražu. • •    Intensīvās un superintensīvās sistēmās ievēro visu zivju sugu barības prasības, nodrošinot zivis ar pilnvērtīgu, uzturvielām bagātu barību granulās, kuras nav vai ir mazliet papildinātas ar dīķī vai ūdenstilpē (ezerā, upē) augošo dabisko barību. Šajās zivju audzētavu sistēmās izmantotā zivju barība ir bagāta ar olbaltumu (25-40%) un tāpēc ir dārga. Iekārtas, kuras galvenokārt izmanto šāda tipa zivju audzētavās, ir dārzi, sprosti vai gareni taisnteces baseini, kuriem ir ļoti augsts ūdens atjaunošanās koeficients (mākslīgi sūknēts dabīgais ūdens).

4. Akvakultūras tehnoloģijas

5. Akvakultūras tehnoloģijas Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem Akvakultūras zivju audzēšanā, jāievēro visi to attīstības posmi un cikli pastāvīgi jākontrolē

6. Akvakultūras tehnoloģijas Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem Saldūdens Jūras ūdens Apaugļošanās, sajaucot ikrus un pieņus Sākot no zivs ielaišanas jūras sprostā izmēra līdz tās realizācijas izmēram (4-5kg) Inkubēšana inkubatorā Sīkzivis mazās tvertnēs (dzeltenais ķermenītis) Pirmā barošana ar granulām mazajās tvertnēs Pārvešana uz sprostiem jūrā Smoltifikācija Apstrāde ar gaismu Ielaišana audzēšanai lielākās sauszemes tvertnēs

7. Akvakultūras tehnoloģijas • Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem - mencas Sāļūdens Apaugļošana, sajaucot ikrus ar pieņiem Inkubēšana inkubatoros Sākot no zivs ielaišanas jūras sprostos izmēra līdz tās realizācijas izmēram Zivju kāpuri mazajās tvertnēs (dzeltenuma maisiņš) Vienu dienu veca menca Kāpurs, garums apmēram 4 mm Foto: Gregg Arthur Pārvešana uz jūras sprostiem Mazajās tvertnēs pirmā barošana ar zooplanktonu Ielaišana lielākās tvertnēs augšanai uz sauszemes Metamorfoze 7

8. Akvakultūras tehnoloģijas • sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem • •    Vaislinieki = kultivējamo zivju sugu seksuāli nobriedušu indivīdu grupa, ko tur atsevišķi tikai vairošanās nolūkam • •    Vaislinieki ražo preču zivis audzēšanai un patēriņam • •    Laši: tēviņiem un mātītēm izslauc ikrus un pieņus, tos mākslīgi sajaucot, lai apaugļotu • •  Mencas: • -  parasti neslauc; • -  dabīgi nārstojošo mencu pāru apaugļotie ikri uzpeld ūdens virspusē, un tad tos savāc.

9. Akvakultūras tehnoloģijas Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem Inkubators - laši •    gareni taisnteces baseini vai cilindri? •    Veidi, kā vadīt inkubatoru, ir atšķirīgi: • – Kompānijas, kuras atbild tikai par inkubatoru, apgādā smoltu iekārtas ar zivīm, lai uzsāktu to barošanu. • – Kompānijas, kuras atbild par inkubatoru, atbild par smoltiem un to audzēšanu. • – mātītei: ir 1400 - 2000 ikru uz kilogramu . Taisnteces baseini

10. Akvakultūras tehnoloģijas • Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem • Lašu inkubatoros svarīgi ievērot: • Dezinficēt piegādātos ikrus, lai novērstu saslimstību. • Nepārkāpt temperatūras normas (sugai atbilstošās), lai izvairītos no kroplībām. • Nepārtraukta ūdens plūsma – pietiekams skābekļa O2 • daudzums, • Neaiztikt ikrus, pie kustībām tie ir plīstoši. • Izņemt bojātos ikrus. • - Svarīgi nodrošināt ūdens kvalitāti • -Bojātiem ikriem strauji “uzbrūk” sēnīte (Saprolegnia), kas palielina inficēšanās risku • Ikru attīstības pakāpi mēra dienās = dienu skaitu pareizina ar ūdens temperatūru • Ikru izturībapalielinās pie 225 dienu grādiem – ikru acu stadija.

11. Akvakultūras tehnoloģijas • Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem • Pēc izšķilšanās • •    Pirmajās dienās pēc izšķilšanās lašu mazuļiem ir dzeltenuma maisiņš, kurš nodrošina tos ar barību. • •    Šai laikā mazuļi paliek inkubatora baseinos, parasti tie uzturas mierīgi, tuvu baseina dibenam – taupa enerģiju un pārtikas rezerves • •   Kad dzeltenais ķermenītis ir gandrīz izzudis, zivis jāpārvieto citā tvertnē un jāuzsāk barošana.

12. Akvakultūras tehnoloģijas sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem • Barošanas uzsākšana • •    Barošanas sākumā tvertnes ir mazas (1-4 m2) • •    No sākuma lašu mazuļus baro ar granulām un, tiem attīstoties, granulu lielumu palielina • •    Šinī kritiskajā fāzē svarīgi faktori ir: • -  Ūdens kvalitāte (nav suspendēto cieto vielu, neapēstas barības, • izkārnījumu, nobeigušos zivju); • -  pH 6-7; • -  Ūdens plūsma – noregulēta tā, lai mazuļi varētu būt izklaidus, nevis ūdens plūsma rautu tos atpakaļ. Mazuļiem ar nelielu piepūli jāspēj noturēties ūdens plūdumā; • -  Temperatūra – kritiska, nepārsniedz normu, lai veicinātu barošanu, bet izvairītos no kroplībām. Mēģinot palielināt temperatūru līdz 16˚C, var veicināt augšanu, bet tas ir bīstami, jo var rasties kroplības; • -  Gaisma – vienmērīgi izkliedēta gaisma ir pilnīgi pietiekoša, lai stimulētu

13. Akvakultūras tehnoloģija Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem Pirms-smoltu fāze •    Lielākas tvertnes. •    Šajā attīstības fāzē ir jāņem vērā smoltu izmēru atšķirības. Šajā attīstības fāzē ir svarīgi 1-3 g smagos smoltus atlasīt, lai izvairītos no kanibālisma, lai visas zivis saņemtu pareizā izmēra barību. •     Svarīgākie faktori: – Apdzīvotības blīvums (lielākām zivīm - lielāks blīvums, mazajām mazāks); –Optimāla ūdens kvalitāte pieļauj lielākus blīvumus; - Ūdens kvalitāte (O2; CO2, citas gāzes, utt.); - Gaisma.

14. Akvakultūras tehnoloģijas • Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem attīstības posmiem • Smoltifikācija • •    Zivju apstrāde ar gaismu, lai zivis adaptētos no dzīves saldūdenī uz dzīvi jūras ūdenī • Pareiza apstrāde palielina izdzīvošanas iespējas jūrā. • •    Gaismas režīms - no nepārtrauktas gaismas→īsākas dienas→garākas dienas • •    Lai veicinātu smoltifikāciju, pirms smoltu ielaišanas jūrā, tiem jāiztur sāļuma izturības tests.

15. Akvakultūras tehnoloģijas sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem Pirms-smoltu fāze •    Lielākas tvertnes. •    Šajā attīstības fāzē ir jāņem vērā smoltu izmēru atšķirības. Smoltu augšanas periods jūrā Saldūdenī uz sauszemes. Šinī fāzē apkārtējās vides apstākļi jākontrolē.   Sprosti jūrā ir mazāk kontrolējami. Barība jākontrolē.  Sprostu atrašanās vietas izvēle ir svarīga ūdens kvalitātes nodrošināšanai. • Barošanas tehnika (piemēram, apetītes rosinātāji)

16. Akvakultūras tehnoloģijas Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem– raža Savākšana un sūknēšana Savākšana un sūknēšana Savākšana un sūknēšana Savākšana un sūknēšana

17. Akvakultūras tehnoloģijas Sistēmas/iekārtas zivju dzīves dažādiem posmiem –raža Svarīgi faktori: •    Blīvums •    Stress •    Ūdens kvalitāte •    Anestezēšana •    Nokaušanas metode •    Apstrāde •    Produkta kvalitāte

18. Akvakultūras tehnoloģijas. Ūdens kvalitāte • Šajā lekcijas daļā tiks aplūkota ūdens kvalitāte kopumā, ūdens kvalitāte sauszemes dīķos, intensīvajās sistēmās, kā arī tiks aplūkotas recirkulācijas sistēmas tehnoloģijas, kas ir saistītas gan ar zivju audzēšanu, gan instrumentu pielietošanu ūdens kvalitātes mērīšanai.

19. Ūdens kvalitāte • Ūdens kvalitāti akvakultūras sistēmā nosaka trīs galvenie faktori: • Ūdens piegāde (skābekļa daudzums atkarīgs no ūdens piegādes vietas; piemēram, gruntsūdens, upes, ezera, jūras ūdens). • Zivju suga nosaka sistēmas izvēli (tvertne, sprosts, zivju ietekme uz dīķi) (endogēnais – zivju radītais vai ietekmētais; piemēram, tvertnes/sprosta izmērs, saražotāogļskābā gāze). • Vadība (Ko varētu kontrolēt personāls? Piem., tīrīšanas darbus).

20. Ūdens apgāde • Šādus parametrus lielā mērā ietekmē ūdens apgādes veids, bet ne zivju audzētavas sistēma: • •    pH. • •    Temperatūra (ūdenim ieplūstot) • •    Sārmainība (ūdens spēja neitralizēt skābes daudzumu) • •    Sāļums • •    Biocīdi • •    Suspendētās cietās vielasieplūstošajā ūdenī • •    Izšķīdušās gāzes ieplūstošajā ūdenī • •    Pamatbarības vielu līmenis • •    Metāli • •    Cietība

21. Akvakultūras darbības var ietekmēt • Akvakultūras darbības var ievērojami ietekmēt šādus ūdens kvalitātes rādītājus: • •    Izšķīdušā skābekļa daudzumu • •    Ūdens temperatūru (ienākošo ūdeni vai nu atvēsina, vaiuzsilda atbilstoši attiecīgās zivju sugas ūdens temperatūras prasībām) • •    Amonjaka daudzumu • •  Nitrītu daudzumu • •    Bioķīmiskā skābekļa trūkumu (BST) • •    Ogļskābās gāzes daudzumu • •    Suspendētās cietās vielas • •    Fosforu

22. Ūdens kvalitāte • Skābeklis • •    Zivīm Izšķīdušais skābeklis ir viena no ūdens kvalitātes pamatprasībām . Vairākums zivju sugu skābekli saņem no ūdens, lai gan dažas sugas, kā piemēram, Channa argus , Ophicephalus striatus un sams, Clarias batrachus var izdzīvot ūdenī bez skābekļa (anoksija), to ieelpojot no gaisa Šīs zivju sugas ir pazīstamas kā gaisa ieelpotājas. • •    Ir trīs galvenie fiziskie faktori, kas ietekmē skābekļa daudzumu ūdenī (t.i. skābekļa šķīdību ūdenī) • 1.     Temperatūra                              Ūdens ar augstāku temperatūru satur mazāk skābekļa 2.     Sāļums                                       Ūdens ar lielāku sāls daudzumu satur mazāk skābekļa • 3.     Atmosfēras spiediens                 Ūdens satur mazāk skābekļa pie zema atmosfēras spiediena (piemēram, lielos augstumos)

23. Ūdens kvalitāte Skābeklis • Mērāms mg/l vai piesātinājuma % • Mg/l parāda skābekļa daudzumu ūdenī attiecīgajā brīdī`. • Piesātinājums raksturo attiecības starp ūdenī izšķīdušā skābekļa daudzumu un teorētiski pieņemtā šķīstošā skābekļa daudzumu, kurš varētu izšķīst tādā pašā temperatūrā. • Skābekļa daudzums ūdenī samazinās, paaugstinoties temperatūrai. • Piemēram: • -   Pie 0˚C un 100% O2 piesātinājuma -4,6 mg/l O2; • -   Pie 20˚C un 100% O2 piesātinājums 9,1 mg/l O2. • 0˚C un 100% • 14,6 mg/l -vairāk vietas skābeklim • 20˚C un 100% • 9,1 mg/l O2- mazāk vietas skābeklim

24. Ūdens kvalitāte • Skābeklis • •    Katrai zivju sugai ir savas īpašās prasības, kādam jābūt minimālā skābekļa daudzumam ūdenī • •    Prasības izsaka kā nepieciešamā skābekļa piesātinājuma daudzumu procentos • •    Karpas: • –Audzēšanas periodā skābekļa līmenis nedrīkst būt zemāks par 3 mg/l • –Šis minimālais līmenis nodrošinās tikai karpu izdzīvošanu, nevis to augšanu • –Ziemas mēnešos, kad karpas ir ziemas guļā, skābekļa minimālais līmenis samazinās līdz 2-2,5 mg/l • –Minimālais vēlamais skābekļa līmenis karpu augšanai ir apmēram 6mg/l • •    Forele: • – 80% skābekļa piesātinājuma ir minimālais skābekļa daudzums • – vai vairāk par 7mg/l pie 10˚ C.

25. Ūdens kvalitāte • pH • • Zivju audzēšanai jālieto ūdens, kura pH līmenis ir starp 6,5 un 8,5. • – Karpu audzēšanai ideālais ūdens pH līmenis ir starp 7,5 un 8,2, jo šādi apstākļi vislabāk veicina to organismu augšanu, kurus karpas izmanto sev barībai • •  PH 4: Iestājas nāve • •  PH 5-6: Aug lēni un nevairojas • •  PH 7-8: Aug labi • •  PH 9-10: Aug lēni un nevairojas • •  PH 11: Iestājas nāve • – Vēžiem: pH > 6, 5

26. Ūdens cietība • •  Ūdens cietība- kā mērījums kopējo sāļu šķīstamībai. Tie parasti ir kalcija un magnija savienojumi, kas labvēlīgi zivīm un planktoniem, kurus zivis izmanto par barību. Parasti ūdens cietību mēra mg CaCO3/l vai CaO/l, un ūdens cietības pakāpe tiek klasificēta no mīksta līdz ļoti cietam ūdenim. Uzskata, kamēr dīķa ūdens cietība saglabājas virs 20mg/l, kaitīgā ietekme nav novērojama. Ciets ūdens zivīm parasti nav kaitīgs tikmēr, kamēr toksisko metālu koncentrācija nepārsniedz rekomendēto līmeni. • •  Ūdens cietības klasifikācija: • -  Mīksts : 0,75; • -  Vidēji ciets : 0,75 - 150 mg/l; • -  Ciets: 150-300 mg/l; • -  Ļoti ciets > 300 mg/l.

27. Amonjaks • •     Amonjaks (NH3 ) • –Pat ļoti zems brīvā amonjaka līmenis zivīm ir toksisks. Visām zivīm nekaitīgs amonjaka līmenis ir mazāks par 0,1 mg/l • –   Mazās karpas nevar izturēt amonjaka līmeni virs 0,2 mg/ • –   Lielās karpas amonjaka 1 mg/l līmeni var izturēt tikai neilgu laiku • –   Amonjaka jons (NH4+ ) zivīm ir mazāk toksisks. • –   Citi savienojumi ar amonjaku: nitrīts (NO2-) un nitrāts (NO3-). • •   Nitrīts zivīm ir toksisks, 0,1-0,25 mg/l līmenis ir bīstams un 0,5 mg/l var būt letāls. • •   Nitrāts nav toksisks, ja vien tā koncentrācija nav pārāk augsta • •     Ogļskābā gāze (CO2 ). • –Rodas pie oksidatīvās izelpošanas; • –Lašveidīgo zivju sugām brīvas (nepiesātināta) ogļskābās gāzes daudzums nedrīkst pārsniegt 10 – 20 mg/l.

28. Metāli Toksiskie metāli un to pieļaujamie līmeņi lašveidīgo zivju sugām •    Svins (Pb): 5 – 50 μg/l •    Kadmijs (Cd): 0,3 – 1 μg/l (mīksts ūdens) •    Varš (Cu): 1-5 μg/l (mīksts ūdens) 5-20 μg/l •    (Ciets ūdens) Kobalts (Co): 1-10 mg/l •    Hroms (Cr): 0,01 – 0,1 mg/l (mīksts ūdens) •    Mangāns (Mn): 1,5 – 1000 mg/l •    Niķelis (Ni): 0,01-0,03 mg/l •    Cinks (Zn): 0,03 – 0,06 mg/l (Mīksts ūdens) 0,2 mg/l (Cietsūdens)

29. Nitrīts (NO2-) zivju dīķos • •    Nitrīti nokļūst zivju audzēšanas sistēmā pēc tam, kad zivis pārstrādājušas barību un pārpalikušais slāpeklis pārvēršas amonjakā, kas pēc tam kā izdalījumi no organisma nokļūst ūdenī • •    Kopējais amonjaka slāpeklis (KAN; NH3 un NH4+) pārvēršas nitrītā (NO2), kurš dabīgo baktēriju klātbūtnē normālos apstākļos ātri pārvēršas netoksiskajā nitrātā (NO3-). Neapēstā (izmestā) barība un citas organiskās vielas arī sadalās par amonjaku, nitrītu, un tāpat līdzīgi sadalās nitrāts • •    Vēžaudzēšanā nitrīts nedrīkst pārsniegt 0,1 mg/l • •    Nitrāts (NO3-) nedrīkst pārsniegt 10 mg/l • •    Reta problēma

30. Slāpeklis zivju dīķī

31. Nitrīts (NO2-) zivju dīķos • •    Problēmas ar nitrītu parasti vairāk rodas slēgtajās, intensīvajās zivju audzēšanas sistēmās nepietiekamu, neefektīvu vai slikti funkcionējošu filtrācijas sistēmu dēļ • •    Augstas nitrīta koncentrācijas dīķos visbiežāk ir rudenī un pavasarī, kad ir mainīgas temperatūras, izraisot slāpekļa cikla pārrāvumu planktonu un/vai citu baktēriju aktivitātes samazināšanās dēļ • •    Planktonu aktivitātes samazināšanās dīķī (zemas temperatūras, barības vielu izsīkums, mākoņains laiks, herbicīdi, utt.) rezultātā aļģes asimilē mazāk amonjaka, tādējādi palielinot slodzi nitrītu ražojošām baktērijām

32. Nitriīts (NO2-) zivju dīķos • • Ar brūno asins slimību zivis saslimst, kad ūdenī ir augsta nitrītu koncentrācija. Nitrīti caur žaunām nokļūst asinīs un tās kļūst šokolādes brūnas. Hemoglobīns, kas piegādā skābekli asinīm, savienojas ar nitrītu, veidojot metaglobīnu, kurš nespēj transportēt skābekli. Brūnās asinis nespēj transportēt skābekli pietiekamā daudzumā, un šī iemesla dēļ zivis var noslāpt, neraugoties uz pietiekamo skābekļa koncentrāciju ūdenī. Tas izraisa elpas trūkumu, ko bieži vien novēro zivīm ar brūnā asins slimību, pat tādos gadījumos, ja skābekļa daudzums ir pietiekami augsts.

33. Kā rīkoties un novērst augsto slāpekļa līmenidīķī? • •    Problēmās, kas saistītas ar slāpekli, profilaktiskais pasākums visnotaļ ir samazināt vai minimizēt slāpekļa daudzumu sistēmā, samazinot barības normas. • •    Turklāt, zivju audzēšanu modernās intensīvajās dīķu vai slēgtajās sistēmās, kur ir liels zivju apdzīvotības blīvums un strauja augšana, vairākums zivju audzētāju ilgtermiņa barības normu samazināšanu uzskata par praktiski nerealizējamu. • •    Nātrija hlorīdu (vārāmā sāls, NaCl) lieto, lai “ārstētu” brūnās asins slimību. • •    Var izmantot arī kalcija hlorīdu (CaCl), bet tas ir krietni dārgāks. • •    Sāls hlorīda daudzums savstarpēji konkurē ar nitrītu, absorbējoties caur žaunām. • •    Ja zivīm ir bakteriālas un/vai parazitāras slimības, to jūtīgums pret nitrītiem var būt lielāks un tāpēc būtu nepieciešamas lielākas hlorīda-nitrīta devas, lai palielinātu aizsardzību pret nitrītu iekļūšanu asinsritē.

34. Kā rīkoties un novērst augsto slāpekļa līmeni dīķī? • •     Ja zivis saslimušas ar brūnā asins slimību, nekavējoties vienmērīgi izkaisiet sāli. Sāls kaisīšanai audzētāji ir izmantojuši kravas mašīnas, lidmašīnas, dzenratus un kraušanas ierīču priekšgalus. Pēc 24 stundām pēc sāls izbēršanas dīķī brūnās asins slimība pierims. • •    Labas ūdens kvalitātes uzraudzības programma var palīdzēt novērst brūno asins slimību. Nitrīta daudzuma dīķī kontrole jāveic rudeņos un pavasaros divas līdz trīs reizes nedēļā, bet pārējā laikā vismaz reizi nedēļā. • •  Kontrolējiet dīķus katru dienu, ja konstatēts augsts nitrītu līmenis, un arī tad, ja hlorīdu līmenis dīķī atbilst normai. • •    Vēl viens veids, kā cīnīties ar brūno asins slimību, ir katru nedēļu pārbaudīt kopējās amonjaka slāpekļa (KAN) koncentrācijas dīķī. • •     Samērā īsā laikā katrs 1 ppm KAN var pārvērsties līdz 3 ppm nitrīta.

35. KAN (Kopējais amonjaka slāpeklis) • •   . Amonjaks ir galvenais gala produkts, olbaltumam sadaloties zivīs. • •     Zivis pārstrādā uzņemtās barības olbaltumvielas un izdala amonjaku caur žaunām un ar izkārnījumiem. • •   . Zivju amonjaka izdalījumu daudzums ir atkarīgs no uzņemtās barības daudzuma, kas iebērts dīķī vai zivju audzēšanas sistēmās, palielinot barības normas, izdalījumu daudzums pieaug. • •    Amonjaks dīķi nokļūst arī no bakteriālas organisko vielu sadalīšanās, kā piemēram, neapēstas barības vai nedzīvu aļģu un ūdensaugu sadalīšanās. • •    Kopējais amonjaka slāpeklis (KAN) sastāv no toksiska (nejonizēta) amonjaka (NH3) un netoksiska (vai mazāk toksiska) (jonizēta) amonjaka (NH4+). • •  Tikai daļa no KAN ir toksiskais (NH3 )., un starp toksisko NH3 un netoksisko NH4+ eksistē līdzsvars. • •     NH4+ ↔NH3 + H+. • •    Temperatūras un sāļuma sabalansētību (izlīdzināšanu) regulē ar pH.

36. KAN (Kopējais amonjaka slāpeklis) •    KAN toksiskās formas (NH3) proporcija palielinās, līdz ar ūdens temperatūras un pH palielināšanos. •    Ikreiz, palielinoties pH par vienu vienību, toksiskā nejonizētā amonjaka daudzums palielinās apmēram 10 reizes. •    Pat īslaicīga bīstama toksiskā nejonizētā amonjaka deva, sākot no 0,6 mg/l, spēj nogalināt zivis dažu dienu laikā.

37. Amonjaka (NH3 ) toksiskums

38. KOPĒJĀ AMONJAKA SLĀPEKĻA (KAN) DAUDZUMA DĪĶĪ SAMAZINĀŠANA •    Augstas KAN koncentrācijas noregulēšana zivju audzēšanas lielo dīķu sistēmās ir grūta. Svaiga ūdens iesūknēšana dīķī nav praktisks vai ekonomisks paņēmiens, lai samazinātu amonjaka līmeni visā dīķī •    Planktoniskās aļģes asimilē (asimilācija) amonjaku, kas ir ļoti svarīgs process amonjaka daudzuma samazināšanā, ja amonjaks nokļuvis pie zivīm •    Uzturot augstu izšķīdušā skābekļa līmeni, ar vēdināšanas palīdzību tikai nedaudz samazināsim nejonizētā toksiskā amonjaka ietekmi.

40. KOPĒJĀ AMONJAKA SLĀPEKĻA (KAN) SAMAZINĀŠANA • •    Izlietojot svaigo ūdeni relatīvi nelielos daudzumos, mēs varam ielaist nedaudz svaiga ūdens blakus ūdens padevei. Blakus ūdens padevei sami vai karpas var izdzīvot ūdenī ar samazinātu KAN daudzumu • • Augstā KAN daudzuma novēršana ir labākais problēmas risinājums. Barības normu samazināšanai un labas barošanas praksei ir liela loma, lai saglabātu zemus KAN līmeņus • •  Zivis nedrīkst pārbarot, un zivju barotājam jābūt pārliecinātam, ka zivis iedoto barību apēdīs • •    Zivju biomasas samazināšana • –Dīķa un tvertnes krājumu īpatsvara pastāvīga palielināšana ne • vienmēr tiek uzskatīta par ekonomiski izdevīgu, lai samazinātu • barības normas. Tomēr dabiskā slodzešajās sistēmās ir • galvenais faktors, ar kuru jāstrādā.

41. AMONJAKS •    Pareizi uzraudzītos zivju dīķos amonjaks reti kad uzkrājas līdz letālas koncentrācijas līmenim. Kaut gan tam var būt arī “slēpti letāla” iedarbība, kura izpaužas kā pasliktināta zivju augšana, vāja barības vielu pārstrādāšanās, samazināta pretestība pret slimībām, izmainījusies zivju uzvedība, rezultātā pat pie zemākām nekā nāvi izraisošām amonjaka koncentrācijām var izmainīties ekosistēmas struktūra. •   Zivju dīķos gandrīz neiespējama ir nejonizētā amonjaka uzkrāšanās līdz tādam koncentrācijas līmenim, kurš varētu kļūt tik toksisks, ka zivis aizietu bojā. Tomēr nejonizētais amonjaks laiku pa laikam uzkrājas līdz tādam līmenim, kurš var izraisīt “slēpti letālo” iedarbību.

42. Amonjaka samazināšana zivju dīķī • Ir divi galvenie procesi, kas izraisa amonjaka zudumu vai pārveidošanos. • 1.  Vissvarīgākais ir tas, ka aļģes un citi augi uzņem amonjaku. Augi izmanto slāpekli kā barības vielu savai augšanai. • 2. Vēl viens svarīgs amonjaka pārveidošanās process zivju dīķī ir “nitrifikācija”. Baktērijas oksidē amonjaku divpakāpju procesā, pirmajā - uz nitrītu (NO2) un otrajā uz nitrātu (NO3).

43. Aļģu ziedēšanas rezultātā zivis iet bojā. Amonjaks • • Nedzīvo aļģu strauja sadalīšanās samazina izšķīdušā skābekļa koncentrāciju un pH līmeni, bet palielina amonjaka un ogļskābās gāzes koncentrāciju. Pēc aļģu ziedēšanas izbeigšanās, amonjaka koncentrācija var palielināties no 6-8 mg/l.

44. Amonjaka samazināšana •   Abi, gan zivju barības daudzuma, gan barības olbaltuma samazināšana, samazinās amonjaka līmeni •   Ūdens dziļuma dīķī samazināšana palielina gaismas daudzumu ūdenī un attiecīgi notiek pastiprināta aļģu augšana, kura var samazināt amonjaka līmeni •   Par cik maz iespējams kaut ko darīt, lai noregulētu problēmas ar amonjaku, un, ja reiz tās atgadījušās, tad vadības darba pamatuzdevums ir izmantot zivju audzēšanas praktisko pieredzi, kas palīdzētu mazināt šo problēmu iespējamību.

45. Ogļskābā gāze (CO2) zivju dīķī •Ogļskābās gāzes izcelsmes pirmavoti: –Zivju elpošana –Dīķa mikroskopisko augu un dzīvnieku elpošana –Dīķa augu elpošana –Organisko vielu sadalīšanās

46. Skābekļa un ogļskābās gāzes diennakts ritmi • •. Saules gaismā ar fotosintēzes palīdzību aļģes ražo skābekli. • Naktī fotosintēze nenotiek, augi un zivis samazina skābekļa uzņemšanu, un palielina ogļskābās gāzes CO2 daudzumu. Attēlā: Reizi dienā dīķis ieelpo un izelpo

47. Bijušās AKVAFORSK zivju bojā ejas piemērs. Apvērstā fotosintēze

48. CO2 un problēmas • •  Skābekļa un ogļskābās gāzes struktūra zivju dīķos mainās ik dienu, un tas ir normāli • •    Visaugstākais CO2 koncentrācijas līmenis ir rītausmā • •    Augsta CO2 koncentrācija var izraisīt zivju nosmakšanu • •   Jo vairāk augu un aļģu ziedēšanas (ļoti blīvi), jo lielākas • skābekļa un ogļskābās gāzes koncentrācijas svārstības zivju dīķī. • “Dziļā elpošana”. • •    Reaģējot uz ogļskābās gāzes koncentrācijas svārstībām asinīs • un apkārtējā ūdenī zivis pašas caur žaunām spēj atbrīvoties no • ogļskābās gāzes • •    Ja apkārtējās vides ogļskābās gāzes koncentrācija ir augsta, zivīm ir grūtības samazināt savu iekšējās ogļskābās gāzes koncentrāciju, kā rezultātā zivju asinīs uzkrājas ogļskābā gāze • •  Šī uzkrāšanās nomāc hemoglobīna spējas funkcionēt, nomāc skābekli transportējošās molekulas zivju asinīs un skābekļa piesaistīšanu, un tas var izraisīt stresu līdzīgu noslāpšanai

49. CO2 un problēmas • •    Ogļskābās gāzes koncentrācijas ziemā sasniedz maksimumu un vasarā minimumu. • •    Arī vasaras laikā ir iespējams, ka ogļskābā gāze rada • problēmas zivju dīķiem. • •. Siltas ūdens temperatūras pastiprina visu dīķa organismu metabolismu un tāpēc izelpotā gaisa daudzums ir liels. Tas ir laiks, kad barības uzņemšanas iespējas ir lielas. • •    Vasarā oglekļa dioksīda koncentrācijas ir zemākas nekā ziemā, bet izšķīdušā skābekļa koncentrācijas bieži ir ļoti zemas. • •   . Par laimi vasara ir arī gadalaiks, kad dīķus bieži ventilē. • •    Turklāt, papildinot gandrīz pilnībā izšķīdušo skābekli, enerģiska ventilēšana izspiedīs nelielu daudzumu dīķī uzkrājušās ogļskābās gāzes.

50. CO2 un zivju dīķi. “Problēmas” risināšana • •    Kopumā ogļskābā gāze nav dīķu problēma • •    Bet lieli daudzumi organisko vielu var samazināt skābekļa daudzumu un palielināt ogļskābās gāzes daudzumu • •    Ventilācija ir risinājums – bieži izmanto “Dzenratus” vai ielaiž svaigu ūdeni • •    Vai samazina zivju biomasu • •    Ķīmiskā apstrāde: parasti tas ir īslaicīgs risinājums, ja izmanto • nedzēstos kaļķus vai hidrogenkarbonātu Ca(OH)2 • •    Rekomendē ūdens vēdināšanu vai maisīšanu