Ievads

1. OSI etalonmodelis Atvērto sistēmu sadarbības (Open Systems Interconnection - OSI) bāzes etalonmodelis (Basic Reference Model)

2. Ievads Šeit tiek izskatītas datoru sadarbības galvenās koncepcijas. Šī pamatinformācija palīdzēs jums saprast turpmāko vielu. 70. gg. vidū, kad tīklu priekšrocības kļuva neapstrīdamas, kļuva skaidrs, ka visu tīklu iespēju izmantošanai ir vajadzīgi starptautiskie protokolu standarti, kas nodrošinātu dažādu piegādātāju iekārtu (tīklu komponentu) sadarbību. Informācijas pārsūtīšana starp dažādu veidu datoriem ir ļoti sarežģīts uzdevums. Lai datori varētu saprast viens otru ir vajadzīgi protokoli. Kas ir protokols? Protokols, vispārīgi runājot, ir tādu noteikumu un procedūru kopa, kas regulē kādas komunikācijas (sazināšanās) norises kārtību. Datoru tīklu vidē protokols apraksta datu apmaiņas formātus un procedūras, kas ļauj tīkla datoriem sadarboties viens ar otru.

3. 1978. gada sākumā Starptautiskā standartizācijas organizācija (International Organization for Standardization - ISO) atzina nepieciešamību izstrādāt tādu tīkla modeli, kas palīdzētu dažādiem piegādātājiem radīt sadarboties spējošas tīkla realizācijas. Šo prasību apmierina Atvērto sistēmu sadarbības (Open Systems Interconnection - OSI) bāzes etalonmodelis (Basic Reference Model), kas nāca klajā 1984. gadā kā ISO starptautiskais standarts. Šis modelis kļuva par pamatu veselas virknes atvērto sistēmu sadarbības protokolu standartu izstrādāšanai. Termins “atvērtas” uzsver to faktu, ka ja sistēma atbilst OSI standartiem, tā būs atvērta sadarbībai ar jebkuru citu sistēmu jebkurā zemeslodes punktā, pie nosacījuma, ja šī cita sistēma arī atbildīs tiem pašiem standartiem. OSI etalonmodelis ātri kļuva par galveno arhitektūras modeli starpdatoru ziņojumu pārraidei OSI etalonmodelis

4. Hierarhiskā komunikācija OSI etalonmodelis sadala sarežģītu starpdatoru informācijas pārsūtīšanas problēmu septiņās mazākās un, tātad, vieglāk atrisināmās problēmās. Katra no šīm 7 problēmām izvēlēta tāpēc, ka tā ir relatīvi autonoma un, tātad, to ir vieglāk atrisināt neatkarīgi. Katra no šīm lielās problēmas daļām tiek risināta, izmantojot vienu no septiņiem modeļa funkcionālajiem slāņiem, kas ietver: -lietojuma, -pasniegšanas, -seansa, -transporta, -tīkla, -kanāla -fizikālo slāni.

5. Šajā slāņu hierarhijā augtākais ir 7.slānis (lietojumslānis). Tas tieši saistīts ar lietojumprocesiem, kas darbojas atvērtās sistēmās. Zemākais ir 1.slānis (fizikālais), kas tieši saistīts ar tīkla fizisko pārraides vidi. Lielākajā daļā tīklu iekārtu realizē visus septiņus modeļa slāņus. Tomēr dažās tīkla realizācijās viens vai vairāki slāņi var būt izlaisti. Divi zemākie OSI modeļa slāņi parasti tiek realizēti ar aparatūras un programmatūras palīdzību, bet pārējie pieci augstākie slāņi parasti tiek realizēti tikai ar programmatūru. OSI etalonmodelis apraksta, kādā veidā informācija izplatās caur tīkla vidi (piemēram, caur vadiem) no viena lietojumprocesa (piemēram, elektronisko tabulu apstrādes programmas) līdz otram lietojumprocesam, kas darbojas citā datorā. Nosūtāmā informācija virzās uz leju caur sistēmas slāņiem un šīs virzīšanas laikā paliek arvien mazāk līdzīga cilvēka valodai un arvien vairāk līdzīga tai informācijai, kuru saprot tikai datori, proti "vieniniekiem" un "nullēm".

6. Izskatīsim OSI tipa komunikācijas piemēru. Pieņemsim, ka A sistēmai ir jānosūta informācijas bloks B sistēmai. Tad A sistēmas lietojumprogramma sazinās ar A sistēmas 7. (augstāko) slāni, kurš savukārt sazinās ar A sistēmas 6. slāni, kas atkal savukārt sazinās ar A sistēmas 5. slāni utt. līdz A sistēmas 1. slānim. 1. slāņa uzdevums ir nodot informāciju tīkla fiziskajai videi (kā arī saņemt no tās). Pēc tam, kad informācijas bloks iziet caur fizisko vidi un tiek uztverts B sistēmā, tas virzās caur B sistēmas slāņiem pretējā kārtībā (vispirms 1. slānis, pēc tam 2. slānis utt.), kamēr beidzot sasniedz B sistēmas lietojumprogrammu. Kaut gan katrs no A sistēmas slāņiem var tieši sazināties tikai ar šīs sistēmas blakusslāņiem, to galvenais uzdevums ir uzturēt sakarus ar B sistēmas attiecīgajiem slāņiem. T. i., A sistēmas 1. slāņa galvenais uzdevums ir sakaru uzturēšana ar B sistēmas 1. slāni; A sistēmas 2. slānim jāuztur sakari ar B sistēmas 2. slāni utt. Tas nepieciešams tāpēc, ka katram sistēmas slānim ir savi noteikti uzdevumi, kurus tam jāpilda. Lai izpildītu šos uzdevumus, tam jāsazinās ar attiecīgo otrās sistēmas slāni.

7. Komunikācija starp divām sistēmām Layers: Slāņi Lietojuma Application Pasniegšanas Transport Presentation Seansa Session Transporta Network Tīkla Data link Kanāla Fizikālais Physical

8. OSI slāņu modelis izslēdz tiešus sakarus starp sistēmu attiecīgajiem slāņiem. Tātad, katram A sistēmas N-slānim jāpaļaujas uz pakalpojumiem, kurus tam piegādā A sistēmas apakšējais blakusslānis (N-1), lai varētu realizēt sakarus ar attiecīgo B sistēmas slāni. Atsevišķas sistēmas blakusslāņu savstarpējas attiecības parādītas Zīm. 1-2. Pieņemsim, ka A sistēmas 4. slānim jāsazinās ar B sistēmas 4. slāni. Lai izpildītu šo uzdevumu, A sistēmas 4. slānim jāizmanto A sistēmas 3. slāņa pakalpojumi, vai serviss. 4. slāni sauc par "servisa lietotāju", bet 3. slāni - par "servisa sniedzēju". 3. slānis sniedz pakalpojumus 4. slānim "servisa pieejas punktā" (service access point - SAP), kas viekārši ir tā vieta (loģiskais interfeiss), kur 4. slānis var pieprasīt 3. slāņa pakalpojumus. Kā redzams no zīmējuma 1-2, 3. slānis var sniegt savus pakalpojumus vairākiem 4. slāņa objektiem. Katrs sistēmas slānis sastāv no viena vai vairākiem aktīviem elementiem, kurus sauc par slāņa objektiem.

9. Etalonmodeļa slāņu struktūras būtība ir tā, ka katrs slānis palielina (bagātina) pakalpojumu, kurus nodrošina visi zemākie slāņi, skaitu un/vai paaugstina to kvalitāti tādā veidā, lai visaugstākais slānis būtu nodrošināts ar pilnu pakalpojumu kopu, kas ir nepieciešams dalīto lietojumprocesu funkcionēšanai. Tādā veidā slāņu struktūra ļauj sadalīt sarežģīto uzdevumu mazākās daļās. Otrais slāņu organizācijas princips ir slāņu savstarpējas neatkarības nodrošināšana, pateicoties katra slāņa pakalpojumu noteikšanai neatkarīgi no šo pakalpojumu realizācijas. Tas atļauj, tīklu tehnoloģijai attīstoties, mainīt slāņa funkcionēšanas veidu, saglabājot nemaināmu pakalpojumu kopu (servisu), kas tiek sniegta augstākam slānim, tātad bez nelabvēlīgas ietekmes uz citiem slāņiem. Slāņu pakalpojumu kopu nosaka servisa standarti, bet slāņu funkcionēšanu – OSI protokolu standarti. Attiecības starp dažādu sistēmu viena slāņa (N-slāņa) objektiem un starp blakusslāņu ((N-slāņa un (N+1)-slāņa) objektiem tiek parādītas Zīm. 1-3. Modeļa N-slānis ir N-servisa sniedzējs (N+1)-slāņa objektiem dažādās sistēmās. Tātad šie objekti ir N-servisa lietotāji. N-serviss tiek sniegts N-servisa pieejas punktos (N-SAP). Informācijas apmaiņu starp N-slāņa objektiem apraksta N-protokols. Lai N-protokols varētu darboties, N-objekti lieto (N-1) –slāņa servisu.

10. OSI etalonmodeļa arhitektūra un atbilstošie tīkla protokoli paredz divus alternatīvus datu apmaiņas režīmus (servisus): -savienojuma režīmu un -bezsavienojuma režīmu. Savienojuma režīmā datu apmaiņa starp sistēmām notiek pa iepriekš izveidotu loģisko (virtuālo) savienojumu, kas atvieglo datu plūsmas vadīšanu, kā arī kļūdaini pārraidīto vai pazudušo datu atklāšanu. Bezsavienojuma režīmā datu apmaiņa notiek bez iepriekšējas savienojuma izveidošanas un bez datu plūsmas vadīšanas. Orientētais uz savienojumu serviss ietver trīs fāzes: savienojuma nodibināšana, saistītu datu bloku secības pārraide un savienojuma pārtraukšana. Datu pārraides fāzē dati vienmēr sasniedz saņēmēja sistēmu tajā pašā secībā, kādā bija aizsūtīti. Bezsavienojuma serviss paredz neatkarīgu, nesaistītu datu bloku pārsūtīšanu, kurus bieži sauc par datagrammām.

11. (N+1)-slānis N-servisalietotājs N-servisalietotājs (N+1)-objekts (N+1)-objekts N-SAP N-SAP (N+1)-slānim sniedzamaisserviss N-servisa sniedzējs (N-slānis) N-protokols (N-1)-slāņa lietojamais serviss (N-1)-SAP (N-1)-SAP (N-1)-slānis (N)-objekts (N)-objekts Attiecības starp dažādu sistēmu viena slāņa un starp blakusslāņu objektiem

12. Informācijas formāti Kādā veidā B sistēmas slānis uzzina par to, kas ir nepieciešams A sistēmas attiecīgajam slānim? Katrs A sistēmas slānis pirms datu pārsūtīšanas zemākajām slānim pievieno datiem vadības informāciju, kura sastāv no specifiskiem pieprasījumiem un instrukcijām, kas ir paredzēti B sistēmas attiecīgajam slānim. Informācijas blokā, kas tiek pārsūtīts starp attiecīgajiem slāņiem, šī vadības informācija parasti veido informācijas bloka iesākumu. Katrs B sistēmas slānis analizē attiecīgo vadības informāciju un atdala to no datiem pirms to pārsūtīšanas augstākajām slānim. Piemēram, pieņemsim, ka A sistēma grib aizsūtīt B sistēmai kādu tekstu (ko sauc par "datiem" vai "informāciju"). Teksts tiek pārsūtīts no A sistēmas lietojumprogrammas šīs sistēmas augšējam 7. slānim. Šim A sistēmas slānim jāpārsūta noteikto informāciju lietojuma slānim B sistēmā, tāpēc tas novieto vadības informāciju pirms faktiskā tekstā, kuram jābūt pārsūtītam. Šis informācijas bloks tiek pārsūtīts A sistēmas 6. slānim, kurš pirms bloka pārsūtīšanas tālāk 5. slānim arī var paplašināt to ar savu vadības informāciju (t.i., pielikt klāt savu iesākumu) utt.

13. Informācijai virzoties lejup caur slāņiem, ziņojuma garums palielinās, kamēr ziņojums sasniegs 1.slāni, kurš atdod visus datus tīkla pārraides videi, kur oriģinālais teksts un visa saistītā ar to vadības informācija tiek pārsūtītas B sistēmai un absorbētas ar B sistēmas 1. slāni, kas pārsūta visus saņemtos datus 2.slānim. B sistēmas 2. slānis atdala 2. slāņa informācijas bloka galveni (header) un izlasa to, pēc kā tas zina, kā apstrādāt šo informācijas bloku. Mazliet samazinātais izmēros informācijas bloks tiek pārsūtīts 3. slānim, kurš atdala un analizē 3. slāņa galveni, lai uzzinātu par darbībām, kurus tam jāpilda, utt. Kad beidzot informācijas bloks sasniedz B sistēmas lietojumprogrammu, tam jāsatur tikai oriģinālais teksts. Galvenes un pašu datu koncepcija ir relatīva un atkarīga no tā slāņa perspektīvas, kurš pašreiz analizē informācijas bloku. Piemēram, 3. slānī informācijas bloks sastāv no 3. slāņa iesākuma un sekojošiem aiz tā datiem. Taču 3. slāņa dati var saturēt 4., 5., 6. un 7. slāņu galvenes. Turklāt, 3. slāņa galvene 2. slānim ir vienkārši dati. Šī koncepcija tiek ilustrēta Zīm.1-4. Ne visiem slāņiem ir vajadzīga galvenes pievienošana. Daži slāņi vienkārši izpilda saņemamo faktisko datu transformāciju, lai tos izdarītu vairāk vai mazāk lasāmus blakusslāņiem. Un beidzot, daži slāni pievieno datiem ne tika galveni, bet arī noslēgumu. Galvenes un, iespējami, noslēguma pievienošana datiem tiek saukta par datu iekapsulēšanu (encapsulation).

14. Tātad informācija starp viena slāņa objektiem tiek pārraidīta datu bloku veidā, kas sastāv no galvenes, datiem un iespējami noslēguma. Datu bloki, kuru avots un adresāta punkts ir kanāla slāņa objekti, bieži tiek saukti par "freimiem" (frame). Termins "pakete" (packet) nozīmē datu bloku, kura avots un adresāta punkts ir tīkla slāņa objekti. Un beidzot, termins "ziņojums" (message) bieži nozīmē datu bloku, kura avots un adresāta punkts atrodas augstāk par tīkla slāņi.

15. Saderības problēmas OSI etalonmodelis nav tīkla realizācija. Tas tikai noteic katra slāņa funkcijas un kalpo par pamatu OSI standartu izstrādāšanas koordinēšanai. OSI standartu sfērā ir skaidri atšķirami trīs abstrakcijas līmeņi: arhitektūra, kuru nosaka etalonmodelis; servisa specifikācijas, kuras detalizēti apraksta katra slāņa pakalpojumus augstākstāvošam slānim neatkarīgi no šo pakalpojumu realizācijas un protokolu specifikācijas, kuras viszemākajā abstrakcijas līmenī reglamentē katra slāņa datu apmaiņas formātus un procedūras. Protokolu specifikācijas visstingrāk ierobežo realizācijas, kurām jāatbilst OSI standartiem. Var gadīties, ka dažādas tīkla iekārtas atbilst etalonmodeļa prasībām, bet tomēr nevar sadarboties ar atvērtām sistēmām, tāpēc ka neatbilst OSI servisa un protokolu specifikācijām. OSI etalonmodeli nevar realizēt fiziski. OSI ietvaros var realizēt tikai OSI protokolus.

16. Tomēr protokola specifikācija ir tikai realizācijas plāns. Pēc analoģijas tā atgādina kuģa uzbūves plānu. Tieši tā, kā faktiskam darbam pēc plāna var būt noslēgti kontrakti ar jebkuru skaitu kuģu būves kompāniju, dažādi tīklu piegādātāji var izstrādāt katrs savu protokola realizāciju pēc vienas protokola specifikācijas. Ja šis plāns nebūs galīgi saprotams, dažādu kompāniju uzbūvētie kuģi (vai protokola realizācijas), kaut arī nenozīmīgi, tomēr atšķirsies viens no otra. Kā piemērs visniecīgākajām atšķirībām var būt dažādās vietās iesistās naglas. Kā var izskaidrot viena un tā paša kuģa plāna (vai protokola specifikācijas) realizāciju atšķirību? Daļēji šo atšķirību izraisa jebkuras specifikācijas nespēja paņemt vērā visas iespējamas realizācijas detaļas. Turklāt, dažādi cilvēki, kas realizē vienu un to pašu projektu, vienmēr to interpretē mazliet savādāk. Un beidzot, neizbēgamas realizācijas kļūdas noved līdz tam, ka dažādu realizāciju izstrādājumi atšķiras ar savu izpildīšanu. Tāpēc vienas kompānijas protokola X realizācija ne vienmēr sadarbojas ar citas kompānijas šī protokola realizāciju. Lai samazinātu šīs saderības problēmas, OSI ietvaros tiek izstrādātas protokolu formalizētu aprakstu metodikas, kas varētu iespējami maksimāli nodrošināt protokolu viennozīmīgu saprašanu un realizāciju dažādu valstu speciālistiem.

17. Seansa slānis Kā norāda tā nosaukums, seansa slānis nodibina, vada un pārtrauc mijiedarbības seansus starp lietojumprocesiem. Seanss uztur dialogu starp diviem vai vairākiem pasniegšanas slāņa objektiem (seansa slānis sniedz savus pakalpojumus pasniegšanas slānim). Seansa slānis sinhronizē dialogu starp pasniegšanas slāņa objektiem un vada informācijas apmaiņu starp tiem. (Tas atļauj realizēt divvirzienu vienlaicīgu (dupleksa), divvirzienu nevienlaicīgu (pusdupleksa) un vienvirziena (simpleksa) mijiedarbību.) Transporta slānis Transporta slānis sniedz datu transportēšanas pakalpojumus, kas atbrīvo augstākos slāņus no nepieciešamības iedziļināties tās detaļās. Transporta slānis rūpējas par drošu datu transportēšanu caur apvienoto tīklu. Sniedzot drošus pakalpojumus, transporta slānis nodrošina mehanismus virtuālo kanālu nodibināšanai, uzturēšanai un to darbības nokārtotai pārtraukšanai, transportēšanas kļūmju atklāšanai un likvidēšanai, informācijas plūsmas vadībai (ar nolūku novērst sistēmas pārpildi ar datiem no citas sistēmas).

18. Tīkla slānis Tīkla slānis ir komplekss slānis, kas nodrošina iespēju divu gala sistēmu savienojumam un maršruta izvēli starp tām. Šīs sistēmas var būt pieslēgtas pie dažādiem "apakštīkliem", kuri var atrasties dažādos ģeografiskajos punktos. Šai gadījumā "apakštīkls" ir būtībā neatkarīgs tīkla kabelis (dažkārt saucamais par segmentu). Tā kā starp divām gala sistēmām, kas grib organizēt sakarus, var būt ievērojams ģeografiskais attālums un daudz apakštīklu, tīkla slānis ir maršrutēšanas domens (vai apgabals). Maršrutēšanas protokoli izvēlas optimālus maršrutus caur savienotu apakštīklu secību. Tradicionālie tīkla slāņa protokoli pārsūta informāciju gar šiem maršrutiem. Kanāla slānis Kanāla (vai datu posma) slānis gādā par drošu datu tranzītu caur fizisko kanālu. Veicot šo uzdevumu, datu posma slānis risina sekojošas problēmas: fiziskā adresācija (pretēji tīkla, vai loģiskai adresācijai), tīkla topoloģija, līnijas disciplīna (kādā veidā gala sistēmai izmantot tīkla kanālu), paziņojumi par bojājumiem, nokārtota datu bloku piegāde un informācijas plūsmas vadība.

19. Fizikālais slānis Fizikālais slānis nodrošina elektrotehniskos, mehāniskos, procedurālos un funkcionālos līdzekļus, lai aktivētu, uzturētu un dezaktivētu fizikālo kanālu starp gala sistēmām. Fizikālā slāņa specifikācijas nosaka tadus raksturojumus, kā sprieguma līmeņi, spriegumu izmaiņas sinhronizācija, fizikālo datu pārraides ātrums, datu pārraides maksimālais attālums, fizikālie savienotāji un citi.

20. Svarīgākie termini un koncepcijas Tīklu apvienošanas zinātnei, kā arī citām zinātnēm, ir sava terminoloģija un zinātniskā bāze. Diemžēl, sakarā ar to, ka tīklu apvienošanas zinātne ir ļoti jauna, pagaidām nav panākta vienošanos par tīklu apvienošanas koncepciju un terminu nozīmi. Adresācija Datoru sistēmu atrašanās vietas noteikšana ir būtisks komponents jebkuras tīkla sistēmas darbībā. Pastāv dažādas izmantojamas šīm nolūkam adresācijas shēmas, kas ir atkarīgas no pielietojamas protokolu saimes. Citiem vārdiem sakot, AppleTalk adresācija atšķiras no TCP/IP adresācijas, kura savukārt atšķiras no OSI adresācijas utt. Divi svarīgi adrešu tipi ir kanāla (datu posma) slāņa adreses un tīkla slāņa adreses. Kanāla slāņa adreses (saucamās arī par fizikālām, vai aparatūras adresēm) parasti ir unikālas katram tīkla savienojumam. Vairums lokālo tīklu (local area networks - LAN) kanāla slāņa adreses izvietotas interfeisa shēmā; tās nosaka tā organizācija, kura noteic protokola standartu, kas apraksta šo interfeisu. Tā kā datoru sistēmu vairākumam ir tikai viens fizikālais tīkla savienojums, katrai no tām ir tikai viena kanāla slāņa adrese. Maršrutētājiem, vai routeriem (routers), un citām sistēmām, savienotām ar vairākiem fizikāliem tīkliem, var būt vairākas kanāla slāņa adreses. Saskaņā ar nosaukumu, kanāla slāņa adreses eksistē ISO etalonmodeļa 2. slānī.

21. Tīkla slāņa adreses (saucamās arī par virtuālām, vai loģiskām adresēm) eksistē OSI etalonmodeļa 3. slānī. Atšķirībā no kanāla slāņa adresēm, kas parasti pastāv vienlīmeņa adrešu telpā, tīkla slāņa adreses parasti ir hierarhiskās. Citiem vārdiem, tās ir līdzīgas pasta adresēm, kas apraksta cilvēka atrašanas vietu, norādot valsti, pasta indeksu, pilsētu, ielu, adresi uz šīs ielas un, beidzot, vārdu. Par vienlīmeņa adresācijas labu piemēru var kalpot Latvijas personas kodu sistēma vai ASV sociālās drošības numuru sistēma, saskaņā ar kuru katram iedzīvotājam ir unikāls drošības dienesta piešķirtais numurs. Hierarhiskās adreses padara adrešu kārtošanu un atkārtotu izsaukumu vieglākus, atļaujot izslēgt lielus loģiski līdzīgu adrešu blokus salīdzinājuma operāciju secības procesā. Piemēram, var izslēgt visas citas valstis, ja adresē norādīta valsts "Īrija". Adrešu kārtošanas un atkārtota izsaukuma vieglums ir cēlonis tam, ka maršrutētāji izmanto tīkla slāņa adreses kā maršrutēšanas bāzi. Tīkla slāņa adreses atšķirās atkarībā no izmantojamas protokolu saimes, taču tās parasti izlieto attiecīgus loģiskus nodalījumus datoru sistēmu atrašanai apvienotajā tīklā. Daži no šiem loģiskiem nodalījumiem balstās uz tīkla fizikālajiem raksturojumiem (tādiem, kā tīkla segments, kur atrodas kaut kāda sistēma); citi loģiskie nodalījumi balstās uz grupējumiem, kuriem nav fizikālās bāzes (piemēram, AppleTalk "zona").

22. Datu bloki, paketes un ziņojumi Pēc tam kad, izmantojot adreses, datoru sistēmu atrašanās vieta ir noteikta, var veikt informācijas apmaiņu starp divām vai vairākām sistēmām. Literatūrā par apvienotajiem tīkliem ir vērojama pārsūtāmo starp datoru sistēmām loģiski sagrupētas informācijas bloku nosaukumu nekonsekvence. "Datu bloks", "pakete", "protokola datu bloks", "PDU" (protocol data unit), "segments", "ziņojums" - visi šie un citi termini tiek izmantoti atkarībā no protokolu specifikāciju rakstītāju iegribas. Mēs izmantosim sekojošu terminoloģiju. Informācijas bloki, kuru avots un adresāta punkts ir kanāla slāņa objekti, tiks saukti par "datu blokiem" vai "freimiem" (frame). Termins "pakete" (packet) nozīmēs informācijas bloku, kura avots un adresāta punkts ir tīkla slāņa objekti. Un beidzot, termins "ziņojums" (message) nozīmēs informācijas bloku, kura avots un adresāta punkts atrodas augstāk par tīkla slāņi. Dažreiz termins "ziņojums" var tikt izmantots arī, lai apzīmētu atsevišķus zemāko slāņu informācijas blokus ar speciālo, labi formulēto uzdevumu.

23. Galvenās organizācijas, kas nodarbojas ar apvienoto tīklu standartizāciju Bez vairāku standartizācijas pamatorganizāciju pakalpojumiem apvienoto tīklu jomā būtu ievērojami vairāk haosa nekā ir pašlaik. Standartizācijas organizācijas nodrošina forumu diskusijām, palīdz pārvērst diskusiju rezultātus oficiālās specifikācijās, kā arī izplata šīs specifikācijas pēc standartizācijas procesa pabeigšanas. Standartizācijas organizāciju vairākums veic specifiskus procesus, lai pārvērstu idejas oficiālajos standartos. Un kaut gan dažādām organizācijām šie procesi mazliet atšķiras, tie ir līdzīgi tajā ziņā, ka iziet caur vairākiem raundiem: ideju organizāciju un apspriešanu, standartu projektu izstrādāšanu, balsošanu pa visiem vai dažiem šo standartu aspektiem un, beidzot, pabeigto standartu oficiālo izdošanu. Tālāk tiek uzskaitītas galvenās starptautiskās standartizācijas organizācijas,kas nodarbojas ar tīklu standartizāciju: International Organization for Standardization (ISO) - Starptautiskā standartizācijas organizācija International Telecommunication Union Telecommunication Standardization Sector (ITU-T) - Starptautiskās telecomunikāciju savienības telecomunikāciju standartizācijas sektors (bijušais CCITT – International Telegraph and Telephone Consultative Commitee – Starptautiskā Telegrāfijas un telefonijas konsultatīvā komiteja) Internet Architecture Board (IAB) – Internet arhitektūras padome

24. Līdz ar starptautiskajām standartizācijas organizācijām tīklu standartu izstrādāšanā piedalās arī citas organizācijas un lielas firmas, piemēram: IEEE (Institute of Electrical and Electronic Engineers), ANSI (American National Standards Institute), EIA (Electronic Industries Association ), firma IBM un citi.