Orhidejas Martas Krūmiņas projekts

1. OrhidejasMartas Krūmiņasprojekts

2. Ievads Ja rozi ziedu pasaulē dēvē par ziedu karalieni, tad orhideja ir šīs karalienes skaistākā māsa. Pirms vairāk nekā 15 gadiem telpās audzējamās orhidejas bija skatāmas tikai botāniskajos dārzos un pie nedaudziem kolekcionāriem, kuriem pašiem bija iespēja pabūt orhideju dzimtenē un līdzi atvest šos pasakaini ziedošos augus. Toreiz mums orhideja saistījās ar kaut ko bezgala trauslu, nezināmu un grūti kopjamu, ar kaprīzu augu.Bez šaubām, arī šodien ir daudz orhidejas savvaļas sugu, kurām jāierīko tikai tām piemēroti apstākļi, bet ir simtiem orhideju dažādību, kuras piemērotas audzēšanai mūsdienu interjerā.

3. Bagātīgi veidojas gaisa saknes Orhideju (Orchidaceae) dzimta ir vislielākā ziedaugu dzimta gan formu daudzveidībā, gan skaita ziņā. Aptuveni 796 orhideju ģintīs ir apzinātas 17 500 sugas. Visvairāk ir tropu orhideju, kuras nāk no Centrālamerikas, Dienvidamerikas un Dienvidaustrumāzijas. Tām raksturīgi lieli spilgtu krāsu ziedi ar mēnešiem ilgu ziedēšanu. Šīs orhidejas ir daudzgadīgi lakstaugi ar mūžzaļām lapām, kuras miera periodā saglabājas. Daudzām tropu orhidejām miera perioda nav vai tas ir ļoti maz izteikts. Liela daļa telpās audzējamo orhideju ir epifīti - tām bagātīgi veidojas gaisa saknes, ar kuru palīdzību orhidejas piestiprinās pie citiem augiem (koki, krūmi) un dabas veidojumiem (klintīm). Gaisa saknes orhidejām ir nepieciešamas (nogriezt drīkst tikai sakaltušās, nedzīvās), ar to palīdzību augi var uzņemt arī atmosfēras mitrumu.Epifītiskajām orhidejām ir speciāla augsne - viegla, irdena, rupjgraudaina, ūdens un gaisa caurlaidīga. Savvaļā orhidejas aug koku dobumos, zaru žāklēs, uz celmiem, klinšu spraugās, uz kritušiem kokiem - visur, kur uzkrājušās atmirušu augu atliekas, putnu mēsli un citas orhideju saknēm vajadzīgas lietas. Epifītaugus nedrīkst jaukt ar parazītaugiem, pēdējie barojas un aug uz dzīviem augiem, bet epifīti izmanto jau mirušu augu atliekas. Epifītiskās orhidejas var stādīt telpās uz mākslīgi veidotiem epifītkokiem, kā arī var audzēt atsevišķos podos, ko dara visbiežāk.

4. Vispirms Eiropa iepazīst vaniļas orhideju Vēstures fakti liecina, ka pirmā orhideja, ko spāņi 1510.gadā atveda uz Eiropu, bija vaniļas orhideja. Tā atceļoja ne jau ziedu skaistuma dēļ, bet gan pateicoties vienai no dārgākajām garšvielām pasaulē - vaniļai, kuru ieguva no šīs orhidejas. Kā krāšņumaugi orhidejas Eiropā nokļuva gadsimtu vēlāk - ap 1635.gadu. Tajos tālajos laikos puķēm pakaļ devās orhideju mednieki, lai kuģos atvestu tikai nelielu daļu ceļā izdzīvojušo, savvaļas apstākļos savākto augu. Bet, kad 19.gadsimta beigās tika atklāti orhideju sēklu dīgšanas noslēpumi, orhideju audzēšana kļuva iespējama Eiropā. Tika izzināts un pierādīts, ka orhidejas ļoti viegli krustojas ne tikai savā starpā, bet arī starp dažādām ģintīm. Plašais selekcijas darbs mūsdienās devis daudzus desmitus tūkstošu orhideju šķirņu un hibrīdu.

5. Orhideju audzēšanas ABC Lūk, svarīgākais, kas noteikti jāievēro, audzējot orhidejas!1. Jābūt pietiekamam apgaismojumam. No pavasara līdz rudenim gaismas pietiek, bet ziemā tās nedaudz pietrūkst. Ja šajā laikā vēlas bagātīgu ziedēšanu, ar mākslīgā apgaismojuma palīdzību par trim līdz četrām stundām jāpagarina diena. Ja tādas iespējas nav, jāsamierinās ar mazāku ziedu skaitu un šajā laikā puķei jāatrod vieta uz austrumu palodzes loga. Orhidejām nepatīk ne tiešie saules stari, ne ēna. Pēc ziemas, pirmajos pavasara saules staros, ātri var apdegt sulīgi zaļās lapas falenopšiem, mīkstās lapas - pafiopedilām jeb Venēras kurpītēm. Ja gaismas par maz, tad neattīstās ziedaizmetņi nākamā gada ziedēšanai, neveidojas jaunie dzinumi, nenobriest jaunie tuberīdiji (veidojumi, kuri raksturīgi tikai un vienīgi orhidejām).

6. 2. Jābūt nepieciešamajam siltuma daudzumam. Ideāls variants, ja orhidejām telpā atvēlēta speciāla vieta, kur nakts temperatūra ir par 2 līdz 3 ºC zemāka nekā dienas temperatūra. Ap + 20 un vairāk grādu patīk falenopšiem, dendrobijām, vandām, ap + 18 ºC vajag lēlijām, katlejām, miltonijām. Taču šīm orhidejām ir izcilas spējas pielāgoties dažādām temperatūrām, piemēram, vasaras mēnešos, kad ir + 30 º un vairāk.

7. 3. Telpā, kur atrodas orhidejas, nekad nedrīkst trūkt svaiga gaisa, jo tas ir viens no faktoriem, kas labvēlīgi ietekmē augu augšanu un attīstību.4. Epifītiskās orhidejas, īpaši falenopšus, cimbīdijas, vandas, nepārstāda katru gadu. Trauslās, gaļīgās, resnās saknes ir viegli lūstošas, pārstādīšanas brīdī tās viegli traumēt, bet pēc tam tās grūti atjaunojas. Pēc šādas pārstādīšanas nākamā gada ziedēšana var arī izpalikt. Ja pienācis laiks orhideju pārstādīt, vēlams to pārvelt nedaudz lielākā podā, neizjaucot veco sakņu sistēmu, ja vien tajā neatrodas bojātas atmirušas saknes, kuras obligāti jāizgriež. Apkārt minimāli izjauktajam sakņu kamolam apber svaigu orhideju substrātu.

8. 5. Orhidejām piemērots substrāts pamatā sastāv no šādiem komponentiem - sfagnu sūnām, priežu mizām (to vietā var būt arī sasmalcināti priežu čiekuri), rupjas kūdras, nesadalījušās lapu zemes, skābaržu lapām, mēslu zemes u.c. Augsnei jābūt vieglai, gaisa un ūdens caurlaidīgai - ātri jāizžūst, bet tai pašā laikā kamolā jāsaglabā noteikts mitruma daudzums.6. Orhidejas jālaista mēreni, bez iekaltēšanas un arī bez pārliešanas. Ūdenim jābūt mīkstam un par pāris grādiem siltākam nekā gaisa temperatūra telpā, kur aug orhidejas.

9. 7. Orhidejas mēslo ar viegli uzņemamām barības vielām - ūdenī šķīstošām sālīm. Miera periodā nemēslo. Visu gadu mēslo falenopšus un pafiopedilas. Mēslojuma koncentrācija svārstās no 0,5 līdz 2 g barības sāļu uz viena litra ūdens. Orhidejas mēslo arī caur lapām, to parasti dara pēc pārstādīšanas. Ja saknes bojātas, caur tām ir samazināta barības vielu uzņemšana.

10. 8. Orhidejas pavairo ar dzinuma spraudeņiem, auga sadalīšanu, atvasēm martā, aprīlī un maijā. Ar dzinuma spraudeņiem pavairo falenopšus, ar sadalīšanu – cimbīdijas, ar atvasēm – dendrobijas, vandas.9. Orhidejas var stādīt māla vai plastmasas podos, dažāda materiāla groziņos – visur, kur saknēm nodrošināta gaisa piekļūšana. Podiem nav noteikti jābūt no caurspīdīgas plastmasas. Taču nav ieteicami melnas krāsas podi, jo tad stipri sakarst saknes.

11. Dažas no daudzajām Orhidejām...

12. Falenopši (Pfalaenopsis) Apraksts: Zieds pēc formas aptuveni līdzinās spārnus izpletušam tauriņam (angliski falenopsi sauc moth orchid, kas nozīmē "orhideja-naktstauriņš"). Ziedu krāsas ir bezgla daudzveidīgas: gan tīri balta, gan visās varavīksnes krāsās. Parasti šīs orhidejas zied ziemā un ziedēšana var ilgt vairākus mēnešus.   Falenopši ir monopodiālas orhidejas. Tas nozīmē, ka jaunās lapiņas veidojas virs vecajām, veidojot vienu augu. Parasti lapas ir vienkrāsainas un biezas. Saknes ir ļoti biezas un diezgan stingras, kas padara tās īpaši viegli lūstošas, it īpaši, ja tās ir sausas. Bieži tās nāk laukā no podiņa. Tas ir normāli (nevajag tās griezt nost!). Pie labvēlīgiem apstākļiem šīs orhidejas aug cauru gadu, tātad tās ir pastāvīgi jālaista un jāmēslo.

13. M. Krūmiņas foto

17. TOLUMNIJA (TOLUMNIA VARIEGATA) I. Kadiķes foto

18. I. Kadiķes foto

19. I. Kadiķes foto

21. MASDEVALLIJA (Masdevallia ) Pavisam sirreāli trīsstūra formas ziedi ar gariem pīķiem ziedlapiņu galos... košas krāsas... daudz ziedu vienlaikus... masdevallija laikam ir formas ziņā visekstravagantākā no mūsu orhidejām.

25. ONCĪDIJA (ONCIDIUM ) Vispārīga informācija: Pie oncīdijām pieder 400-600 orhideju šķirņu, bet, ja rēķina arī oncīdijām radnieciskās orhidejas, tad vēl daudz vairāk. Miltonijas, brasijas, odontoglosi, odontonijas, odontocīdijas, kolmanaras, burragearas, vuilstekearas, brasīdijas, miltonīdijas, vilsonaras, miltasijas... tām visām ir saistība ar oncīdijām. Botāniskās oncīdijas aug Dienvidamerikā, bet podiņos tās sastopamas ļoti daudzās mājās visā pasaulē. Tās ir orhidejas ar tuberīdijiem, un katram tuberīdijam ir 2-3 lapas. Ziedkāts parādās pie jauna tuberīdija pamatnes un var būt līdz 1 m garumā. Uz tā ir liels daudzums sīku zeltaini dzeltenu ziediņu.

29. CELOGĪNE(Coelogyne) Šī krāšņā Himālaju puķe, kas dabā aug Indijā un Nepālā, 1500-2500 metru augstumā. Nav grūti audzējama. TemperatūraMēreni vēsa – vēsa t°Vasarā +15-21°C; laukā, tiklīdz vairs nedraud salna. Rudenī pirms salnām – atpakaļ. Ziemā +10-13°CIztur līdz +5°Īsu brīdi spēj paciest +30°C, bet tad jāpaaugstina gaisa mitrums. Augsta t° apdraud ziedēšanu.

32. I. Kadiķes foto

34. PAFIOPEDILA(Paphiopedilum) Pafiopedilu audzētāji tās mīļi sauc par "pafiem" jeb Venēras kurpītēm, tupelītēm, zābaciņiem... Dabā "kurpītes" mīt koku paēnā starp citiem augiem, tāpēc tām nav nepieciešams tik daudz gaismas. Ja gaismas ir par daudz, uz lapām parādās sarkanīga pigmentācija, var apstāties augšana.

38. DENDROBIJA (Dendrobium) Dendrobijas ir tik ļoti dažādas, ka, nezinot šķirni, grūti pateikt, kā īsti tā kopjama - cik ūdens, gaismas un siltuma tai nepieciešams. Šīs zināšanas, savukārt, ir dendrobijas dzīvības vai nāves jautājums. Tā kā parasti šķirnes nosaukums uz podiņa nav atzīmēts, vispareizāk laikam ir parakāties pa internetu - kādā no lapām, kas kalpo šķirņu noteikšanai.

42. Latvijas orhidejas Orhideju dzimta (Orchidaceae)

43. No orhideju dzimtas Latvijā sastop daudzgadīgus, galvenokārt autotrofus, retāk heterotrofus lakstaugus. Tie ir augi, kas aug pļavās, mežos un purvos uz zemes. Latvijā nav tropu apgabaliem raksturīgo epifītisko orhideju. Ziedi divdzimumu, reti viendzimuma, seglapu žāklēs vārpās, skarās vai ķekaros, retāk pa vienam. Ziedam plaukstot, sēklotne vai ziedkāts pagriežas par 180°. Līdz ar to apziedņa augšējās lapas, arī lūpa, kas parasti ir lielāka un spēcīgi attīstīta, atvērtā ziedā ir vērsta uz leju, bet apakšējās apziedņa lapas uz augšu. Latvijā sastopamas 34 savvaļas orhideju sugas (krustojumus neskaitot). Gandrīz visas tās ir valsts aizsardzībā..

44. Dzeltenā dzegužkurpīte Krāšņākā Latvijas savvaļas orhideja ir dzeltenā dzegužkurpīte (Cypripedium calceolus), kas reti sastopama kaļķainā augsnē lapkoku, jauktos vai egļu mežos, mežmalās, krūmājos, kur parasti veido nelielas audzes. Tās stublājs ir 20 - 50 cm garš. ar 3 - 4 lapām un 1 - 2, retāk vairāk ziediem. Apziedņa lapas ir sarkanbrūnas, bet lūpa liela, dzeltena, uzpūsta, iekšpusē ar dziedzermatiņiem. Spēcīgā apēnojumā vai nelabvēlīgos dzīves apstākļos, dzīvotspēju saglabā vairākus gadus. Augs ietverts valsts aizsargājamo augu sarakstā.

45. Cepurainā neotiante Viena no retākajām Latvijas orhidejām ir cepurainā neotiante (Neottianthe cucullata). Šis augs pašreiz Latvijā zināms divās atradnēs; Tērvetes dabas parkā un Rozališķu lokā Daugavpils rajonā. Augs jau 19.gs. bija atrasts Medumos, bet vēlāk atradne iznīcināta. Arī Tērvetes atradne botāniķiem bija zināma jau 19.gs. Attīstībai nelabvēlīgos klimata apstākļos augs nezied, bet saglabājas meža trūdu kārtā. Augs ir valsts aizsargājamo sugu sarakstā.

46. Orhidejas ģintis Latvijas florā lielākās orhideju ģintis ir dzegužpirkstītes un dzegužpuķes. Agrāk tās visas pieskaitīja vienai dzegužpuķu (Orchis) ģintij. Tagad tās sugas, kurām ir pirkstveidā dalīti gumi, pieskaita dzegužpirkstītēm (Dactylorhiza), bet sugas ar veseliem, lodveidīgiem gumiem dzegužpuķēm (Orchis). Mitrās purvainās pļavās, krūmājos, zāļu purvos aug plankumainā (Dactylorhiza maculata), stāvlapu (Dactylorhiza incarnata), Baltijas (Dactylorhiza baltica) dzegužpirkstīte; jau retāka ir asinssārtā dzegužpirkstīte (Dactylorhiza cruenta). Fuksa dzegužpirkstīte (Dactylorhiza fuchsii) sastopama ne bieži mitros mežos un krūmājos, bet Rusova dzegužpirkstīte (Dactylorhiza russowii) reti sūnu un pārejas purvos, pārpurvotos ezeru krastos. Stāvlapu dzegužpirkstītei ir pasuga Dactylorhiza incarnata ssp. ochroleuca ar bāli dzelteniem ziediem. Šī pasuga sastopama kaļķainos zāļu purvos. Visas minētās sugas veido krustojumus, kuru sistemātisko piederību var noteikt tikai speciālists.

47. Turpinājums • No dzegužpuķu (Orchis) ģints Latvijā sastopamas 4 sugas. Tās visas ir retas vai ļoti retas sugas, kuras sastopamas pļavās, atmatās, krūmājos, meža laucēs. Latvijas rietumdaļā vairāk sastopama vīru dzegužpuķe (Orchis mascula), arī bruņcepures dzegužpuķe (Orchis militaris) un ļoti retā zalkšu dzegužpuķe (Orchis morio), kuras atradnes zināmas Kurzemes vidienē un Vidzemes austrumdaļā. • Valsts aizsardzībā ir abas naktsvijoļu sugas: smaržīgā (Platanthera bifolia) un zaļziedu (Platanthera chlorantha) naktsvijole. Tās atšķiras ar zieda pieša uzbūvi un smaržu. Smaržīgai naktsvijolei piesis ir vienāda garuma un ziedi ir ļoti smaržīgi, bet zaļziedu naktsvijolei piesis pie pamata ir resnāks, bet ziedi gandrīz bez smaržas. Abas naktsvijoļu sugas pieder pie visnežēlīgāk Latvijas florā izplūktajiem augiem, neskatoties uz to aizsardzību. • Triju orhideju ģinšu (hermīniju, liparu un sūneņu) sugām pie stublāja pamatnes veidojas bumbuļi, kas sevišķi raksturīgi ir sugām, kas aug tropu apgabalos. Tāda ir vienguma hermīnija (Herminium monorchis), kurai pie stublāja pamatnes ir viens gums. Tā sastopama reti mitrās pļavās, purvainos mežos kūdrainā augsnē.

48. Heterotrofajās orhidejas sugas No heterotrofajām orhideju sugām valsts aizsargājamo augu sarakstā ir trejdaivu koraļsakne (Corallorhia trifida) un bezlapu epipogija ( Epipogon aphyllum). Ļoti reta ir bezlapu epipogija, kura aug mitros egļu un jauktos mežos. Šim augam no sakneņa veidojas stoloni ar kuriem augs veģetatīvi vairojas. Auga stublājs līdz 30 cm garš, pie pamata nedaudz uzpūsts, dzeltenīgs. Ziedu ķekarā 2 - 4 ziedi.

49. Trejdaivu koraļsakne un Parastā ligzdene • Biežāk sastopama ir trejdaivu koraļsakne, kura aug ēnainos, mitros lapkoku un skujkoku mežos, purvainās pļavās, sūnu purvos. Augam meža trūdu kārtā veidojas koraļveidīgi zarots saknenis no kura uz augšu paceļas 10 - 30 cm garš stublājs ar 2 - 10 sīkiem, dzeltenīgi zaļiem, nokareniem ziediem ķekarā. • Trešā Latvijā heterotrofā orhideju suga ir parastā ligzdene (Neottia nidus-avis). Tā aug ēnainos mežos. Auga sakneņi un daudzās saknes veido blīvu ligzdveidīgu pinumu. Stublājs 25 - 45 cm garš, dzeltenbrūns, ziedi 7 - 18 cm garos ķekaros, brūngani, ar medus smaržu.

50. Dzeltenā dzegužkurpīteCypripedium calceolus Baltijas dzegužpirkstīteDactylorhiza baltica Sugas