1. MODULIS SKOLĒNU IZZIŅAS AKTIVITĀTES PEDAGOĢISKIE UN PSIHOLOĢISKIE PAMATI

1. 1.MODULISSKOLĒNU IZZIŅAS AKTIVITĀTES PEDAGOĢISKIE UN PSIHOLOĢISKIE PAMATI 1. Skolēnu izziņas aktivitātes pedagoģiskie pamati 1.2. Skolēnu vecumposmu un dzimumu īpatnības izziņas aktivitātes kontekstā. Mācību metožu izvēle saskaņā ar vecumposmu un dzimumu īpatnībām

2. … profesija apvieno sevī • zinātnieka intelektu • aktiera talantu • politiķa pārliecību • izlūka izturību • sapiera piesardzību • diplomāta elastību

3. Skolēnu vecumposmu un dzimumu īpatnības izziņas aktivitātes kontekstā • Pusaudžu psihofizioloģiskais raksturojums • Motivācijas nozīme personības attīstībā • Pašpastiprinājuma apziņa • Vadošās darbības veidu un to attīstošo efektu raksturojums • Es – identitātes attīstības līmeņi

4. Pusaudžu psihofizioloģiskais raksturojums • Cilvēka rīcība ir labākais domu interpretētājs. Prāts visus materiālus domāšanai un zināšanām iegūst no pieredzes. Avots, no kura smeļas pieredze, ir mūsu pašu iekšējo darbību uztveršana – uztvere, domāšana, šaubīšanās, ticēšana, spriešana, izzināšana, vēlēšanās u.c. (Dž.Loks) • Cilvēka attīstība ietver sevī bioloģisko, sociālo un personības attīstību • Šī perioda īpašā nozīme saistīta ar bērna pubertāti un sociālo attīstību, identitātes un pašvērtējuma meklēšanu un nostiprināšanos

5. Pusaudžu perioda 4 attīstības zonas (pēc Mišela Klē): • Pubertatīvā attīstība no 10 – 14 g. • Kognitīvā attīstība no 11 – 15 g. • Socializācijas reorganizācija no 13 – 15 g. • Identitātes veidošanās no 11 līdz nenoteiktam vecumam

6. Šo periodu raksturo hormonu vētras, autoritāšu maiņa, konformisms, morālais relatīvisms, emancipācija, opozīcija, kritika, pašapliecināšanās, sensitivitāte, pašcieņa, pretenziju līmeņa paaugstināšanās, infantilisms, emocionālās kompensācijas reakcijas Pēc H.Remšmidta pētījumiem – pubertāte ietekmē pusaudžu emocionālo sfēru

7. Emocionālā nepatstāvība, kad emocionālajā un kognitīvajā sfērā saglabājas zināma nedrošība uzvedības formu izvēlē. Notiek sadursme starp uzvedības veidu, ko diktē pieaugušā neatkarības un patstāvības sasniegšana, un pretī tai – stingri reglamentēta uzvedība un reaģēšanas veids, ko sagaida apkārtējie. Tas izraisa impulsīvas un grūti paredzamas reakcijas Uzbrukuma un atkāpšanās reakcijas, kad agresīvas darbības parādās kā neapmierinātība ar pastāvošo kārtību, kā protests rakstītajiem un nerakstītajiem likumiem. Atkāpšanās reaģēšanas veidam var būt arī protestējošs raksturs, kad rodas vēlēšanās izslēgt sevi no pieaugušo pasaules. Bieži to pavada vilšanās sapņos un ideālos, izjūta, ka esi vientuļš un nesaprasts Tipiskākie pusaudža reaģēšanas veidi

8. Tipiskākie pusaudža reaģēšanas veidi • Emancipācija ir atbrīvošanās no kāda aizbildniecības, uzraudzības, cīņa par vienlīdzību attiecībās. Pusaudzis vēlas būt pieaudzis, vēlas pats izlemt un darīt, būt līdzvērtīgs pieaugušajiem. Emancipācijas tieksme var izpausties arī ārējā izskatā: ģērbšanās manierē, matu sakārtojumā, pārspīlētā kosmētikas lietošanā • Konformisms izpaužas vēlmē vadīties nevis pēc tā, ko saka veselais saprāts atbilstoši morāles normām vai vispārējiem noteikumiem, bet pēc tā, ko saka vienaudžu grupa. Konformisti atsakās no sava viedokļa un pauž grupas viedokli, piemērojas vairākuma uzvedības stilam un manierēm. Mainās attieksme pret skolu un mācībām

9. Tipiskākie pusaudža reaģēšanas veidi • Pašapliecināšanās ir nozīmīgs pusaudžu psihiskās attīstības perioda jaunveidojums. Ja pusaudzim ir izveidojusies uzticība, patstāvība, iniciativitāte, kompetence un prasmes, tad viņš bez īpašam grūtībām atrod savu identitāti. Skola kļūst par iespēju satikties ar draugiem un domubiedriem, mācības – par iespēju pašapliecināties • Pieaug sava nozīmīguma apziņa

10. Identitātes difūzijas gadījumā (pēc E.Eriksona) var būt 4 personības neadekvātas attīstības līnijas • Izvairīšanās no tuvām, intimitātes attiecībām ar cilvēkiem, it kā baidoties pazaudēt sevi. Jauniešiem raksturīgs nenoteikts pašvērtējums, bieži kaunas par sevi, šaubās par situācijas uzlabošanos nākotnē • Savdabīga “laika apstāšanās”, neorientēšanās uz pagātni, tagadni vai nākotni. Cilvēks it kā gaida “grūdienu no ārpuses”, kas viņam dotu ideju, jēgu • Sistemātiskas aktīvās produktīvās darbības trūkums, šaubas par jebkuru attīstības ceļu – nepieņemama izrādās jebkura reālās darbības sfēra. Dažiem iegrimšana apātijā, citiem – forsētas aktivitātes un pasivitātes periodu maiņa. Traucēta koncentrēšanās spēja. Aizraušanās ar ārzemniecisko, eksotisko, to absolutizēšana • “Negatīvā identitāte”, kas visbiežāk saglabājas kā kopējās identitātes sastāvdaļa

11. Galvenais kognitīvajā attīstībā • Prasmes un iemaņas veidot pašam savas hipotēzes, jaunu abstraktu jēdzienu apguve, to lietošana uzdevumu risināšanā, teorētiskās domāšanas attīstībā • Pieaug pašizziņas, paškontroles nozīme, spēja pašam improvizēt, nevis atkārtot pēc šablona, spēja plānot darbību, eksperimentēt • Vēlme apliecināt savus sasniegumus, gūt novērtējumu • Vēlme uzņemties vairāk, nekā spēj izpildīt • Var spriest par sarežģītām, abstraktām idejām, salīdzināt alternatīvas • Patstāvīgi spēj meklēt jauno, neparasto – pašizglītojas, bet ir tendence vispārināt

12. Motivācijas nozīme personības attīstībā • Pamatskolas skolēnu mācību motivācija attīstās efektīvi, ja skolēniem ir pietiekama pašcieņa, pašdisciplīna, daudzpusīga sadarbība, savstarpēja cieņa, dalīta atbildība un sociāla vienlīdzība, kā arī skolotāju un vecāku atbalsts, sapratne un ieinteresētība

13. Motīva un motivācijas būtība • Motīvs ir iekšējs, rosinošs faktors vai apstāklis, pamudinošs iemesls, kas izraisa noteiktu personības rīcību, būdams pamatā darbībai, rīcībai, kura vērsta uz noteikta mērķa sasniegšanu. • Motivācija – motīvu kopums, kas rosina un pamato skolēnu darbību, rīcību, uzvedību, attieksmes, vajadzības, intereses. Motivācija veidojas dažādu faktoru ietekmē: audzināšanas, skolotāju, klasesbiedru un vienaudžu attieksmes, sekmju, mācību procesa un paša darbības rezultātā Pedagoģisko terminu skaidrojošā vārdnīca.- Rīga: Zvaigzne ABC, 2000

14. Motīva un motivācijas būtība • Motivēšana ir dinamisks process, kurš, lietojot psiholoģiskās, sociālās, ekonomiskās un tiesiskās metodes un līdzekļus, sekmē darbinieku un organizācijas mērķu sasniegšanu • Motīvi + motivācija = personības attīstības virzītāji. Rezultātā konstatējami un iespējami sasniegumi personības attīstībā • Brīva personība ir mērķis, izvēle un atbildība

15. Motivācijas tipi • Labklājības motivācija • Prestiža motivācija • Sasniegumu motivācija • Dominēšanas motivācija

16. Pedagoģiskā procesa uzdevums ir uzturēt un attīstīt skolēna aktivitāti • Mācot pieņemt lēmumus demokrātiski • Apmierinot dabisko zinātkāri • Apmierinot vēlēšanos pēc pozitīva pašvērtējuma • Palīdzot atklāt un izprast sevi

17. Centība un patstāvība ir cieši saistīta ar piepūles faktoru, kuras rezultātā, ja ir attīstīta prasme piepūlēties, veidojas veiksmi motivējoša orientācija • Augsts sasniegumu motivācijas līmenis ir saistīts ar gatavību riskēt

18. Pusaudža pozitīvu attieksmi pret dzīvi raksturo šādas spējas • Justies neatkarīgam, atbildīgam, lemt spējīgam • Veidot veselīgas attiecības ar citiem cilvēkiem • Līdzsvarot vēlmes ar iespējām • Attīstīt darba spējas • Uztvert pārmaiņas ar patiku Minētās piecas spējas raksturo cilvēku ar pozitīvu, radošu attieksmi pret dzīvi

19. Panākumu sasniegšanas motīvu virzieni pusaudžiem • Atkarībā no iedarbības paņēmieniem, kādus skolotājs izmanto savā pedagoģiskajā darbībā, pusaudžos arvien vairāk nostiprinās divi panākumu sasniegšanas motīvu virzieni: • panākumu sasniegšanas motīvs • neveiksmju novēršanas motīvs (Ļ. Vigotskis)

20. Trīs pieejas skolēnu motivēšanai, kas vērstas uz sasniegumiem • Uzmanība tiek vērsta uz skolēna personību (pašapziņu, panākumiem, pašrealizācijas iespējām) • Skolotāja profesionalitātei (izvēlētajām metodēm, apbalvojumiem, ārējiem motivatoriem, klases vides izvēlei) • Stundas saturam, kas ir izplānots tā, ka uzrunā katru skolēnu

21. Pašcieņa ir morālo vērtību apjēgšana, pieņemšana, labvēlīga attieksme pret sevi, saviem sasniegumiem, pozitīva attieksme pret savas personības attīstību

22. 5 pašcieņas veidošanās un attīstības pakāpes kas ietekmē skolēnu personības izaugsmi (Mišels Borba, 1989) • Drošība – stipra pārliecības izjūta, kas saistīta ar komforta un drošības izjūtu, indivīda zināšanas par to, kas tiek sagaidīts no viņa, kā arī paļaušanās uz citiem cilvēkiem un situācijām, izprotot noteikumus un ierobežojumus • Paštēls – savas individualitātes izjūta, kas veidojas, iegūstot informāciju par sevi, ietverot precīzu un reālu savu lomu, rakstura un fizisko īpašību pašaprakstu

23. 5 pašcieņas veidošanās un attīstības pakāpes kas ietekmē skolēnu personības izaugsmi (Mišels Borba, 1989) • Afilācija– piederības, pieņemšanas un radniecības izjūtas, it īpaši tādās attiecībās, kas ir nozīmīgas indivīdam. Atzīšanas un pozitīvas novērtēšanas izjūtas, ko citi ievēro un respektē • Mērķis – paša spēka un pārliecības izjūtas iegūšana, nosakot reālus un sasniedzamus mērķus, uzņemoties atbildību par lēmuma sekām • Kompetence – sekmju, panākumu un sasniegumu izjūta lietās, ko bērns uzskata par svarīgām un vērtīgām. Savu spēju un vājību apzināšanās

24. Augsta pašpastiprinājuma apziņa • Pozitīva attieksme pret… • Vieglāk un ātrāk atmet neefektīvus paņēmienus uzdevumu risināšanā • Izrāda lielāku centību mācībās • Apsver plašākas karjeras iespējas • Gūst panākumus tādās jomās, kuras tiek uzskatītas par grūti iekarojamām

25. Zema pašpastiprinājuma apziņa • Tiecas izvairīties no grūtiem uzdevumiem, jo tie satur personiskus draudus, un to rezultātā vajadzēs zaudēt daļu pašvērtības apziņas • Nosaka sev zemākus sasniegumu standartus • Maza atdeve izvēlētajiem mērķiem • Kavējas pie saviem trūkumiem un izvēlēto uzdevumu ierobežojumiem • Koncentrē uzmanību uz paredzamajiem šķēršļiem • Paredz visādas liktenīgas neveiksmes • Saskaroties ar grūtībām, atslābina pūles un viegli padodas, nereti piedēvēdami neveiksmes spēju trūkumam • Pēc neveiksmes lēni, ar grūtībām atgūst kompetences un pašpastiprinājuma apziņu

26. Es – identitātes attīstības līmeņi • Nenoteikta, izplūdusi identitāte • zems pašapzināšanās līmenis, nedrošība • vāji izteikta vajadzība pēc patstāvības • pasaules uzskata un pārliecības trūkums uzvedībā, darbībā, lēmumu pieņemšanā • tendence ņemt vērā citu cilvēku prasības • Priekšlaicīga identitāte • indivīds iekļāvies pieaugušo attiecību sistēmā • apstākļu spiests vai citu cilvēku ietekmē identificē sevi ar kādu autoritāti • īsteno citu cilvēku ieteikto pašnoteikšanās iespējamo modeli, stereotipiska saskarsmes partnera uztvere

27. Es – identitātes attīstības līmeņi • Moratorijs • plašs un pretrunīgs indivīda uzskats par personisko dzīvi • cenšas atrast kompromisu starp personiskajām vēlmēm, vecāku gribu un sociālajām prasībām • augstāks pašcieņas līmenis • daudzveidīgākas intereses • Realizēta identitāte • patstāvība un pašnoteikšanās • brīva izvēle • savs pasaules uzskats • nopietnība savas nākotnes vērtējumos, balstoties uz personiskajiem priekšstatiem • pilnīgi iejuties dzīves sociālajās, profesionālajās un seksuālajās sfērās • augsts pašcieņas līmenis

28. Nelasi neko, ko nevēlies iegaumēt, un neiegaumē neko, ko nedomā izmantot. (Angļu filozofs B. Stjuards.) • Sagatavots, izmantojot: • Baltušīte R. Skolotāja loma mācību motivācijā.- Rīga: RaKa, 2006 • Maļicka J. Piederības izjūta un mācību motivācija.- Rīga: RaKa, 2004 • 3. Praude V., Beļčikovs J. Menedžments.- Rīga: Vaidelote, 1996